Lelde Stumbre
Lelde Stumbre
Foto: Anda Krauze

“Šis laiks nav bēdu leja!” Saruna ar Leldi Stumbri un fragmenti no romāna “Perfekcioniste” 0

Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Rolanda ir perfekcioniste – sieviete, kas nevainojami pilda dzīves uzticētās lomas. Viņa ir gan sieva, gan māte, draudzene, priekšniece, uzņēmēja, izmēģinājuma dēļ – pat laukstrādniece.

LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Izplata sarkano – augstākā līmeņa brīdinājumu par ekstremālu karstumu Latvijā 13
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Šajā situācijā nedrīkst šķirot cilvēkus. Advokāts atgādina par vakcinācijas bardaku 56
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ventspils rajonā vilks pusdienās notiesā veselu suni: pāri paliek tikai ķepas un galva 99
1 diena
Lasīt citas ziņas

Tomēr neviena no tām neaizkustina Rolandas dvēseli, neatsaucas tajā. Viss, ko Rolanda dara, ir tikai pienākums, kaut arī apkārtējie to neredz. Bet kur ir īstā Rolanda? Ko vēlas viņa? Vai tiešām tikai to, lai neviens viņu netraucē?

No kurienes atnāca Rolandas tēls? Vai ir iespējams noteikt, atcerēties, kas bija tā impulss?

Kā tas parasti notiek, Rolanda ir kompilēts tēls – veidots no dažādiem novērojumiem un izceltas tās viņas rakstura īpašības, kas padara šo sievieti īpatnēju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Romāna un jebkura mākslas darba varonim tomēr vajadzētu būt nevis “vienkāršam cilvēkam”, bet sevišķam, uz kuru gribot negribot jāatskatās, ja tas paiet tev garām. Tad arī rodas iemesls par viņu kaut ko uzzināt un pārdzīvot.

Vai spējat iztēloties pasauli, kurā mēs visi esam Rolanda? Kāda tā būtu?

Tāda pasaule gan būtu sprādzienbīstama, iespējams, tā attīstītos pavisam citā virzienā un intensitātē. Bet arī mūsu pasaule un cilvēku sabiedrība ir krāšņa un aizraujoša, jo mēs katrs esam citādi, katrs ar citu uztveres līmeni.

Man patīk Rolandas skatiens uz dzīvi, jo tas ir skaidrs un negrozāms, tas nemainīsies ne rīt, ne parīt, jo laukā ir slikts laiks vai kāds uz tevi ir greizi paskatījies. Kopā ar tādu cilvēku arī pati dzīve maina krāsu, smaržu un kustību.

Man patīk cilvēki, kuri nav tik viegli ietekmējami. Pavērojiet mežu, kurā sadzīvo gan slaidas priedes, gan veci, pusnokaltuši bērzi, sīki krūmiņi un vēl sīkāki augi.

Katram sava vieta, bet mēs tveram pēc fotoaparāta, tikko ieraugām savādi sagriezušos vai neparastu koku vai augu. Tieši tie padara šo mežu pārsteidzošu.

Par Parīzi ir daudz teicienu, uzreiz nāk prātā “redzēt Parīzi un mirt”, “Parīze ir mūžīgi svētki”, “Parīze nav pilsēta, tā ir pasaule”. Jums, zinu, arī Parīze ir pilsēta ar īpašu auru un nozīmi. Vai tādēļ Rolanda dodas sagaidīt Jauno gadu tieši turp – un ko viņai nozīmē šī pilsēta?

Parīze ir iedomu, radošas fantāzijas un sapņainības pilsēta. Vissvarīgākais – lai tās realitāte tam visam atbilstu, un manā gadījumā tas notika. Tādēļ Rolanda dodas uz Parīzi un saņem no tās visu vajadzīgo – gan mīlestību, gan ierosmi jaunas dzīves sākumam.

Parīze ir un paliek pasaules pilsēta, tā ir kā bezgalīgs trauks, kurā krājas gan sentimentālas atmiņas, gan mūsdienu ilūzijas. Parīzi tomēr izveidoja mākslinieki, un no šī “zīmoga” tā, cerams, nekad neatbrīvosies.

Tādai vietai uz pasaules jābūt. Šī pilsēta noteikti ir jāredz un jāizjūt.

