Pēteris Apinis: Pensionāra veselības stiprināšana, medicīniskā aprūpe un veselīgi nodzīvoti dzīves gadi
3
Šis raksts lielā mērā ir pieteikums 30. marta raidījumam “Dr.Apinis”, kurā piedalīsies Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks, Latvijas Pensionāru federācijas valdes priekšsēdētāja Aija Barča, RSAC “Mežciems” vadītāja Solvita Rudoviča un VCA interniste, kardioloģe, anestezioloģe un speciāliste vecāka gadagājuma ļaužu ārstēšanā Inga Orleāne. Patiesībā jau dakteri Orleāni esmu aicinājis sev talkā vadīt raidījumu, lai nebūtu gauži vientuļš sarežģītajā labklājības sfērā. Domāju, ka ministram Reinim Uzulniekam šī būs debija atbildēt par vecāka gadagājuma cilvēku veselību Latvijā, kaut viņa panākumu sarakstā es varu ierakstīt paliatīvās medicīnas un hospisa palīdzības paplašināšanu un attīstību Latvijā.
Katram raidījumam es nedaudz gatavojos, lielākoties – ieurbjos internetā, pārskatu dižākos pasaules žurnālus par atbilstošo tēmu un meklēju to, kas jauns – ko nu citi varbūt vēl nav pamanījuši vai otrādi – meklēju sen zināmas, bet labi piemirstas teorijas vai aksiomas. Pieteikumos ierakstu to, kas varētu ieinteresēt lasītājus un klausītājus nevis raidījuma dalībniekus. Saviem viesiem es jautāšu daudz ko no tā, ko šeit pat ar pušplēstu vārdu neminēšu.
Ja nu jautājums ir – kas notiek pensionāru veselības stiprināšanā un medicīniskajā aprūpē aprūpē, tad pamēģināšu ļaudis iedalīt jauniešos ap divdesmit gadiem, darba ļaudīs – kaut kur starp 40 un 50 gadiem, kā arī pensionāros – proti virs 65 gadiem. Patiesībā es gandrīz nesaskaros ar divdesmitgadīgiem pacientiem, tādēļ esmu gauži nekompetents šajā jomā. Ja nu es runāju ar saviem mazdēliem, tad es iesaku daudz sasniegt (trenējoties, mācoties) darbojoties vai strādājot ar pilnu jaudu. Man jau šķiet, ka drīkst sevi pārslogot, drīkst laiku pa laikam negulēt nektis, drīkst laiku pa laikam ēst neveselīgi. Jaunība ir laiks izpētei un izaugsmei, un visās jomās, tai skaitā sportā un studijās, var paplašināt savu spēju robežas. Vajadzētu izvairīties no traumām un kategoriski – no atkarību izraisošu vielu lietošanas. Patiesībā jaunietis vecu ārstu padomus uzklausa galvenokārt pieklājības pēc un visus ieteikumus tūlīt aizmirst.
Ar tiem četrdesmitgadniekiem – piecdesmitgadniekiem man sanāk strādāt, biežāk runāt un par šo paaudzi vairāk piedomāt. Tieši tajā vecumā parasti pamana – kā noveco un aiziet no dzīves vecāki, bet laiku pa laikam – vienaudži. Lielākajai daļai cilvēku vēl nav slimības sloga, bet noteikti tie ir mikroskopiskā līmenī, īpaši, ja ir riska faktori, un tas Latvijā ir daudziem – būtiskākie ir mazkustība, liekais svars, smēķēšana un pārmērīga alkohola lietošana. Pie mana kolēģa Andreja Ērgļa pacienti šajā vecumā ar miokarda infarktu jau nonāk itin bieži, bet endokrinologa kabinetu sāk pārpildīt ļaudis labākajos gados ar cukura diabētu. Parādās dislipidēmija un hipertensija. Ģimenes ārsts kļūst par draugu, ja ne (netieši) – ģimenes locekli. Veselības jomā ar četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku visnopietnākās sarunas ir par smēķēšanas atmešanu – tūlīt, kā arī par to, ka treniņus vairs nedrīkst izlaist. Tieši tā – treniņus nevis pastaigas vai PVO ieteiktās pusstundas rosības ar nedaudz palielinātu pulsu.
