Alvis Hermanis.
Alvis Hermanis.
Foto: Karīna Miezāja

“Politkorektuma terors ir postošs.” Saruna ar Alvi Hermani 22

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

No šodienas skatītājiem būs iespēja redzēt režisora ALVJA HERMAŅA un visa Jaunā Rīgas teātra (JRT) kolektīva vasarā veidoto desmit sēriju filmu “Aģentūra”, kurā detektīva un psiholoģiska trillera cienīgi notikumi risināsies mūsdienīgā reklāmas aģentūrā.

EL
Egils Līcītis
Ziņas
Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni! Egila Līcīša feļetons 59
1 diena
LE
LETA
Ziņas
“Nevakcinētie šobrīd berzē rokas un priecājas!”, “Kāpēc vakcinētie nedrīkst pastaigāties?” Soctīklotāji par lokdauna ierobežojumiem 200
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Kariņš rosina noteikt visiem 50 gadus sasniegušiem cilvēkiem obligātu vakcināciju pret Covid-19 464
9 stundas
Lasīt citas ziņas

Tikmēr Maskavā pirmizrādi piedzīvojusi Alvja Hermaņa iestudētā izrāde par PSRS pēdējo līderi Mihailu Gorbačovu. Abiem šķietami nesaistītajiem darbiem tomēr ir kas kopīgs – aiz režisoram raksturīgajiem cilvēkstāstiem jaušama plašāka sabiedrības procesu diagnosticēšana.

Mēs tiekamies 23. novembrī, “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas dienā, bet jūsu JRT iestudētā “Baltā helikoptera” starp nominētajiem iestudējumiem nebija. Ko jums nozīmē pašmāju teātra jomas atzinība?

CITI ŠOBRĪD LASA

A. Hermanis: Šo balvu nosaka piecu cilvēku kolektīvā gaume. Man personīgi ir sava gaume, un mana “Spēlmaņu nakts” balva par izrādi pagājušajā sezonā viennozīmīgi ir izrādei “Meklējot Spēlmani” (režisors Gatis Šmits. – A. K.), kura tur vispār nav nominēta.

Kas ir labs teātris un kas nav labs teātris – tas ir stiepjams jēdziens.

Es zinu, kas ir “Baltais helikopters”, un man nevajag ielikt atzīmes kā skolā. Es vispār domāju, ka māksliniekiem, nopietniem profesionāļiem, ir pašiem savs barometrs, viņiem nevajag, lai nāk žūrija un pastāsta.

Mēs vēl redzēsim Rīgā šo izrādi?

Vajadzētu. Tiklīdz varēs laist skatītājus un tiklīdz varēs no Amerikas lidot lidmašīnas, tas notiks. Mihails Barišņikovs ļoti gaida, kad varēs atgriezties spēlēt.

Pavasarī teicāt, ka izolācija izmainīs gan cilvēkus individuāli, gan arī teātri. Izmaiņas jūtamas jau tagad?

Kaut kāda nomierināšanās ir notikusi. Cilvēki kļuvuši introvertāki, un tas ir labi, jo 21. gadsimta ātrums, kas bija uzņemts, bioloģiski nav adekvāts cilvēka psihofizikai, un mūsu bioloģiskie parametri ir tādi, kādi tie ir, – mums ir robežas.

Ātrums bija tik liels, ka viss kļuva pārāk pavirši un necilvēcīgi. Runājot par teātri, šobrīd ir pierādījies, ka nekāds Ersatz teātris (teātra aizvietotājs) nav iespējams. Teātris ir tikai tad, ja var satikties fiziski.

Visi šie “zoom” teātri vienkārši nedarbojas, tā ir muļķošanās. Es tiešām nezinu nevienu aktieri, teātra praktiķi, mani ieskaitot, kurš būtu līdz galam noskatījies kādu no “zoom” izrādēm.

Kritiķi ir izņēmums, jo – ko gan citu lai viņi šajā laikā skatītos. Paniekoties ar tehnoloģijām, protams, ir interesanti, taču tā nav teātra nākotne. Tieši pretēji – kad atgriezīsies normālība, vairākumam cilvēku būs alerģija pret visādiem ekrāniem teātra izrādēs.

Bez ekrāniem iestudējuma procesā neiztikāt izrādes “Gorbačovs” iestudējumā, kas nesen piedzīvoja pirmizrādi Maskavas Nāciju teātrī.

