Foto: No privātā arhīva

Saruna ar Latvijas hokeja izlases aizsargu Jāni Jaku: “Galvenais ir daudz strādāt” 1

2023. gada pasaules hokeja čempionātā Latvija pirmo reizi izcīnīja bronzas medaļu. Mūsu valstij tas ir izcils sasniegums, kas neapšaubāmi stimulēs jaunu valsts hokeja attīstības līmeni. Mēs pārrunājām dzīvi lielajā sportā ar Latvijas hokeja izlases spēlētāju Jāni Jaku, kurš kopā ar komandu darīja visu iespējamo, lai izcīnītu uzvaru.

Reklāma
Reklāma
Eiropas Savienība “piegriež skābekli” Putina režīmam! Krievijai gaidāmi lieli zaudējumi
Kokteilis
FOTO. Ziedu vainagi, ģimene un tradīcijas! Kā Jāņus nosvinēja mūsu slavenības? 28
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 28
Lasīt citas ziņas

— Ko jūs izjutāt pirmajās sekundēs pēc uzvaras, par ko iedomājāties vispirms?
— Tās bija tik pārsteidzošas emocijas, tik spēcīgas jūtas, ka tagad, kad cenšos atcerēties tābrīža domas, es to vienkārši nespēju. Negaidītas izjūtas, tik spēcīgas, ka ir grūti tās izteikt ar vārdiem. Godīgi sakot, man vajadzēja vairākas dienas, lai līdz galam saprastu, ka mēs izcīnījām šo medaļu un tas tiešām ir noticis. Pirmo reizi Latvijas vēsturē mēs to izdarījām!

— Kā nosvinējāt uzvaru?
Mēs nosvinējām uzvaru samērā pieticīgi un mierīgi. Uzreiz pēc spēles beigām visa komanda brauca uz viesnīcu pārģērbties. Pēc tam devāmies uz restorānu, kur mums pievienojās mūsu ģimenes. Un vēlāk vakarā mēs ar puišiem vēl aizgājām uz bāru. Nākamajā rītā mums bija ļoti agri jāceļas, jo bija ieplānota izlidošana uz Rīgu. Pēc ielidošanas aizbraucām pie Brīvības pieminekļa, un pēc tam bija tikšanās ar Valsts prezidentu.

CITI ŠOBRĪD LASA

— Vai uztraucāties?
— Nēēē (smaida). Mēs nemaz nepārdzīvojām. Pēc pāris gadu profesionālās karjeras sportistiem izzūd satraukums publisku sarīkojumu vai interviju dēļ. Mēs mācāmies turēt sevi rokās un nenervozēt, nosvērti atbildēt uz jautājumiem. Atceros, kad sniedzu pirmās intervijas, nezināju, ko teikt, biju šokā. Tagad esmu pieradis un tas vairs neizraisa trauksmainu reakciju.

— Kā sākās aizraušanās ar hokeju? Kāpēc izvēlējāties tieši šo sporta veidu?
— Es spēlēju hokeju no piecu gadu vecuma, un tas nozīmē, ka nodarbojos ar sportu jau 22 gadus. Mamma ierosināja apmeklēt treniņus. Hokeju viņa neizvēlējās nejauši. Šeit mazliet jāpastāsta par to, kāds es biju bērnībā. Man bērnībā nebūt nebija viegls raksturs. Droši vien arī pašlaik tas nav vienkāršs. Kad biju mazs, ļoti daudz darīju visu ko sliktu, uzvedos huligāniski. Vecāki baidījās atstāt mani vienu pašu, jo es īsā laikā varēju apgriezt visu māju otrādi. Dodiet man pāris stundiņu, un māja var neizturēt. Un, lūk, šī iemesla dēļ mamma nolēma mani aizvest uz sarežģītām sporta nodarbībām, kas spēs no manis maksimāli izvilkt visu šo nevaldāmo enerģiju un ievirzīt to lietderīgā gultnē. Netālu no mūsu mājām atradās Daugavas stadions, vēl bija vecā Sporta pils. Turp mani aizveda, un es sāku spēlēt komandā „Sāga”.

