Rāviņš: Stāvoklis ir slikts, bet stabils 0
“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Jelgavā, kur sarunājās ar pilsētas domes priekšsēdētāju ANDRI RĀVIŅU (ZZS). Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, nu ir par ko jautāt.
V. Krustiņš: – Kādas gadu gaitā ir bijušas pilsētas galvas rūpes un raizes?
A. Rāviņš: – Ja atceras to smagāko, tad 2001. gadā, kad sāku pildīt domes priekšsēdētāja pienākumus, bija ļoti sarežģīta situācija ar apkuri. “Jelgavas siltumtīkli” bija zaudējuši iedzīvotāju uzticību, lietas negāja, un bija ļoti grūti panākt uzņēmuma maksātspēju un to attīstīt. Šodien Jelgavā uzsākta Latvijā lielākās ar biomasu kurināmās koģenerācijas stacijas būve, ko iedarbinās jau nākamajā sezonā, tādējādi apkures tarifs iedzīvotājiem samazināsies vismaz par 10%. Pilsētnieki to, cerams, jutīs savā budžetā, savā kabatā. Biomasas izmantošana apkurē nozīmē darba nodrošinājumu un peļņu vietējiem uzņēmējiem, nevis “Gazprom”. Līdz šim par gandrīz 6 miljoniem pirkām gāzi, bet turpmāk šie līdzekļi nonāks šķeldas un kūdras ražotājiem, salmu pārdevējiem, tiem, kas piegādās biomasas produktus.
– Redakcijas pastā bija vēstule – vai Jelgavā nevarat ierīkot tramvaju? Tāpat kā Daugavpilī un Liepājā…
– Esam vērtējuši, vai ar tramvaja līniju nebūtu iespējams savienot pilsētas tālākos punktus, bet, aprēķinot izmaksas… Tās šobrīd nav paceļamas. Transporta kustībā piemērotākais variants būtu mazie mikroautobusi, kas nodrošina konkrētu punktu apkalpošanu. Dažās lielajās pilsētās parādījušies metrobusi. Tie neiet pa sliedēm vai pazemi, bet ātri pēc noteikta grafika spēj pārvadāt 200 – 250 pasažierus. Piebildīšu, Jelgavā šobrīd sabiedriskā transporta pārvadājumus nodrošina tepat pilsētā ražoti autobusi. Busiņi parādījuši sevi pozitīvi, brauc arī pa visu Zemgali, uz Rīgu un Jūrmalu.
– Tie lielākie satraukumi un runas ir par bezdarba samazināšanu un jaunām darba vietām.
– Bezdarbs Jelgavā patlaban ir 8% līmenī. Darbaspēkam un tā kvalifikācijai Jelgavā pievēršam ļoti lielu uzmanību. Turpinām arodizglītības reformu. Mums ir pilsētas arodskola, kuru atjaunojām un aprīkojām ar modernajām tehnoloģijām konditoru un pavāru apmācībai. Ar valsts arodskolu situācija ir sarežģīta. Esam izveidojuši Latvijā spēcīgāko programmēto metālapstrādes darbgaldu parku, kur puišus apmāca par plaša profila speciālistiem.
– Runā, ka esot hroniski pabalstu saņēmēji, kuri ar mieru tā vien dzīvot.
– Ir nevis hroniski, bet profesionāli pabalstu saņēmēji. Viņi saņemšanā tā ir iemanījušies, ka diez vai kādreiz ķersies pie strādāšanas. Pirms krīzes bezdarba līmenis pilsētā bija krities līdz 3,5%, bet arī tad uzņēmēji sastapās ar darbaroku trūkumu.
Ekonomikā māca, ka 5% bezdarbs ir veselīgas attīstības līmenis, bet zemāks noved pie tā, ka pat palīgdarbu veicēji var diktēt noteikumus darba devējam, cik viņš grib saņemt algā, citādi nemaz nesāks kustēties. Šobrīd svarīgākais ir iedot darba ņēmējiem pēc iespējas augstāku kvalifikāciju. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, bet arī uz pieaugušu cilvēku pārapmācību – ja vien viņiem ir vēlme darba tirgū iekļauties. Jelgavā Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā ir 150 programmu, kurās cilvēks var paaugstināt zināšanas un prasmes vai pārkvalificēties pieprasītās jomās.
– Vai bezdarbnieku vidū ir daudz jauniešu? Kāpēc? Trūkst kvalifikācijas?
– Diezgan daudz. Nupat viens puisis bija pie manis uz pieņemšanu – gribot kaut ko darīt. Viņam grūts dzīves stāsts un apgūta tikai pamatizglītība. Jautāju par prasmēm. Prast neko neprotot. Tālāk izglītoties vēlmes nav, un turpat ir tik daudzi “bet”, ka nekas īsti nesanāk. Bet vainīgi situācijā ir visi citi, tikai viņš pats ne. Iespējas strādāt, mācīties jauniešiem ir – vajag tik pašiem piespiest sevi uzņemties noteikt savu dzīvi. Nav jāskatās apkārt, meklējot, kāpēc kāds tev kaut ko neļauj.
