1933. gada 12. aprīlis. “Latvijas meži dzen sūcgāzes motorus” jeb autobuss uz sliedēm 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja, ka Latvijas dzelzceļa darbnīcās izgatavots pirmais ar “sūcgāzes” (gāzģeneratora) dzinēju apgādātais motorvagons. “Latvijas meži dzen motorus,” rakstīja avīze, jo gāzģeneratorā dzinēja darbināšanai nepieciešamo deggāzi ieguva no koksnes, parasti apses klucīšiem, skaidām, arī kūdras, pakļaujot tos tā sauktās sausās pārtvaicēšanas procesam jeb pirolīzei.
“Jaunais satiksmes līdzeklis pēc sava ārējā izskata līdzinās lielam autobusam uz sliedēm. Šā Latvijas ražojuma sensācija ir tas, ka dārgo degvielu – benzīna, naftas un citu – vietā varēs izmantot sasmalcinātu malku, kokmateriālu atkritumus, kas ievērojami palētina motorvagona ekspluatāciju un, galvenais, padara to neatkarīgu no ievestas degvielas. Motorvagona pakaļgalā izbūvētas divas “krāsnis”, kurās no malkas iegūst dzinējspēku – gāzi.
Līdzīga ierīce ir jau kādas satiksmes līnijas vairākiem autobusiem. Jaunais motorvagons spēj pārvadāt 40–50 personu, attīstot ātrumu līdz 50 km/h. Viņu paredzēts izmantot dzelzceļa satiksmei uz mazākiem attālumiem. Piemēram, Rīgas–Jelgavas līnijā satiksmi jau uztur motorvagons “Balodis”, kuru gan dzen benzīnmotors.”
Kā redzams, šis nebija pirmais pašmāju ražojuma sliežu autobuss, ar kuriem tolaik eksperimentēja Latvijas dzelzceļos. Kā raksta dzelzceļu vēsturnieks Toms Altbergs, darbnīcās šoreiz bija tapuši divi eksperimentāli modeļi, kam virsbūves piegādāja Vācijas firma “MAN”, – viens ar benzīna motoru, otrs ar gāzģeneratoru.
Prakse parādīja, ka tvaika lokomotīves tobrīd joprojām bija piemērotākās Latvijas dzelzceļiem. Sliežu autobusiem piemita daudz trūkumu, turklāt gāzģeneratora modelis prasīja sarežģītāku apkalpošanu. Galu galā 20. gs. 30. gados tos nosūtīja Gulbenes–Kūdupes un Gulbenes–Abrenes līnijās.
