Pēteris Apinis: Pastāsts par 19. maijā pieņemto Pasaules Veselības organizācijas pandēmijas nolīgumu
0
Cik tad nu sen, kad tika vākti paraksti “Mana balss”, kad tika sasauktas dažādu komisiju sēdes Saeimā zināmai ļaužu grupai braši cīnoties pret Pandēmijas nolīgumu. Kaut kādā mērā pret šo nolīgumu iestājās arī Donalds Tramps, pamatojot ASV izstāšanos no Pasaules Veselības organizācijas. ASV vēl no šīs organizācijas nav izstājusies, pašam izstāšanās procesam paredzēts vēl viens gads, bet ASV nostāja bija Pandēmiju nolīgumam, maigi sakot, bremzējoša.
Pasaules Veselības organizācija rīkojās Starptautiskajām tiesībām ļoti neierasti – nolēma pieņemt Pandēmijas nolīgumu divās daļās – savā 78. Pasaules Veselības asamblejas plenārsēdē Ženēvā 20. maijā pieņēma galveno daļu, kas ietver nolīguma pantus trīs nodaļās. Tomēr parakstīšana un ratifikācija ir atlikta līdz brīdim, kad tiks sarakstīti un apstiprināti pielikumi par piekļuvi patogēniem un ieguvumu sadali, ko tad nu provizoriski ir paredzēts apstiprināt 79. Pasaules Veselības organizācijas asamblejā 2026. gadā.
Neliela problēma – visā šajā pasākumā es nepiedalījos, bet ministrs Hosams Abu Meri piedalījās, lidinādamies pa pasauli kā tauriņš, vismaz reizi nedēļā (es nemēģinu apgalvot, ka tas ir polittūrisms, bet, šķiet, ka tik bieži pa pasauli nav lidinājies vēl neviens ministrs, ārlietu ministrus ieskaitot). Nu lūk – šis ļoti informētais cilvēks, kas ir piedalījies visa veida sanāksmēs un nu arī šajā ģenerālajā asamblejā, klusē kā partizānis par notikumiem ap PVO asambleju (tiešām Hosamam Abu Meri neraksturīgi – sociālos tīklus nav pārpludinājuši pat selfiji ar PVO ģenerāldirektoru Tedrosu Adhanomu Gebreiesusu). Pārskatīju sev pieejamo informāciju par diskusijām komitejā un plenārsēdē, kur sevi iezīmēja turpat vai visu valstu delegāciju vadītāji, bet Latvijas viedokli neatradu (bet man jāatzīst, ka milzīgajā materiālu klāstā kaut ko varēju nepamanīt).
Atgriezīsimies pie Pandēmijas nolīguma galvenās daļas, par kuru pasaules valstis vienojās pēc trīs gadu sarunām, dziļas spriedzes starp “Ziemeļiem” un “Dienvidiem”, ievērojamiem kompromisiem, kas beigu beigās tika atzīti par labiem esam no PVO dalībvalstu vairākuma puses. Bija pat cerības, ka rezolūciju komitejā pieņems ar konsensa principu, un ar rozā banti apsietu sūtīs uz plenārsēdi galējai pieņemšanai. Tas gan lāga nesanāca, jo Slovākija aicināja balsot komitejā.
Tātad – pirms plenārsēdes nācās valstīm par nolīgumu balsot A komitejā. A komitejas priekšsēdētājs, Namībijas veselības un sociālo pakalpojumu ministrs Esperance Luvindao aicināja balsot ar paceltām rokām, par ko saņēma kritiku. Rezolūcijas pieņemšanai komisijā bija nepieciešamas 83 balsis. 124 valstis balsoja par rezolūciju, ar ko jāpieņem nolīgums, 11 valstis atturējās, bet 46 – nebija pārstāvētas. Atturējās Slovākija, Polija, Nīderlande, Itālija, Bulgārija, Izraēla, Gvatemala, Irāna, Krievija, Paragvaja un Jamaika. Neviena valsts nebalsoja pret rezolūcijas pieņemšanu.