Nē, nē, izrāde tika uztaisīta Rīgā, klātienē, jo izrādi nevar uztaisīt pa telefonu. Varbūt var, bet tas nebūtu nopietni. Šajā gadījumā aktieri (Čulpana Hamatova – Raisas Gorbačovas lomā un Jevgeņijs Mironovs – Mihaila Gorbačova lomā. – A. K.) augustā sēdēja tepat, Jaunajā Rīgas teātrī, tik ilgi, kamēr mēs to izrādi uztaisījām – izrāde gan aktieriski, gan režisoriski tika “uzlikta” šeit, Rīgā, klātienē.

Cita lieta – pēdējā fāzē, kad viņi jau gāja uz skatuves Maskavā un es nebiju klāt fiziski, tur gan mēģinājumos piedalījos no Rīgas caur ekrāniem.

Biļetes uz “Gorbačovu” izķer, tātad skatītāju atsaucība ir. Taču, vai esat saņēmis paša prototipa komentāru, ja neskaita leģendu par viņa uz augšu pacelto īkšķi tūlīt pēc izrādes?

Mihails Gorbačovs bija uz izrādi un pēc tam piezvanīja. Sacīja, ka esot pateicīgs un aizkustināts. Viņš grib nākt vēlreiz un skatīties, bet, šķiet, tik drīz tas nebūs iespējams, jo šobrīd Maskavā cilvēki pēc 65 gadu vecuma īsti nedrīkst staigāt apkārt, tur arī teātra izrādi var apmeklēt tikai 25 procenti no zāles ietilpības.

Izrādes vienu brīdi nenotika, jo ar vīrusu bija apslimuši arī abi izrādes aktieri – vispirms Hamatova, tad Mironovs –, bet nu viņi atkal turpina spēlēt.

Izrādes centrā ir Mihaila un Raisas Gorbačovu mīlas stāsts, politikai it kā paliekot fonā. Tas gan izklausās pēc koķetērijas – šajā laikā Putina Krievijā uzvest izrādi par PSRS pēdējo prezidentu, politiku neskarot.

Protams, nevar stāstīt par Gorbačovu un izlikties, ka nav politikas kontekstā. Mana ambīcija bija saprast to cilvēcisko motivāciju, kāpēc viņš kā politiķis uzvedās tā un ne citādi.

Es varēju taisīt izrādi par jebkuru onkulīti, bet šajā gadījumā ir izrāde par cilvēku, kurš pārzīmēja pasaules karti. Mērķis bija saprast, kur tāds cilvēks uzradās un kāpēc viņš tā rīkojās. Līdz ar to mēs mēģinājām uzrakt šo privāto kontekstu.

Domāju, ka mums tas izdevās, jo Maskavā skanējums ir ne tikai izrādei kā mākslas darbam – tā kaut kādā veidā ir izmainījusi paradigmu, kā tiek vērtēts Gorbačova mantojums.

Redz, teātris tomēr to spēj izdarīt. Pierādījums tam ir apstāklis, ka Krievijas divu galveno televīzijas kanālu “Rossija” un “ORT” galvenajos ziņu sižetos bija ļoti daudz laika veltīts šai izrādei, turklāt ar pozitīvu attieksmi pret Gorbačovu, kas Krievijā ir kaut kas jauns.

Pēc tam Gorbačova fonda vadītājs pa telefonu teica, ka bijis šokā un pārsteigts, jo Gorbačovs Krievijā visu laiku bijis neitralizēts – par viņu nebija pieņemts pat runāt televīzijā.

Vai tāds bija izrādes mērķis? Teātra apskatniece (Anna Banasjukeviča) izrādes recenzijā norāda, ka galvenais konflikts izrādē nav stāstā, bet skatītāju attieksmē pret Gorbačovu, jo lielākajai daļai PSRS pēdējais līderis nav pozitīvs tēls – brīvības nesējs, aukstā kara beidzējs un Saharova atgriezējs no trimdas.

Man nebija pilnīgi nekāda mērķa jaukties Krievijas iekšpolitikā. Tā nav mana valsts. Atkārtošu, man nepatīk, ka ārzemnieki māca, kā mums dzīvot, un man arī neliekas pareizi, ka mēs tagad mācīsim, kā Krievijai dzīvot – vai viņiem, piemēram, vajag vai nevajag vēlēt par Putinu.

