Pēteris Apinis: Diabēta pandēmija pasaulē un Latvijā. Vai ir risinājumi? 11
Pēteris Apinis

Foto: Novikov Alex/SHUTTERSTOCK

Pēdējās nedēļas laikā izcilākie Latvijas endokrinologi, kardiologi, nefrologi un okulisti, kā arī pacientu organizāciju pārstāvji pabijuši gan Saeimas Veselības apakškomisijā, gan Veselības ministrijā, kur stāstījuši, runājuši un diskutējuši par diabētu, iesnieguši garākas un īsākas vēstules, skaidrojumus, prasības.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. No politiķiem par aktieriem: mākslīgais intelekts nosaucis 5 latviešu politiķus, kuri uz skatuves justos kā zivis ūdenī
Kokteilis
“Tāds mīlestības putekļu mākonis mūs ir apņēmis…” Sējānu pāris dalās laimē, atgriežoties mājās ar jaundzimušo meitiņu
TV24
Slaidiņš: Karš beigsies tikai divos gadījumos. Viens – ja Putinam iedotu ielūgumu uz Kobzona koncertu 275
Lasīt citas ziņas

Man dzīvē sanācis daudz rediģēt rakstus par diabēta diagnostiku un ārstēšanu, par vielmaiņu, jaunākiem pētījumiem šūnu un molekulu līmenī. Jāteic – pašu labāko un pilnvērtīgāko rakstu autori bija klātesoši iepriekšminētajās sēdēs, lai minu kaut vai profesorus Aivaru Lejnieku, Valdi Pīrāgu, Ilzi Konrādi, Ivetu Dzīvīti Krišāni, ilggadējās endokrinologu asociācijas vadītājas Unu Gailišu un Kristīni Geldneri, Diabēta federācijas vadītāju Indru Šteimani. Visi šie fantastiskie kolēģi ikdienā stāsta par diabētu valdībai un tautai, taču diabēta saslimstība Latvijā pieaug, bet valdības finansiāla atsaucība diabēta ārstēšanā, teiksim tā, pieaug lēnāk.

Gatavojot šo rakstu, es izlēmu vairāk ieklausīties arī pacientu viedoklī – izcili par diabētu stāsta Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane, un es pat šajā rakstā vienkārši izmantoju viņas sniegto materiālu, lai izvairītos savos skaidrojumos ieslīgt biķīmijā un biofizikā. Un vēl viens uzvārds, ko vēlos šajā rakstā izcelt – tā ir māsa Līga Ārente, dzīvē viņa ir virsmāsa Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļā, bet paralēli kā Pedagoģijas zinātņu maģistre ir radījusi diabēta pacientu apmācības sistēmu. Nekas diabēta pacientu dzīvē nav svarīgāks par diabēta māsu, kas iemāca režīmu, dzīvesveidu, insulīna injicēšanu, zāļu lietošanu, cukura kontroli utt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Dzīves pieredze rāda, ka publikāciju un diskusiju skaits ir izšķirošs. Jo vairāk stāstīsi tautai, jo labāk dzirdēs valdība. Veselības ministrs Hosams Abu Meri, gluži kā es, nav endokrinologs, taču ir par diabētu lasījis daudz, un savas zināšanas ir centies nodot tālāk valdībai, lai saņemtu atbalstu diabēta apmācību māsu atalgojumam, lai pieaugušajiem 1. tipa diabēta pacientiem iekļautu Kompensējamo zāļu sarakstā nepārtrauktās glikozes līmeņa noteikšanai nepieciešamās medicīnas ierīces un insulīna sūkņa terapijai nepieciešamās medicīnas ierīces, lai iekļautu kompensējamo zāļu sarakstā inovatīvus nieru bojājumus aizkavējošus nesteroīdu minerālkortikoīdu receptoru agonistu grupas medikamentus, lai iekļautu valsts apmaksāto tarifu sarakstā intravitreālas injekcijas ar Anti-VEGF līdzekļiem akluma novēršanai un citas nozīmīgas lietas. Teikšu tā – ar mainīgiem panākumiem.

Tā kā es nevaru aiziet pie premjerministres Evikas Siliņas un pieprasīt dažus desmitus miljonus diabēta slimnieku labbūtībai un ārstēšanai, nolēmu darīt to, ko pieprotu es – rakstīt iespējami saprotamā valodā.