Tiem, kam pietiks pacietības, raksta tālākās sadaļās esmu nolēmis pastāstīt – kas tieši kurai no valstīm nepatika un kā tas iznāca, ka piecas Eiropas savienības dalībvalstis atturējās, kaut tieši Eiropas savienība bija galvenais nolīguma iniciators un virzītājspēks.
Neliels skaidrojums par to, kas īsti ir Pandēmijas nolīgums
Pandēmijas nolīgums ir juridiski saistošs nolīgums, kurā valstis vienojas par kopēju starptautisku reaģēšanu uz kopējiem pandēmijas draudiem. Tas ir vērsts uz vienlīdzīgu piekļuvi vakcīnām, diagnostikai un ārstēšanai, kā arī uz pētniecību un pasākumu īstenošanu, lai uzlabotu pandēmiju profilaksi, uzraudzību un reaģēšanu uz tām. Nepieciešamību pēc globāla nolīguma pasaules valstis apjauta Covid–19 laikā, kad kritiski vājās vietas globālajās veselības aprūpes sistēmās un fatāls starptautiskās sadarbības trūkums radīja postošu nevienlīdzību piekļuvē vakcīnām, testiem un ārstēšanai. Šī raksta autors uzskata, ka šī nevienlīdzība izmaksāja ne vien miljoniem cilvēku dzīvību, bet arī pagarināja pandēmiju, ļaujot attīstīties jauniem SARS-CoV-2 variantiem, laujiet uzviļņot jauniem pandēmijas viļņiem.
Jau pirms sāku rakstīt šo pastāstu, man ļaudis vaicāja – vai Pandēmijas nolīgums nepiešķir PVO kādu nebūt varu pār suverēno valstu valdībām. Nē, kas no mana viedokļa liek domāt, ka nolīgums var būt pārak bezzobains. Nolīgumā ir īpaši apstiprināta valstu suverenitāte sabiedrības veselības jautājumos, un PVO nav piešķirtas pilnvaras vadīt, noteikt vai izstrādāt politiku vai likumus saistībā ar turpmāko pandēmiju apkarošanu. Atbilstoši nolīgumam PVO nevarētu noteikt karantīnu vai ceļošanas aizliegumus, obligātu vakcināciju vai obligātas testēšanas kampaņas.
Jādomā, ka Pandēmijas nolīgums uzlabos slimību uzliesmojumu agrīnās brīdināšanas sistēmas, vēl vairāk – nolīguma mērķis ir stiprināt pandēmiju novēršanas un uzraudzības spējas, uzlabot rutīnas imunizāciju un ieviest tā saucamo “vienotās veselības” (One Health) pieeju, lai identificētu un novērstu potenciālos pandēmiju izraisītājus cilvēku, dzīvnieku un vides mijiedarbībā. Nolīgumā paredzēta arī patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmas izveide, kuras mērķis ir nodrošināt, ka valstis ātri apmainās ar datiem un informāciju par patogēniem, kas izraisa uzliesmojumus vai epidēmijas, bez tam tās apmainās ne tikai ar pārējām dalībvalstīm, bet arī ar pētniecības iestādēm un farmācijas uzņēmumiem, lai tie varētu pēc iespējas ātrāk sākt testu, vakcīnu un ārstniecības līdzekļu izstrādi.
Jādomā, ka Pandēmijas nolīgums ļaus pasaulei būt labāk sagatavotai, lai spētu rīkoties ar nākamo pandēmijas draudiem. Papildus ātrākai patogēnu datu apmaiņai jaunās krīzes situācijās Pandēmijas nolīgums uzsver arī izturīgu veselības aprūpes sistēmu un kvalificētu globālā veselības aprūpes personāla nozīmi un izveido globālus mehānismus, lai racionalizētu kritisko medicīnisko preču sadali un atbalstītu piekļuvi tām, pamatojoties uz sabiedrības veselības vajadzībām, nevis maksātspēju veselības ārkārtas situācijās. Pandēmijas nolīgums ir nozīmīgs solis uz priekšu, bet, lai panāktu patiesu gatavību pandēmijai, būs nepieciešama starptautiska apņemšanās ilgtspējīgi investēt un sadarboties zinātniskajā pētniecībā un attīstībā.
