Preiļu muzejam uzdāvinātas Latgales lakstīgalas Helēnas Erss-Kozlovskas daiļrades liecības 0
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā nonācis Helēnas Erss-Kozlovskas mazdēla Jāņa Lībieša dāvinājums – vairāki priekšmeti, kas saistīti ar Helēnas radošo darbību un vienlaikus izgaismo tā laika Latvijas kultūras eliti, LA.lv uzzināja muzejā.
Dāvinājumā ir apsveikuma telegrammas dziedātājai viņas skatuves jubilejā 1940. gada 24. aprīlī, nošu klade ar dziesmu pierakstiem, koncertu programmas un fotoportrets, atklāj Ilona Vilcāne, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos.
Ilona Vilcāne atklāja, ka dāvinājums muzejā šogad nonācis ar žurnālistes Antas Rugātes starpniecību. Patlaban priekšmeti atrodas apstrādes procesā un nav apskatāmi klātienē, taču rakstnieka Ādolfa Ersa un operdziedātājas Helēnas Ersas-Kozlovskas daiļrades pētnieki muzejā ar tiem varēs iepazīsties.
Muzeja speciāliste arī sagatavojusi aprakstu par pazīstamās operdziedātājas biogrāfiju, kuru saīsināti pārpublicējam. Pilnā apmērā un ar dažu dāvinājuma priekšmetu attēliem raksts izlasāms ŠEIT.
1895. gada 5. oktobrī Riebiņos muižas pārvaldnieka Pāvila un kalpotājas Karlīnes Kozlovsku ģimenē dzimusī
Helēna Erss-Kozlovska tika dēvēta par Latgales lakstīgalu un pirmo latgalieti, kas ieguvusi augstāko muzikālo izglītību.
Latgales meitenes ceļš uz profesionālu mūzikas karjeru nebija vienkāršs, taču skaidrs – mīlestību pret mūziku viņa ieguva ģimenē, jau desmit gadu vecumā dziedāja Rēzeknes baznīcas korī, piedalījās teātra izrādēs, līdz Helēnas talantu ievēroja un novērtēja tolaik Krievijas impērijā slavenais diriģents Vasilijs Zavadskis un uzaicināja dziedāt savā korī.
Mūziku viņa mācījās Rīgā pie prof. Pāvula Jurjāna un Gižicka mūzikas skolā, pēc tam Pēterburgā. Tam visam pa vidu – pirmā pasaules kara notikumi, revolūcija, Neatkarības karš, mīlestība un laulības ar rakstnieku Ādolfu Ersu.
1919. gadā Ersu ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, un 1920. gadā Helēna iestājās Latvijas konservatorijā, ko beidza 1925. gadā. Pēc tam izglītību papildināja Itālijā, Milānā.
Pēc konservatorijas beigšanas Helēna Erss-Kozlovska sāka dziedāt Latvijas Nacionālajā operā, tomēr visai drīz šo darbu pameta.
Izveidojusi savu trupu, viņa uzsāka aktīvu koncertdarbību, popularizējot latviešu, bet jo īpaši latgaliešu tautasdziesmas gan Latvijā, gan ārzemēs. Koncerti notika Itālijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā.
Operdziedātāja izmantoja savu talantu, lai popularizētu latgalisko kultūras mantojumu, dziedot tautasdziesmas gan Latvijas, gan ārvalstu publikai, rīkojot latgaliešu kultūras pasākumus Rīgā, ar koncertprogrammām apceļojot visu Latviju, īpašu uzmanību veltīdama skolu jaunatnei.
Tāpat Helēna kopā ar dzīvesbiedru nodarbojās ar tautasdziesmu vākšanu – viņi pierakstījuši tekstus un melodijas daudzām pazīstamām latgaliešu tautasdziesmām, kurām apdari vēlāk rakstījuši Andrejs Jurjāns, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Jēkabs Graubiņš un citi.
Par devumu tautas dziesmu popularizēšanā dziedātāja 1938. gadā saņēma Atzinības krustu.
Arī Preiļu muzejam dāvātajā nošu kladē ir vairāku tautasdziesmu nošu pieraksts, četrām no tām – “Vedit mani, kur vediti”, “Aiz ezera balti bērzi”, “Teku, teku”, “Smiklis man” – Helēna sevi norādījusi, acīmredzot, kā mūzikas pierakstītāju. Tāpat šeit atrodams arī Jāņa Zālīša dziesma ar Kārļa Skalbes vārdiem “Rīts”.
Svinot skatuves gaitu uzsākšanas 25 gadu jubileju, 1940. gada 24. aprīlī Latgales lakstīgala Latvijas konservatorijā sarīkoja plašu tautasdziesmām veltītu koncertu.
Tajā piedalījās operdziedātājs Mariss Vētra, klavieru pavadījumu izpildīja Lūcija Garūta, ar ko kopā Helēna bija beigusi konservatoriju, un koris “Dziesmotā Senatne” diriģenta Artura Salaka vadībā.
Klātienē koncertu apmeklēja un mākslinieci ar ziediem, dzejas un prozas rindām, telegrammās atsūtītiem apsveikumiem godināja plaša publika – valsts, pašvaldību un kultūras iestāžu vadītāji, mākslinieki, sabiedriskie darbinieki un daudzi citi jubilāres daiļrades cienītāji.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam ir nodotas 30 apsveikuma telegrammas latviešu, latgaliešu un arī lietuviešu valodās, kas atspoguļo to sabiedrības loku, ar ko bija saistīta Helēnas Erss-Kozlovskas radošā dzīve.
Jubilejā māksliniecei sveicienus telegrammās sūtīja tādi tā laika dižgari kā Jānis Jaunsudrabiņš un Poruks, komponists Pāvuls Jurjāns, latgaliešu izglītības un sabiedriskā darbiniece Valērija Seile un daudzi citi.
Laba vēlējumi jubilejā saņemti arī no plašāk nezināmās Ruķeļu saimes. Kā izrādās, draudzīgas attiecības ar Ruķeļu saimniekiem Pavlovičiem Ersiem izveidojās vēl pirmā pasaules kara laikā, kad viņi dzīvoja Valkā. To savā apcerējumā, kas veltīts Ā. Ersa jubilejai, piemin Edvarts Virza.
Ersu pāris, lai arī lieli mākslas cilvēki, acīmredzot, nekad nezaudēja saikni ar vienkāršo tautu un jo īpaši – zemniecību, kuras pieredzē un dzīves gudrībā viņi smēlās iedvesmu savam darbam – vai tā būtu folkloras vākšana, vai muzicēšana, vai literatūra, norāda Ilona Vilcāne.
1940. gados Ersu ģimeni skāra padomju represijas – vīrs Ādolfs 1944. gadā tika arestēts un 1945. gada 29. septembrī mira Rīgas Centrālcietumā. Helēna Erss-Kozlovska pēc kara strādāja Latvijas PSR Valsts filharmonijā un par dziedāšanas pulciņa vadītāju.
Latgales lakstīgala mūžībā aizgāja 1949. gada 23. oktobrī un atdusas Rīgā, Sarkandaugavas kapos.