— Vai bērnībā jums patika nodarbības, vai arī gadījās, ka bija jātrenējas piespiedu kārtā?
— Protams, ne vienmēr viss noritēja gludi. Pirmos treniņu gadus es pat īpaši neatceros. Bet noteikti bija brīži, kad negribējās trenēties. Lai gan hokejs man vienmēr ir paticis, tomēr dažkārt bija slinkums. Sevišķi bieži negribējās darīt kaut ko papildus, ārpus pamata treniņu programmas. Profesionālajā sportā liela nozīme ir papildu darbam, kas jāveic mājās. Man bija slidošanas treniņi, trenere bija profesionāla daiļslidotāja, pie viņas es visu bērnību mācījos pareizi slidot. Bija vēl driblēšanas nodarbības, vēl bija jāmet ripa. Un man bija vai nu slinkums, vai gribējās ar draugiem iet ārā, nevis ripu dzenāt. Tāpēc vecākiem nācās visu laiku turēt mani rāmjos, sekot līdzi, lai pāris stundu dienā es kaut ko darītu hokejam. Un tikai pēc tam man ļāva iet un pavadīt kādu laiku ar draugiem.

— Kas bija jūsu pirmais treneris? Kādas bija jūsu attiecības? Vai viņš jums uzreiz noticēja, kā motivēja?
— Ralfs Bukarts, viņš vadīja manu pirmo klubu „Sāga”. No paša sākuma mani ļoti atbalstīja. Un ne tikai mani — visus puišus. Ne vienmēr pats trenēja mūs, dažkārt bija citi treneri, bet vienmēr „turēja roku uz pulsa”. Starp citu, jau tad trenējāmies kopā ar viņa dēlu Robertu, kopš bērnības tā arī spēlējam kopā. Treneris vienmēr bija līdzās, ļoti palīdzēja. Viņš daudz darīja, lai es un citi puiši izaugtu par spēcīgiem profesionāļiem. Sekoja līdzi, lai mēs bieži brauktu uz sacensībām, pat pats tās rīkoja. Ralfs joprojām nāk uz spēlēm, mēs sazvanāmies. Viņš vienmēr var dot padomu, ja vajag. Vienmēr ir gatavs palīdzēt un turpina sekot līdzi visu savu audzēkņu panākumiem.

Reklāma
Reklāma

— Kā jums šķiet, vai Latvija pašlaik iegulda pietiekami daudz finanšu līdzekļu jauniešu hokeja attīstībā un vai jaunu, perspektīvu hokejistu meklēšanas process ir labi organizēts?
— Man šķiet, ka pēdējā laikā bērnu hokejs kaut kā ir aizmirsts, it kā palaists vaļā. Tagad maz bērnu iet uz hokeju, un tam ir izskaidrojums. Piemēram, mans brālis tagad spēlē hokeju, un vietējā čempionātā ir ļoti maz komandu. Tas nozīmē, ka būs ļoti maz spēļu. Bet bērnam, lai augtu sportā, noteikti ir ļoti daudz jāspēlē. Tikai tā viņš var profesionāli attīstīties. Jo tas ir ļoti svarīgi, lai būtu kur augt. Bieži intereses par hokeju nav tāpēc, ka ir samērā augstas gan treniņu, gan ekipējuma izmaksas. Diemžēl ne visi vecāki var atļauties sūtīt bērnu uz šī sporta veida nodarbībām. Tādējādi finansiālā aspekta dēļ sporta veidā var neiesaistīties ļoti perspektīvi puiši. Bērnu hokejs vēl kaut kā pastāv, bet, kad puiši pāriet uz junioru grupu, viņiem atliek tikai braukt prom, ja grib attīstīties tālāk. Ja to neizdara, tad hokejistam tālāk ceļa nav. Ja esi superliels talants, tad vēl vari kaut kur iekļūt, piemēram, ASV komandā. Bet tieši Latvijā lielā hokeja attīstības un atbalsta jautājumi prasa uzlabojumus un pārveidojumus. Piemēram, no 16 līdz 21 gadam jaunajam hokejistam nav kur iet. Protams, hokeja attīstība un popularizēšana kaut kādā mērā ir atkarīga arī no mums — valstsvienības. Ja mēs labi spēlējam, tas veicina interesi un motivē bērnus nodarboties ar hokeju, bet vecākus — sūtīt bērnus uz šī sporta veida nodarbībām. Mūsu piemērs viņiem parāda, ka, izgājuši šo skolu, mēs kaut ko sasniedzam, viņi saprot, ka šajā sporta veidā var panākt labus rezultātus. Godīgi sakot, līdz šim čempionātam es uzskatīju, ka hokejs Latvijā iet bojā. Ja mēs nebūtu kļuvuši par uzvarētājiem, man šķiet, ka Latvijā pēc pāris gadiem neviens īpaši nesekotu līdzi hokejam. Es ļoti ceru, ka federācija visu izdarīs pareizi un uz mūsu uzvaras viļņa izstrādās jaunu stratēģiju talantīgu puišu piesaistīšanai sportam un atbalstīšanai, nodrošinās treniņu apstākļus. Cik man zināms, pašlaik gan valsts dod naudu bērnu hokeja attīstībai, gan parādās sponsori.