Mums taču nepatīk, ka Krievijas televīzija stāsta par Latviju – kādi mēs muļķi un kā nemākam, nesaprotam vai nejēdzam to vai citu lietu. Tieši tāpat otrā virzienā.

Gorbačovu izvēlējos par izrādes varoni, jo viņš tomēr ietekmēja dzīvi daudziem cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Krievijas, piemēram, manējo. Grozi, kā gribi, bet tajā brīdī, kad Latvija vēl bija okupēta, viņš formāli skaitījās arī mūsu prezidents.

Tagad negribu jaukties Krievijas lietās, lai viņi paši tiek galā, un, dod Dievs, mums tikt galā ar mūsu problēmām, kas nav mazākas.

Vai par problēmu uzskatāt situāciju kultūras jomā šobrīd? Vai Jaunais Rīgas teātris saņem pietiekamu atbalstu laikā, kad nenotiek izrādes?

Tas atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Labi zinu, ka Rietumeiropas valstīs, piemēram, Vācijā, Austrijā, valsts daudz vairāk kompensē mākslinieku dīkstāvi. Posta apmērus varēsim redzēt un saprast, kad viss beigsies.

Saprotu, ka Latvijā finanšu ministrs izdomājis taupīt tā kā nekur citur Eiropas Savienībā. Nu, kolosāli! Paskatīsimies, kas pēc tā beigās būs dzīvi palikuši. Mums visiem JRT šobrīd ir simboliskas aldziņas jau ilgu laiku. Visi dzīvo no saviem ietaupījumiem.

Šobrīd domāju, kā pašam kārpīties, jo sēdēt un apvainoties – ar to tālu netiksi. Tāpēc mums tagad ir kino. Šoziem cilvēki vēl ilgi netiks uz teātriem, koncertiem, restorāniem un kafejnīcām – tad nu viņiem būs iespēja skatīties mūsu kino.

Jau martā man bija skaidrs, ka skatītāji ļoti ilgi nevarēs tikt uz teātri. Līdz ar to ideju konkursā, kas notika manā galvā, uzvarēja šī ideja, ka jātaisa daudzsēriju kino ar mūsu resursiem, aktieriem.

Šī kino mērķauditorija ir mūsu uzticamie skatītāji, un pirmie pārdošanas rādītāji liecina, ka cilvēki pērk ļoti labi. Mēs esam apmierināti – tas nozīmē, ka JRT uzticamā publika ir kopā ar mums.

Seriāla biļešu cenas – piecdesmit eiro – jau raisījušas satraukumu…

Esmu gatavs parunāt par šo. Pirms pāris nedēļām man vajadzēja mājās saremontēt vārtus – meistaram par vienas dienas darbu samaksāju piecdesmit eiro. Savukārt pirms mēneša man dārzā nogāza un sadalīja vienu lielu priedi.

Dārznieks paprasīja simt divdesmit eiro par vienas dienas darbu. Man ne prātā neienāca diskutēt ar viņu. Tāpat kā mēs nediskutējam pie daktera vai restorānā, vai arī tad, kad saucam meistaru uz mājām.

Mūsu sabiedrība ir pieradusi, ka mākslu var patērēt par velti, ka viņai tas ir uzdāvināts.

Protams, var salīdzināt seriāla cenu ar to, kāda tā ir “netfliksos” un tamlīdzīgās [vietnēs] vai pirātu “torentos”, un tad, bez šaubām, cilvēki ir pilnīgā šokā, no kurienes mums tā nekaunība prasīt piecdesmit eiro par desmit stundām kino. Bet cilvēki nesaprot, ka seriāliem, kas ir veidoti lielajās valodās – angļu, krievu –, ir planetāra mēroga tirgus, tāpēc viņi var tos tirgot par kapeikām.

Bet mēs esam maza tauta, un latviešu valodā runā tik, cik runā, un, protams, tad objektīvā cena ir pilnīgi cita. Turklāt – drīkst jau arī nepirkt.

Mēs orientējamies uz JRT skatītājiem, kuri saprot, ka nevienā “netfliksā” viņiem nebūs JRT seriāla ar Kasparu Znotiņu, Andri Keišu, Baibu Broku un Gunu Zariņu, jo tur tādu vienkārši nav.

Kādēļ šī attieksme, ka kultūrai jāmaksā maz vai nemaz?