Dažos vārdos cetīšos precizēt, kā tiek saprasta iespēja novērst pandēmijas, izmantojot “vienotas veselības” pieeju. Patiesībā Pandēmiju nolīgums ir pirmais dokuments, kas kodificē “vienotas veselības” pieeju, kurā atzīta cilvēku veselības, mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku veselības un vides savstarpējā saistība. Lielākā daļa jauno slimību ir zoonozes — tās izraisa patogēni, kas no dzīvniekiem pāriet uz cilvēkiem. Tāpēc nolīgumā katrai valstij noteikts izstrādāt pandēmijas novēršanas un uzraudzības plānu, iekļaujot pasākumus, lai identificētu un mazinātu slimību izraisītājus cilvēku, dzīvnieku un vides mijiedarbībā, novērstu pārnešanu un īstenotu stingru patogēnu uzraudzību un riska novērtēšanu, kā arī izveidotu kopīgu apmācību darbiniekiem, kuri strādā cilvēku, dzīvnieku un vides saskares jomā. Te gan jāņem vērā tie faktori, kas palielina pandēmiju risku, visvairāk mežu izciršana, zemes izmantošana, pesticīdu un herbicīdu nekontrolēta lietošana, globālais piesārņojums un klimata pārmaiņas. Nolīgumā valstīm uzliktie pienākumi ir paredzēti, lai mazinātu pandēmijas risku, novēršot tās cēloņus.
Būtisks aspekts Pandēmijas nolīgumā ir veselības aprūpes sistēmas kapacitāte. Šo kapacitāti būtu vēlams stiprināt, īpašu uzmanību pievēršot primārajai aprūpei un vispārējai veselības aprūpei. Tas ietver vienlīdzīgu piekļuvi mērogojamai klīniskajai aprūpei un ikdienā nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem uzsvars – būtu mērķtiecīgi stiprināt laboratoriju un diagnostikas kapacitāti. Veselības aprūpes darbinieki, kas strādā pirmajās epidemioloģijas frontes līnijās, ārkārtas situācijās iegūtu prioritāru piekļuvi reaģēšanas līdzekļiem.
Pandēmijas nolīgums lielā mērā virza līdzvērtīgu piekļuvi medicīnas produktiem. Kā jau teicu – Covid–19 pandēmiju raksturoja nevienlīdzīga diagnostikas, ārstniecības līdzekļu un vakcīnu sadale, ko veicināja augsto ienākumu valstu iepriekšēja iepirkšana, bet īpaši – dažu bagātu valstu īstenotā dzīvības glābšanai nepieciešamo produktu uzkrāšana un piegādes ķēžu sabrukums. Nolīgums pārveidotu pašreizējo attīstības un sadales modeli (kas balstās uz labdarības ziedojumiem) par vienotu ekosistēmu, kurā valda vienlīdzība.
Nolīguma 8. pants paredz, ka valstīm jānostiprina regulējošās aģentūras, lai tās atbilstu starptautiskajiem standartiem attiecībā uz pandēmiju pretpasākumu kvalitāti, drošumu un efektivitāti. Savukārt 9. pants norāda – kā stiprināt pētniecības un attīstības kapacitāti, ieguldījumus un partnerību, kā arī paredz valstīm dalīties ar produktiem, lai tos izmantotu kā salīdzināšanas objektus klīniskajos pētījumos, kā arī – nodrošinātu pētījumu dalībniekiem piekļuvi produktiem pēc pētījumu pabeigšanas. Nolīgumā valstīm tiek uzticēts nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi publiski finansētiem pētniecības un attīstības nolīgumiem.
Sarežģītas un diskutablas (transformējošas) ir nolīgumā noteiktās saistības par ilgtspējīgu un ģeogrāfiski izkliedētu farmaceitisko ražošanu. Pašlaik lielākā daļa pandēmijas produktu tiek ražota dažās (nedaudzās) valstīs ar augstiem ienākumiem. Nolīguma 10. pants paredz veicināt produktu attīstību un ražošanu vairākos reģionos, un to ārkārtas situācijā vēl paplašināt.