— Kā veidojusies jūsu karjera? Vai atceraties, kad iekļuvāt izlasē? Pastāstiet par šo svarīgo posmu.
— Atceros, to nevar aizmirst. Ziniet, manu personisko ceļu sportā nevar saukt par vieglu un gaišu. Esmu piedzīvojis brīžus, kad domāju: viss, aizeju un beidzu karjeru. Bija grūti, bija depresijas. Sarežģīts ceļš. Kad man bija 18 gadu, ziemā spēlēja U-20 izlase, tajā piedalās puiši līdz 20 gadu vecumam. Viņiem ir savs pasaules čempionāts. Mēs bijām Latvijas U-20 izlases nevis pirmajā, bet gan otrajā divīzijā. Toreiz spēlējām pret Baltkrieviju, Norvēģiju un citām komandām. Mani uzaicināja uz treniņnometni, es atbraucu, sāku trenēties. Taču beigās man pateica, ka es esmu labs spēlētājs, bet komandā neiekļūšu. Pēc tam es zvanīju jauniešu hokeja līgas vadītājam un teicu, ka beidzu nodarboties ar hokeju, vairs tā negribu un nevaru. Nolēmu lauzt līgumu un to izdarīju. Bet likteni ap stūri neapvedīsi, un atgadījās notikums, kas lika atgriezties sportā. Mūsu izlase aizbrauca spēlēt uz Poliju, un viens no aizsargiem pirms sacensībām salauza kāju. Mani uzaicināja spēlēt viņa vietā. Šajā turnīrā es nospēlēju vairākas spēles, guvu divus vārtus un veicu divas rezultatīvas piespēles. No visiem aizsargiem es ieguvu visvairāk punktu un saņēmu turnīra labākā aizsarga balvu. Protams, pēc tam noskaņojums krasi mainījās. Es nolēmu palikt hokejā un turpināt spēlēt. Un pēc pāris mēnešiem mani uzaicināja uz lielo izlasi. Tas bija 2014. gadā, treneris bija Teds Nolans, un pasaules čempionāts notika Minskā. Tā bija pirmā reize, kad braucu spēlēt ar Latvijas izlasi. Jāteic, ka man toreiz izdevās sevi labi parādīt. Ja nekļūdos, tajā pasaules čempionātā nospēlēju trīs spēles. Mans profesionālais ceļš nav bijis gluds. Neizdevās vienkārši uzlēkt uz viļņa un iet pa to. Bijušas kārtīgas šūpoles: tad es gandrīz aizgāju no hokeja, tad atkal viss bija kārtībā un es paliku. Pāris mēnešus pirms iekļūšanas Latvijas izlasē es pilnīgi nopietni jau biju gatavs pakarināt slidas un beigt karjeru. Bet pēc diviem mēnešiem jau spēlēju valstsvienībā.