Nu tā – esam nonākuši pie mūsu šodienas temata – pensionāra veselības. Man ir zināmas tiesības par šo jomu izteikties plašāk, jo pats esmu sasniedzis šo vecumu. Mēģināšu īsumā apkopot – ko man kā ārstam nozīmē 65+ džentlmenis un 65+ – dāma. Sākšu ar sava gadagājuma meitenēm.
Ko ārstam nozīmē 65 gadus veca (un varbūt nedaudz vecāka) dāma?
Mana laikabiedre ir pilnībā pazaudējusi sirmos matus – tie ir nokrāsoti. Nav nekādu problēmu ar zobu veidu – implanti un kroņi piedod žilbinošu smaidu.
Kaut Padomju laikā pabijusi gan pionieros, gan komjaunatnē un godprātīgi ticējusi kompartijas kursam, viņa tagad iet baznīcā, dzied baznīcas un jauktajā korī, dejo vecāka gadajāuma tautisko deju ansamblī, uz kurieni vardarbīgi velk savu vīru (šeit iejaucas Centrālā Statistikas pārvalde, kura norāda, ka liela daļa no aprakstītajām sievietēm jau ir atraitnes) vai konkurē uz dažiem dejojošiem vīriešiem. Vēlēšanās piedalās, čakli svītrojot un plusojot to sarakstu, kurā labākā (glītākā) vīriešu kārtas „lokomotīve“.
Viņai ir visas kaites, un viņa šo slimību ārstēšanai patērē visu brīvo laiku. Viņa mēra spiedienu ne tikai sev un savam dzīvesbiedram, bet iespēju robežās arī bērniem, kaimiņiem un sunim. Viņa jau ir izmēģinājusi visus uzturbagātinātājus un brīnumlīdzekļus, ko reklāmas un nez no kurienes uzradušies izplatītāji piedāvā priekš sirds, kuņģa, locītavām, kā arī pret vēzi, Alcheimera slimību un Papatači drudzi.
Katru vakaru viņa ir noskrējusies un nomocījusies. Tiesa, viņas pārskrējieni bijuši no plīts līdz virtuves galdam, bet principiālais pārgājiens – līdz veikalam ielas pretējā pusē. Pie galda viņa gandrīz nekad neēd, tiesa, viņa spiesta nogaršot visu virumu tā gatavošanās laikā.
Viņa ļoti tic, ka viss, kas ir sendienās radīts, ir labs un pareizs. Tādēļ viņa labpārt gatavo speķa pīrāgus, krējumā ceptus kartupeļus, cūkas ribiņas, saldu rabarberu ķīseli ar putukrējumu, uz maizītes liek biezu sviesta kārtu. Vēl viņa atceras, ka maizīti prom sviest nedrīkst, tādēļ kalpo par aizgalda dzīvnieku saviem mazbērniem – apēd to, ko šie nav apēduši. Svara problēmas kļūst īpaši aktuālas līdz ar sāpēm ceļu un gūžas locītavās, vismaz rindā uz gūžas endoprotezēšanu viņa jau stāv.
Ko ārstam nozīmē 65 gadus un nedaudz vecāks kungs?
65 gadus vecs kungs ir kļuvis stabils un konservatīvs. Beidzot viņš zina visu par sportu, un to bauda siltajās čībās pie televizora, pie kam to dara, lietodams konjaku, nevis alu kā agrāk. Pie sievas iebildēm (smalki izsakoties) viņš jau ir pieradis, un, iespējams, sievas sacīto pat nedzird. Viņa sporta panākumi pieaug – simts metrus viņš atmiņās skrien jau ātrāk par 11 sekundēm. Tiesa, tie ir pagātnes sporta sasniegumi – precīzi nosaukti lieliskie rezultāti, kas sasniegti pirms četrdesmit gadiem, kļūst labāki apgriezti proporcionāli laikam, kas kopš tiem aiztecējis un paša sklerozei.