Lai palielinātu farmaceitiskoo uzņēmējdarbību valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni, ražošanas paplašināšanai un paātrināšanai nepieciešama tehnoloģiju un zinību un izpratnes nodošana no tehnoloģiju īpašniekiem, kas savukārt mīt valstīs ar augstiem ienākumiem. Tāpēc 11. pantā valstis tiek aicinātas veicināt tehnoloģiju nodošanu, tostarp caur jau izveidotiem tehnoloģiju nodošanas centriem, piemēram, PVO Veselības tehnoloģiju pieejamības programmai. Tas, kas man šķiet apšaubāms – piedāvāt licences valstu īpašumā esošām tehnoloģijām (var pat saprast, ka uz privātām iniciatīvām nolīgums neattiecas). Sagatavojot nolīgumu valstis ar augstiem ienākumiem centās panākt, lai tehnoloģiju nodošana būtu pilnīgi brīvprātīga. Galīgais teksts atvieglo tehnoloģiju nodošanu savstarpēji saskaņotos nosacījumos, saglabājot iespēju izmantot elastību saskaņā ar Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komerciāliem aspektiem, kas ļauj valstīm piešķirt obligātas licences, ja brīvprātīgas sarunas neizdodas.
Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēma ir globāls sociāls kompromiss. Patogēnu paraugi un genomu sekvences dati tiktu nodoti centrālajā repozitārijā, kurā dalībvalstu ražotāji varētu piekļūt, lai izstrādātu medicīniskos pretpasākumus, un apmaiņā tie apņemtos nodot 20 % no savas reālās ražošanas (vismaz 10 % kā ziedojumu un pārējo par pieejamām cenām) PVO, kas tos sadalītu atbilstoši sabiedrības veselības vajadzībām. Lai noteiktu Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmas darba kārtību, PVO ir uzdevusi starpvaldību darba grupai radīt nolikuma pielikumu par Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadali. Būtiski, ka viss nolīgums nevar tikt nodots parakstīšanai valstīm, kamēr nav pieņemts pielikums, tādējādi kopējā Pandēmijas nolīguma liktenis ir atkarīgs no veiksmīgām sarunām par Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales pielikumu visa nākamā gada laikā.
Vēl Pandēmijas nolīgumā būtisks jautājums ir piegādes ķēdes. Covid–19 pandēmijas laikā visas valstis piedzīvoja produktu un izejvielu piegādes ķēžu pārravumus. Tāpēc nolīgumā ar 13. pantu paredzēts izveidot PVO vadītu globālus piegādes ķēžu un loģistikas tīklus, vienlaikus uzliekot valstīm jaunas saistības iepirkumu un izplatīšanas jomā, tostarp 14. pantā paredzēts izvairīties no krājumu uzkrāšanas un eksporta ierobežojumiem, kas Covid–19 pandēmijas laikā radīja piegāžu trūkumu.
Covid–19 pandēmijas laikā nepatiesas un maldinošas informācijas izplatīšanās veselības jomā kavēja efektīvu reaģēšanu. Lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos un uzlabotu veselības izglītību, nolīguma 16. pantā valstis tiek aicinātas nodrošināt informācijas apmaiņas pārredzamību un precizitāti. Ņemot vērā vārda brīvības (atšķirīgo) izpratni, nepatiesas informācijas uzraudzība un labošana sociālajos tīklos ir strīdīgs jautājums.
Katrai jaunai lietai vajag jaunu finansējumu. Valstis ar zemāku vai vidēju ienākumu līmeni nolīguma sagatavošanas laikā stingri pieprasīja izveidot stabilu finansēšanas mehānismu, bet sarunu dalībnieki nevarēja vienoties par īpašu fondu, un nolīgumā netika paredzēts valsts finansiāls ieguldījums. Sarunu dalībnieki vienojās (un ierakstīja 18. pantā) par Koordinācijas finanšu mehānismu lai veiktu finanšu vajadzību un trūkumu novērtējumu, pārvaldītu pieejamo resursu pārskatu un piesaistītu brīvprātīgas iemaksas.