— Pastāstiet par savu sportisko grafiku. Cik bieži jūs trenējaties, cik daudz laika tas aizņem?
— Mums ir divi atšķirīgi treniņu cikli, var pat teikt, ka trīs. Pirmais notiek vasarā, un tas ir aktīvās sagatavošanās periods. Tad sākas sezona, bet pēc tam — izslēgšanas sacensības. Tātad vasarā var būt divi trīs treniņi dienā. Piemēram, no rīta trenējamies stadionā no 10.00 līdz 12.00, pa dienu no 15.00 līdz 17.00 vai nu turpinām treniņu stadionā, vai arī darām kaut ko citu ne pārāk grūtu, bet vakarā mums ir spēka treniņi zālē kādas trīs stundas. Un tā katru dienu, izņemot nedēļas nogales. Ir bijuši laiki, kad esmu trenējies no pirmdienas līdz piektdienai divus treniņus dienā, un sestdienā bija viens, bet ļoti grūts un energoietilpīgs treniņš: mēs vai nu skrējām pa kalniem, vai arī braukājām pa tiem ar velosipēdu. Pēdējā laikā grafiks ir nedaudz mainīts un piektdiena un sestdiena ir kļuvušas par atpūtas dienām. Pamēģinājām šādā režīmā, un es sapratu, ka jūtos labāk, kvalitatīvāk atjaunoju spēkus. Morāli un fiziski nenogurstu tik stipri kā tad, kad treniņi notiek piecas sešas dienas pēc kārtas. Esam nomainījuši grafiku un pie tā paliekam. Lūk, tagad droši vien pa vakariem skriešu krosu, bet no nākamās nedēļas jau iešu atpakaļ parastajā treniņu ritmā.

— Vai ar tik milzīgu aizņemtību izdodas veltīt pietiekami daudz laika tuviniekiem?
— Sportiskais grafiks ir diezgan dzelžaina lieta. Es, lūk, dažkārt saku, ka man ir trīs brīvi mēneši gadā. Bet pēc tam domāju: patiesībā man nevis trīs mēneši, bet gan trīs nedēļas, varbūt maksimāli mēnesis gadā ir brīvs no hokeja. Pārējā laikā mēs spēlējam, trenējamies, uzturam labu formu. Tas, protams, nav viegli. Bet laiks tuviniekiem vienmēr atrodas, viņi ir mans galvenais atbalsts un aizmugure.

— Kurš no tuviniekiem ir jūsu uzticīgākais līdzjutējs?
— Negribu nevienu aizvainot, bet pirmām kārtām tie ir vecāki. Jo, ja nebūtu viņu, manis šeit nebūtu. Viņi vienmēr ir man ticējuši, veduši uz treniņiem, nav bijis brīža, kad es nejustu viņu atbalstu. Tas nenozīmē, ka viņi mani vienmēr slavē. Kad uzskata, ka esmu slikti spēlējis, vienmēr tieši saka to, ko domā. Svarīgi, ka viss negatīvais no viņu puses ir konstruktīvs, tāpēc vecāku kritika man vienmēr ir devusi stimulu izaugsmei. Viņi vienmēr nekļūdīgi jūt, kad ir jāpasaka man kaut kas labs, uzmundrinošs, bet kad ir jānorāda uz kļūdām. Protams, par mani pārdzīvo visa ģimene: brāļi, māsas, vecmāmiņa. Viņi vienmēr raksta, zvana, interesējas, kā man iet. Visa ģimene man sniedz satriecošu atbalstu un uzlādē ar enerģiju. Spēcīgs atbalsts ir mana draudzene Anastasija, ar kuru esam kopā jau divus gadus. Viņa nāk uz visām spēlēm un ļoti jūt man līdzi. Viņa saprot, ka man mēdz būt dažādi periodi, gadās emocionālās šūpoles. Ir brīži, kad viņa skaidri zina, ka man ir vajadzīgs atbalsts, citreiz viņa to nenojauš uzreiz, bet galvenais — viņa saprot, cik tas viss ir grūti. Anastasija — nozīmīga daļa no tā, ko līdz šim esmu sasniedzis. Lūk, šie ļaudis arī ir mans tuvākais un mīļākais līdzjutēju lociņš.

