Kultūra
Teātris un kino

Mareks naktīs strādā par taksistu, lai uzturētu savu dēlu. Rīgas taksistu slepenā dzīve0


Reinis Kalviņš: “Kino valodā mani visvairāk saista tas, ka es kā režisors filmā strādāju ar dzīvo laiku, laika ritējumu.”
Reinis Kalviņš: “Kino valodā mani visvairāk saista tas, ka es kā režisors filmā strādāju ar dzīvo laiku, laika ritējumu.”
Foto: Karīna Miezāja

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Nākamnedēļ 17. septembrī pirmizrādi piedzīvos režisora REIŅA KALVIŅA debijas spēlfilma “Maiņa”.

Filmas galvenais varonis Mareks naktīs strādā par taksistu, lai uzturētu savu dēlu.

No viņa mašīnas tiek nozagta nauda, un, tā kā pēc iespējas ātrāk jāatpelna nozaudētais, Mareks ignorē nerakstītos taksistu pasaules likumus, kas izjauc trauslo līdzsvaru starp konkurējošām takšu firmām. Ideju “Maiņai” režisors radis, studējot Sarajevā.

Kalviņš nav īpaši izplatīts uzvārds, tādēļ starp citiem jautājumiem, kas mani urda, ejot uz sarunu ar režisoru, ir arī ar filmu pilnīgi nesaistītā saikne starp viņu un pazīstamo akadēmiķi Ivaru Kalviņu. Reinis manu ziņkārību apmierina, atklājot, ka abi pieder vienas dzimtas attālinātiem zariem.

Noskaidroju arī to, ka kino Reinim Kalviņam nepavisam nav bijusi pirmā aizraušanās. Izstudējis mārketingu un pastrādājis šajā nozarē, ap 20 gadu vecumu no draugiem uzzinājis par Baltijas Filmu un mediju skolu Tallinā. Tad aizrāvies ar “arthouse” kino un radusies vēlme arī pašam ko līdzīgu radīt. Bet kas licis ieinteresēties par Rīgas taksistu slepeno dzīvi un kādēļ atpaliekam no Igaunijas, lasiet sarunā.

 

Pāreja no mārketinga uz kino tomēr ir lēciens no zināmas finansiālas stabilitātes uz nedrošību. Kā izšķīrāties par šādu soli?

R. Kalviņš: It kā – jā, bet, no otras puses, šis mans lēmums aptuveni sakrita ar finanšu krīzi, kas parādīja, ka nodrošināts darbs un stabilitāte ir diezgan trausla parādība. Protams, tas bija riskants solis un tagad kļūst vēl riskantāks.

Divdesmit gados var teikt, ka tas ir jaunības maksimālisms, bet tagad, kad jau mazliet pāri trīsdesmit, saproti, ka maizes darbs kino nav.

 

Esat no tās paaudzes, kura faktiski uzaugusi pasaulē bez robežām. Vai arī uz filmu māk­slu skatāties kā uz globālu parādību, vai Latvija var iziet globālā tirgū?

Protams, taču tad jānokļūst pie kaut kādas kritiskās masas, kad pie mums top daudz vairāk filmu, jo tad kāda no tām būs laba un kāds no jaunajiem režisoriem izies pasaulē. Domāju, nekad nekļūsim par valsti, kas ražo 15 līdz 20 filmas gadā, bet par tādu, kas ražo desmit filmas gadā un kādas divas trīs no tām ir labas, gan mēs varētu kļūt.

Tas ir līdzīgi kā ar literatūru, kas, protams, ir daudz lētāks mākslas veids. Komerciālā ziņā tas nevar atmaksāties, bet mākslinieciskā ziņā gan.

To jau redzam tādā valstī kā Rumānija, kas ir lielāka, bet finansiālās attīstības līmenī aptuveni tāda pati kā Latvija, un tur kino ir ļoti attīstīts. Kāpēc tā nav pie mums, vai tas ir skolas vai finansējuma jautājums, to es nevaru pateikt.

 

Arī izglītība jums ir visnotaļ starptautiska.

Jā, Tallinā ieguvu bakalaura grādu, bet īstā filmu skola bija Sarajevā, kur studēju maģistrantūrā. Tallinā mums jau iestājoties pateica, ka viņiem ir mediju pro­gramma, pirmais ievads par filmu mākslu, viņi paši iesaka maģistra programmu studēt īstā filmu skolā. Nopriecājos, kad mani uzņēma Sarajevas universitātes “film.factory” programmā. Īpaši necerēju, jo konkurss bija liels un profesionāli tā ir viena no spēcīgākajām “arthouse” kino skolām.

 

Starptautiskie kontakti saglabājušies, kā var redzēt, arī filmā “Maiņa”.