Tāpat kā starptautiskie nolīgumi par tabakas kontroli, bioloģisko daudzveidību un klimata pārmaiņām, arī Pandēmijas nolīgumu pārvaldīs Pušu konference, kas būs atbildīga par nolīguma darbības pārskatīšanu, tai būs pilnvaras sniegt ieteikumus un izstrādāt pielikumus un protokolus, piemēram, detalizējot “vienotās veselības” saistības. Daudzi novērotāji kritiski analizē nolīgumu no starptautisko tiesību aspekta, jo juridiski saistošiem instrumentiem bieži trūkst izpildes mehānismu, un Pandēmijas nolīgums nav izņēmums. Rodas iespaids, ka bailēs no valstu lēmum-pieņemšanas pastāvības zaudēšanas, 19. pants iestrādāts kā nekonfliktējošs un bezzobains īstenošanas mehānisms.
Pandēmijas nolīgumam, manuprāt, trūkst ambīciju, tas ir formulēts pamācošā valodā un tam nav izpildes mehānisma. Tomēr tā pieņemšana ir nozīmīgs pagrieziena punkts globālajā veselības drošībā un daudzpusējības triumfs ļoti sadrumstalotā pasaulē.
Globāls nolīgums bez Amerikas Savienotajām Valstīm
Pirms izstāšanās no Pasaules Veselības organizācijas ASV nereti pildīja tilta celtnieka lomu, meklējot kopīgu valodu starp delegācijām. Taču ASV, tāpat kā daudzas Eiropas valstis šajā Pandēmiju nolīgumā nebija vidutājs klasiskajā veidā – tās iebilda pret stingru tehnoloģiju nodošanas kārtību un Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmu, un būtiski – aizsargāja savas farmācijas nozares intelektuālo īpašumu.
Kopš ASV paziņoja par izstāšanos no PVO (Donalds Tramps vēstuli parakstīja 20. janvārī), nolīgums tika sagatavots un pieņemts bez ASV, bet darbosies pilnībā bez ASV. Lai gan ASV universitātēm, pētniekiem un farmācijas uzņēmumiem joprojām ir iespējas iesaistīties nolīguma mehānismos, ASV paliks ārpusē un vēros jautājumus, kas ir būtiski tās nacionālajām interesēm, piemēram, Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēma veicinātu zinātnisko apmaiņu. Amerikas Savienoto valstu prombūtne (ASV marginalizācija) ir zaudēta iespēja gan pašām ASV, gan visai pasaulei, ja nākotnē rastos veselības aprūpes ārkārtas situācijas. Eiropas, Dienvidamerikas un Āzijas universitātes un uzņēmumi gūs labumu no ieguldījumiem un stimulu pasākumiem, ko veicinās nolīgums.
Pandēmijas nolīgums ar vai bez ASV var sasniegt daudz, un daudz arī tiks sasniegts. Taču amerikāņu neesamība nolīgumā ir būtiska. Trūks ASV finansējuma un ietekmes milzīgā spēka; trūks ASV zinātniskās kompetences, modernās akadēmiskās pētniecības un farmācijas uzņēmumu atklājumi — ASV neiesaistīšanās rada milzīgu plaisu pandēmijas gatavībā.
Argumenti: PAR un PRET Pandēmijas nolīgumam
Pandēmijas nolīgums izsaucis ļoti pretrunīgas atsauces – gan atbalstu, gan noliegumu. Atbalstītāji uzskata, ka līgums uzlabos starptautisku sadarbību un ļaus labāk reaģēt uz nākamajām pandēmijām. Pretinieki baidās par suverenitātes zaudēšanu, cilvēktiesību ierobežošanu un PVO pārāk lielu ietekmi.
Mēģināšu īsumā definēt tos argumentus, ko Latvijas diskutantiem turpmāk izmantot. Man nav ne mazāko šaubu, ka Latvijā būs gan nolīguma atbalstītāji kabinetā pie datora, gan noliedzēji ar plakātiem pie Saeimas.
Sākšu ar pozitīvajiem argumentiem, un pirmais nozīmē starptautiskas sadarbības iespējas – pandēmija neievēro valstu robežas – efektīva globāla reakcija prasa koordinētu pieeju. Līgums ļaus veicināt informācijas apmaiņu, ātrāku reakciju uz uzliesmojumiem, kā arī saskaņotu vakcīnu, medikamentu un resursu sadali. Mēs vairāk vai mazāk labi atceramies Kariņa – Pavļuta haotisko un ļaundabīgo darbību Covid–19 pandemijas laikā, kad mājsēde, bērnu izolācija, murgaina vakcinācijas stratēģija un organizācija krāmu tirgos un kapu svētkos, cilvēku pretstnostatīšana politisku apsvērumu dēļ un citas kļūdas rezultējās kā pārmerīga mirstība vecāka gadagājuma cilvēku un hronisku slimnieku grupā.
