Pēc Padomju Krievijas (delegāti pa kreisi) un Polijas miera līguma parakstīšanas Rīgas Melngalvju namā 1921. gada 18. martā. Mēnešos, kamēr ritēja abu valstu miera sarunas, Rīga bija kļuvusi par Austrumeiropas politisko notikumu centru.

Uz papīra šķita, panākts teju nevainojams starptautisks līgums, kurā atrunāts viss, kas nepieciešams labu kaimiņattiecību uzturēšanai! Tomēr mūsdienu Polijā var sastapt viedokli, ka tas bijis ne tikai neveiksmīgs, bet vienkārši amorāls, jo atstājis aiz valsts robežām, “padomju mežoņu žēlastībai”, kā raksta iepriekš pieminētais Zihovičs, ap pusotra miljona poļu. Repatriācija ilga tikai līdz 1923. gadam, un padomes tai lika dažādus šķēršļus. Pēc tam apmēram 60 tūkstoši poļu gāja bojā 1932. – 1933. gada golodomorā, bet vairāk nekā 200 tūkstoši kļuva par 1937./1938. gada Lielā terora “poļu operācijas” upuriem. Vairāk nekā puse represēto tika nošauti vai gāja bojā nometnēs. Traģiskākais, ka šie poļi tika “pārdoti” apmaiņā pret tukšiem solījumiem līgumā. Līdzīgi kā Padomju Krievijas un Latvijas 1920. gada 11. augusta miera līguma gadījumā arī pēc izlīguma ar Poliju lielinieki neatdeva tai evakuētās vērtības, nemaksāja apsolītās kompensācijas, atdeva vien niecīgu daļu kultūras vērtību. Ļeņina un viņa domubiedru acīs tādi miera līgumi bija vien politiskās un militārās situācijas uzspiests solis, kas atmetams, tiklīdz situācija uzlabojas.

Pēc Zihoviča domām, ar Rīgas līgumu Polija turklāt nodeva savus sabiedrotos, jo poļu pusē kara laikā pret Padomju Krieviju cīnījušies ap 70 tūkstoši ukraiņi, krievu, baltkrievu karavīru un kazaku. Jo īpaši aizvainoti bija ukraiņi. Rīgā Polija faktiski lauza 1920. gada 21. aprīļa līgumu ar Petļuras vadīto Ukrainas Tautas Republiku. Diezgan radikāli nacionāli noskaņotā vēsturnieka pozīcijai jāpiebilst, ka, viņaprāt, Polijai bijuši jāpievieno arī apgabali ap Daugavpili ar samērā lielu poļu īpatsvaru. Zihoviča kolēģi gan iebilst, ka, lai arī militāri tas būtu bijis iespējams, politiskā cena tādam solim būtu pārāk augsta. Polijā augstu vērtētais Polijas un Krievijas attiecību eksperts profesors Andžejs Novaks, kaut atzīst poļu diplomātijas kļūdas, tomēr norāda, ka galvenais Rīgā bijis pēc iespējas ātrāk izbeigt karu ar Padomju Krieviju, novērst tās sabiedrošanos ar Lietuvu, ko Polija uzskatīja par savu pretinieci, un panākt Polijas drošību. Tas arī ticis panākts. Ne jau velti Jozefs Pilsudskis Varšavā neapstrīdēja savu sarunvedēju veikumu, kaut arī varēja to darīt. Cita lieta, ka Rīgas miera sarunu bēdīgā pieredze parādīja kļūdas, kādas nevajadzētu atkārtot šodienas diplomātiem.

Autors pateicas Polijas ­vēstniecībai par sniegto ­palīdzību raksta tapšanā.