Romāns Meļņiks: “Kad nenotriec dronu, slikti. Kad notriec dronu, – atkal slikti, jo esot dārgi. Kad tad ir labi?”
0
“Kad nenotriec dronu, slikti. Kad notriec dronu, – atkal slikti, jo esot dārgi. Kad tad ir labi?” – apmēram šādi pārfrāzējot filmā “Emīla nedarbi” teikto, gribas komentēt to interneta saziņā manāmo ažiotāžu, kas ir ap Krievijas pārvirzīto Ukrainas dronu ielidošanu Latvijā, tostarp faktu, ka šonedēļ pirmo reizi Latvijā šādu dronu izdevās notriekt ar NATO partnervalstu lidmašīnas palīdzību.
Tiešām aviācija visdārgākā? Kādas vispār ir alternatīvas aviācijas izmantošanai? To ikviens mūsdienās internetā var apzināt, nav jābūt lielam ekspertam militārā jomā, vien jāgrib papētīt pirms kādas rīcības skaļas kritizēšanas. Tad nu pirms izsakos, ko domāju par visa kritizētājiem, lai ir manis veikts neliels apkopojums par izplatītākajiem veidiem, kā šobrīd karojošās puses apkaro dronus.
Un te būtiska piebilde. Es neesmu eksperts bruņojuma jomā, vien cilvēks, kurš ļoti regulāri seko visam, kas saistīts ar Krievijas pilna mēroga karu pret Ukrainu un arī informatīvo karu pret Rietumiem. Šī raksta mērķis ir nevis dot kādam speciālistam receptes, bet tieši pretēji – argumentēt, ka arī nepamatota kritika ir vērtējama kā ierocis. Gan ne pret droniem, bet pret pašu valsti.
Bet sāksim ar to, kas zināms par cīņu pret droniem.
Vispirms svarīga šāda objekta savlaicīga pamanīšana. Tam kalpo speciālie sensori, operatīva datu apmaiņa ar draudzīgo kaimiņvalstu dienestiem, operatīvas ziņošanas sistēma, kur ideālā veidā vajadzētu būt iesaistītiem maksimāli daudziem pierobežā dzīvojošiem un strādājošiem.
Viens no lētākajiem dronu neitralizēšanas veidiem ir radioelektroniskā cīņa, proti ar navigācijas traucēšanu, orientēšanās vidē nojaukšanu. Atkarībā no konstrukcijas drons var novirzīties, zaudēt precizitāti, nosēsties vai atsevišķos gadījumos atgriezties starta vietā. Ekonomiski tas ir ļoti izdevīgi, jo nav jātērē munīcija – pēc sistēmas iegādes katra ieslēgšana maksā salīdzinoši maz. Taču šim veidam ir arī trūkumi – tā efektivitāte ir ierobežota pret autonomiem droniem, īpaši tiem, kas spēj orientēties bez GPS signāla, kā arī droniem ar inerciālo navigāciju, optiski vadāmiem droniem, kā arī droniem ar optiskās šķiedras vadību.
Svarīgi pārdomāt šo ierīču izvietojumu un lietošanu, lai nesanāk tā, ka no kursa sev nelabvēlīgi novēršam dronus, kas lido garām mūsu valstij. Tāpat arī jāņem vērā, ka droni tiek nemitīgi pilnveidoti, lai tos neietekmētu svešas radioelektroniskās ierīces. Jebkurā gadījumā – pat ja šobrīd šo sistēmu pielietošana mums būtu ierobežota, šīs sistēmas būtu ļoti nepieciešamas kā pirmā aizsardzības līnija, ja gadījumā droni no agresorvalsts apzināti tiktu ieprogrammēti virzībai uz Latviju.
Otrs lētākais variants – zenītartilērija ar programmējamu munīciju un automātiskie lielgabali. Šāviena izmaksas ir ievērojami zemākas nekā raķetei. Ir manīti daudzi pārmetumi, ka droni tiek ielaisti Latvijā, netiek fiksēti un iznīcināti tieši pēc robežas šķērsošanas utt. Bet atkal – efektīva zenītartilērijas darbības rādiuss pret maziem droniem ap 4–5 km. Nu labi, pret lieliem droniem varbūt nedaudz vairāk, bet ne ļoti.