Jā, noteikti, filmai ir rumāņu izcelsmes operators Džordžs Čipers-Lilemarks, un viens mans kursabiedrs, draugs no Atēnām, filmējies epizodiskā lomā, izdevās viņu šurp uzaicināt. Starptautiskā vide bija viens no lielākajiem augstskolas ieguvumiem, jo tur bija studenti no visas pasaules – Ķīnas, Taivānas, Brazīlijas, Indijas, Kanādas. Kādi 70% izglītības tika iegūti, vienkārši sarunājoties.

Sarajevā jau visi studenti bija diezgan nobrieduši, protams, kāda daļa arī specializējās kino kritikā, bet pārsvarā tā bija režijas skola.

Filmas ideja arī dzima, studējot Sarajevā, vai ne? Vai tiešām situācija tik līdzīga Rīgai?

Tur, kā jau Balkānos, visi tie stāsti ir daudz tuvāk virspusei, tie nav nogrimuši, paslēpti, izpaužas daudz asāk. Braukājot ar nelegālajiem taksistiem, raisījās fantāzija, īpaši tādēļ, ka tie tipāži ir arī ļoti runīgi.

 

Mums Rīgā nelegālo taksistu vairs īsti nav, tikai tādi, kuri nodokļus maksā vairāk vai mazāk…

Nu, es domāju, drīzāk mazāk nekā vairāk. Kad sākām veidot filmu, pie Rīgas lidostas tieši risinājās konflikti, par tiem tika uzņemti četri “Aizliegtā paņēmiena” raidījumi – tie parādījās, kad mēs savu izpēti jau bijām veikuši, tieši tad, kad mums bija jāfilmē lidostā. Tā ka diezgan ātri bijām šo ideju uzķēruši.

Un nekas daudz, domāju, situācijā nav mainījies – lai arī pie lidostas vairs neviens nestāv, pa pilsētu jau viņi tāpat braukā, kaut kā tiem puišiem jānopelna ir.

Tā pelēkā zona, domāju, ir ne jau tikai taksistiem. Protams, tas nav šīs filmas uzdevums, bet gan jau esat domājis, kāpēc tā pie mums ir tik plata. Vai tā ir zināma valsts iestāžu neprasme vai varbūt atliekas no iepriekšējā režīma, kad stilīgi un pareizi bija valsti visādos veidos krāpt?

Droši vien tā ir vairāku faktoru kombinācija. Gan jau ir arī kāda noteikumu izstrādātāju nekompetence, bet domāju, ka fonu veido arī mūsu, katra indivīda, mazās izvēles. Tas, ka mums nav tik ļoti izkristalizējušās vērtības kā gods, godīgums, un tāpēc daudzi izvēlas ātrāko labumu, bet ilgtermiņā šīs izvēles atspēlējas ne tikai pašiem, bet visai sabiedrībai.

Ikdienā to varbūt tik skaidri neredzam, bet, padzīvojot četrus gadus Igaunijā un padzīvojot šeit, starpība ir milzīga, gluži kā divas dažādas pasaules. Tāpēc arī filmai nosaukums “Maiņa” – iespējams, pēc tās kaut kas mainīsies. Kaut gan, protams, tas atkarīgs no katra paša.

 

Gluži kā “Je suis Charlie”, katrs esam arī taksists Mareks?

Savā ziņā, domāju, jā; daudzi dara ne sevišķi pareizas lietas, lai kaut ko iegūtu.

 

Pāragri pēc pirmās filmas par to vēl runāt, bet vai jomu, kurā sevi kino redzat, var definēt kā sociālo kino? Līdzīgi kā “Oļegs” vai “Modris”, arī “Maiņa” lielā mērā ir par cilvēka un sabiedrības mijiedarbību…

Jā, varbūt tā var teikt, jo filmā ir emocionālā distance no galvenā varoņa. Protams, brīžam mēs pieejam viņam pavisam tuvu klāt, bet negaidām, ka skatītājiem radīsies milzīga līdzjūtība, lūzīs sirds par viņa grūtībām.

Šķita interesanti vērot Mareku no pāris soļu attāluma. Ideālā variantā, man šķiet, filma kalpo kā spogulis, lai skatītājs tajā var atrast kaut ko par sevi un arī par savu blakussēdētāju, lai nav uzspiesta kāda mana doma, bet atstāta telpa arī interpretācijai.

 

Kas jūs kino valodā saista vairāk par citu mākslu valodām?

Savā ziņā – tas, ka kino ir mākslu kombinācija – gan vizuālā māksla – zināms, ka operatori ļoti ietekmējas no gleznām –, gan literatūra. Bet galvenokārt tas, ka es kā režisors filmā strādāju ar dzīvo laiku, laika ritējumu. Tieši tas mani visvairāk saista – ne tik daudz sižets; ka cenšos sniegt skatītājiem informāciju, bīdīt sižetu uz priekšu, bet gan ka cenšos veidot atmosfēru. Protams, “Maiņa” vairāk pieder autorkino, bet, saprotot plaša skatītāju loka gaumi, centos filmu veidot tā, lai nebūtu pavisam neinteresanti skatīties arī tiem, kas nav autorkino mīlētāji.

