Sarkanarmiešu karalauka sievas: daudzi pārmeta izvirtību, skauda un norobežojās 0
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Arī karalauka skarbie apstākļi nav šķērslis cilvēka galvenajam instinktam – intīmajām attiecībām. To katrā ziņā skaidri apliecināja dīvainā veidā teju vai oficiāli leģitimizētā situācija padomju armijā, kur sarkanarmieši nešaubīgi veidoja attiecības ar līdzās esošajām sievietēm. Arī tie, kurus mājās jau gaidīja sievas un ģimenes.
Šīs karalauka sievas iemantoja pat speciālu apzīmējumu – KLS (krievu – ППЖ). Daudzi viņām pārmeta izvirtību, daudzi vienkārši skauda, ka viņiem tādu nav, bet daudzi pēc kara sabiedrībā pat centās norobežoties no tādām sievietēm, un katrā ziņā ne gluži viennozīmīgs viņu vērtējums saglabājies arī mūsdienu sabiedrībā.
Nenovēršama vīriešu uzmanība
Pēdējos gados atklātībā nākušie arhīvu dokumenti liecinot, ka 2. Pasaules kara laikā Sarkanās armijas rindās esot dienējušas vismaz 800 000 sieviešu. Tātad gandrīz miljons. Turklāt visas praktiski brīvprātīgi, jo vispārējā mobilizācija viņas neskāra un neviens ar varu karavīra formā neietērpa. Iespējams, šis fakts vien jau daudz ko liecina gluži konkrēti par pašām šīm sievietēm. Nav grūti iedomāties, ka karalauka apstākļos viņas visas bez izņēmuma momentā atradās vīriešu ievērības lokā. Varbūt tieši to lielākajai daļai no viņām arī vajadzēja, kas zina?
Lai kā arī būtu, bet agri vai vēlu šīm sievietēm nācās veikt kaut kādu izvēli, un šajā sacensībā, protams, izdevīgākās pozīcijās atradās virsnieki. Vispirms jau tāpēc, ka, kļūstot par komandiera mīļāko, varēja acumirklī atbrīvoties no visu pārējo dažkārt pārlieku uzmācīgās uzmanības izrādīšanas.
Vienlaikus stimuls “pieslieties” komandierim bija saistīts arī ar iespēju vienkārši baudīt labākus sadzīves apstākļus, iemantot noteiktus labumus, izpelnīties apbalvojumus un izvairīties no nosūtīšanas sanitāres kārtā pašā frontes speltē, kur neizbēgama bojāeja allaž pastāvēja ar ļoti augstu varbūtību. Tostarp, protams, bija arī gluži dabiskas, siltas un patiesas jūtas. Sievietes vienmēr piesaistījuši jauni un spēcīgi vīrieši, kuriem ir noteikta vara pār citiem. Bieži vien, iesaistoties tuvākās un intīmākās attiecībās ar tādiem vīriešiem, viņos atklājas arī daudz kas simpātisks un pievilcīgs, kas nemanot pāraug abpusēji spēcīgās jūtās.
Un šī skarbā loģika noteica to, ka šādi karalauka romāni galvenokārt uzplauka ar komandējošo sastāvu rangā no bataljona komandiera un uz augšu. Arī tāpēc, ka šie ļaudis vairāk izdzīvoja. Proti, jaunāko pakāpju virsnieki guva smagus ievainojumus un gāja bojā faktiski tāpat kā ierindnieki. Savukārt vecāko pakāpju virsnieki kaujas allaž vadīja no droša attāluma, un viņiem līdz ar to bija nesalīdzināmi lielākas izredzes izdzīvot arī visskarbākajos frontes priekšējo līniju apstākļos. Turklāt viņu rīcībā vienmēr bija pašiem sava zemnīca vai blindāža, kur vienmēr varēja noorganizēt kaut ko puslīdz līdzīgu siltai ģimenes ligzdiņai, kur viņus neviens lieki un bez īpaša uzaicinājuma netraucēja.