Cilvēks laiku pa laikam aizmirst, ka, būdams dabas kronis, ir tomēr visai trausls. Kā jūs uztverat šo laiku, kad ļoti tieši tiekam konfrontēti ar savu nespēju plānot dzīvi tālāk par vienu, augstākais, pāris dienām?

Šis laiks nav ne traģēdija, ne bēdu leja. Tādā, krietni vairāk apspiestā un ierobežotā, pasaulē mēs dzīvojām vēl pavisam nesen, pirms nieka 30 gadiem. Nebija ne restorānu uz katra stūra ar smalkiem ēdieniem, ne iespējas pasūtīt ēdienu uz mājām, ne milzīgs kultūras piedāvājums.

Protams, mēs bez maskām un neievērojot 2 m distanci varējām droši stāvēt garajās rindās pēc pārtikas, pēc lidmašīnas vai vilciena biļetēm, ar kurām nevarēja nekur tālu aizbraukt, cīnīties ar truliem un bailīgiem ierēdņiem par katru dzejas rindu un teātra mizanscēnu un lepoties, ja izdevās gūt virsroku.

Nerunājot nemaz par to, ko pārdzīvoja mūsu vecāki – īstas kara šausmas. Šobrīd elsot par savas brīvības ierobežojumiem man šķiet vienkārši nožēlojami.

Man šis laiks patīk, jo klusums un piebremzētais ikdienas skrējiens ļauj paskatīties apkārt, izbaudīt svētkus un apjēgt, ka mums ir ļoti labs, pacietīgs kaimiņš, kas vienmēr gatavs izpalīdzēt, – Daba. Protams, šis laiks beigsies, un mēs to atcerēsimies ar nožēlu, ka neesam to pienācīgi izmantojuši, jo katrā nelaimē slēpjas trīs laimes. Tās vienkārši jāmāk saskatīt.

Fragmenti no Leldes Stumbres romāna “Perfekcioniste”

Efija paķēra savu mugursomu, aptina ap kaklu šalli un metās prom, bet es lēnā garā izdzēru savu kafiju, devos noskaloties dušā un domāju par to, ko Rolanda dara savā dzīvoklītī divas mājas tālāk.

Droši vien izsaiņo pirkumus, saliek tos plauktos un vannas istabā, noliek uz gultas segu, nolēmusi atpūsties. Domāju par to, kā viņa izturas – kā kustas, pasmaida, kaut ko pasaka, iedomājos arī šo un to neķītru – kā viņa izģērbjas un staigā pusplika vai pilnīgi kaila stāv dušas kabīnē.

Tādas domas manā galvā iešaujas bez jebkādiem šķēršļiem, un šī reize nebija nekāds izņēmums. Man taču jāsaprot, kāda būs mana sieva, vai tiešām šī Rolanda – vēsa un vienaldzīga, bet skaista un ideāla kā alabastra lelle? Izskatījās, ka viņas pasaulē valdīja tikai viens cilvēks – viņa pati.

Pārdomāju, vai man tas patīk un kā varētu justies kāds, kurš nolēmis ieņemt viņi blakus līdzvērtīgu vietu. Neizskatījās neko cerīgi. Bet galu galā – ja cilvēkam nepiedāvā variantus, tad jau arī nekas nenotiek.

Rolanda acīmredzot bija no tām sievietēm, kurām nepiedāvā, jo viņas izturēšanās bija vēsi noliedzoša. Lielākā daļa cilvēku negrib, tā teikt, uzbāzties vai censties kādu par katru cenu iekarot. Es gan nekad neesmu cietis no pārlieka taktiskuma. Manuprāt, Rolanda ir pilnīgi viena un brīva, tātad es droši varu mesties uzbrukumā.

Diez vai viņai ir pat draugi. Meita Londonā, attiecības ar viņu droši vien ir tikai pieklājīgas. Atkal bargi sev pajautāju: vai tev tiešām tas viss patīk? Kāda velna pēc lidostā ieskrēja galvā doma, ka viņa būs tava sieva? Vai ilgojies pēc Ledus karalienes?

Tomēr sešos zvanīju pie viņas dzīvokļa durvīm un viņa tās atvēra jau pilnīgi gatava iziešanai. Un, jā, kad es atkal viņu ieraudzīju, galvā nočaukstēja tā pati doma – re, mana sieva! Bet es to atvairīju kā uzbāzīgu.

