Šērings jeb dalīšanās restorānos – tikko nākusi modē, bet to jau grasās apkarot ar ievērojamu “soda naudu” 0
Iedomājieties situāciju: jūs ieejat picērijā kopā ar ģimeni, pasūtāt picu un palūdzat papildu šķīvi, lai ar bērniem varētu padalīties ar maltīti. Šķiet loģiski? Austrijā tas aizvien biežāk var beigties ar nepatīkamu pārsteigumu rēķinā. Daži restorāni par šo pakalpojumu – papildu šķīvi uz galda – sākuši pieprasīt papildu samaksu.
Grieskirhenes pilsētā kāda picērija par tā saukto laupītāja šķīvi nu pieprasa 11 eiro. Tas ir tieši tikpat, cik maksā pati lētākā pica viņu ēdienkartē, vēstīts portālā Kreiszeitung.de.
Kāds ģimenes galva, kurš picēriju apmeklēja kopā ar sievu un diviem maziem bērniem, savu sašutumu neslēpa sarunā ar izdevumu Heute: “Tas tiešām ir pāri visām saprāta robežām. Tīra nekaunība!”
Tomēr, ielūkojoties ēdienkartē, ir skaidrs – picērijas politika ir skarba: viena pica tiek aprēķināta uz vienu personu. Ja divi viesi ēd no viena šķīvja, jāmaksā “soda nauda”. Galu galā ģimene bija spiesta pasūtīt otru picu, lai izvairītos no absurdas samaksas par tukšu keramikas gabalu.
Šī nav pirmā reize, kad Austrijas gastronomijas pasaule saceļ karstas debates. Pirms pāris gadiem kāds ekskluzīvs restorāns pie Verterzē ezera nonāca ziņu virsrakstos, rēķinā iekļaujot astoņus eiro par papildu šķīvi. Toreiz tas tika uztverts kā izņēmums, bet tagad šī tendence sāk izskatīties pēc jaunas “normas”.
Izdzīvošanas taktika?
Restorānu īpašniekiem ir savi argumenti. Zalcburgas gastronomijas eksperts Ernsts Pīringers skaidro, ka konsekventa ēdienu dalīšana ir kļuvusi par “netikumu, kas izgājis ārpus rāmjiem”. Viņaprāt, restorāns nav tikai ēdiens, bet gan serviss – galds, trauku mazgāšana, oficianta darbs, apkure un īre. Ja divi cilvēki aizņem galdiņu “pīķa stundās”, bet pasūta tikai vienu maltīti, ienākumi par katru sēdvietu krītas, kamēr izdevumi paliek nemainīgi.
“Ja pie manis atnāk māte ar bērnu un viņi padalās ar ēdienu, es, protams, papildu maksu neprasīšu, ja vien kopējais apgrozījums ir samērīgs,” piebilst Pīringers, uzsverot, ka elastība ir būtiska. Tomēr Grieskirhenes gadījumā nekāda pretīmnākšana ģimenei netika izrādīta.
Bērnu ēdienkartes lamatas
Kamēr restorānu īpašnieki skaita eiro, vecāki norāda uz citu problēmu – bērnu ēdienkartēm. Bieži vien tās aprobežojas ar frī kartupeļiem, nagetiem vai makaroniem. “Laupītāja šķīvis” ir vienkāršākais veids, kā bērnam iemācīt nogaršot kaut ko vērtīgāku un daudzveidīgāku no vecāku šķīvja. Taču, ja par šo iespēju jāmaksā 11 eiro, šī “izglītošana” kļūst par dārgu prieku.
Arī sociālajos tīklos viedokļi dalās. Daļa lietotāju aicina šādas vietas boikotēt, norādot, ka eiro vai divi par servisu būtu saprotami, bet astoņi vai vienpadsmit eiro jau robežojas ar “augļošanu”. Citi savukārt aizstāv saimniekus: “Ja restorānā ir rinda un cilvēki grib ēst, saimnieks nevar atļauties turēt aizņemtus galdus par pusporcijas cenu.”
Skaidrs ir viens – pirms sēšanās pie galda Austrijas restorānos, tagad ir vērts rūpīgi izlasīt sīko druku ēdienkartē. Citādi papildu šķīvis var izmaksāt dārgāk nekā desertiņš kaimiņu kafejnīcā.