Savulaik pazīstamā dziedātāja Gaļina Višņevska, kura pati dienestu armijā aplenktās Ļeņingradas tuvumā sāka 16 gadu vecumā, atmiņu grāmatā rakstījusi: “Savā KLS vīrietis bieži vien rada tādu spēku un garīgās vērtības, kas nereti viņu uz visiem laikiem pilnībā atrāva no īstās ģimenes un bērniem. Ak, cik gan daudz tādu traģēdiju esmu redzējusi pati savām acīm!”
Apbalvojumi kā maksa par tuvību
Tostarp jaunāko virsnieku un ierindnieku sastāvs pret KLS izturējās pat mazliet naidīgi. Šīs sievietes allaž bija galvenās varones dažādās neķītrās anekdotēs un ierakumos tapušās rīmēs. Galvenokārt jau tāpēc, ka kareivji sajutās tādā kā noniecinātā stāvoklī. Turklāt parastajos kareivjos vislielāko sašutumu allaž izraisīja tas, ka atsevišķi komandieri nekautrējās bez īpaša pamatojuma savas mīļākās izvirzīt dažādiem apbalvojumiem, visbiežāk medaļai “Par kaujas nopelniem”, ko tieši šā iemesla dēļ drīz Sarkanajā armijā sāka dēvēt šādi: medaļa “Par dzimumpakalpojumiem”.
Vēstīts, ka daudzi tādi fakti atspoguļoti konkrētos tā laika dokumentos. Piemēram, Rietumu frontes virspavēlnieka, armijas ģenerāļa Vasilija Sokolovska pavēlē nr. 071, kas izdota 1944. gada 2. aprīlī, minēts, ka 222. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Fjodors Grizlovs 1943. gadā, “esot tuvās attiecībās ar medicīnas staršinu Biļinkinu A. M un rupji pārkāpjot noteikto apbalvošanas dokumentu noformēšanas kārtību, pats personīgi par Biļinkinu sastādījis relācijas, pats tās parakstījis un divas reizes 45 dienu laikā pats apbalvojis viņu, lai gan vispār viņa ļoti slikti pildīja savus darba pienākumus, lielāko tiesu vienkārši uzturoties Grizlova zemnīcā”.
Un tajā pašā Sokolovska pavēlē vēl esot minēts, ka “vecākā seržante Žerebcova Z. D. bieži dziedāja ģenerālmajora Grizlova rīkotajos vakaros, arī stājoties ar viņu intīmās attiecībās, par ko 1943. gada oktobrī saņēmusi medaļu “Par kaujas nopelniem””. Un par tāda veida personīgiem nopelniem tieši viņa priekšā ģenerālmajors Grizlovs nepamatoti esot ar Sarkanās Zvaigznes ordeņiem apbalvojis vēl dažas savas piegulētājas, piemēram, medicīnas staršinas Kuļikovu N. N. un Remizovu A. A. Tāds vērienīgs un pat frontes apstākļos grūti piesātināms sarkanais ģenerālmajors.
Var piebilst, ka savā pavēlē frontes virspavēlnieks Sokolovskis lika Grizlovam atcelt šos nepamatotos apbalvojumus, savukārt visas minētās sievietes pārcelt uz citu divīziju.
Minēts arī par kādu citu “izmeklēšanu” un ar to saistīto pavēli. Runa ir par 48. armijas pavēlnieka ģenerālpulkveža Prokopija Romaņenko dotajām pavēlēm 1945. gada maijā. 713. pašgājēju pulka komandieris apakšpulkvedis Vasiļjevs ar savu pavēli par it kā īpašiem kaujas varoņdarbiem apbalvojis ar medaļu “Par kaujas nopelniem” medicīniskā dienesta staršinu Novikovu un papildus vēl arī izvirzījis apbalvojumam ar Tēvijas kara 2. pakāpes ordeni atbilstoši pilnībā izfantazētai relācijai, kurā norādījis, ka Novikova zem blīvas ienaidnieka uguns esot iznesusi no kaujas lauka un sniegusi medicīnisko palīdzību sešiem virsniekiem un 15 seržantiem.