— Kāda ir jūsu saskarsme ar līdzjutējiem? Vai var tā vienkārši pieiet jums klāt uz ielas un palūgt kopā nofotografēties?
— Es esmu ārkārtīgi pateicīgs mūsu līdzjutējiem! Bez viņiem hokeja vienkārši nebūtu. Viņi jūt mums līdzi, nāk uz spēlēm, pērk biļetes. Pirmām kārtām mēs spēlējam saviem līdzjutējiem. Es uzskatu, ka katram Latvijas iedzīvotājam pieder gabaliņš medaļas, kuru mēs saņēmām. Viņi tērē uz mums tik daudz vērtīgu resursu: laiku, naudu un, galvenais, emocijas. Iedomājieties, ļaudis bija gatavi braukt uz Somiju bez biļetes, bet rezervētas viesnīcas. Vienkārši ieradās un uz vietas risināja apmešanās jautājumus, sagādāja biļetes. Pats svarīgākais viņiem bija būt kopā ar komandu, būt līdzās un atbalstīt mūs. Dažkārt uz ielas es redzu, ka kāds mani ir pazinis, bet neuzdrošinās pienākt klāt un patraucēt. Es vienmēr speru soli pretī, pats pieeju klāt, parunājos. Ja grib foto — nav problēmu, es ar prieku nofotografēšos. Man var droši nākt klāt, es pat varu kopā pasēdēt un papļāpāt. Daudzi saka — tu droši vien jau tāpat esi noguris, bet es atbildu: nē, es nenogurstu no ļaudīm, kas tik daudz dara manā un mūsu komandas labā. Es vienmēr esmu gatavs atbildēt uz pielūdzēju jautājumiem. Foto, autogrāfs — izdarīšu visu, ko vēlaties. Ļoti cienu un augstu vērtēju savus līdzjutējus un saprotu, ka bez viņiem nekas nenotiktu.

— Pastāstiet par spilgtākajām tikšanās reizēm ar līdzjutējiem, kas visvairāk palikušas atmiņā.
— Pagaidām tādu gadījumu nav bijis pārāk daudz. No tā, kas īpaši palicis atmiņā: nesen, kad mēs bijām pie Brīvības pieminekļa, man uzdāvināja zīmējumu un aprocīti. Tas bija ļoti aizkustinoši. Tajā pašā reizē, kad mēs bijām pie pieminekļa, mūsu autobusa atvērtajā logā kāds iemeta zīmējumu ar manu numuru, un tieši es to pacēlu. Tas, kas to izdarīja, pat zināja vietu, kur es sēdēju autobusā, vai varat iedomāties? Tas ir ārkārtīgi patīkami. Mana mamma pēc tam ielika zīmējuma foto feisbukā, centās atrast autoru. Un tad es gāju uz dzimto skolu un, man šķiet, atradu to bērnu, viņš mācījās tajā pašā skolā, kur kādreiz es. Vispār saskarsme ar līdzjutējiem vienmēr ir interesanta un ārkārtīgi patīkama, bet kontakts ar pašiem mazākajiem cienītājiem ir kaut kas nereāli uzlādējošs un iedvesmojošs. Lūk, ne tik nesen braucu uz poļu skolu, tikos ar pašiem mazākajiem hokeja līdzjutējiem. Kopā fotografējāmies, pļāpājām. Un pavisam nesen es atpūtos Juku dzirnavās, un administrācija arī sarīkoja man tikšanos ar mazajiem līdzjutējiem — atveda veselu grupiņu no bērnudārza. Pavadīju kopā ar viņiem daudz laika, ilgi runājāmies, daudz fotografējāmies par piemiņu. Šādi brīži ir tīrs prieks un gandarījums.