Galvenais iemesls ir jau minētais – masu kultūra, kas pārsvarā pieejama lielajās valodās, ir ļoti lēta, jo ir ārkārtīgi daudz skatītāju. Otra lieta – profesionālisms ir degradējies.

Latviešu trimdiniekiem savulaik pēc kara vajadzēja piecus gadus dzīvot Vācijas bēgļu nometnēs, piemēram, Eslingenā, un piecus gadus viņiem bija aizliegts strādāt savās profesijās, lai gan starp viņiem bija inženieri un ķīmiķi, fiziķi, dakteri…

Viņi piecus gadus nodarbojās ar māksliniecisko pašdarbību – visi kļuva par rakstniekiem, koru dziedātājiem, un kopš tā laika viņiem ir priekšstats, ka ar mākslu var nodarboties jebkurš. Iespējams, šodienas Latvijā ir kas līdzīgs.

Manā jaunībā mūziķi popgrupās, sākot ar čaļiem “Līvos” un “Jumpravā”, visi bija ar ļoti labu mūzikas skolas, konservatorijas izglītību, bet tagad popmūzikā var principā piedalīties katrs idiots – ar televīzijas palīdzību viņš mēneša laikā kļūst par zvaigzni.

Tam, ka māksla nav nekas nopietns, ir atbalss arī valdībā. Skan aicinājumi pārkvalificēties, pat ārstēties, ja nevari nopelnīt kultūras jomā.

Tā ir cita lieta. Arī es domāju, ka ir nenormāla pārprodukcija visādu veidu humanitārajām profesijām, tostarp – mākslas profesijām. To ir neadekvāts skaits attiecībā pret Latvijas iedzīvotāju skaitu.

Mākslas augstskolu pasniedzēji grib pelnīt algas, un katru gadu tiek uzņemti jauni puišu un meiteņu pūļi, lai tiktu pie mākslinieku izglītības, bet reāli mākslas tirgus ir ļoti ierobežots un daudziem nav pielietojuma.

Mēs ar sievu esam runājuši, ka darīsim visu, ko varēsim, lai mūsu bērnus turētu pēc iespējas tālāk no mākslas, jo nav jēgas beigt kultūras un tamlīdzīgas akadēmijas, konservatorijas un pēc tam ar šo izglītību strādāt par bērnudārza audzinātāju.

Cilvēkiem šādi tiek izpostīti likteņi. Labāk bērnus virzīt uz eksaktu izglītību, vēl jo vairāk tāpēc, ka 21. gadsimtā ir skaidrs, ka lielākais pieprasījums ir jauniešiem, kuriem ir kaut kādas inženiera zināšanas.

Pirms apmēram septiņiem gadiem Holandē notika nežēlīgs kultūras budžeta samazinājums, vairāk nekā uz pusi, jo nāca pie varas politiķi, kuri uzskatīja, ka mākslas un kultūras tirgus ir totāli izkropļots.

Katrs otrais holandietis bija kādas modernās dejas grupas dalībnieks, katrā kvartālā bija kāds performanču un dejas teātris, ko veicināja iepriekšējā sociāldemokrātu politiķu paaudze, kura zināmu iemeslu pēc ir ieinteresēta atbalstīt kultūru un mākslu.

Zelta laiki beidzās, un, protams, bija dusmīgo armija, viņi visi bija šausmīgi vīlušies. Ja naudu vienkārši nemētā no helikoptera un tā nav paceļama no zemes, tad ir slikti.

Amerikā ir otra galējība, kur māksla tiek vērtēta tikai pēc tās rentabilitātes. Māksla ir jādotē, īpaši tādai mazai tautai kā mēs, bet tam ir jānotiek veselā saprāta robežās.

Jaunajiem cilvēkiem, kas ir izvēlējušies kļūt par māksliniekiem, ir jāsaprot, ka mākslas augstskolas diploms negarantē, ka līdz mūža beigām valstij, sabiedrībai un nodokļu maksātājiem ir par tevi jārūpējas. Mēs šos cilvēkus maldinām, un viņi dabū nelaimīgu likteni.

Jūs pats uzņēmāties audzināt veselu jauno aktieru kursu. Sakāt viņiem šo pašu vēsti?

Mēs šo kursu uzņēmām tikai sev, jo nebija vairs kur likties. Ja jaunākajai aktrisei teātrī ir ap četrdesmit, mums nav citu variantu.