Izmeklēšanā noskaidrots, ka medicīniskā dienesta staršina Novikova ne tikai nav sniegusi nekādu palīdzību kaujas laukā ievainotajiem, bet vienkārši visu laiku uzturējusies zemnīcā pie apakšpulkveža Vasiļjeva. Un turklāt viņa savstarpējā saskarsmē ar citiem virsniekiem un pat ar pašu apakšpulkvedi allaž esot uzvedusies izaicinoši un rupji. Un, visbeidzot, saņemot apbalvojumus par saviem viltus varoņdarbiem, viņa esot paziņojusi: “Pat nedomāju stāties ierindā. Padomā tikai, kāds svarīgums – apbalvo te ar kaut kādu zvaigznīti…” To, kā pauduši attiecīgā ziņojuma un tam sekojošās pavēles izveidotāji, varēja uzskatīt par vistiešāko augstā valsts apbalvojuma apgānīšanu.
Nav par ko sodīt
Var piebilst, ka šādas karalauka sievas Sarkanajā armijā bija arī visaugstākā ranga militārajiem pavēlniekiem. Piemēram, par uzvaras maršalu nodēvētajam Georgijam Žukovam tāda bija medicīnas māsa Lidija Zaharova. Un viņa saņēma vecākā leitnanta pakāpi, lai gan atbilstoši reglamentam medicīnas māsa vispār nemaz nevarēja kļūt par virsnieku, kā arī kopumā 10 (!) ordeņus – tostarp arī Sarkanā Karoga un Sarkanās Zvaigznes ordeni.
Cits pietiekami slavens padomju karavadonis maršals Konstantīns Rokosovskis arī uzturēja ilgstošas karalauka attiecības ar ārsti Gaļinu Talanovu. Grūti pārbaudāma leģenda paudusi, ka viņi iepazinušies, kad, ejot garām karavīru pulciņam, maršals ievērojis, ka sieviete nav piešāvusi plaukstu pie cepures naga, pēc kā apstājies un izteicis viņai absolūti neviennozīmīgu aizrādījumu: “Kāpēc gan jūs, biedrene virsniece, neatdodat man savu godu?” Un jau tajā pašā vakarā ārste esot ieradusies pie maršala un devusi viņam pietiekami daudz no sava goda. Kopš tās reizes viņi allaž palikuši kopā, izgājuši praktiski visas kara gaitas, un 1945. gadā Talanova laidusi pasaulē abu kopīgo bērnu – meitu vārdā Nadežda. Maršals Rokosovskis piešķīra meitenītei savu uzvārdu, taču pēc kara tomēr atgriezās savā oficiālajā ģimenē pie likumīgās sievas.
Maršals Ivans Koņevs ar likumīgo sievu oficiāli izšķīrās 1940. gadā. Bet 1942. gada ziemā Kaļiņinas frontē viņš iepazinās ar tur brīvprātīgi (un tieši tādā efektīvā viņa redzeslokā!) nonākušo 18 gadus veco sanitāri Antoņinu Vasiļjevu. Viņa bija ienākusi tolaik 45 gadus vecā maršala zemnīcā to uzkopt, lai gan neviens viņu neesot īpaši aicinājis. Kad maršals pateica: “Esi saimniece!”, viņa vairs nevēlējās pamest viņa mitekli, tā arī līdz pašām kara beigām paliekot viņam līdzās ikdienā, bet pēc kara viņi oficiāli apprecējās un, kā pauduši laikabiedri, esot bijis itin saskanīgs un laimīgs pāris.
Vēl viens padomju maršals Rodions Maļinovskis 1946. gadā izšķīrās ar sievu un tūlīt pat apprecēja Raisu Galperinu, kura dienēja armijas pirts kompleksā, bet vēlāk kļuva par Kara padomes ēdnīcas vadītāju. Arī šis pāris esot dzīvojis laimīgi un saskanīgi, kopā pavadot 21 gadu līdz maršala Maļinovska nāvei.