Saņēmu Rolandas roku, ieliku savā elkonī, un mēs devāmies uz Elizejas laukiem, nejautājot, uz kurieni viņa grib iet, ko redzēt vai piedzīvot. Patiesībā viņas teiktais man patika – iesim, kur acis rāda, un kaut kur nonāksim.

Elizejas lauku milzīgais bulvāris slīga krēslā, un pamazām uz tā iedegās arvien vairāk dažādu gaismu – vispirms veikala skatlogi un reklāmas, tad ielu apgaismojums un galu galā – gaismiņu virtenes kokos un visdažādākie Ziemassvētku un Jaunā gada rotājumi.

Te nu katrs veikala un restorāna īpašnieks bija nolēmis vai nu pārspēt kaimiņu, vai mirt! Harmoniskā duetā ar Rolandu smīkņājām par šo pārspīlēto uguņošanu, un es priecīgi berzēju plaukstiņas – viņai piemita humora izjūta. Ledus karalienēm tā nav!

Visbeidzot bulvāris bija tik spilgti apgaismots, ka, paceļot acis uz debesīm, virs galvām rēgojās tikai kaut kas liels un melns kā katla vāks. Bet šajā vietā neviens par zvaigžņotām debesīm nedomāja – cilvēki mieloja acis pie veikalu skatlogu zvaigznēm, mirdzošām sniegpārsliņām un sārtvaidžiem Ziemassvētku vecīšiem.

Viņi nesteidzīgi pastaigājās, izskatījās apmierināti, meklēja apmešanās vietu kafejnīcās vai devās uz restorāniem, kur bija rezervēti galdiņi.

Arī mēs ar Rolandu meklējām vietu kafejnīcā, lai gan vakars nelikās pārāk vēss un pie galdiņiem uz ielas piedāvāja gan pledu ap pleciem, gan ieslēgtus elektriskos sildītājus. Tomēr uz ielas Rolanda negribēja sēdēt, un mēs iegājām kādā kafejnīcā cerībā atrast brīvu galdiņu. Tur pat neskanēja mūzika, tikai vientuļš pianists telpas dziļumā kaut ko spēlēja. Cerēju, ka Rolandai tas patīk, un tad viņa tiešām būtu ideāla.

Pie mums pieskrēja viesmīlis un, lai gan brīvu galdiņu acīm redzami nebija, centās pārliecināt, ka, ja mēs mazliet pagaidīsim, tāds noteikti atradīsies. Es tulkoju viesmīļa zvērestus Rolandai, un viņa paraustīja plecus:

– Vai šī ir vienīgā kafejnīca uz šī bulvāra?

– Viņam – vienīgā.

– Tad iesim tālāk. – Rolanda vēsi novērsās no aizrautīgā viesmīļa, kuram es skaidroju, ka mēs negaidīsim, bet viņš pēkšņi pārstāja runāt, izbolīja acis un metās prom uz iekštelpām. Es laikam iesmējos par viesmīļa dīvaino reakciju, bet tad sajutu, ka Rolanda burtiski dzelzs tvērienā sagrābj mani aiz rokas un norauj uz grīdas!

Tajā brīdī izdzirdēju šāvienus. Divus skaidri sadzirdamus sprakšķus. Nodomāju, ka vispār nezinu, kā izklausās šāvieni, jo nekad mūžā tos dzīvajā neesmu dzirdējis, bet nez kādēļ uzreiz bija skaidrs – tie ir šāvieni.

Nokūleņoju uz grīdas un redzēju, ka Rolanda arī ir nometusies četrrāpus, bet tad pastiepj roku un zibensātrumā norauj no blakus krēsla apmēram piecus gadus vecu zēnu, kurš sēdēja pie kafejnīcas skatloga. Pāri mūsu galvām ar dīvainu, svilpjošu skaņu atkal aizsvilpa lodes un nobira stikla šķembu lietus.

Atskanēja kliedzieni, izsaucieni un vaidi un tūlīt pat – policijas auto griezīgie skaņas signāli. Rolanda gandrīz vai ar pārcilvēcisku spēku pagrūda mani uz sienas pusi, pati aizsegdama mazo zēnu un rāpodama prom no telpas centra. Es iedomājos: vai viņa par sevi nemaz nebaidās? Pēc mirkļa šaudīšanās bija beigusies, jo kliedza tikai policisti, kuri bija sagrābuši šāvēju – pajaunu, tumš­ādainu vīrieti ieplestām acīm, kurš kaut ko atkārtoja arābu valodā.

