Pēc Padomju Krievijas (delegāti pa kreisi) un Polijas miera līguma parakstīšanas Rīgas Melngalvju namā 1921. gada 18. martā. Mēnešos, kamēr ritēja abu valstu miera sarunas, Rīga bija kļuvusi par Austrumeiropas politisko notikumu centru.

Līguma “burts” 5

0:00, 18. marts 2016

Stāsti Pieredze

To, ka Rīgas līgumā “Polija palika poļiem”, mūslaikos lielākoties traktē kā kļūdu, bet poļu parlamentāriešu darbību Rīgā 1921. gadā kā tādu, kas pelnījusi vislielāko kritiku. Nacionāli noskaņotais jaunās paaudzes poļu vēsturnieks, publicists Piotrs Zihovičs, 2015. gadā iznākušā un poļu medijos plaši apspriestā vēstures bestsellera “Pilsudska–Ļeņina pakts jeb Kā poļi izglāba boļševismu un zaudēja iespēju uzbūvēt impēriju” autors, attiecībā uz Rīgas līgumu vispār lieto epitetus “Jalta ’21”, “valsts nodevība”, “uzvarētāju padošanās” vai “politiskās muļķības akts”. Šur tur iebilstot provokatīvajam Zihovičam, viņa kolēģi piekrīt, ka tas patiešām bija pagrieziena punkts Polijas vēsturē un Rīgā mirusi ideja par federālu, daudznacionālu Poliju.

Reklāma

Lasītākie

Kokteilis

Dzimšanas gada pēdējā ciparā slēpjas svarīgs vēstījums – piederība stihijai

Kokteilis

Kura slavenība ir dzimusi tavā zodiaka zīmē: noskaidro, kā tu vari iekarot slavu

Kokteilis

FOTO. Ledus ir sakustējies! 5 iekārojamākie Latvijas hokejisti mākslīgā intelekta skatījumā

Lasīt citas ziņas

Pamieru naidīgās puses Melngalvju namā parakstīja 1920. gada 12. oktobrī, kad bija skaidrs, ka sarkanā armija frontē cietusi pilnīgu sakāvi. 14. oktobrī poļi ieņēma Minsku un ceļš uz Kijevu bija vaļā. Bet sarunas par miera noteikumiem Rīgā vēl turpinājās vairākus mēnešus. Tās bija mokošas. Strīdi un diskusijas iedegās par katru punktu. Sēdes bija slēgtas, taču visu šo laiku Rīga atradās diplomātu un žurnālistu uzmanības centrā. Paradoksālā kārtā preses interese par miera līguma starp Poliju no vienas un Padomju Krieviju, Padomju Ukrainu no otras puses parakstīšanu 1921. gada 18. martā bija mazāka nekā iepriekš par pamieru un sarunu gaitu. Krievu, poļu un ukraiņu valodā rakstītais līgums pārtrauca karadarbību starp abām valstīm, noteica robežas starp Poliju un Ukrainu, Baltkrieviju, Padomju Krieviju. Tas arī pieminēja, ka “abas līgumslēdzēju puses saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām atzīst Ukrainas un Baltkrievijas neatkarību”. Puses atteicās no savstarpējām teritoriālām pretenzijām, apņēmās nodrošināt savās teritorijās reliģisko brīvību, kultūras un valodas attīstības iespējas, biedrību veidošanu attiecīgi kā poļiem Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, tā arī pēdējo tautību pārstāvjiem Polijā. Dokuments paredzēja karagūstekņu apmaiņu, repatriācijas iespējas un pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā uz Krieviju aizvesto nacionālo dārgumu, kultūras vērtību, arhīvu atgriešanu. Krievija turklāt apņēmās kā kompensāciju par Polijas zemju piedalīšanos Krievijas impērijas saimnieciskajā dzīvē Polijai izmaksāt 30 miljonus zelta rubļu (1913. gada ekvivalentā) monētās vai lietņos; atdot 1914./1915. gadā evakuēto fabriku iekārtas un transporta līdzekļus.