Covid–19 pandēmija atklāja daudzus trūkumus arī starptautiskajā veselības sistēmā – PVO līgums ir iespēja uzlabot nākotnes reakciju. Domāju, ka nolīgums ļauj realizēt rīcības plānus un standartus, kas ļautu izvairīties no haosa. Līgums paredz, ka bagātākās valstis palīdzēs nabadzīgākajām piekļūt vakcīnām un medikamentiem. Mērķis ir nodrošināt, ka neviens nepaliek novārtā globālās veselības krīzē.
Līgums paredzētu pasākumus, lai novērstu kaitīgu dezinformāciju, kas pandēmijas laikā var apdraudēt sabiedrības veselību. Es gan neredzu, ka līgums kaut kādā mērā spētu apklusināt Re:Balticu un citus melīgus informācijas avotus, kas ļaunprātīgi organizēja valdības murgu realizāciju Covid–19 pandēmijas laikā, taču jācer, ka nolīgums uzlabos sabiedrisko komunikāciju un uzticību medicīnas (nevis politiskām un politizētām informācijas paušanas) institūcijām.
Pozitīvi vērtējams arī tas, ka nolīgums neparedz, ka PVO var piespiest valstis ieviest konkrētus pasākumus – valstis saglabās suverenitāti, bet apņemas sadarboties. Nolīgums ir juridiski līdzīgs citiem starptautiskiem nolīgumiem – piemēram, klimata vai tirdzniecības jomā.
Tad kāpēc tik daudz cilvēku iebilst pret PVO Pandēmijas nolīgumu? Daudzi cilvēki iebilst pret Pasaules Veselības organizācijas pandēmijas nolīgumu dažādu iemeslu dēļ. Viena no bažām ir bailes zaudēt suverenitāti veselības jomā. Daudzi uzskata, ka PVO varētu iegūt pārāk lielu ietekmi uz valstu iekšpolitiku veselības jomā. Cilvēki baidās, ka valdības zaudēs kontroli pār lēmumiem, piemēram, par vakcināciju, ceļošanas ierobežojumiem vai karantīnu. Ir satraukums, ka nākotnes pandēmijās PVO varētu piespiest valstis pieņemt noteiktus pasākumus, pat, ja tie neatbilst konkrētās valsts interesēm vai situācijai.
Kritiķi apgalvo, ka sarunas par līgumu notikušas pārāk slēgti un bez pietiekamas sabiedriskās diskusijas (autors – informācija bija pieejama, bet ļoti haotiska). Daļa sabiedrības un arī daļa politiķu ir neapmierināti, ka lēmumi var tikt pieņemti bez pietiekamas parlamentārās kontroles vai iedzīvotāju iesaistes. Tas rada aizdomas par to, kādi spēki ietekmējuši līguma saturu (piemēram, farmācijas industrija). Savukārt saistībā ar šo bažu politiķi un aktīvisti uztraucas, ka pandēmijas pasākumi nākotnē varētu pārkāpt pamattiesības. Protams, ir jau pieredze par Covid–19 ierobežojumiem, kas maigi sakot bija stulbi un nesamērīgi (vienreizēju masku nēsāšana mēnešiem, daļas preču tirdzniecības aizliegums, sporta ierobežojumi ārtelpās utt.) Ļaudīm saglabājušās bailes, ka ar jaunu līgumu šādi pasākumi kļūs automātiski vai grūtāk apstrīdami nacionālā līmenī.
Internetā un sociālajos tīklos plaši izplatās nepamatotas teorijas, piemēram, ka PVO ar šo līgumu vēlas “pārņemt pasauli” vai “uzspiest globālu vakcināciju”. Šīs idejas bieži balstās uz izkropļotiem faktiem vai tīšu dezinformāciju. Daļa juristu un populistiski politiķi uzskata, ka nolīgums ir tik bezzobains, ka nav skaidrs, cik lielā mērā PVO varēs “pavēlēt” valstīm kaut ko darīt un kā tas tiks izpildīts. Pilnīgi nav skaidrs, kāda būs atbildība, ja valsts nepildīs šī nolīguma noteikumus.