Latvijas austrumu robežas ar Krieviju un Baltkrieviju kopējais garums ir aptuveni 456 km. Katrs var parēķināt, cik daudzas zenītartilērijas iekārtas vajag lai nosargātu Latvijas ārējo robežu. Varat iedomāties, cik tas izmaksātu, ieskaitot pie šīm iekārtām nepārtraukti dežūrējošus karavīrus? Bet arī ar to nebūtu līdzēts, ja nu gadījumā kādi droni izspruktu cauri šai aizsardzības līnijai, ielidotu dziļāk valsts teritorijā. Tieši tāpēc realitātē neviens neplāno pilnībā nosargāt 456 km garo Latvijas robežu šādā veidā. Šo aizsardzības veidu izmanto punktveida aizsardzībai (objekti, pilsētas).
Robežai galvenokārt ir sensori, patrulēšana un ātra reakcija. Arī, piemēram, karojošās puses (gan Krievija, gan Ukraina) šo bruņojuma veidu izmanto, lai aizsargātu lielākas apdzīvotās vietas un svarīgākos objektus. Cita starpā tas dod vairāk laika sagatavoties drona iznīcināšanai.
Vēl izplatītas (arī Latvijā lietota) ir mobilas pārtvērēju komandas, kas ar auto transportu tiecas nonākt vietās, kur drons būtu šaujamieroču sasniegšanas attālumā. Tiesa, jo ātrāks ir drons, jo mazāk noder modelis “atklājam un aizbraucam uz vietu”. Piemēram, 150 km/h drons 10 minūtēs nolido apmēram 25 km, 300 km/h drons 10 minūtēs nolido apmēram 50 km, bet 500 km/h reaktīvais drons 10 minūtēs nolido apmēram 83 km.
Ja mērķi atklāj tikai pēc robežas šķērsošanas, mobilā vienība var nepaspēt nonākt optimālā pārtveršanas vietā. Turklāt atkal – viena situācija, ja šādi jāpārtver viens drons, bet pilnīgi cita – ja jāatvaira masveida aizvien ātrāku dronu uzbrukums tik mazā valstī, kā Latvija.
Vēl izmantojami helikopteri vai vieglās lidmašīnas ar ložmetējiem – atsevišķos apstākļos tie var būt ne lēts, bet efektīvs risinājums, taču tikai situācijās, ja gaisa kuģis jau atrodas patrulēšanā un ir tuvumā dronam, ko jāiznīcina.
Automātiskie pārtvērējdroni? Šķiet, ka Ukrainā aizvien vairāk izmantoti, jo ir lēti un ļoti efektīvi, taču pagaidām darbojas mazos attālumos, tātad arī izmantojami mobilajās pārtvērēju vienībās vai apdzīvotu vietu un svarīgu objektu apsargāšanai. Tāpat ļoti labi izmantojami, ja ir zināmi tipiskākie dronu ielidošanas maršruti.
Tiesa, to efektivitāte lielā mērā atkarīga no laikapstākļiem, sensoru kvalitātes un operatoru sagatavotības. Bet būtiski piebilst, ka šajā jomā vērojama ļoti strauja attīstība, tie ir viens no perspektīvākajiem un lētākajiem risinājumiem. Latvija arī testē un plāno tos izmantot.
Vēl ir pretgaisa aizsardzības raķetes, bet to izmantošana pret dronu arī dārga un jārēķinās ar risku, ko rada notriektā mērķa vai pārtvērēja atlūzas.
Kas atliek? Lidmašīnas? Jā, taču speciālisti droši vien teiktu – vislabākā ir dažādu pretdronu rīku kombinācija. Vispirms lai noteikti ir sensori gar robežu un datu apmaiņa ar kaimiņvalstīm, tad automātiski pārtvērējdroni dežūrrežīmā, zenītartilērija un automātiskie lielgabali, raķešu sistēmas tikai sarežģītākajiem mērķiem, kā arī aviācijas atbalsts. Kurš pretdronu aizsardzības veids kurā brīdī efektīvāks, to gan lai labāk katrā situācijā vērtē militārā vadība, ņemot vērā attālumus, laiku, laika apstākļus un citus faktorus.