— Sportisti mēdz būt māņticīgi. Vai jūs ticat zīmēm? Vai ir kādi īpaši talismani, kas uzlādē uzvarām? Rituāli pirms spēlēm?
— Jā, ir gan talismani, gan rituāli. Man pašam amuleti var mainīties, nav tāda vienīgā un pastāvīgā. Ja ar kādu talismanu man veicas, viss izdodas, tad es to turu pie sevis. Bet ja pēkšņi kaut kas neizdodas — laiks mainīt talismanu. Es atceros, reiz man bija monēta. Kāds draugs uzdāvināja. Un šī monēta atradās man treniņbikšu kabatā, biju jau aizmirsis par to. Atradu, kad spēlēs viss gāja ļoti labi. Kopš tā laika es vienmēr liku šo monētu kabatā un nēsāju līdzi. Bet, kad pienāca ne sevišķi veiksmīgs periods, spēles neizdevās tā, kā gribētos, es uzreiz nomainīju talismanu. Protams, hokejistiem tāpat kā visiem sportistiem pirms spēles ir daudz rituālu. Daži ir kopīgi, daži — personiski. Piemēram, tu ieej arēnā un vienmēr rīkojies noteiktā secībā: iegāji, pārģērbies, aizgāji iedzert kafiju. Katram sīkumam ir nozīme. Vai vēl obligāts noteikums: nūju vajag notīt tikai īpašā veidā. Vēl es noteikti nobučoju savu uzvārdu uz krekla pirms tā uzvilkšanas. Patiesībā daudz kas ir saistīts ar sporta māņticību. Kaut kas pastāv jau sen, bet visu laiku parādās jaunas zīmes. Piemēram, tagad es atbraucu ar izlasi uz pasaules čempionātu un veicu noteiktu iesildīšanos. Ievēroju, ka izpildīju to pirms pāris veiksmīgām spēlēm. Viss — tagad es veicu šo iesildīšanos nemainītā veidā, katru reizi precīzi atkārtojot visus vingrojumus vienā un tajā pašā secībā. Uz iesildīšanos es vienmēr ņemu divas pudeles ūdens. Nekādā ziņā vienu vai trīs, bet tieši divas. Tādu sīkumu ir daudz.

— Pastāstiet par savu ideālo dienu bez sporta.
— Ziniet, manā dzīvē viss ir ļoti atkarīgs no sporta. Ja runājam par laiku, kas iestājas uzreiz pēc sezonas, tad sacīšu, ka ideāla diena ir vienkārši gulēt mājās vai pludmalē un neko nedarīt. Bet tā es varu ne vairāk par trim dienām, pēc tam es sāku jukt prātā no nekā nedarīšanas. Redziet, man pat tagad ir jādomā, kāda diena man būtu ideāla, ja tā nav tīra atpūta. Protams, brīnišķīga būs kopā ar tuviniekiem pavadīta diena. Vai, lūk, vēl: visu dienu kopā ar draugiem vizināties ar ūdens motocikliem. Lūk, tāda diena arī ir mana sapņu diena.

— Visus interesē, kā sporta zvaigznes dzīvo parastajā dzīvē. Vai pastāstīsit par savu uzturu? Vai ievērojat kādu īpašu sporta diētu, vai arī nekā sevi neierobežojat?
— Teikšu tā: var ēst visu, bet ir jāseko līdzi, kad un ko tieši tu ēd. Piemēram, ja piektdien ir spēle, tad no trešdienas es sākšu sekot līdzi savam uzturam. Sākšu ēst vairāk gaļas, dārzeņu, makaronu. Līdz spēlei organismā ir jāuzkrāj enerģija. Ir pieļaujams pirms spēles apēst mazliet šokolādes vai pārtraukumā iedzert kokakolu — tas dod ātru enerģijas pieplūdumu. Savukārt pēc spēles dažreiz varu arī uz makdonaldu aizbraukt un apēst visu, ko gribu. Šajā ziņā es sevi īpaši neierobežoju.