Vienkāršā angļu valodā var atrast rakstus zinātniekiem un lasītmazpratējiem, bērniem, grūtniecēm un veciem cilvēkiem, tieviem un resniem, līdzestīgiem un tiem, kas nudien nekādu režīmu ievērot negrasās, bet tabletes lieto nelaikā un nepareizās devās. Mēģināšu dažādu informāciju ielikt vienā rakstā, cerībā, ka šo rakstu izlasīs diabēta pacienti un viņu tuvākie radi un draugi, kā arī resnie un mazkustīgie.

Diabēts nav viena slimība

Sākšu ar to, ka pirmā un otrā tipa diabēts ir pilnīgi dažādas slimības, protams, mans viedoklis nav uzskatāms par pēdējo institūciju. Pagājušā gadsimta ārsti kļūdījās, dodot šīm slimībām vienādu nosaukumu, un šobrīd, kad skolā veselības mācību vairs nemāca, to nevar izskaidrot ne ministriem (pat daudziem izbijušiem veselības ministriem), ne ierēdņiem, ne žurnālistiem sabiedriskajos mēdijos.

Pirmā tipa diabēts ir autoimūna slimība, kuras laikā organisma imūnsistēma uzbrūk un iznīcina aizkuņģa dziedzera beta šūnas, kas ražo insulīnu – hormonu, kurš regulē glikozes līmeni asinīs. Lai izdzīvotu, cilvēkiem ar pirmā tipa diabētu nepieciešamas insulīna injekcijas vai insulīna sūknis. Pirmā tipa diabēts parasti tiek diagnosticēts bērniem un jauniešiem, bet var attīstīties jebkurā vecumā.

Reklāma
Reklāma

Otrā tipa diabēts, kas sastopams 10 vai pat 20 reižu biežāk, ir vielmaiņas traucējums, kad organisms vai nu nespēj saražot, vai arī nespēj izmantot insulīnu (rezistence pret insulīnu) glikozes metabolismam, kā rezultātā glikozes līmenis asinīs ir pastāvīgi augsts. Galu galā cilvēkiem ar otrā tipa diabētu var būt nepieciešams insulīns un citi diabēta medikamenti, taču daudziem cilvēkiem diēta un dzīvesveida izmaiņas var atlikt šo nepieciešamību. Daudzi, bet ne visi speciālisti uzskata, ka bieži vien pastāv cēloņsakarība starp svaru un otrā tipa diabētu, kas ir radījis lielu stigmatizāciju saistībā ar šo diagnozi.

Ir iespējams, ka vienam pacientam var būt simptomi vai pazīmes, kas raksturīgas abiem diabēta veidiem. Šī situācija ir reta un mēs to varētu saukt par dubulto diabētu (hybrid diabetes). Pacientiem ar dubulto diabētu sākotnēji diagnosticēts pirmā tipa diabēts, bet vēlāk attīstās otrā tipa diabēta pazīmes, piemēram, insulīna rezistence. Šķiet, ka tas ir saistīts ar dzīvesveida faktoriem, piemēram, svara pieaugumu un mazkustīgu dzīvesveidu.

Kas ir vienojošs pirmā un otrā tipa diabētam?

Vienojošas ir komplikācijas – gan pirmā, gan otrā tipa diabēts izraisa sirds, asinsvadu, nieru vai acu slimības un nervu bojājumus.
Diabēts ir 21. gadsimta lielākais veselības jomas izaicinājums. Pasaules veselības organizācija

ir noteikusi diabētu kā vienu no trim mērķa slimībām PVO Globālajā rīcības plānā neinfekcijas slimību profilaksei un kontrolei. 2021. gadā radīts PVO Globālais diabēta pakts, lai uzlabotu veselības aprūpes pieejamību diabēta slimniekiem. Savukārt Apvienoto nāciju organizācija izmanto diabēta ārstēšanu kā valstu veselības aprūpes sistēmu rādītāju, novērtējot universālā veselības aprūpes pārklājuma mērķus. Bez tam ANO ir noteikusi mērķi līdz 2030. gadam par trešdaļu samazināt priekšlaicīgas nāves rādītājus diabēta pacientiem.