Aktierus vajag uzņemt tikai konkrētu teātru vajadzībām, lai viņiem būtu kāds nākotnes pielietojums, tāpēc ir pilnīgi bezatbildīgi katru otro gadu uzņemt aktierus un vairot profesionālo aktieru skaitu Latvijā.

Ko jums pašam nozīmē “pārkvalificēšanās”, es domāju – iekāpt kinorežisora “kurpēs”? Pieredze, kas gūta, pašam savulaik filmējoties kino, noder?

Manis paša kinoaktiera atmiņas sākas jau no trešā studiju kursa – no tā laika dažu gadu garumā ar to vien nodarbojos kā filmējos. Tādēļ pat neaizgāju strādāt ne uz vienu valsts teātri.

Tomēr atmiņās šis kino uzņemšanas process palicis kā ļoti ķēpīgs un laika ziņā nogurdinošs – režisoram jāvelta vismaz divi gadi, lai to sagatavotu un organizētu. Nemaz nerunājot par naudu – kino industrijā nauda tomēr salīdzinājumā ar teātri ir milzīga, pat mūsu platuma grādos.

Pēc tā visa nekad mūžā nebiju domājis taisīt kino, bet šoreiz tā bija spiesta lieta. Tas notika tik ātri, ka nepaspēju nobīties vai atjēgties, un mēs visi, mūsu JRT kolektīvs un māja, pārkvalificējāmies, no malas paņēmām tikai pašas specifiskākās kino profesijas – operatoru un montāžistu Mārtiņa Grauda vadībā.

Man bija ļoti liels atbalsts un līdzautorība no šiem dažiem kino profesionāļiem. Filmējām četrus mēnešus katru dienu, un esmu ļoti apmierināts ar rezultātu.

Tas ir tieši tāds kino, kādu pats gribētu skatīties. Var cilvēki taču taisīt mājas skatīšanos, mini mājas ballīti kā manā padomju jaunībā, kad parādījās pirmie video – taisīja video seansus naktī, cilvēki sēdēja uz grīdas un skatījās aizliegtās filmas.

Par kādu “aizliegto” kino tad ir runa jūsu gadījumā? Man šķiet, būs grūti atrast kādu tabu, kas mūsdienu kino nebūtu revidēts.

Šis laiks ir politkorektuma uzvaras gājiens – Latvijā tas vēl ir mazāk skarts, bet ir tikai laika jautājums. Ja atgriežamies pie Gorbačova – par viņu var būt dažādi viedokļi, viņš var patikt, var nepatikt, bet nevar noliegt to, ka viņš pirmais deva iespēju būt brīvam.

Man var stāstīt, ko grib, bet pirms tam šādas iespējas nebija. Domāju, ka tagad brīvība, arī mākslas teritorijā, ar katru gadu arvien sašaurinās.

Politkorektuma terors ir postošs. Es taču redzu, kas notiek citās zemēs šajā sakarībā.

Māksla arvien mazāk un mazāk kļūst par brīvu teritoriju. Solis pa labi, pa kreisi, un cilvēki, mākslinieki, tiek diskvalificēti. Šajā ziņā mums šajā kino ik pēc desmit minūtēm ir kaut kas tāds, kas kaut kur Amerikā vai Vācijā būtu aizliegts.

Tas ir iemesls, kādēļ JRT seriālu nerāda televīzijā?

LTV, šķiet, piezvanīja vienreiz, bet viņiem nebija nekādas intereses par mūsu kino. Arī pārējie kanāli piedāvāja pavisam dīvainus noteikumus, bet, atvainojiet, mums vismaz daļēji ir jāatpelna tā nauda, kas tur ieguldīta, lai arī seriālu taisījām par pusvelti.

Atklāti sakot, neesmu saņēmis nevienu santīmu par šo seriālu – darījām to tikai par savām teātra mazajām, cietajām algām.

Seriāla pieteikumā ir pretenzija uz aktualitāti, precizējot – par “naivo ticību”, ka ir iespējams manipulēt ar visu.

Seriāla darbība notiek šovasar, jau vīrusa laikmetā un kontekstā. Citādi nemaz nevarēja, jo viss, kas ir pirms marta, šķiet kā vēsturisks kino, kaut kāda kostīmdrāma. “Aģentūras” sižets un tēma ir par mūsdienu rīdziniekiem, pilsētniekiem.