E. Līcītis: – Transporta, apkures modernizācija, darbavietas – tie būs galvenie akcenti Rāviņa programmā pašvaldību vēlēšanās?
– Ik pa brīdim salīdzinām divas lietas – mūsu svarīgākās tēmas: pilsētas attīstības plānu un stratēģiskos virzienus. Katru gadu pārskatām, ko esam paveikuši un kas palicis tālākai darbībai. Daudz kas ir izdevies. Tomēr līdz šim brīdim no valdības puses nav apstiprināts valstij piederošās arodskolas renovācijas projekts. Kā mācību iestādes attīstības virzienus esam noteikuši kokapstrādi, autoatslēdznieku specialitāti, remontdarbu specialitātes, bet ir nepieciešama skolas rekonstrukcija, kas ir iekavējusies.
V. Krustiņš: – Kāds pilsētas ieguvums ir no tā, ka pie jums ir Lauksaimniecības universitāte? Ko tā jums dod?
– Pirmkārt, ja sevi esam pozicionējuši kā ekonomikas, izglītības un kultūras centru, mums ir nozīmīgi, ka esam universitātes pilsēta. Tās ir iespējas izmantot mācībspēku un studentu potenciālu. Daudzi LLU absolventi paliek strādāt Jelgavā. Nākotnē pilsētā jāveicina zinātnieku un uzņēmēju sadarbība. Turklāt Jelgavā nupat ir uzcelta Baltijā modernākā veterinārmedicīnas klīnika. Sarunā ar LLU rektoru profesoru Skujānu secinājām, ka būtu jāpanāk vairāku praktisko zinātņu nozaru iekļaušana Nacionālās attīstības plānā, lai tam būtu attiecīgs atbalsts.
Uzņēmējdarbības attīstībai NAP piešķirta viena no augstākajām prioritātēm, un šajā ziņā varēsim celt konkurētspēju ar veiktajiem ieguldījumiem infrastruktūrā un zinātnes piesaisti. Jelgavā atrodas Latvijā vienīgais Veterinārmedicīnas centrs, vienīgā Pārtikas pārstrādes tehnoloģiju fakultāte. Nav arī citas Meža fakultātes.
Pieliekot klāt enerģētiku, mašīnbūvi, inženierzinātnes, varam universitāti veidot kā zinātnes centru, kas darbojas ciešā sadarbībā ar uzņēmējiem, pētījumiem radot pievienoto vērtību.
– Jelgava ne tāpēc vien ir kultūras centrs, ka te ir LLU un studentija. Ko varat teikt par kultūras tradīciju izkopšanu? Vēl izskanējuši minējumi, cik derīgi būtu Zemkopības ministriju pārcelt uz Jelgavu. Fantāzija, vai ne?
– Tā ir sena doma, jo Kārlis Ulmanis sāka ar Lauksaimniecības kameras izvietošanu Jelgavas pilī. Mums nebūtu nekas pretī uzņemt pilsētā Zemkopības ministriju. Ir cita problēma. Atjaunotā pilsētas kultūras nama zāle pasākumos ir piepildīta, un vēl trūkst vietu. Vērsāmies Kultūras ministrijā ar vēlmi būvēt koncertzāli, taču mums atteica, aizbildinoties, ka Jelgava ir tuvu Rīgai. Mums ir cits ieskats – pilsētā ir jāceļ kultūras nams, teātris vai koncertzāle. Cilvēki vēlas apmeklēt kultūras pasākumus tepat savā pilsētā. Ir pasākumi, uz kuriem pie mums brauc rīdzinieki, nerunājot par cilvēkiem no tuvākajiem novadiem un pilsētām. Apmeklēt pasākumus galvaspilsētā ir pietiekami dārgi un sarežģīti, un mūsu pienākums ir pilsētniekiem nodrošināt atpūtas iespējas tepat uz vietas. Mans nākotnes redzējums ir multifunkcionāla centra celtniecība vai tā izvietošana kādā no rekonstruētām ēkām.
– Rāviņa kungs, jums ir amati Pašvaldību savienībā un lielo pilsētu apvienībā. Tā liekas, ka pašvaldības ir ieilgušā “karastāvoklī” ar mūsu valdību. Vai šīs attiecības tiešām ir tik nenokārtotas?
– Tas diezgan pareizi uztverts, jo situācija ar budžetu ir nepatīkama.
Krīzē savilkām jostas tikpat cieši, ja ne vēl ciešāk kā valdība. Pašvaldības budžets tika samazināts, kur vien iespējams, pašvaldību darbinieku algas saruka apmēram par 40%. Bijām pietiekami korekti un solidāri ar valsti. Kad grūtību periods ir pārvarēts un valdībā atgriezušies pie naudas dalīšanas, arī pašvaldības gribētu izjust palielinājumu budžetos.
