“Bija plkst. 14.10 pēcpusdienā, kad es iegāju mūsu dēla istabā…” Jānis Vanags atsauc atmiņā dienu, kad zaudēja arī otru dēlu 0
“Bībelē ir rakstīts, ka Dievs pirmo radīja vīrieti un sievieti viņš radīja pēc tam, un teologi no tā ir mēģinājuši daudz ko secināt, piemēram, par vīrieša un sievietes lomu ģimenē un sabiedrībā. Bet, vērojot dzīvi, es bieži esmu domājis, ka Dievs būs rīkojies kā mākslinieks, kurš vispirms darina skici un pēc tam meistardarbu,” ar šiem vārdiem, izsakot komplimentu sievietēm, savu runu forumā “Līdere” sāka Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas garīdznieks, bijušais arhibīskaps Jānis Vanags. Taču jau pēc mirkļa zālē katrs otrais aizturēja elpu, jo mācītājs vēra vaļā savas sirds vissāpīgāko rētu, atgriežoties dienā, kad pēkšņa slimība aizsauca mūžībā viņa dēlu Gati, kuram tolaik bija vien nedaudz vairāk kā 40 gadi.
Viņa mirstīgās atliekas 2024. gadā tika guldītas dzimtas kapos Mārupes novada Mazcenu kapsētā, kur apbedīts arī bijušā arhibīskapa vecākais dēls Krists, kurš devās mūžībā 2007. gadā.
“Pulkstens bija 14.10 pēcpusdienā, kad es iegāju mūsu dēla istabā un atradu Gati mirušu…” viņš atminējās. Tādos brīžos dzīve it kā paskrienot garām acu priekšā un gribas sev vaicāt – ko es darīju nepareizi, ko man vajadzēja darīt citādi, ko man vajadzēja pateikt labāk? Kā stāsta J.Vanags, tādās reizēs nepalīdz, kad kāds saka: “Tā nav tava vaina, tā ir slimība.”
Kā tāds ūdenskritums viņam pāri nolijušas domas – mana vaina, mana vislielākā vaina.
Viņš salīdzināja tā brīža sajūtas ar “Credo” dziesmu “Kad nekas nav palicis tevī”. Dziesmas jautrā melodija šķietami apslēpj skaudros vārdus – kas zin varbūt brīdis tāds pienāks, kad tavs prieks būs tavs ienaidnieks.
“Ziniet, ir fantastiski, ja tu vari ielūkoties sevī un atrast tur spēku un līdzsvaru visām dzīves situācijām, taču šī dziesma ir par brīdi, kad nekas nav palicis tevī. Kad tas, kas tev sagādāja prieku, tagad šķiet kā zaudējums, īpašums kļūst par apgrūtinājumu un garš mūžs drīzāk liekas sods nekā dāvana. Kad nekas nav palicis tevī, vai tur ir vēl kāds ceļš tālāk?” viņš atzina, un klusums zālē kļuva teju taustāms.
Pēc dēla aiziešanas pārsteidzošāko mierinājumu ģimene guvusi no Gata draugiem – pavisam citas paaudzes cilvēkiem, ar kuriem ikdienā, kā viņš ironiski piebilda, viņš, visticamāk, strīdētos par politiku. “Ar to vien, ka viņi mīlēja Gati un prata novērtēt viņa talantu, gleznas un dzeju, darbu. Un tas bija tik dziedinoši – satikt viņus katru reizi mums ir dziedinoši,” foruma “Līdere” dalībniekiem atklāja mācītājs.
Cilvēki viņam esot teikuši, ka viņiem vislabāk patīk ieiet tukšā baznīcā, kad tur neviena nav, jo tad varot vienā mierā aplūkot kokgriezumus un ieelpot smaržu no vīraka un svecēm, bet, kā viņš atzīst, “brīdī, kad nekas nav palicis tevī, neinteresē arhitektūra, neinteresē koncertzāles atmosfēra, tad vajag blakus cilvēkus, draudzi, kas par tevi aizlūdz un uzņemas daļu no tavas nastas”. Un baznīca, pirmkārt, ir attiecības, un tas ir dziedinoši.
Kā runas noslēgumā stāstīja J.Vanags, tagad bieži runā par finanšu pratību, taču ne mazāk svarīgi ir prast gudri ieguldīt sevi. Un gudri ieguldīt sevi ir attiecībās ar savu dzīvesbiedru, bērniem, draugiem un radiem, darbabiedriem, draudzi un pilsētu, apkaimi vai tautu. “Tas var būt tas ieguldījums, kas paliek arī tad, kad manta izput vai veselība pieviļ,” viņš dalījās ar svarīgu dzīves atziņu un savas runas noslēgumā piebilda, “iesim ar mieru, meklēsim ar prieku un lai mums ir viņa [red. – Dieva] svētība visu atrast un visu piepildīt.”
Jāņa Vanaga runu iespējams noklausīties zemāk (ap trešās stundas beigām). Te jāpiebilst, ka biļešu tirdzniecība uz nākamo forumu “Līdere”, kas norisināsies nākamgad, jau ir sākusies. Plašāka informācija atrodama mājas lapā.