Nobeigumā es pastāstīšu par tiem argumentiem, ko dažu pasaules valstu līderi pauda, lai pamatotu valsts vēlmi vai atteikumu balsot “Par” Pandēmiju nolīgumu. Brazīlija teica, ka PA pieņemšana ir vēsturisks notikums globālajā veselības aprūpē, kas spēcīgi apstiprina sadarbību laikā, kad pieaug ģeopolitiskā spriedze un sadrumstalotība. Irāka teica, ka tā uzskata Pandēmijas nolīgumu par starptautiskās solidaritātes un kopīgas atbildības stūrakmeni.
Malaizija atzina starptautiskās solidaritātes steidzamību, lai novērstu, sagatavotos un reaģēšanai uz turpmākām pandēmijām, piebilstot, ka tā atzīst pamatojumu aicinājumiem pieņemt šo juridiski saistošo instrumentu, kas jāīsteno, pilnībā papildinot 2005. gada Starptautiskos veselības noteikumus.
Slovākijas premjerministrs Roberts Fico publiski paziņoja, ka PVO ģenerāldirektors Tedross Adhanoms Gebreiesuss ir aicinājis Slovākiju nepieprasīt oficiālu balsojumu, ko premjerministrs nosauca par mēģinājumu “izvairīties no demokrātiskas institūcijas – balsojuma”. Viņš arī argumentēja, ka nolīguma projekts ir “juridiski nepilnīgs”, jo 12. pants atsaucas uz pielikumu, atzīstot, ka šis pielikums ir nolīguma neatņemama daļa, taču pielikums nav izstrādāts.
Slovākija apgalvoja, ka nolīguma sagatavošanas procesā nav ņemti vērā priekšlikumi, kuru mērķis ir aizsargāt pamattiesības un valstu suverenitāti.
Polija, atzinīgi novērtējot PVO dalībvalstu centienus, teica, ka nevar atbalstīt dokumenta pieņemšanu, jo nespēj pabeigt iekšējo pārskatīšanu PVO sarunu tempa un intensitātes dēļ.
Itālija, paskaidrojot savu atturēšanos, uzsvēra nepieciešamību atkārtoti apstiprināt valstu suverenitāti sabiedrības veselības jautājumu risināšanā.
Krievijas Federācija teica, ka sarunās par nolīgumu bija “atkārtoti mēģinājumi” pārvērst nolīgumu par piespiešanas instrumentu, par līdzekli noteiktu valstu rūpniecības interešu lobēšanai. Tā atgādināja, ka Covid–19 pandēmija ir parādījusi, ka globālais dienvidu reģions ir neaizsargāts pret kolektīvā Rietumu pasaules un tās farmācijas gigantu krāpnieciskām darbībām.
Irāna teica, ka tekstā nav risinātas attīstības valstu galvenās prioritātes, uzsverot, ka saistošu saistību trūkums par netraucētu un vienlīdzīgu piekļuvi medicīniskajiem pretpasākumiem (veselības aprūpes produktiem), kā arī tehnoloģiju un zināšanu nodošana apdraud gan nolīguma uzticamību, gan efektivitāti. Tā arī pauda bažas par konkrētu un paredzamu finansēšanas mehānismu trūkumu.
Paragvaja arī atturējās no balsojuma un paziņoja, ka atzīst “vēsturisko vērtību” sarunām, kas noveda pie nolīguma, bet brīdināja, ka instruments var būt noderīgs, ja tas ir juridiski skaidrs, darbības ziņā dzīvotspējīgs un tā īstenošana ir taisnīga, taču pauda iebildumus par tehniskajiem jautājumiem saistībā ar galīgo tekstu, jo īpaši par atbildības sadalījumu, pārvaldības sistēmām un finanšu ilgtspēju. Paragvaja turklāt paziņoja, ka rūpīgi uzraudzīs nolīguma 12. pantā minētā pielikuma tapšanu, kas būs būtiski, lai novērtētu instrumenta kopējo dzīvotspēju.