Tur ir gan melodramatiskas lietas, gan stipra detektīva līnija, bet reizē metaforiskā veidā reklāmas aģentūras birojā iemiesota arī mūsdienu patērētājsabiedrības kvintesence.

Manuprāt, reklāmas bizness ir visprecīzākais simbols tam, kā mēs vadām savas dzīves šodien. Jānis Joņevs, galvenais scenārija līdzautors, ir ne tikai ļoti oriģināls rakstnieks, bet pats 14 gadus ir strādājis reklāmā.

Īsto reklāmistu amplitūda ir bezgala plaša – nevienam nav noslēpums, ka arī prezidentu un premjeru jaungada runas ar dažiem izņēmumiem raksta viņi. Līdz ar to mēs ļoti lielā mērā dzīvojam tādā pasaulē, kurā teju visu nosaka reklāma.

Pirms dažiem gadiem man bija doma iestudēt izrādi par publisko attiecību ciltstēvu, pirmo reklāmas pionieri Edvardu Bērneisu. Šis Hamburgas rabīna dēls, kurš kļuva par Amerikas ietekmīgāko reklāmistu, ir, piemēram, vainīgs pie ceptā bekona visas pasaules viesnīcu brokastīs. Tomēr Bērneiss uzrakstīja vairākas grāmatas arī par to, kā darbojas demokrātija.

Viņaprāt, tā nav nekas cits kā sabiedrības vairākuma pārliecināšana, iegalvojot viņiem jebko, pat ja tās būtu pilnīgas blēņas. Tas nozīmē, ka demokrātija nav godīga, taisnīga un sirdsšķīsta pārvaldes forma, bet gan par pakāpienu augstāka manipulācija ar vairākumu.

Ja manipulācija ar vairākumu tiek uzdota par labāko lēmumu pieņemšanas veidu, tad viss izskatās ļoti interesanti. Iemesls, kāpēc mums par prezidentiem kļūst kaut kādi dīvaini cilvēki, ir algoritms, kā pie mums tiek ievēlēts prezidents, jo, šādi ievēlēts, viņš nekā nepārstāvēs tautu vai sabiedrību kopumā. Arī tas viss ir par reklāmas tēmu.

Pārliecināšanas māk­slas blakne ir populisms…

Vārds populisms ir zaudējis jēgu, tas vairs neko neizsaka, tāpēc ka manipulēšanu ar informāciju piekopj visi bez izņēmuma. Man saviem bērniem būtu grūti izskaidrot, kāpēc šobrīd vieni ir populisti un otri nav.

Viss, kas atliek, ir cilvēkam pašam iepazīties ar iespējami vairākām versijām un tad mēģināt pašam ar savu smadzeņu podu tikt skaidrībā.

Ko te var darīt teātris?

Es nekādi nevaru pievienoties tiem, kas teātri redz kā kaut kādu sociālpolitisku instrumentu. Saprotot, ka var arī tā, tas tomēr nav mans. Es pa vecai modei uz teātri arvien skatos kā uz mākslu.

Te ir jāizvēlas, vai teātris ir propagandas ierocis, vai tas dzīvo kaut kādā savā mākslas tēlu dimensijā.

Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra”

SAISTĪTIE RAKSTI
Kadrs no Jaunā Rīgas teātra daudzsēriju mākslas filmas “Aģentūra”. Lomās: Elita Kļaviņa (no kreisās) un Sandra Kļaviņa.
Publicitātes foto

* Režisors: Alvis Hermanis, scenārija autori: Alvis Hermanis, Jānis Joņevs, filmas aktieri, operators inscenētājs: Mārtiņš Grauds.

* Lomās: visi JRT aktieri un Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 3. kursa studenti.

