Romāns Meļņiks: Vilcieniem “bērnu problēmas”? Mums mēģina iestāstīt, ka Latvijai radītie ir unikāli?
133
Jūs gribētu pirkt, piemēram, jaunu automašīnu, kas nedarbojas jau izbraucot no autosalona un ko jālabo mēnešiem ilgi? Protams, ka nē. Visdrīzāk, ka pieprasītu savu naudu atpakaļ, lai lūkotu pēc kāda cita ražotāja piedāvājuma.
Valsts līmenī tā nenotiek. Ja reiz konkurss noticis un, kā šajā gadījumā, vilcieni piegādāti, tos pieņem tādus, kādi ir. Ar visiem laicīgi un arī vien lietošanas laikā pamanītiem defektiem. “Bērnu problēmas” pat esot normāla parādība, citur tāpat notiekot – tā vēsta Satiksmes ministrija. Te uzreiz gan gribas teikt: ar populistiskām frāzēm nepietiek – uzrādiet konkrētus salīdzināmus datus!
“Līdzīgi kā jaunai automašīnai, arī vilcienam nepieciešams sākuma iebraukšanas periods,” paudis satiksmes ministrs Kaspars Briškens. Vai tas nozīmētu, ka jauna auto pircējam būtu jāpārceļas uz dzīvi autoservisā? Vai varbūt to, ka jauns transporta līdzeklis kalpos ilgāk, ja sākotnēji lietosiet bez pārslodzēm, kas savukārt attiecas uz dzinēju un ritošo daļu nevis vadības, kontroles vai barošanas agregātiem. Ja ieguldām lielu naudu pirkumā, tam jākalpo nevainojami!
Kāpēc ministrs cenšas iestāstīt, ka ir normāli tas, ka vilciena sastāvu pēc piegādes nācās apmēram pusotru gadu labot līdz to sākt izmantot? Turklāt izmantošanai gatavi ne visi piegādātie – tikai 11 no 17 jaunajiem elektrovilcieniem. Un, kā izrādās, droši nav arī tie, kuri nodoti lietošanai.
Tā, piemēram, janvāra sākumā Garkalnē jaunā vilciena pasažieriem nācās “izbaudīt ziemas priekus” pēc tam, kad “unikālais tehnikas brīnums”, būdams ar tukšiem akumulatoriem, bija atvienojies no pieslēguma elektrības vadiem un stundām stāvēja bez darbotiesspējas pazīmēm. Kāpēc to dēvēju par “unikālo tehnikas brīnumu”? Tas izriet no satiksmes ministra un viņa vadītās ministrijas pārstāvju taisnošanās. “Vienā vilcienā ir vairāk nekā 6000 elektrosavienojumu; tā ir sarežģīta sistēma, kuras sākotnējos defektus nevar pilnībā atklāt testēšanas laikā. Daži no tiem izpaužas tikai, kad uzsākta pilnvērtīga ekspluatācija dinamiskā režīmā ar pasažieriem vilcienā,” pauž satiksmes ministrs Kaspars Briškens. Te vietā pieminēt interneta saziņā lasīto “Labi, ka Škoda neražo lidmašīnas…”, jo, pasarg dievs, ja arī lidmašīnas testētu “dinamiskajā režīmā ar pasažieriem”.
Jā, kā saka, tehnika ir tehnika, var gadīties kāda vājā vieta, taču, pirmkārt, atbildīgs ražotājs tādus riskus laikus apzina nevis demonstrē klientam, kā mūsu gadījumā, otrkārt, tam tiešām jābūt kā izņēmuma gadījumam nevis tādai problēmu virknei, kādu redzam uz jauno Škoda vilcienu piemēra. Ja problemu ir tik daudz un ja tās ir vienlaikus daudzām tehnikas vienībām, skaidrs, ka jāmeklē sistēmiski cēloņi – vai nu darba vai izmantoto agregatu kvalitātē.
Nevar taču būt, ka tieši Latvijai piegādātajiem vilcienu sastāviem visi agregāti tika izgudroti pilnībā no jauna, tajos izmantotas unikālas inovācijas, kas nu izrādās nepilnīgas.
Ja tā tomēr būtu, lai par tām pastāsta, pieņemsim. Varbūt pat jutīsimies lepni, ka mums pirmiem ticis kas pārmoderns, lai arī vēl pilnveidojams. Taču visdrīzāk, ka tā nav. Tāpat kā valsts iepirkumā vadījās pamatā no lētākās cenas, tā arī konkursa uzvarētājs, visticamāk, izmantojis lētākos risinājumus, kas nu izrādās nedroši.
Labi, tagad lāpīs līdz kaut kā pielāpīs, bet kas mūs sagaida nākotnē? Vilcienu sastāvi tūlīt pēc garantijas laika būs norakstāmi lūžņos gluži kā daudzas mūsdienu elektroierīces?
Satiksmes ministra partijas biedri nu steidz taisnoties, ka ne jau viņu laikā veikts iepirkums, utt. Saprotams. Loģiski, ka ne jau pašreizējais ministrs un viņa pārstāvētā partija ir vainojama nekvalitatīvas preces piegādātāja izvēlē. Ko tagad darīt? Ja valsts nav spējīga atteikties no šāda nepilnīga pasūtījuma, droši vien ir ejami divi paralēli ceļi. Pirmais – izvērtēt vai konkursa noteikumos un pēc tā noslēgtajos līgumos ir iekļautas pasūtītājam šādā situācijā būtiskās garantijas, risku apdrošināšanas, zaudējumu kompensācijas, un vai attiecīgi tagad tiek maksimāli efektīvi izmantotas visas juridiskās iespējas aizstāvēt savas intereses.
Otrs ceļš, ko var iet vienlaikus ar pirmo, – veidot tādu valsts iepirkumu sistēmu, lai mazinātu risku nonākt šādās situācijās nākotnē. Proti, jau daudzus gadus ir runāts par to, ka būtu lietderīgi centralizēt ne tikai valsts iepirkumu uzraudzību, bet arī valsts iepirkumu organizēšanu, ko tagad veic katra institūcija pašas spēkiem. Ja iepirkumi tiktu veikti centralizēti, katrai institūcijai definējot vajadzības, būtu iespēja, koncentrējot labāko pieredzi, mazināt tipiskāko risku iespējamību. Piemēram, saistībā ar zemākās cenas piedāvājumu – ja kāds kaut ko piedāvā lētāk, tad kā ir ar kvalitātes garantijām, ekspluatācijas ilgumu, servisu, cik kvalitatīvas un darbībā pārbaudītas komponentes tiek izmantotas utt.
Gudrie no kļūdām mācoties. Vai mūsu valsts pārvalde iepirkumu veikšanā mācās no kļūdām?