Tuvumā skanēja ātrās palīdzības auto kaucieni un sākās vēl lielāks haoss, jo kafejnīcas apmeklētāji gan centās izkļūt laukā, gan palīdzēja ievainotajiem, laikam arī mazā zēna tēvam, kurš izskatījās bāls un plaukstu bija piespiedis pie sava pleca. Zēna māte histēriski sauca tikai vienu vārdu: Žiljēn! Žiljēn! Zēns sēdēja uz grīdas blakus Rolandai un raudāja. Rolanda pieslējās kājās un pastūma zēnu uz mātes pusi.

– Madi! – Rolanda paskatījās uz mani, un es viņai stulbi uzsmaidīju. – Viss labi?

– Nu… velns, izskatās, tu izglābi man dzīvību… tu esi FIB aģente vai karojusi Irākā? Velns, nolāpīts… – es slējos kājās, pastiepdams roku Rolandai. Tas nu laikam bija vienīgais vīrišķīgais žests no manas puses šajā brīdī. Viņa piecēlās, nopurināja savu mēteli un, skatīdamās zem kājām, jo grīda bija pilna ar sadauzītiem stikliem, centās tikt laukā no kafejnīcas.

– Madame, madame! – sieviete ar zēnu un ievainoto vīru sauca viņai pakaļ, bet Rolanda nedzirdēja vai neuztvēra šo saucienu kā sev domātu. Es apstājos, un sieviete man iespieda rokās vizītkarti, bet es viņai pateicu Rolandas vārdu un viņas dzīvokļa adresi. Te tā nebija pieņemts – glābt dzīvības un pazust pūlī. Uz ielas tomēr nācās apstāties, jo policija bija noskaņota nopietni – katrs kafejnīcas apmeklētājs atstāja savus personas datus un adreses.

Kaut gan likās skaidrs, ka šāvējs bija viens, tomēr laikam vajadzēja noskaidrot, vai nav bijuši kādi līdzzinātāji. Laimīgā kārtā neviens nebija nogalināts, tikai daži ievainotie, kurus jau veda prom ātrās palīdzības auto. Es atskatījos uz mūsu kafejnīcu, kas jau bija nožogota ar policijas lenti, bet cilvēki pie tās satraukti drūzmējās. Parasta vidusšķiras kafejnīca, domāta parastiem cilvēkiem un tūristiem, tā nebija ne izcila, ne ar ko īpaši ievērojama, policistiem nāksies papūlēties, lai izdabūtu no šāvēja iemeslu, kādēļ viņš izvēlējies tieši šo vietu. Visticamāk, tāda iemesla nav, jo viņu iemesli mūsu prātiem nav aptverami.

Rolanda apstājās un izvilka no somas cigareti un šķiltavas.

– Tagad gan es gribu kaut ko iedzert, – viņa aizsmēķēja un pašķielēja uz mani, un nu es beidzot atkal spēju pārņemt vakara vadību savās rokās.

– Johaidi, Rolanda! – es iebļāvos, jo tikai nupat sāku apjēgt to, kas nupat bija noticis. – Uz mums šāva! Pa īstam šāva kaut kāds idiots!… Velns, mēs nu gan iekūlāmies… tas ir pilnīgi neticami! Un tu esi varone! Tu izglābi puiku! Un mani, velns lai parauj!

– Es viņu ieraudzīju, bet tu skatījies uz citu pusi. Tu runāji ar viesmīli…

– Velns, velns, velns! – es histēriski iesmējos, saspiezdams ciešāk viņas roku. – Nāc šeit… – Mēs iesprukām mazā bārā, kur pie letes izrāvām katrs pa glāzei brendija, un es atviegloti uzelpoju. – Bet tu esi no dzelzs, ko? Tev nemaz nebija bail?

– Nebija laika nobīties. Viņš mērķēja… – Rolanda domīgi teica. – Mērķēja tieši uz mums, jo mēs bijām vienīgie, kas stāvējām kājās. Stāvējām telpas vidū, perfekti mērķi…

– Tad tādēļ viesmīlis piepeši metās bēgt… – pamazām atausa atmiņā detaļas. – Bet kāpēc tu pagrābi zēnu?

– Bērns arī viņam bija tieši pa ceļam. Man liekas, tā bija nesakarīga šaušana, viņš nebija noskatījis kaut kādus konkrētus mērķus.