* Filma skatāma no 27. novembra interneta platformā “agentura.jrt.lv”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni! Egila Līcīša feļetons 59
1 diena
LE
LETA
Ziņas
“Nevakcinētie šobrīd berzē rokas un priecājas!”, “Kāpēc vakcinētie nedrīkst pastaigāties?” Soctīklotāji par lokdauna ierobežojumiem 190
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Kariņš rosina noteikt visiem 50 gadus sasniegušiem cilvēkiem obligātu vakcināciju pret Covid-19 458
9 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Piedodiet, bet pasaulē nekur nav tik mazdūšīgi zaķpastalas kā mūsu Saeimā.” Egila Līcīša feļetons 17
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Kas notiks pret Covid-19 nevakcinēto darbinieku atlaišanas gadījumā? 72
7 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Kariņš rosina noteikt visiem 50 gadus sasniegušiem cilvēkiem obligātu vakcināciju pret Covid-19 458
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Lielbritānijā atklāta jauna Covid-19 “delta” paveida apakšmutācija. Vai tā jau ir Latvijā? 50
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Kas notiks pret Covid-19 nevakcinēto darbinieku atlaišanas gadījumā? 72
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Levits: Pēc mājsēdes beigām jāsaglabā stingri ierobežojumi pret Covid-19 nevakcinētajiem 87
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Igaunijā negatīvs testa rezultāts vairs netiks pielīdzināts Covid-19 sertifikātam 8
22:50
LE
LETA
Ziņas
Rīgas “Dinamo” “bullīšos” zaudē līgas līderei un pārtrauc trīs uzvaru sēriju
22:20
AJ
Atis Jansons
Ziņas
Uz valsts autoceļiem jau sākusies ceļu uzturēšanas ziemas sezona. Ko tas nozīmē?
21:59
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Piedodiet, bet pasaulē nekur nav tik mazdūšīgi zaķpastalas kā mūsu Saeimā.” Egila Līcīša feļetons 17
3 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Ziņas
Aptauja: Cik lielam vajadzētu būt minimālajam iztikas grozam jeb ienākumu līmenim mēnesī? 11
5 stundas
LB
Laura Blumberga
Kokteilis
Žurnālistiem draud! Ansis Bogustovs un Aivis Ceriņš atklāj: viņi un viņu ģimenes regulāri saņem draudus no vakcīnu noliedzējiem 60
9 stundas
IS
Ilmārs Stūriška
Ziņas
Otrdien sāksies jaunā NBA sezona. Vai Porziņģis būs labāks nekā jebkad? 1
4 stundas
IS
Ilmārs Stūriška
Ziņas
Meditācija uz vēja dēļa. Valters Videnieks veic jaunus ierakstus Latvijas burāšanas vēsturē
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Reirs pārsteidz ar to, cik miljonus izmaksā viens “lokdauna” mēnesis 76
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Rīgas satiksme” gatava sākt e-talonu bloķēšanu pret Covid-19 nevakcinētām personām. Cik maksās atbloķēšana? 34
9 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Stāsti
Pirms 30 gadiem apgrozībā laida atjaunotās Latvijas valsts pirmo pastmarku sēriju 1
7 stundas
LL
Lilija Limane
Stāsti
Griestiem sēžu zālē iebrūkot, liesmās iekrita ugunsdzēsēji. Kur pirms 100 gadiem izziņoja lielo ugunsgrēku? 2
8 stundas
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Gardēžu sapnis: cepti banāni mundierī
8 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
10 padomi mārtiņrožu ieziemošanai
8 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Prāta Vētra” atklāti runā par traģisko Mumiņa zaudēšanu 7
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Turpinoties spiedienam uz robežas, četrās Latgales pašvaldībās pagarina ārkārtējo situāciju 6
11 stundas
LA
LA.LV
Praktiski
VIDEO. Kā iztīrīt cepeškrāsni, neizmantojot spēcīgas ķimikālijas? Padoms no profesionālas mājkalpotājas
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Žagars: Man kauns par Latvijas sabiedrību 276
16 stundas
LA
LA
Ziņas
“Ir piemērots brīdis balstīt informētu sabiedrību!” Mediju vēstule valdībai un parlamentam 36
18 stundas
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
Brāļi nelikumīgi nomedī aļņus un tagad izcieš cietumsodu, lai gan notikuma vietā pieķerti netika 31
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Stilistes Žannas Dubskas neparastais mājdzīvnieks: viņa beidzot ar to iepazīstina 10
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Karalienes Elizabetes II ekskluzīvākais transportlīdzeklis pasaulē. Taču viņai nepatīkot tajā braukt! 3
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Nevakcinētie šobrīd berzē rokas un priecājas!”, “Kāpēc vakcinētie nedrīkst pastaigāties?” Soctīklotāji par lokdauna ierobežojumiem 190
14 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Elīna, Drosma un Drosmis 1
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mācības lokdaunā: pagarināts brīvlaiks, daži klātienē, daži attālināti 10
1 diena
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni! Egila Līcīša feļetons 59
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Ko šis laiks mums māca? Astrologu un numerologu lielās prognozes 15.decembrim
14 stundas