2021. gadā ar diabētu dzīvoja 529 miljoni cilvēku, bet eksperti prognozē, ka līdz 2050. gadam šis skaits divkāršosies un pieaugs līdz aptuveni 1,31 miljardam.
Tā kā diabēta izplatības rādītājus gandrīz pilnībā nosaka otrā tipa diabēts, kas 2021. gadā veidoja aptuveni 95 % no diabēta gadījumiem visā pasaulē, gandrīz visās publiskās diskusijās uzmanība galvenokārt tiek pievērsta otrā tipa diabētam. Tiesa, arī naudas apritē, jaunu medikamentu radīšanā, globālajā ekonomiskaja pēdas nospiedumā otrā tipa diabēts nereti pilnībā aizēno pirmā tipa diabētu, kuru mēs pat drīkstētu uzskatīt par reto slimību.

Pirmā tipa diabēts

Tātad pirmā tipa cukura diabēts ir autoimūna slimība, kas nav saistīta ar dzīvesveidu (vai ir salīdzinoši mazsaistīta) un nav izārstējama. Atbilstoši Diabēta pacientu reģistram, Latvijā 2022. gadā bija 5162 pacienti ar pirmā tipa cukura diabētu. Saņemot mūsdienīgu ārstēšanu, pirmā tipa diabēta pacienti var pilnvērtīgi dzīvot, strādāt (maksāt nodokļus – šī piezīme paredzēta tikai lasītājiem no Finanšu ministrijas). Ja pirmā tipa diabēta pacientam diabēta kontrole nav pietiekama, vērojamas glikozes līmeņa svārstības asinīs, progresē diabēta komplikācijas, iestājas smaga invaliditāte, piemēram, aklums, nieru mazspēja, kāju artēriju skleroze, pacients kļūst atkarīgs no apkārtējo palīdzības un mirst priekšlaicīgi. Vienīgā pirmā tipa cukura diabēta ārstēšanas metode ir insulīna ievadīšana zem ādas, un to nedrīkst ievadīt par daudz (būs dzīvību apdraudoša hipoglikēmiska koma), ne par maz (būs kotoacidoze un hiperglikēmiska koma). Lai insulīnu ievadītu atbilstoši organisma vajadzībām, jāzina, kāds ir glikozes līmenis. Vislabākā metode – glikozes monitorēšana visas dienas garumā. To veic neliela ierīce, kas piestiprināta ādai, bet zem ādas ievadīts sensors reģistrē glikozes līmeni visu diennakti. Šāda ierīce sniedz pacientam datus par savu glikozes līmeni 24/7 režīmā. Pacients ik brīdi var izmantot šos datus lēmuma pieņemšanai par atbilstošas insulīna devas ievadīšanu, savukārt ārsts var izmantot šos datus ārstēšanas uzlabošanai.