Kā senāk kāzas un jubilejas, tā tagad laiku pa laikam nākas apmeklēt bēres. Mūsu varonis sākotnēji ar sevi, bet pēc tam ar draugiem pārspriež – kādām būtu jābūt viņa bērēm – ar vai bez mācītāja, bet nekādā gadījumā ne ar to žēlabaino činkstētāju. Saviem bērniem viņš to nepastāsta, tādēļ ar lielāko varbūtību pats tiks izvadīts tik pat žēlīgi kā ātrākskrējušie klases un studiju biedri.
Par politiku viņš zina visu, gan par Putinu, gan Trampu, gan Siliņu viņam ir negatīvs viedoklis. Viņš zina par ko jābalso, bet uz vēlēšanām neaiziet.
Viņš ir atmetis smēķēšanu. Tagad viņš visiem ir gatavs pastāstīt, ka tas bija viegli – vajag tikai gribasspēku, tiesa, nepiebilst, ka šī gribasspēka pietrūka iepriekšējos četrdesmit gadus. Pilnīgi noteikti viņš ir sev atklājis makšķerēšanas priekšrocības. Sieva viņu tagad beidzot laiž gan makšķerēt, gan medīt, gan uz alus bāru. Rezultāti visām šīm darbībām ir līdzīgi, alkohola līmenis asinīs sasniedz savu promili, taču dzīves pieredze ļauj īpaši šo skaitli nepārsniegt. Vecu ļaužu deju kolektīvā, jauktajā korī un klubā „Tiem, kam pāri trīsdesmit” viņš ir meiteņu mīlulis, jo ir viens no dažiem.
Meitenes viņam joprojām patīk, tiesa, tas nedaudz kļūst virtuāli vai mākslinieciski. Pārciestā priekšdziedzera operācija neliedz mīlēties, bet nedaudz rada bailes no tā, ka kvalitātes seksā ir nedaudz zudušas. Ikdienā viņš sācis vairāk pievērst uzmanību pats sev un nopircis ne tikai labas brilles, bet arī dzirdes aparātu. Toties tabletes, ko viņam izrakstījuši paši labākie ārsti un profesori, viņš tur goda vietā un dažkārt izdzer pa zilajai vai sārtajai ripiņai (to, kuru vajadzēja dzert četrreiz dienā).
Piecas galvenās hroniskās slimības vecuma grupā virs 65
Es šeit biju uzskaitījis vismaz divdesmit slimības. Tad man kļuva skaidrs, ka mana vienaudze, nule aprakstītā kundze ar šo uzskaitījumu galā tiktu, bet mans komandas biedrs, skolasbiedrs un kaimiņš šajā pašā vecuma grupā – nē. Tādēļ saīsināju aprakstu līdz piecām, apkopojot slimības grupās:
• aterosklerotiskas izcelsmes sirds, asinsvadu un smadzeņu slimības;
• vēzis;
• intersticiālas plaušu slimības, HOPS un slimības ar kurām nosmok;
• neirodeģeneratīvās un demences slimības;
• metabolās slimības, ieskaitot alkohola vai vīrusu izraisītu taukainu aknu slimību, 2. tipa cikura diabētu, insulīna rezistenci un vēl veselu virkni slimību.
Par visām šīm kaitēm šoreiz pastāstīt nav ne laika, ne vietas. Sākšu ar vēzi. Vēzim ir divi ļoti skaidri vides vai uzvedības riska faktori – smēķēšana un aptaukošanās (trešais ir alkohola pārmēra lietošana). Par to – kādā veidā aptaukošanās izraisa vēzi, ir daudz stāstu, bet īsumā – hiperinsulinēmija un iekaisums, kas pavada aptaukošanos, ir tie faktori, kas palielina vēža risku. Tātad – uzdevums būtu nesmēķēt un uzturēt savu vielmaiņu cik-necik veselu. Tiesa – nesmēķēšana un gudra ēšana negarantē, ka vēzis netiks diagnosticēts. Tad nu mans galvenais ieteikums ir vēža skrīnings, kā arī sievietēm – ginekologa, bet vīriešiem – urologa regulārs apmeklējums.