Taču izjūtam no valsts puses uzlikto palielinājumu pienākumos un izdevumos. Tāpēc lūdzām iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali 85 pret 15%, kāda mums būtu nepieciešama ieņēmumu sadaļā un kāda bija iepriekš. Tādu prasību nepieņēma, turklāt par vienu punktu samazināja IIN procentlikmi. Tāds lēmums bija pareizs, bet pašvaldības ar to zaudēja ieņēmumus, kas netiek kompensēti. Tāpat netiek pildīts solījums no valsts budžeta atsākt maksāt algas pirmsskolas pedagogiem, kā tas bija pirms Šķēles valdīšanas. Uz pašvaldību rēķina tas dod ieguvumus valsts budžetam.
– Ja tas nav noticis – ko darīsit?
– Turpināsim sarunas ar valdību. Jāpanāk izmaiņas. Tajā pašā laikā dzirdam, ka mazināšot nekustamā īpašuma nodokli daudzbērnu ģimenēm, kas ir pareizs lēmums, un mēs paši cenšamies pabalstīt kuplās ģimenes, taču arī NĪN ir pašvaldību ienākumu sastāvdaļa, kurai sarūkot kompensācijas atkal nav paredzētas. Darbaspēka nodokļa likmes turpmāk tikšot vēl mazinātas, bet par iztrūkumu segšanu pašvaldībās, kas radīsies samazinājuma dēļ, ne vārda. Tiekoties ar Āboltiņu Saeimā, Reira kungs norādīja, ka ir pieaugums no ienākuma nodokļa iekasēšanas, un uzdeva to kā lielu valsts ieņēmumu politikas panākumu. Nenoliedzami, pieaugums ir, bet tas ir liels pašvaldību ieguldījums jaunu darba vietu radīšanā, infrastruktūras veidošanā, izglītības sistēmā.
– Jautāšu kā politiskam darbiniekam. Pie mums pareizi runā, ka ir liela nevienlīdzības plaisa starp tiem, kas skaitās turīgi, un tiem, kas tādi nav. Tajā pašā laikā ir iespaids, ka vēlme aizbērt plaisu ir nevis ceļot augšā zemāko līmeni, bet noraujot lejāk to augstāko vai pat vidusšķiras līmeni.
– Tā visu laiku darīts. Gan ar nodokļu celšanu, gan svārstot neapliekamo minimumu, kas viss pavēršas uz to, lai mazturīgajam nauda nepaliek kabatā. Ja pat SVF pārstāvji ir aizrādījuši, cik te ir liela nevienlīdzība, tad valdībai taču vienreiz vajadzētu no pārdomu perioda ķerties pie rīcības.
Jā, ekonomisti ir teikuši, ka mēs nepanāksim lielus budžeta ieguvumus no nodokļu progresivitātes, taču kopumā šī filozofija, ka no bagātā jāņem vairāk, ir pareiza. Tā ir visā pasaulē – jo tev lielāki ienākumi, jo tu vairāk dalies.
– Jā, cērpot un cērpot turību, vidusslāni neizveidosim.
– Prasības un apstākļi ģimenēm var būt dažādi, bet, ja ir jāuztur pāris skolēnu un vēl bērnudārznieks, tad ļoti lielai daļai daudzbērnu ģimeņu pašreizējais ienākumu līmenis ir stipri par mazu.
E. Līcītis: – Augstāk stāvošas personas par to šaubījušās, bet vai jūs kā pašvaldības vadītājs varat apliecināt, ka nabadzība Latvijā pastāv?
– Man negribētos lietot vārdu “nabadzība”, bet tas, ka cilvēku ienākumi ir ļoti pieticīgi – jā, tā ir. It kā sestdienās lielveikalā aina šķiet mazliet citāda, un arī automašīnas atkal aizvien vairāk ir uz ielām – tas liecina, ka zināms slānis piedzīvo ekonomiskās situācijas uzlabošanos. Par kādu santīmu vairāk izpildām iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu plānu. Zināma stabilizācija ir, taču nevar runāt par labklājību un pārticību lielai daļai iedzīvotāju.
– Sakiet, ar ko noslēgsies valdības un pašvaldību pretimstāvēšana? Vai gaidāmas kādas citas akcijas?
– Esam pieņēmuši pirmos valdes lēmumus, kas ļauj būt aktīvākiem. Ja nesekmēsies sarunas ar valdību, iespējams, atkārtosim pašvaldību “tautas” sapulci, kā tas notika 90. gadu sākumā, uz kuru ieradās pārstāvji no visām pusēm. Toreiz, piedaloties pāri par 9 tūkstošiem cilvēku, izteicām viedokli par neatkarības jautājumiem.