Savu karalauka piedzīvotāju vēlāk apprecēja arī nākamais PSRS iekšlietu ministrs Nikolajs Ščelokovs. Viņš ar Svetlanu Popovu iepazinās frontē 1944. gadā, kad viņa bija pamanījusies vēl tikai 17 gadu vecumā iekārtoties par medmāsu kara hospitālī. Tolaik 34 gadus vecais Ščelokovs bija divīzijas politiskās daļas priekšnieks. Vēlāk ar jau pilngadīgo mīļāko apprecējies, Ščelokovs esot dzīvojis visnotaļ saskanīgā laulībā.
Un vēl kāda grūti pārbaudāma leģenda vēstot, ka Staļins vairākkārt uzklausījis ziņojumus par to, ka armijas virspavēlnieki un daudzi augsta ranga virsnieki frontē dzīvo kopā ar mīļākajām, bet tas taču itin nemaz neesot uzskatāms par kaut ko akceptējamu, tāpēc būtu vēlams pieņemt skarbus lēmumus visaugstākajā līmenī. Taču Staļins vienmēr esot ātri pārtraucis visus šādus žēlabniekus, sakot, ka nav saprotams: kāpēc gan būtu jāsoda militārie pavēlnieki par to, ka viņi guļ ar sievietēm? Viņš it kā esot teicis: “Tas taču ir gluži dabiski, ja cilvēks guļ ar sievieti. Ja cilvēks guļ ar vīrieti, tas jau vairs nav dabiski, un tad gan vajag sodīt. Bet visādi citādi – par ko gan?”
Silta valdības rekomendācija
Pēc kara daudzi padomju virsnieki atgriezās mājās kopā ar savām kaujas draudzenēm, turklāt liela daļa pārliecinoši pameta oficiālās sievas un ģimenes. Protams, tas daudziem nepatika, galvenokārt jau pieviltajām un pamestajām sievām, tāpēc sākās skaidrošanās, kam sekoja plaša viļņošanās un pat tiesu darbi – visu laiku it kā pacietīgi gaidījušās virsnieku oficiālās sievas tomēr negribēja tik vienkārši samierināties, jo tas patiešām bija liels zaudējums daudzos aspektos, tostarp arī gluži materiālā izpratnē.
Daudzas virsnieku oficiālās sievas gribēja piespiest savus vīrus aizmirst kaujaslauka emocijas un atgriezties mājās. I viss, kā mēdz teikt. Vienlaikus arī izskanēja pašām KLS veltīti pārmetumi par pārlieku vieglo pieejamību, netikumību. Tāpat vēstīts, ka pēc kara daudzas KLS centās maskēties, nenēsāja apbalvojumus, neplātījās ar saviem piedzīvojumiem, vispār centās slēpt savas karalaika gaitas. Iespējams, arī tāpēc, ka miera laika dzīvē par viņām neviens sevišķi nesajūsminājās, kopumā tomēr veidojās vairāk negatīva attieksme. Bieži vien viņām tā arī teica: “Ar ko esat sapelnījušas savus ordeņus, tur arī tos sakariniet…”
Nobela prēmijas laureāte baltkrievu rakstniece Svetlana Aleksijeviča savā grāmatā “Karam nav sievišķas sejas” aprakstījusi kādu tajā laikā ļoti tipisku gadījumu. Kapteinis, bijušais rotas komandieris, pēc kara noformējis oficiālas attiecības ar frontes draugaļu un atvedis iepazīstināt pie savas mātes, kura acumirklī izplūdusi asarās un teikusi: “Ar ko tu esi apprecējies? Ar frontes… Tev taču ir divas jaunākās māsas. Kurš tagad gribēs viņas precēt?”