Sirds un asinsvadu slimības pēdējos gados ir tik veiksmīgi un labi apkarotas (diagnosticētas, ārstētas, rehabilitētas), ka cilvēki dzīvo ievērojami ilgāk (vidēji vismaz par 15 gadiem ilgāk nekā 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību), bet tik un tā mirst no sirds un asinsvadu slimībām. Tas nenozīmē, ka mums šīs slimības vajadzētu ignorēt. Manuprāt, regulāra asinsspiediena kontrole, laboratoriska diagnostika un līdzestība ārsta izrakstīto zāļu lietošanā ir trīs galvenie pamatakmeņi, uz ko balstās Latvijas iedzīvotāju iespēja dzīvot ilgāku un veselīgāku mūžu.
Patiesībā jau biedrība “ParSirdi.lv” Latvijas iedzīvotāju dzīvildzes palielināšanai izdara vairāk nekā Veselības ministrija. Tas, kas man nav īsti skaidrs, kā piespiest mana gadagājuma vīrieti aiziet divas reizes gadā līdz savam ģimenes ārstam (ģimenes ārste jāapmeklē ne tikai slimības brīdī, bet arī tad, kad ar veselību viss ir relatīvi labi, un ģimenes ārstei ir jādāvā ziedi).
Globāli vecāka gadagājuma cilvēki aizraujas ar valkājamām diagnostikas ierīcēm. Es nelietoju nevienu, pat ne sirdsdarbības monitoru, nodarbojoties ar sportu. Līdz ar to – man šo globālo aizrautību ir grūti akceptēt. Tā tīri teorētiski man šķiet labi mana vecuma pacientiem laiku pa laikam monitorēt miegu un izvairīties no miega apnojes.
Sirds un asinsvadu slimību ārstniecība strauji attīstās, jo mūsu rīcībā ir biomarķieri, piemēram – mēs varam izmērīt holesterīnu, mēs varam izmērīt asinsspiedienu, lai ļoti ātri varētu noskaidrot, vai zāles darīs to, kas tām jādara. Farmakologi un pētnieki tad var meklēt iespējas ar jauniem medikamentiem iegūt konkrētus rezultātus. Mūsu rīcībā gandrīz nav demences biomarķieru. Tiesa, globāli ir reģistrēti vairāki jauni daudzsološi medikamenti demences apturēšanai, bet daži – vēl daudzsološāki, atrodas izpētes stadijā. Bieži vien jautājums ir – vai šie medikamenti spēj šķērsot hematoencefālisko barjeru.
Patiesībā jau man par vecāku cilvēku veselību un ārstniecību ir daudz kas sakāms. Man ir daudz jautājumu labklājības speciālistiem. Es ceru, ka tas piesaistīs Jūs pirmdienas raidījumam “Dr.Apinis” (30.03 plkst. 13.00 TV24), kurā piedalīsies Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks, Latvijas Pensionāru federācijas valdes priekšsēdētāja Aija Barča, RSAC “Mežciems” vadītāja Solvita Rudoviča un VCA interniste, kardioloģe Inga Orleāne. Tādēļ šo pieteikumu nepadarīšu pārlieku garu, jo veci cilvēki mēdz ātrāk nogurt un garus rakstus lasa nelabrāt. Un tomēr mēģināšu kaut kā apkopot pateikto, nepateikto un labus ieteikumus.