Otra ierīce, kas būtu nepieciešama pirmā tipa diabēta pacientam, būtu insulīna sūknis, kas ir neliela ierīce, ko pacients nēsā piestiprinātu pie apģērba vai pie ķermeņa. Šis sūknis ir gan insulīna rezervuārs, gan zem ādas ievadīta kanile jeb adatiņa, un sūknis ievada īslaicīgas darbības insulīnu zem ādas. Šī ierīce sniedz iespēju ļoti precīzi dozēt insulīnu un to ievadīt dažādos režīmos. Ārstēšana ar insulīna sūkni samazina hipoglikēmiju biežumu 4–5 reizes. Tas ir tādēļ, ka vairumam diabēta pacientiem novērst hipoglikēmiju bez sūkņa ir grūti – daļai pacientu vajadzība pēc insulīna atsevišķās diennakts stundās atšķiras no insulīna preparātu darbības profila, bet daļai – organisma vajadzība pēc insulīna fiziskās aktivitātes laikā izteikti samazinās. Globāli pētījumi pierāda, ka inulīna sūkņa izmantošana samazina sirds un nieru slimību risku (fiziloģiski sirds un nieres būtu jāuzskata par vienu orgānu dažādās ķermeņa vietās) – pacientiem ar sirds sūkni par 40–50 % samazinās saslimstība un mirstība no nieru mazspējas, koronārās sirds slimības un citām kardiovaskulārām slimībām, nieru mazspejas. Insulīna sūknis nav nepieciešams pilnīgi visiem diabēta pacientiem, tomēr daļai tas ir vienīgais līdzeklis šīs slimības kontrolei, un citi ārstēšanas paņēmieni nav efektīvi.
Īsumā secinājums – nepārtrauktā glikozes līmeņa noteikšana un insulīna sūknis pagarina pacienta dzīvi, uzlabo dzīves kvalitāti, samazina komplikāciju biežumu, ekonomē valsts līdzekļus, kas citādi jātērē smagu komplikāciju ārstēšanai. Starptautiski veikti aprēķini liecina, ka Latvijā pirmā tipa diabēta pacients zaudē vismaz 22 bez komplikācijām nodzīvota mūža gadus. Latvija insulīna sūkņus un glikozes monitrēšanas ierīču apmaksu veic bērniem un jauniešiem līdz 25 gadu vecumam, grūtniecēm un vēl atsevišķām pacientu grupām. Mans secinājums būtu – iespējami ātri valsts mērogā nepieciešams atrast līdzekļus, lai visiem (tiem, kam nepieciešams) valsts pieaugušajiem pirmā tipa diabēta pacientiem iekļautu kompensējamo zāļu sarakstā nepārtrauktās glikozes līmeņa noteikšanai nepieciešamās medicīnas ierīces un insulīna sūkņa terapijai nepieciešamās medicīnas ierīces. Kāpēc es tā apgalvoju? Vienkārši – pacientiem, kam nav glikozes monitoringa un ar sūkni kompensētas insulīna ievades vismaz 5 reizes biežāk nepieciešama neatliekamās palīdzības brigādes ierašanās, vismaz piecreiz garāka un biežāka ārstēšanās stacionārā, daudz biežāka darbnespēja. Ja pacientam nekontrolēta diabēta dēļ iestājas aklums, pacientam nepieciešama aprūpe un kopšana. Ja nekontrolēts diabēts izraisa nieru mazspēju, tad hemodialīze gadā maksā 20000 eiro, peritooneālā dialīze 40000 eiro gadā, nerunāšu šeit par izdevumiem nieru transplantācijai. Un vēl – nekontrolēts pirmā tipa diabēts 40 reižu biežāk noved pie kāju amputācijām.

Otrā tipa diabēts

Otrā tipa diabēts visbiežāk izplatīts vecuma grupā 65+, bet ar katru gadu slimība sasniedz arvien jaunākus pacientus, pat bērnus, kuriem ir lieks svars, mazkustīgs dzīvesveids un citi riska faktori. Globāli visvairāk ar diabētu slimo Okeānijā, Ziemeļāfrikā un Tuvējos Austrumos.

Savam lasītājam es vēlētos uzskaitīt otrā tipa diabēta riska faktorus, uzreiz norādot, ka citiem kolēģiem var būt atšķirīgi uzsvari:

• augsts ķermeņa masas indekss (ĶMI);
• zema fiziskā aktivitāte;
• apkārtējās vides piesārņojums ar cietajām daļiņām, cietā kurināmā radīts gaisa piesārņojums mājsaimniecībās, smēķēšana, pasīvā smēķēšana;
• uzturs ar zemu šķiedrvielu saturu, uzturs ar zemu sakņu, darzeņu, augļu saturu, uzturs ar zemu pilngraudu produktu saturu;
• uzturs ar augstu sarkanās gaļas saturu, uzturs ar augstu pārstrādātas gaļas saturu;
• uzturs ar augstu saldināto dzērienu saturu, uzturs ar augstu cukura daudzumu;
• pārmērīga alkohola lietošana.

Globāli pie riska faktoriem tiek minētas arī augsta un zema gaisa temperatūra.

Tātad, augsts ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir galvenais otrā tipa diabēta riska faktors, pie kam pēdējās desmitgadēs ir pastiprinājusies saikne starp augstu ĶMI un otrā tipa diabētu. Visa pasaule rīkojas iespējami tuvredzīgi, tieši vai netieši veicinot pārmaiņas cilvēka uzvedībā un izmaiņas pārtikas sistēmās, kas veicina augstu ĶMI. Vienkāršoti – ķermeņa masas indeksu globāli audzē lielāka plauktos uzglabājamu un kalorijām ļoti bagātu produktu pieejamība; ierobežota finansiālā un attāluma piekļuve veselīgas pārtikas iegādes un ieguvei; palielināts īpaši pārstrādātu pārtikas produktu, kā arī tauku, cukura un dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš; fizisko aktivitāšu samazināšanās saistībā ar globālajām darba un transporta tendencēm.