Kādai citai frontiniecei Marijai M., kura karalaikā kalpoja par sanitāri, arī izgājis ļoti nelāgi. Pēc kara, atgriezusies dzimtajā ciematā, viņa sastapās ar kaimiņu un praktiski visu ciematnieku dziļu ienaidu, kas izrādījās tik liels un nepārvarams, ka jau drīz viņas māte iespieda viņai rokā saini ar ēdienu un mazliet naudas, sakot, lai brauc vien prom uz pilsētu pie tantes. “Brauc, meitiņ, prom. Nav tev te vietas. Vienkārši pažēlo māsu.”
Tādējādi lielā padomju valsts, kas bija kara, bada, noziedzības patvaļas un sagrautās saimniecības atjaunošanas problēmu izmocīta, varēja ātri vien saņemt papildus vēl vienu – stihisku masveida sieviešu savstarpējo pretstāvi. Vēstīts, ka šajā reizē padomju valdība ātri visu sapratusi un absolūti laikus noreaģējusi.
Proti, šī problēma izskatījusies jau tik draudīga, ka 1945. gada jūlijā PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Mihails Kaļiņins, kuru savdabīgā kārtā cieņpilni dēvēja par “Vissavienības priekšstrādnieku”, tikšanās laikā komjaunatnes Centrālkomitejā ar kara gaitas izgājušajām jaunajām sievietēm, kuras tagad bija demobilizētas no armijas un flotes, pilnībā atklātā tekstā kategoriski ieteica viņām nemaz nerunāt par saviem frontes nopelniem un šādu rīkojuma tipa ieteikumu obligāti nodot visām sev pazīstamajām frontiniecēm. Vēstīts, ka tas lielā mērā esot arī nostrādājis. Katrā ziņā praktiski nebija lieku kairinājumu ar dažviet sastopamo plātīšanos, kas attiecīgi provocēja mājās palikušo sieviešu agresīvo pretreakciju. Tā tas viss kaut kā pamazām norima.
Kad pagājuši 20 gadi
Uz aptuveni 20 gadiem par sievietēm frontiniecēm praktiski aizmirsa. Katrā ziņā padomju laikraksti, radio un tālrāde solidāri klusēja par viņām un viņu gaitām kara laikā, turklāt viņas pat neaicināja uz regulārajām bijušo kaujas biedru tikšanās reizēm.
Taču šī situācija praktiski vienā acumirklī mainījās 1965. gadā, kad plaši risinājās ar uzvaras (Krievijā to joprojām dēvē par uzvaru Lielajā tēvijas karā) 20. gadadienu saistītā svinēšana visā PSRS. Toreizējais padomju vadītājs un boļševiku partijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, kurš pats lielāko daļu frontes gaitu bija mērojis kopā ar tādu karalauka sievu jeb gluži konkrēti medmāsu Tamāru Laverčenko, par kuru viņa ģimenē visi visu zināja, taču ne tolaik, ne vēlāk, kad Brežņevs atgriezās ģimenē, par to neesot bilsts neviens lieks vai pārmetumu pilns vārds, svinīgajā sanāksmē Kremlī teica: “Sievietes ar šauteni rokā, pie lidmašīnas stūres, sanitāres vai ārstes ar uzplečiem tēls vienmēr mūsu piemiņā būs mūžam dzīvs kā gaišs piemērs pašaizliedzībai un patriotismam.” Un viss – reabilitācija bija notikusi.
Kopš šo vārdu izskanēšanas no, kā mēdz teikt, “tik augstas tribīnes” padomju plašsaziņas līdzekļos, literatūrā un kinematogrāfā sākās kara gaitas izgājušo sieviešu nevis vienkārši reabilitēšana, bet faktiski eksaltēta slavēšana. Un tās, kuras to vēlējās, atkal atguva iespēju valkāt visus saņemtos apbalvojumus, arī neskatoties uz to, par ko tieši katrā reizē tie piešķirti, kā arī regulāri oficiāli satikties un neslēpti lepoties par “savu ieguldījumu lielajā uzvarā”.