Pirmā atziņai cilvēkam, kas ir sasniedzis pensijas vecumu, būtu jābūt: “Ja nu vēl esmu dzīvs, es varu gūt panākumus”. Šajos vārdos ir ierakstīts pretmets atziņai par “došanos prom”. Pasaules fiziologu pētījumi liecina, ka mērķtiecīgi treniņi pensijas vecumā ļauj ievērojami labāk organismam izmantot skābekli un glikozi, tātad – dažu gadu laikā sasniegt augstāku fiziskās sagatavotības līmeni, labākus sportiskos rezultātus. Tiesa, treniņos mums jābūt nedaudz apdomīgākiem, varbūt nedaudz samazinot to darba apjomu, ko veikt, taču pievienojot dažādus treniņu veidus. Nu kaut vai – dažādu (locītavu, muskuļu) sāpju mazināšanai būtu vēlams regulāri aizstaigāt pie fizioterapeita un samācīties dažādus pretestības treniņus. Nekad nav par vēlu sākt veikt profilaktiskus pasākumus attiecībās ar esošām un iespējamām hroniskām slimībām.
Daži mani ieteikumi kungam, dodoties pensijā:
• svaru nav vairs iespējams nodzīt tikai ar fiziskām kustībām, vakariņas vairs nav jāēd;
• pensionēšanās ir īstais laiks, lai varētu pilnvērtīgi nodoties sportam, kustēties katru dienu un piedalīties veterānu sacensībās;
• trenēt var ne tikai muskuļus – grāmatu lasīšana, intelektuālas spēles, teātra apmeklējumi, bet īpaši – memuāru rakstīšana ir labākais veids kā trenēt smadzenes un attālināt tuvojošos Alcheimera slimību;
• ir laiks virzīties veģetāra uztura virzienā – sākotnēji izvēlēties zivju ēdienus, bet vēlāk-– vairāk veģetārus un piena produktus. Tas nenozīmē izslēgt no uztura gaļu, bet lietot to retāk;
• vismaz dažas zāles būs jālieto pastāvīgi visu atlikušo mūžu;
• Dziesmu un deju svētkos jāpiedalās ne tikai kā skatītājam, bet arī vecu ļaužu kopas koristam, citādi šajā grupā nebūs neviena basa. Labas emocijas pagarina mūžu;
• Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra un pašvaldības izdala lielas summas medikamentiem, ir mērķtiecīgi sekot līdzi normatīvajiem aktiem un medikamentiem netērēt savu pensiju;
• vecuma aizmāršībai nav nekādas vainas – Tu katru dienu vari uzzināt tik daudz jauna.
Daži mani ieteikumi dāmai, dodoties pensijā:
• mazbērniem ir jāēd mazāk un jākustas vairāk – nevis kā liekas pašsaprotami – mazbērns jāpieēdina, kamēr pa ausīm lien ēdmaņa laukā un jāliedz jebkāda skriešana, lai dievs nedod kaut kas nenotiktu. Mazbērns nav jāietuntulē biezā apģērbā;
• būtu labi atrast vienu ārstu, kas pārskatītu visu to milzīgo kvantumu zāļu, ko izrakstījuši ginekologs, kardiologs, gastroenterologs, flebologs, neirologs, kaimiņu pūšļotājs un internets. No uzturbagātinātājiem, ja tos nav izrakstījis un ieteicis ārsts, vajadzētu izvairīties, īpaši no tiem, ko tablešu vai kapsulu izskatā ar mākslīgā intelekta palīdzību reklamē sociālajos tīklos;
• katru dienu – pastaiga. Divreiz nedēļā – baseins. Divreiz nedēļā – nodarbības fizioterapeita vadībā. Uz ceturto stāvu jākāpj, nevis jābrauc ar liftu;
• suns ir patiesi labs dzīvnieks, jo izved saimnieci katru dienu izstaigāties vairākas reizes. Arī Jūsu māju tuvumā ir kāds paugurs vai grava, kurp ar sunīti pastaigāt, jo ļoti svarīga ir pastaiga pret kalnu;
• acu ārstam vajadzētu regulāri paskatīt Jūsu acis. Dažas slimības ir ārstējamas ar operāciju, citas ar zālēm. Acu ārsta apmeklējums nav tieši saistāms ar labāku vai sliktāku redzi;
• jūsu ģimenes ārsts zina – kādas izmeklēšanas metodes visvieglāk nosaka dažādas slimības. Nozīmētās analīzes ir jāveic, pat ja tās ir tik netīkamas kā vēdera izejas materiāla pētīšana.