– Kā tu to visu zini?

– Es neko nezinu. Es redzēju.

– Fantastiski! Tu mūs izglābi.

– Zēna tēvs laikam tomēr tika savainots…

– Plecā, tas nav bīstami. Paldies dievam, nevienu ne­nogalināja.

Tad Rolanda paziņoja, ka ir baisi izbadējusies, un mēs sameklējām kārtīgu restorānu, kur uz milzu šķīvjiem mums atnesa pamatīgus gaļas gabalus, ceptus kartupeļus un salātus ar mērci. Es pamazām nomierinājos, stress norima, bet sāku just arvien lielāku īgnumu pret sevi – velns, cik tas bija stulbi!

Šī sieviete, kas izskatījās pēc pašas vientuļākās būtnes uz planētas, daudz neprātodama, bija izglābusi mani no drošas nāves un ne tikai mani, kārtīgu veci, bet vēl arī bērnu, kamēr es vāļājos uz kafejnīcas grīdas. Dažu minūšu laikā biju zaudējis visu savu vīrieša pašpārliecību, jo izrādījās, ka ekstrēmās situācijās nekam nederu.

Pavadīju Rolandu līdz viņas dzīvoklim un devos paššaustīšanās klejojumos pa Parīzes ielām. Iegriezos te vienā, te otrā bārā, lai drūmi izdzertu pa glāzītei un televizora ekrānā virs letes atkal un atkal mazohistiski noskatītos sižetu par šāvēju pie kafejnīcas. Kādā mirklī pie kafejnīcas ieejas pavīdēju arī es un Rolanda. Piepeši mans telefons sāka histēriski zvanīt, un tā bija Efija.

– Madi, es redzēju! Tu tur biji? Kur tu esi? Kur tu esi, Madi? Slimnīcā? Tev nekas nekaiš?

– Nekas man nekaiš…

– Tūlīt pat nāc uz mājām! Dzirdi? Tūlīt pat! – Efijas balss bija apburoši līdzīga mūsu mammas balsij, bet, iespējams, tādi toņi parādās visām sievietēm, kad viņas ir pārmērīgi satrauktas.

Es solījos un zvērēju, ka nekavējoties ieradīšos, bet, velns, kā negribējās. Blenzu uz pilsētu sev apkārt, kas bezkaislīgi turpināja savu dzīvi. Bija noticis tikai tāds sīkums, ko pāris dienas mals žurnālisti, bet pilsēta ir pārāk aizņemta, lai ilgāk kavētos pie kāda neprātīgā. Bet tas biju es, uz ko viņš šāva. Maza, apaļa lode bija nosvilpusi man virs galvas. Uz tās kā uz Minhauzena lodes sēdēja pati Nāve.

Acīm zvērojot, tā redzēja mūs ar Rolandu, savus upurus, un droši vien vīlusies spalgi kliedza, jo nebija sasniegusi mērķi. Apsēdos pie kāda galdiņa un ātri uzmetu blociņā dažas idejas, kas vēlāk noderēs darbam. Tā tas ar mani notiek – visnegaidītākajā veidā un vietā. Bet labāk nekļuva, lai gan parasti radošs uzrāviens līdzi parauj arī slepenu prieku, ka nekas nav beidzies, viss turpinās – galva man joprojām darbojas.

Manā pēkšņajā idejā bija arī Rolanda. Sieviete – pusēna. Tēls, kas pastiepj roku un tūlīt atkal pazūd. Viņa bija nevis sastingusi, bet rīkojās. It kā būtu piedzīvojusi nez cik tādu šāvēju. Bet viņa noteikti nav nekāda cilvēkmīlestības apsēsta māte Terēze. Drīzāk otrādi. Drīzāk pavisam otrādi – cilvēki viņai visapkārt nenozīmēja gandrīz neko, to es jau biju aptvēris.

Viņa slīdēja tiem garām, uzvēdīdama vien vēsu elpu. Izvēlēties viņu par sievu nav tas prātīgākais, ko darīt. Izvēlēties jau var, bet diez vai viņa aplaimota un dedzīga metīsies pretī. Un tagad jo īpaši, kad bija redzējusi mani vāļājamies pa kafejnīcas grīdu. Aizvēru savu blociņu. Radošums gan ir, gan nav saistīts ar reālo dzīvi.

