“Sirds sažņaudzas!” Mamma ceļ trauksmi par pieaugušo nežēlību rotaļu laukumā 0
Sociālajos tīklos milzīgu rezonansi, sašutuma vilni un asu diskusiju vētru izraisījis kādas mātes emocionāls stāsts par piedzīvoto kādā piemājas rotaļu laukumā. Viņas aculiecinieces stāsts liek uzdot smagus jautājumus par mūsu sabiedrības morālo kompasu, empātiju un to, kādu piemēru pieaugušie rāda jaunajai paaudzei.
Sieviete dalījusies ar situāciju, kurā aptuveni septiņus gadus vecs zēns, skrienot pa stāvu kalniņu, neveikli paklupis un noripojis lejā. Taču šoka momentu izraisījis nevis pats kritiens, bet gan apkārtējo reakcija.
“Pieaugušie, kas sēž uz soliņa ar saviem mazajiem bērniem – RĒC BALSĪ par zēnu, kas novēlies no kalna. RĒC!!!! APSMEJ!!!!” komentārā raksta autore, nespējot slēpt savu sašutumu.
Kamēr citi vecāki smējušies, ieraksta autore pametusi savus bērnus un metusies palīgā svešajam puikam, kurš bijis stipri sasities, pārbijies un tik tikko valdījis asaras: “Atsitis ausi un valda asaras. Bonusā dzirdot, kā divas mātītes un viens tēviņš RĒC!”
Sieviete retoriski jautā, vai sabiedrībā tiešām viss ir tik tālu aizgājis, un secina, ka tieši šāda pieaugušo uzvedība ir tieša atbilde uz to, kāpēc bērnu vidū mūsdienās tik izplatīta ir vienaudžu apsmiešana un ņirgāšanās jeb bulings.
Komentāros pie šī ieraksta acumirklī izvērsusies diskusija, kurā lielākā daļa lietotāju pauda nedalītu atbalstu palīdzības sniedzējai un neslēpa riebumu pret soliņa sēdētājiem. “Paldies, ka pie tā puisīša piegājāt – viņš redzēja, ka kādam viņa sajūtas rūp,” raksta kāda sieviete, uzsverot, ka zēns tajā brīdī droši vien izjutis milzīgu kaunu un pazemojumu no pieaugušo puses.
Vairāki komentētāji norāda, ka šāda uzvedība laukumā ir spogulis dziļākām problēmām sabiedrībā. Tiek vilktas paralēles ar gadījumiem skolās un sabiedriskajā transportā, kur pieaugušie bieži vien vienaldzīgi noskatās uz bērnu aizskaršanu vai pat paši kļūst par pāridarītājiem. “Tie nav vecāki. Jo normāli vecāki NEKAD neapsmietu bērnu,” skarba ir kāda komentētāja. Cita piebilst: “Tie rēcēji ir no sugas, kas apgalvo, ka ir normāli uzšaut bērnam, ja neklausa.”
“Es uzlietu tiem vecākiem kafiju uz galvas un pēc tam par to parēktu.” Diskusijā parādījusies arī nepatīkama ēnas puse – aizdomas par iespējamu diskrimināciju. Kāds komentētājs izvirzījis versiju, vai tik skaļie smiekli nav bijuši saistīti ar zēna izcelsmi: “Apsmiešana bija dēļ tā, ka it kā ‘smieklīgi noripoja’ vai dēļ tā, ka tas bija rumāņu tautības puisītis? Vēl joprojām šķirojam?”
Kamēr lielākā daļa paliek pie uzskata, ka jebkura bērna apsmiešana ir noziegums pret cilvēcību, kāds diskusijas dalībnieks tomēr mēģinājis situāciju uztvert vienkāršāk, atzīstot: “Es bērnībā pati smējos, ja smieklīgi vai tizli nokritu.”
Tomēr kopējais sabiedrības noskaņojums pēc šī viedokļu vētru izraisījušā ieraksta ir vienojošs – “Svešu bērnu nav!”. Šis gadījums kalpo kā skarbs atgādinājums tam, ka bērni nemācās no tā, ko mēs viņiem sakām, bet gan no tā, kā mēs – pieaugušie – rīkojamies ikdienas situācijās.