Fakts, ka piecas no 11 atturējušajām valstīm ir Eiropas savienības dalībvalstis, raisīja jautājumus, jo ES bija viena no spēcīgākajām atbalstītājām sarunu paātrināšanai un kompromisu panākšanai ar jaunattīstības valstīm.
Pēc balsojuma skaitīšanas un rezultātu paziņošanas Ēģipte ņēma vārdu un pauda neapmierinātību ar aicinājumu balsot un turpmāko procedūru.
Gandrīz visas dalībvalstis – gan attīstītās, gan jaunattīstības valstis –, kas pirmās dienas laikā Pasaules Veselības asamblejā 78. sesijā uzstājās A komitejā, pauda spēcīgu cerību par gaidāmajām sarunām par Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmas pielikumu.
Dienvidāfrika Āfrikas grupas vārdā paziņoja, ka raugoties nākotnē, sarunas par Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmu ir nozīmīgas. Kā reģions, kas ir dalījies ar saviem patogēniem, bieži vien nesaņemot taisnīgu atlīdzību, āfrikāņi pauda, ka Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēma ir ārkārtīgi svarīga, lai novērstu šo nelīdzsvarotību un nodrošinātu patiesu taisnīgumu un vienlīdzīgu piekļuvi.
Jamaika sniedza paziņojumu Amerikas valstu (AMRO) reģiona dalībvalstu vārdā un teica, ka Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmas pieņemšana būs drosmīgs un nepieciešams solis, lai nodrošinātu, ka pasaule nekad vairs nebūs nesagatavota nākamajai pandēmijai.
Japāna norādīja, ka, lai panāktu patiesi funkcionējošu tiesisko instrumentu, Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmai jābūt saprātīgai un dzīvotspējīgai no zinātniskā un ekonomiskā viedokļa. Pretējā gadījumā nolīgums būs gaisa pils, kurai nav nozares atbalsta.
Izraēla un Bulgārija pauda bažas par Patogēnu piekļuves un ieguvumu sadales sistēmas izstrādi un atturējās no balsojuma par nolīguma pieņemšanu 78. Ģenerālajā asamblejā.
Secinājumi pēc Pandēmiju nolīguma pieņemšanas
19. maijā pasaules valstis pieņēma vēsturisku solījumu aizsargāties pret nākotnes pandēmijām. Pēc trīs gadu ilgām sarunām, ko izraisīja Covid–19 krīze, valstis pieņēma pasaulē pirmo starptautisko nolīgumu, lai labāk novērstu, gatavotos un reaģētu uz turpmākām pandēmijām. Jaunais nolīgums ir nozīmīgs solis, lai nodrošinātu ciešāku globālo sadarbību, lai aizsargātu dzīvības un novērstu turpmāku epidēmiju postošās sekas.
Covid–19 pandēmijas postošās sekas joprojām ir jūtamas – pandēmijā mira vismaz septiņi miljoni cilvēku, veselības aprūpes sistēmām bija pārslodzes, bet pasaules ekonomika praktiski apstājās.
Oficiālā nolīguma pieņemšana notika otrdien, 20. maijā, pieņemšana notika svētku noskaņojumā.
“Nolīgums ir uzvara sabiedrības veselībai, zinātnei un daudzpusējai rīcībai,” paziņoja PVO ģenerāldirektors Tedross Adhanoms Gebreiesuss “Tas nodrošinās, ka mēs kopīgi varēsim labāk aizsargāt pasauli no nākotnes pandēmiju draudiem. Tas ir arī starptautiskās sabiedrības atzinums, ka mūsu pilsoņi, sabiedrības un ekonomikas nedrīkst palikt neaizsargāti, lai atkārtoti ciestu tādas zaudējumus, kādi tika piedzīvoti Covid–19 laikā.”
Un vēl viens citāts – Filipīnu Veselības ministrijas sekretārs un šā gada Pasaules Veselības asamblejas prezidents Teodoro Herbosa, kurš vadīja nolīguma pieņemšanu secināja: “Reizi dzīvē piedzīvojama iespēja.”