Visā pasaulē otrā tipa diabēts ir nozīmīgs sociālās determinances rādītājs. Iedzīvotāju grupās ar zemiem un vidējiem ienākumiem pāreja no tradicionālā uz industrializētu uzturu pagājušā gadsimta otrajā pusē ir bijusi strauja, un šī pāreja ir saistīta ar ievērojamu neinfekcijas slimību, tai skaita, 2. tipa diabēta, skaita pieaugumu. Liels diabēta slogs valstīs ar zemiem ienākumiem ir saistīts arī ar ekonomiskām un sociālpolitiskām problēmām, tostarp, ar ierobežotiem veselības aprūpes izdevumiem diabēta ārstēšanai, kā arī nepietiekamu vai nepilnīgu farmakoloģiskās ārstēšanas nodrošinājumu.

Vīriešiem otrā tipa diabēts var attīstīties pie zemākām ĶMI robežvērtībām un tie var būt rezistentāki pret insulīnu nekā sievietes. Lai cik tas dīvaini neliktos, pasaules pētījumi rāda, ka (īpaši valstīs ar zemu ienākumu līmeni) sievietēm ir labāks diabēta ārstēšanas pārklājums nekā vīriešiem. Vīrieši diabētiķi ir nelīdzestīgāki otrā tipa diabēta ārstēšanai, īpaši dzīvesveida izmaiņām, kustību režīma izmaiņām, ēšanas paradumu izmaiņām. Turpretī aptaukošanās ir biežāk sastopama sievietēm, un diabēta ārstēšanas rezultāti sievietēm lielākā mērā saistīti ar ģenētisko, hormonālo un psihosociālo faktoru kombinācijas ietekmi.

Teorētiski aptaukošanās ir atgriezenisks process, ko var samazināt ar ēšanas un dzīvesveida paradumu izmaiņām, kustību apjoma palielināšanu, medikamentiem un ķirurģiskām operācijām, taču nav ne mazāko šaubu, ka aptaukošanās rādītāji, visticamāk, turpinās pieaugt gan visā pasaulē, gan Latvijā.

Ir izstrādātas un pētītas dažādas intervences un stratēģijas aptaukošanās problēmu risināšanai, bet neviena programma līdz šim nav pierādījusi ilgtermiņa, noturīgu aptaukošanās samazināšanos populācijā. Lai to veiktu ir vajadzīga daudzpusīga, ilgtermiņa pieeja, kurā savu ieguldījumu sniedz kā politikas veidotāji, regulatori, izglītības jomas speciālisti, tā sabiedrības veselības jomas amatpersonas un medicīnas darbinieki.

Kā jau iepriekš rakstīju – nozīmīgākā ceļa karte diabēta pandēmijas mazināšanai globāli ir PVO Globālais diabēta pakts, kas 2022. gadā iezīmēja piecus mērķus, kas būtu jāsasniedz līdz 2030. gadam. Šie mērķi vērsti uz metabolo risku, medikamentu pieejamības un diagnostikas problēmu risināšanu, kas valsts mērogā nozīmē, piemēram, glikozes koncentrācijas (asinīs) apsekojumus, diabēta reģistru, rīcības plānu.

Vislabākās un efektīgākās intervences, kas cilvēkiem ar otrā tipa diabētu ir devušas sekmīgus rezultātus ilgāk nekā 2 gadus, ietver ķermeņa svara samazināšanu, agresīvi kontrolējot uzņemto kaloriju daudzumu un fizisko aktivitāti, kā arī – bariatrisko ķirurģiju.

