Putinu stūrī spiež paša padomdevēji un scenārijs, ko viņi piedāvā, ir bīstamāks par visu līdzšinējo 0
Ukrainas dronu triecieni sasnieguši Maskavu, Sanktpēterburgu un okupēto Krimu, radot arvien lielāku nervozitāti Krievijas varas aprindās. Tie nav tikai militāri uzbrukumi — tie ir arī simboliski triecieni Vladimira Putina tēlam, jo karš, ko Kremlis gadiem ilgi centies attēlot kā tālu no Krievijas iedzīvotāju ikdienas, arvien biežāk klauvē pie pašas Krievijas durvīm.
Kā ziņo “Reuters”, atsaucoties uz anonīmiem avotiem Krievijas elites aprindās, nacionālistiski noskaņotie “kara vanagi” arvien skaļāk mudina Putinu pārtraukt sarunas ar ASV un būtiski pastiprināt karu pret Ukrainu. Daļa šī spārna pārstāvju apsverot arī ārkārtīgi bīstamus scenārijus, tostarp taktisko kodolieroču izmantošanas iespēju.
Šādi aicinājumi kļuvuši īpaši skaļi pēc tam, kad Ukrainas droni nedēļas laikā vairākas reizes sasniedza Maskavu, iepriekš trāpīja arī Sanktpēterburgai un vairākiem nozīmīgiem objektiem okupētajā Krimā.
Īpaši sāpīgi Kremlim bija triecieni Sanktpēterburgas starptautiskā ekonomikas foruma laikā. Šis forums Putinam ir personiski nozīmīgs pasākums, ar kuru Krievija cenšas demonstrēt sevi kā globāli ietekmīgu un ekonomiski stabilu valsti.
Dronu uzbrukumi šādā brīdī kļuva par pazemojumu ne tikai Putina režīmam, bet arī Krievijas elitei.
Jau ilgāku laiku Krievijas nacionālisti un kara atbalstītāji pieprasa pilnu mobilizāciju, kas nozīmētu piespiedu iesaukšanu armijā daudz plašākā mērogā. Tāpat viņi aicinājuši iznīcināt valdības kvartālu Kijivā, vērsties pret Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un dot triecienus objektiem Eiropā, kas palīdz Ukrainas aizsardzības rūpniecībai.
Šī retorika kļūst arvien asāka, jo Ukrainas tālo triecienu spējas pieaug. Krievijai, kuras teritorija ir milzīga, kļūst arvien grūtāk aizsargāt visus stratēģiski svarīgos objektus, vienlaikus turpinot karu, ko tā pati sāka 2022. gadā.
Bīstamākais jautājums ir kodolretorika. Daļa Krievijas “vanagu” uzskata, ka taktisks kodoltrieciens pret Ukrainu varētu iebiedēt Kijivu un piespiest to piekāpties Maskavas prasībām. Viņuprāt, tas arī liktu NATO valstīm izdarīt spiedienu uz Ukrainu, lai tā pieņemtu Krievijas nosacījumus.
“Kas vēl ir jānotiek, lai mēs sāktu karot pa īstam? Karš nozīmē uzvaru par jebkuru cenu. Ukraiņi karo, tāpēc viņi cīnās ar visu, kas viņiem ir,” pēc Ukrainas triecieniem Maskavas naftas pārstrādes rūpnīcai izteicies nacionālistiski noskaņotais oligarhs Konstantīns Malofejevs.
Šī “Gazprom” piederošā rūpnīca pēc uzbrukuma tika smagi bojāta. Tiek ziņots, ka tā pilnvērtīgu darbu varētu atsākt tikai nākamgad. Rūpnīca nodrošina aptuveni 40 procentus no Maskavas reģionā patērētā benzīna.
“Kurš ir iemesls, kāpēc mēs neizmantojam kodolieročus, kurus mūsu senči radīja un uzkrāja ar visas valsts varenību tieši šādam mērķim?” retoriski vaicājis Malofejevs.
Šādi izteikumi nenozīmē, ka lēmums par kodolieroču izmantošanu būtu pieņemts. Tomēr tie parāda, cik tālu Krievijas kara atbalstītāju aprindās aizgājusi vēlme eskalēt konfliktu.
Kāds bijušais augsta ranga Krievijas finanšu sistēmas ierēdnis “The Washington Post” sacījis, ka Krievijas elitē valda pilnīga nenoteiktība.
“Ir sajūta, ka labu beigu tam visam nav redzams,” viņš sacījis, runājot anonīmi.
Tomēr situācija Krievijas varas aprindās nav viendabīga. Vašingtonā bāzētā “Jamestown Foundation” savā vērtējumā norāda, ka Krievijas elitē arvien skaidrāk iezīmējas atšķirīgi viedokļi par to, kā karam būtu jāturpinās — vai arī kā to vajadzētu noslēgt.
Daļa Krievijas elites vēlas kara beigas vai vismaz mēģina meklēt izeju no situācijas, kas kļūst arvien dārgāka un bīstamāka. Tikmēr cits spārns — agresīvākie “kara vanagi” — pieprasa vēl lielāku eskalāciju.
Lielākās bažas rada tas, ka tieši šis radikālais spārns, kā norāda analītiķi, joprojām spēj būtiski ietekmēt Kremļa lēmumu pieņemšanu.
Otrs satraucošs faktors ir Putina arvien lielāka atrautība no realitātes. Krievijas prezidents dzīvojot informācijas telpā, kurā dominē kara atbalstītāji, uzvaras gaidas un pārliecība, ka atkāpšanās nav pieļaujama. Šo vidi analītiķi raksturo kā sava veida “kara kokonu”.
Šādā izolācijā līderim arvien grūtāk nonāk informācija, kas neatbilst viņa vēlamajam pasaules attēlam. Tas rada risku, ka lēmumi tiek pieņemti nevis pēc reālās situācijas, bet pēc propagandas un tuvākā loka radītā priekšstata.
Trešais faktors ir bailes. Liela daļa Krievijas elites turpina atbalstīt karu ne vien ideoloģisku iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka baidās no cenas, kāda būtu jāmaksā par pretēju nostāju. Palikšana kara atbalstītāju nometnē daudziem nozīmē iespēju saglabāt varu, naudu un ietekmi.
Publiska neapmierinātība Krievijā pagaidām tiek vērtēta kā ierobežota, un Putina režīms no ārpuses joprojām izskatās stabils. Taču vairāki Krievijas politikas vērotāji brīdina, ka šādi režīmi mēdz būt ārēji ļoti kontrolēti un šķietami nesatricināmi, bet vienlaikus iekšēji trausli.
Diktatūras, kas koncentrētas ap vienu cilvēku un balstās personības kultā, parasti izskatās stingras līdz brīdim, kad pēkšņi vairs tādas nav. Ja sabrukums sākas, tas var notikt ļoti ātri.
Putina turpmākā paļaušanās uz agresīvākajiem padomdevējiem un kara atbalstītājiem palielina risku, ka Krievija var izvēlēties vēl bīstamāku eskalācijas ceļu. Tas nozīmētu ne tikai jaunus triecienus Ukrainai, bet arī arvien lielāku konfrontācijas risku ar Rietumiem.
Kremļa sistēma joprojām mēģina demonstrēt pārliecību un kontroli. Taču aiz šīs fasādes pieaug nervozitāte — par Ukrainas triecienu tālumu, kara izmaksām, Krievijas neaizsargātību un jautājumu, uz kuru Kremlim kļūst arvien grūtāk atbildēt: cik ilgi šo karu vēl iespējams turpināt bez smagām sekām pašai Krievijai?