Bija jāiet pie Efijas, bet labprātāk būtu blandījies pa krogiem un kārtīgi pielējies. Tomēr pēdējos gados apzinīgums manī ņem virsroku, un es vilkos atpakaļ. Māsiņa un Žilī gaida no manis izsmeļošu info par to, kas notika kafejnīcā, un man vajadzēs atzīt, ka šajā notikumā mans ieguldījums līdzinās apaļai nullei.

Jutos kā pusbeigts krupis – ja es tik spraigā situācijā nespēju būt vadībā, tad kāda jēga no manis visā pārējā laikā? Atlika vien noskatīties, kā mana pašpārliecinātība izgaist, un drūmi jāatzīst, ka Ellai doto solījumu laikam tomēr nevarēšu izpildīt – šo sievieti es neprecēšu.

Efija un Žilī mani sagaidīja, satraukti klaigādamas, un es izstāstīju, kā viss bija norisinājies. Savādi, ka viņas to uztvēra pilnīgi ačgārni – priecājās, ka neviens nav miris, ka slepkavnieks notverts, un apbrīnoja Rolandas attapību. Žilī vispār izturējās dīvaini – viņa gan čaloja un satraucās ne mazāk kā Efija, bet no mana skatiena vairījās un drīz vien pazuda savā istabā, atstājot mūs ar Efiju vienus.

– Kas noticis Žilī? – es diezgan pavirši apjautājos, saprazdams, ka šis jautājums mani neko pārāk neinteresē.

– Viņa nesaprot, ko lai iesāk… – Efija nopūtās un laikam jau jutās apmierināta, ka var piedalīties tādā kaislību virpulī, kurā viss sajaucies juku jukām. – Bet tevi tas ir ietekmējis.

– Es jau teicu, ka tikai priecāšos, ja Žilī…

– Ne jau tas! Tevi ietekmējusi tā šaudīšanās! Madi, es pat nespēju iztēloties, ko tu juti, kad īstas lodes spindz gar ausīm! Tas taču ir šausmīgi!

– Jā… jūtos kā pēdējais idiots.

– Kā… kāpēc idiots? Idiots ir tas ķēms, kurš uz jums šāva!

– Ne tikai viņš. Arī es.

– Ak vai, tu šoreiz nebiji varoņa lomā, kāda ķeza! – Efija cietsirdīgi ironizēja. – Izbeidz, Madi! Tagad es pilnīgi noteikti gribu satikt šo Rolandu! Tādu cilvēku, kas neapjūk, uz pasaules, man liekas, ir ļoti maz. Kad tu viņu atvedīsi?

SAISTĪTIE RAKSTI

– Nezinu, Efij… varbūt nekad, – paskatījos uz māsu bēdīgām suņa acīm, un viņa metās man ap kaklu.

– Dumjais! Viss nokārtosies! Tev, man, Žilī! Galu galā mēs visi būsim neizsakāmi laimīgi!