Abas iespējas ir saistītas ar stingru uzraudzību, ļoti lielu un dārgu medicīnas personāla darbu, un, visticamāk, nav mērogojamas visu diabēta pacientu vidū ne Latvijā, ne visā pasaulē. Farmakoloģiskie līdzekļi, piemēram, SGLT2 inhibitori un GLP1 agonisti, ir uzrādījuši daudzsološus rezultātus svara samazināšanā un (īpaši) sirds un asinsvadu protekcijā un aizsardzībā cilvēkiem ar otrā tipa diabētu (atsauce uz manu kolēģi, profesoru Andreju Ēŗgli, kurš veltījis daudz laiku informācijas apkopošanai). Un tomēr SGLT2 inhibitoru un GLP1 agonistu intervenču dzīvotspēja populācijas līmenī līdz galam nav skaidra. Katrā ziņā es līdz galam neticu, ka šīs intervences var izslēgt pacienta centienu mainīt režīmu, sportot un ievērot diētu, bet vēl svarīgāka šo intervenču sakarā ir diabēta māsas klātbūtne.

Normāls (vidējais, padzīvojis, mazkustīgs, ar lieko svaru) otrā tipa diabēta pacients vēlas tableti (vēlams reizi nedēļā vai vēl retāk no māsiņas rokām), sliktākajā gadījumā – injekciju, bet pats savā dzīvē nemainīt neko. Diemžēl pasaules pieredze liecina, ka labākos rezultātus dod koombinācija – agrīna diagnostika, pacientu izglītošana un regulāras vizītes pie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, dzīvesveida izmaiņas, sportošanas atsākšana un speciālista vadīta trenēšanās, ēšanas paradumu izmaiņas un ievērojama ēšanas apjoma mazināšana, pielāgta farmakoterapija, bet tikai tad – farmakoloģiskas pieejas un citas stratēģijas. Šādas iejaukšanās var novērst vai vismaz aizkavēt otrā tipa diabēta rašanos.

Cenšos savam lasītājam stāstīt par pasaules pieredzi, bet pats domāju (ceru, ka lasītājs domā līdz) par Latvijas situāciju. Un šādā gadījumā atceros, ka diabētam ir ietekme uz hronisku nieru slimību, sirds ishēmisko slimību un sirds mazspēju, aterosklerozi, hipertoniju un vēzi.

Tātad, jebkurā stratēģijā un politikā, kuras mērķis ir mazināt diabēta slogu, jāņem vērā arī šī papildu nianse, ka diabēts mēdz izraisīt neatgriezeniskus mikrovaskulārus bojājumus un ievērojami palielināt saslimstības un mirstības risku citu infekcijas un neinfekcijas slimību dēļ. Centieni apturēt diabēta pieaugumu nozīmē mazināt vai aizkavēt veselības komplikācijas, ja vien diabētu atklātu un ārstētu agrīni. Vienkāršoti – daudzviet pasaulē invaliditātes pieaugums diabēta dēļ ir pārsniedzis mirstību no diabēta.

Vienā rakstā par diabētu visu pastāstīt nav iespējams. Garāks kopsavilkums

Es regulāri klausos radio, skatos televīziju, sekoju veselības informācijai sabiedrības mēdijos. Latvijas ģimenes ārsti un endokrinologi bieži un ļoti saprotami runā par diabētu. Veselības ministrs labi saprot diabētu un mēdz par to stāstīt žurnālistiem. Tad kāpēc Latvijā pieaug aptaukošanās un resnuma epidēmija, kāpēc iestājas nacionāla mazkustība, kāpēc nav līdzestības agrīnai diabēta diagnostikai, dzīvesveida izmaiņām un ārstēšanai? Es apzināti šajā rakstā cik vien maz spēju diskutēju par resnumu un adipozitāti – to atstāšu citai reizei.

Pēc diskusijām ar Latvijas endokrinologiem man palika iespaids, ka informācijas apjoms par diabētu ir jāpalielina. Diabēta pandēmija ir daudzkārt nopietnāka un bīstamāka par Covid–19 pandēmiju, bet kādus tik līdzekļus Latvijas valsts (Kariņš un Pavļuts) neizšķērdēja Covid–19 apkarošanai, lai atceramies helikopteru naudu, zelta podus un milzu algas vakcinācijas birojā, vakcinēšanu kapu svētkos un krāmu tirgos, plakātus uz ielām, kur Kaspars Gorkšs vēlējās ievērojami ātrāk sastapt savu vecvecmāmiņu vai puiši rādīja Jāņa Lagzdiņa saliektās rokas sveicienu.
Diabētam informācijas kampaņa ir klusināta.