 

Man gan šķiet, ka robeža starp autorkino un masu kino arvien vairāk izplūst, arvien plašāka kļūst starpzona. Iespējams, to iespaido arī lielais skaits kvalitatīvo seriālu?

Es gan neteiktu, ka viduszona kļūst plašāka, drīzāk šķiet, ka “arthouse” kino vairāk virzās uz komerciālo pusi.

 

Nevis pretēji?

Jā, “arthouse” noteikti vairāk virzās uz populāro kino, to, ka kustība notiek vienā virzienā, var redzēt, arī paskatoties uz festivāliem. Izteiktu “arthouse” vēl var redzēt Lokarno festivālā, bet šī joma kļūst arvien šaurāka. Varbūt cilvēkiem, kas tik dziļi neinteresējas par kino, var šķist, ka zona starp “arthouse” un masu kino kļūst plašāka tieši tāpēc, ka “arthouse” kļūst pieejamāks.

Kas attiecas uz seriāliem, tie man šķiet vairāk tāds rakstnieku svētais grāls, jo tie, protams, dod iespēju stāstīt septiņas vai astoņas stundas garos stāstus, bet noteikumi tomēr ir tādi, ka visu laiku jānotur skatītāja uzmanība. Protams, seriālā var atklāt daudz vairāk detaļu, bet katras stundu ilgās sērijas ietvaros tomēr sižets uz priekšu jāvirza.

 

Kino man vienmēr šķitusi tāda dīvaina parādība, kurā galarezultāts ir vai nu izteikti lielāks, vai neveiksmes gadījumā mazāks nekā visu sastāvdaļu summa.

Noteikti piekritīšu. Galarezultāts, summa noteikti ir lielāks nekā daļas. Labā kino notiek kaut kāda maģija, tajā iespējams noķert pat neplānotas lietas, protams, ja esi pastrādājis, veicis izpēti, sagādājis labās sastāvdaļas. Tad galaprodukts var būt ļoti labs. Bet gan jāprot to tehniski izdarīt, gan jābūt pareizajām garšvielām, līdzīgi kā pavārmākslā.

 

Vai tagad, pēc pirmās pilnmetrāžas filmas, ir āķis lūpā?

Jā, tieši tagad kļūst daudz interesantāk skatīties filmas, jo saproti, ko tas nozīmē – iznest to vienu filmu. Tagad tikai pa īstam sākas ceļš uz kļūšanu par režisoru. Pirmajā projektā saskaries ar tik daudzām neparedzamām lietām, nonāc teritorijā, kurā nekad neesi bijis, kaut gan esmu strādājis arī par izpildproducentu, piemēram, filmai “1906”. Āķis lūpā noteikti ir.

 

Pašam slavēt savu darbu ir gana sarežģīti, bet, ja jums būtu jāpasaka, kāpēc “Maiņa” jāredz, ko jūs sacītu?

Manuprāt, filmā noķerta ļoti interesanta atmosfēra – Rīga vienas nakts laikā. Vietas, kur braucam, ir krāsainas un kolorītas, domāju, cilvēki nav pieraduši tās redzēt – mikropasaulīte, kas man šķiet ļoti veiksmīgi noķerta.

 

Kinorežisors Reinis Kalviņš

* Kino izglītību ieguvis Baltijas Filmu un mediju skolā, kā arī Sarajevas universitātes “Bela Tarr film.factory” programmā.

* Studiju laikā veidojis īsfilmas “Viņš paņēma pudeli, bet atstāja meiteni”, “Blackout” un “Coffee and cigarettes”.

Saistītie raksti

* Strādājis par filmas “1906” producentu, bijis izpildproducents Latvijā uzņemtajai somu filmai “The Hatching”.

 

“Maiņa”

* Scenārija autori – Reinis Kalviņš un Andis Bukšs, režisors Reinis Kalviņš, operators Džordžs Čipers-Lilemarks, montāžas režisors Armands Začs, studija “Mistrus Media”.

* Galveno – Mareka – lomu atveido Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš.

* No 17. septembra kinoteātrī “Splendid Palace” un citur Latvijā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Veselam
“Jā, Covid-19 ir bīstams, bet tas ir pārspīlēts,” uzskata Apinis 33
8 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Pasaulē
“Tas ir rets notikums!” Otrdien Latvijā ieradīsies Francijas prezidents Makrons kopā ar kundzi Brižitu
3 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Uhaņā saražotais draņķis ir izrādījies no aplam izturīga materiāla taisīts.” Egila Līcīša feļetons 2
2 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Nepamodās no narkozes: zobārsta krēslā nomirst deviņus gadus veca meitenīte 2
6 stundas
LA
LA.LV
Laukos
“Šis ir liels zaudējums.” Nelikumīgi nozāģēts pie kāda latviešu strēlnieka kapa augušais dižkoks
13 minūtes