— Lielā sporta pārstāvjiem ir pilnīgi nereālas gan fiziskās, gan emocionālās slodzes. Kā jūs atgūstat spēkus? Kas uzlādē ar enerģiju un iedvesmo turpināt virzīties uz priekšu?
— Atkal: lieliski zinu, kā atgūt spēkus pēc spēles. Bet, lūk, pēc sezonas beigām pat nevaru uzreiz iedomāties (smejas). Es skaidri zinu, ka man noteikti ir kaut kur jāaizbrauc. Ja es esmu mājās, man vajadzēs vai nu aizbraukt pie vecākiem, vai kādam palīdzēt, vai pabūt kopā ar draugiem. Es esmu tāds — vienmēr esmu gatavs palīdzēt, steidzos atsaukties uz radu un draugu lūgumiem. Tādējādi mājās vienmēr ir ko darīt. Ārpus arēnas tu ienirsti savā otrajā, sportam paralēlajā dzīvē. Bet nav runa par kvalitatīvu spēku atjaunošanu. Es nevaru izslēgt telefonu un sēdēt mājās. Tāpēc vispirms ir jāizelpo un pēc tam jāiet pie tuviniekiem. Man vislabākais variants ir vienam pašam kaut kur aizbraukt, pārslēgties. Man patīk atpūta brīvā dabā. Piemēram, nesen es labi atjaunoju spēkus, kad atpūtos Juku dzirnavās, tur ir plašums un tik brīnišķīga daba, pilnīgi piesātinies ar mieru. Šīs vietas apkārtnē ir daudz senu zintnieku taku, un teiksma vēstī, ka šī vide uzlādē pārmaiņām uz labu un dod spēku — tieši tas, kas vajadzīgs pēc spēcīga emocionāla un fiziska satricinājuma. Vēl man patīk aizbraukt uz siltajām jūrām, piemēram, uz Turciju. Arī lieliski pārslēdz. Tikai tad, kad es kaut kur aizbraucu, izdodas pilnvērtīgi atgūt spēkus. Tad mani neviens netraucē, es ne par ko nedomāju un pārslēdzos. Atpūtā varu pastaigāties, garšīgi paēst, priecāties par dabu un jūru. Tikai tā es kvalitatīvi papildinu enerģijas rezerves.
Galvenais, nebūt mājās un lai tuvumā nav arēnas vai stadiona. Tiklīdz es tos ieraugu, domās iegrimstu treniņu procesā un nevaru atslābināties.

Zibaptauja
— Sporta elks?
— Kad biju mazs, mans elks bija Sandis Ozoliņš. Viņš ir no Latvijas, mūsu vietējais spēlētājs. Bija aizsargs, spēlēja NHL. Un droši vien viņš joprojām ir mans elks.

— Iemīļotā filma, aktieris/aktrise?
— „Transformeri”, visas daļas. Iemīļotais aktieris — Džeisons Steitems.

— Iemīļotā mūzika?
— Man ļoti patīk 90. gadu mūzika. Ļoti patīk „Modern Talking”.

— Ļaužu visvērtīgākā īpašība?
— Spēja būt pašam jebkādos apstākļos.

— Kas sportā ir visgrūtākais?
— Treniņi.

— Jūsu devīze?
— Vienmēr daudz strādāt. Ja gribi kaut ko sasniegt, ir daudz jādara, lai to panāktu. Daudz nodarboties, cītīgi strādāt. Lai kādā jomā sasniegtu rezultātus, tajā ir daudz jāiegulda, pilnīgi jānododas tam. Man tas ir likums, kuru es vienmēr ievēroju.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.