Informējot pacientus un iespējamos pacientus par diabētu, būtu svarīgi sniegt visaptverošu un saprotamu informāciju, kas palīdzētu viņiem saprast savu stāvokli un veikt nepieciešamos soļus diabēta pārvaldīšanā. Mēģināšu veikt kopsavilkumu rakstam, iespējami īsā formā, aicinot visus koncentrēt uz šīm vēstīm uzmanību.

Diabēts ir hroniska slimība, kas ietekmē ķermeņa spēju regulēt glikozes līmeni asinīs. Pirmā tipa diabēta gadījumā imūnsistēma uzbrūk un iznīcina šūnas aizkuņģa dziedzerī, kas ražo insulīnu. Otrā tipa diabēta gadījumā organisms kļūst rezistents pret insulīnu vai nespēj ražot pietiekami daudz insulīna. Galvenie diabēta simptomi var ietvert pastiprinātas slāpes un biežu urinēšanu, nogurumu un vājumu, redzes traucējumus, neizskaidrojamu svara zudumu (vairāk gan pirmā tipa diabēta gadījumā), lēnāk dziedējamas brūces, biežas infekcijas. Nekontrolēts diabēts var izraisīt vairākas nopietnas komplikācijas – sirds un asinsvadu slimības, diabētisko nefropātiju, diabētisko retinopātiju, diabētisko neiropātiju, kāju asinsvadu slēgumus, kas var novest pie amputācijas. Efektīva diabēta pārvaldība ietver sabalansētu uzturu ar zemu cukura un piesātināto tauku saturu; biežas ēdienreizes ar augstu šķiedrvielu saturu palīdz uzturēt stabilu glikozes līmeni. Regulāras fiziskās aktivitātes palīdz uzlabot insulīna efektivitāti un kontrolēt svaru. Daudzi pacienti ar otrā tipa diabētu lieto perorālos medikamentus vai insulīna injekcijas, lai kontrolētu glikozes līmeni. Regulāra glikozes līmeņa pārbaude ir būtiska, lai sekotu līdzi glikozes līmenim un izvairītos no hiperglikēmijas vai hipoglikēmijas epizodēm. Pacientiem ir svarīgi apgūt pēc iespējas vairāk zināšanu par savu slimību, ko vislabāk sniedz dalība diabēta izglītības programmās vai apmācībās pie diabēta māsas, pacientiem nepieciešamas regulāras konsultācijas ar veselības aprūpes sniedzējiem.

Manuprāt, diabēta slimniekiem biežāk būtu nepieciešams psiholoģiskais atbalsts, ja nepieciešams, jo diabēts var būt emocionāli grūts. Nereti diabēta pacientam nepieciešams psihiatra pacients, jo kombinācija – resnums un diabēts komplicējas ar smagu depresiju.

Pats būtiskākais diabēta pacientiem ir dzīvesveida izmaiņas – jāatmet smēķēšana, jāmazina alkohola patēriņš, jāveido miega paradumi, cieši jāsadarbojas ar ārstu, dietologu, diabēta māsu un citiem veselības aprūpes sniedzējiem, lai optimāli pārvaldītu savu slimību.

Vai Veselības ministrs Hosams abu Meri ir informēts par nepieciešamajām intervencēm diabēta pacientu atbalstam un diabēta pandēmijas mazināšanai? Esmu pārliecinājies, ka ministrs ļoti labi pārzina problēmu, meklē risinājumus, tai skaitā finansiālus. Es šoreiz apzināti neuzskaitīšu visus asociāciju priekšlikumus (tie visi ir precīzi un racionāli), kur būtu nepieciešams investēt diabēta diagnostikas, ārstēšanas un slimības vadīšanas nodrošināšanā, bet ministrs tos visus ir jau rūpīgi analizējis. Un vēl – apzināti gandrīz neemu pieskāries moderno medikamentu – SGLT2 inhibitoru un GLP1 agonistu lietošanai, kaut tiešām tie ir izcils zinātnes pienesums. Vienīgais vēlos piebilst, ka otrā tipa diabēta pacientiem ar diagnosticētu sirds asinsvadu slimību vajadzētu atļaut GLP-1 agonistu grupas zāles ļaut uzsākt neatkarīgi no iepriekš saņemtās terapijas un diabēta kontroles rādītājiem. Tas, protams, nozīmē jaunas izmaksas valsts budžetā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.