Protams, jāņem vērā, ka militārās tehnoloģijas šobrīd ļoti strauji attīstās. Nav izslēgts, ka nākotnē lāzeru un mikroviļņu ieroči, ko te pat nepieminu, jo Latvijas infrastruktūra diez vai kam tādam gatava (ja ir, lai enerģētiķi mani labo), kā arī lēti pārtvērējdroni varēs samazināt atkarību no aviācijas dārgākas munīcijas. Bet tas nākotnē.
Savukārt, runājot par izmaksām – un te mēs nonākam līdz raksta sākumā pieminētajai publikas kritikai -, noteikti jārēķina gan dežūrrežīma izmaksas, gan ieroča un munīcijas izmantošanas izmaksas pret efektivitāti un novērstajiem potenciālajiem zaudējumiem. Un arī jāņem vērā, ka sensori un dežūrspēku uzturēšana izmaksā vairāk nekā pats pārtvērējs.
NATO gaisa patrulēšanas spēki Baltijā uztur pastāvīgu reaģēšanas gatavību, daudzos gadījumos aviācija spēj nodrošināt visplašāko un ātrāko reaģēšanu lielā teritorijā, tāpēc loģiski, ka dronu likvidēšanai to plaši pielieto.
Un vēl ir jāsaprot, ka dronu tvarstīšana bruņotajiem spēkiem nav nekāda izklaide – tas ir pamatīgs izaicinājums, jo vairāk tāpēc, ka katrā šādā situācijā laika ir maz un uz likmes ir varbūt pat daudzu cilvēku dzīvības. Jā, no katras pieredzes mācās, bet tās pašas par sevi nav nekādas mācības – tas katru reizi ir reāls izaicinājums panākt maksimālu efektu minimālā laikā ar minimāliem zaudējumiem, vispirms jau ar to domājot cilvēku dzīvības.
Bet par tiem kritizētājiem. Varam taču iedomāties ar cik lielu labpatiku Krievijas valsts militārie vadītāji, kā arī propagandisti izbauda katru reizi, kad Baltijas un citās valstīs cilvēki masveidā tiražē Kremlim tīkamās tēzes par to, ka vai nu kādā reizē esam bijuši neaizsargāti pret droniem, vai arī tos notriecam, izmantojot simtiem reižu dārgāku aprīkojumu un munīciju. Vajag mums tādas informatīvās piespēles agresoram? Un vai tie cilvēki, kas šādas “medusmaizes” agresoram piespēlē, nav gadījumā Latvijā paši nav nomaldījušies kā no kursa novirzītie droni?
Protams, bruņoto spēku rīcība ir apspriežama un kritizējama. Demokrātiskā valstī tas ir normāli. Taču kritikai ir lielāka vērtība tad, ja tā datos un faktos balstīta un līdzās pārmetumiem tiek piedāvāta arī reāla alternatīva. Šajā gadījumā jautājums nav par to, vai dronu vajadzēja notriekt vai nenotriekt, bet gan – ar ko tieši to vajadzēja izdarīt ātrāk, drošāk un tikai tad var vērtēt vai lētāk.
Vispirms laiks un drošība. Ir viegli paziņot, ka izmantotais risinājums bijis pārāk dārgs vai neefektīvs. Daudz grūtāk ir parādīt, kāds cits risinājums konkrētajos apstākļos būtu devis labāku rezultātu.
Drošības jomā ideālu risinājumu parasti nav – ir tikai dažādi riski, izmaksas un izvēles starp tiem. Protams, lieki domāt, ka plašāka publika šajā jomā zinošāka par aizsardzības jomā strādājošajiem, taču, ņemot vērā plašo publiski pieejamo informāciju, var viegli saskatīt, ka ne viss ir tik melns, kā to brīžiem kāds (varbūt pat tīši) sadomā mālēt.