Viņa to pateica ar tik naivu pārliecību, ka gandrīz apraudājos, velns parāvis! Efija tiešām spēj būt aizkustinoša. Tomēr es īsti nezināju, kā viņai paskaidrot, kāpēc man liekas, ka Rolandai vairs nespēšu ieskatīties acīs. Mana pašapziņa bija nogrimusi duļķainā dzelmē, mezdama uz augšu netīrus burbuļus, un es nesapratu, kā sevi atkal dabūt uz strīpas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Izplata sarkano – augstākā līmeņa brīdinājumu par ekstremālu karstumu Latvijā 13
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Šajā situācijā nedrīkst šķirot cilvēkus. Advokāts atgādina par vakcinācijas bardaku 56
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ventspils rajonā vilks pusdienās notiesā veselu suni: pāri paliek tikai ķepas un galva 99
1 diena
JL
Jānis Lūsis
Ziņas
Lasītājs: Viņi ir kā bumba ar laika degli! Apsveicama to cilvēku rīcība, kas paziņojuši, ka mājā nevakcinētos nelaidīs 364
1 diena
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Olafs Zvejnieks: Divas trešdaļas sabiedrības no 10% nākotnes pensijas var atvadīties jau tagad 68
1 diena
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
Šajā situācijā nedrīkst šķirot cilvēkus. Advokāts atgādina par vakcinācijas bardaku 56
8 stundas
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Izplata sarkano – augstākā līmeņa brīdinājumu par ekstremālu karstumu Latvijā 13
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Šodien aizsaulē devies izcilais ķirurgs Viktors Kalnbērzs 12
10 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Slimnīcas vadītājs par to, vai slimnīcā nokļūst arī vakcinēti Covid-19 pacienti 86
18 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Meklē bezvēsts pazudušo Annu, kura nav redzēta jau kopš jūnija sākuma
22:30
LA
LA.LV
Ziņas
FOTO. Zāļu dienu un Jāņu ielīgošana Brīvdabas muzejā
21:58
LA
LA.LV
Kokteilis
Vari atslābināties – šodien tevi apskaudīs par daudz ko! Horoskopi 20.junijam
21:11
LA
LA.LV
Ziņas
FOTO. Zāļu dienu un Jāņu ielīgošana Brīvdabas muzejā
7 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Mani kaitina, ka to sauc par lielāko cilvēktiesību notikumu.” Politiķe par praida rīkošanu Rīgā 162
16 stundas
LE
LETA
Ziņas
Vācijas izlase piespiež portugāļus daudz aizsargāties un izcīna pirmo uzvaru Eiropas čempionātā
8 stundas
JL
Juris Lorencs
Ziņas
Juris Lorencs: Rekordliels nelegālo migrantu skaits Lietuvā, ir aizdomas, ka to organizē Lukašenko režīms
14 stundas
LE
LETA
Veselam
Atklāti 84 jauni Covid-19 gadījumi. Kāds šobrīd ir saslimstības kumulatīvais rādītājs? 16
17 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgā no Covid-19 miris krievu valodā rakstošais rakstnieks Slava Se 6
15 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Ja nebūtu teātra, es simts procenti dzīvē būtu aizgājis pa pieskari!” Saruna ar aktieri Lauri Dzelzīti 20
21 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Meklē bezvēsts pazudušo Annu, kura nav redzēta jau kopš jūnija sākuma
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgā sāks laistīt pilsētas centra ielas 8
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
IeVP skaidro, vai Ādamsons saņem veselības stāvoklim atbilstošu aprūpi 22
18 stundas
LE
LETA
Ziņas
Policija aptur autovadītāju, kurš steidzas uz Liepāju ar ātrumu 169 kilometri stundā 2
15 stundas
"V
"Mājas Viesis"
Kokteilis
“Reiz es biju grāvējfilmu zvaigzne, bet tagad bērni man iesaka uzmanīties uz batuta.” Andželīna Džolija gadus neskaita
12 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Negaidīti novīta ķirsis. Vai labāk būtu ārstēt vai zāģēt nost?
16 stundas
IA
Ieva Alberte
Veselam
Pumpas var ārstēt attālināti! Pandēmijas laikā radīta lietotne, kas ārste pēc bildes 13
22 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Olafs Zvejnieks: Divas trešdaļas sabiedrības no 10% nākotnes pensijas var atvadīties jau tagad 68
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Ventspils rajonā vilks pusdienās notiesā veselu suni: pāri paliek tikai ķepas un galva 99
1 diena
JL
Jānis Lūsis
Ziņas
Lasītājs: Viņi ir kā bumba ar laika degli! Apsveicama to cilvēku rīcība, kas paziņojuši, ka mājā nevakcinētos nelaidīs 364
1 diena
AK
Aiva Kalve
Praktiski
Kā vislabāk apēst dārzeņus: izcili svaigu kabaču salāti tūlītējai ēšanai
1 diena
ML
Māra Libeka
Veselam
“Pārslimoju kovidu, pēc vakcinēšanās zaudēju samaņu un slimnīcā ārstējos ar tādiem pašiem “bēdu brāļiem”!” Vainīgs vīruss vai pote? 263
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs radījis pamatīgas galvassāpes britu karaļnama darbiniekiem: kā “izlavierēt” starp oficiālām prasībām un izpildīt viņa vēlēšanos? 16
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Madara Kiviča pirmo reizi publiski iepazīstina ar savu jauno draugu 15
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Burkovskis: Ieraugot šādu virsrakstu, uzreiz to ir jādala ar divi 20
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Izcila garša! Aukstā jogurta zupa ar gurķiem un zaļumiem 10
2 dienas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Tiec skaidrībā ar sevi, neliec citiem minēt, ko patiesībā vēlies! Horoskopi no 21. līdz 27. jūnijam
17 stundas