Skarbais ceļš uz miera dzīvi: pirms ceļa aplaupīti, atdalīti no ģimenēm un mērdēti badā 17
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1920. gada 7. jūlijā Rēzeknes stacijā iebrauca pirmais vilciena sastāvs ar 1200 reevakuētajiem latviešu bēgļiem no Padomju Krievijas. Tas bija pirmais lielais, organizētais latviešu bēgļu transports, kas pienāca no lielinieciskās Padomju Krievijas.
Latvijas zemē kopš 1915. gada bija plosījies karš: sākumā to bija pārstaigājušas krievu un vācu armijas, vēlāk te notika dažādas revolucionārās jukas, divus gadus ilgais Neatkarības karš. Savu valsti Latvijas tauta izcīnīja ar ieročiem rokās, tomēr pēc tam, kad ienaidnieki no mūsu zemes bija patriekti, jaunās valsts celšana bija jāsāk no drupām.
Rūpniecība bija sagrauta, gandrīz visi rūpniecības uzņēmumi līdz ar valsts, pašvaldību un mācību iestādēm kara laikā evakuēti uz Krieviju, lauksaimniecība izpostīta. Atgriešanās pie dzīves normālos apstākļos pēc Neatkarības kara beigām noritēja ļoti lēni.
Vēl 1922. gada pavasarī 7,8 tūkstoši ģimeņu dzīvoja zemnīcās, jo katastrofāli trūka dzīvojamo telpu. 146 Latvijas pagastos postījumi bija no 10 līdz 100 procentiem. Vissmagāk bija cietuši Rīgas, Jelgavas, Jaunjelgavas un Bauskas apriņķi.
No Latvijas teritorijas uz Krieviju Pirmā pasaules kara laikā bija izvestas materiālās un kultūras vērtības, piemēram, baznīcu zvani. To atpakaļ atgādāšana izrādījās sarežģīta un laika ziņā ilga, lai arī starp Latviju un Padomju Krieviju bija noslēgta virkne vienošanos par reevakuācijas jautājumiem.
1921. gada 27. augustā laikraksts “Valdības Vēstnesis” rakstīja: “Mūsu priekšstāvju jauktajā reevakuācijas komisijā ziņo, ka Mangaļu, Ainažu un Dundagas jūrskolas reevakuācija līdz šim aizkavēta tādēļ, ka Krievijas izglītības komisariāts atsakās dot vajadzīgo atļauju.
Attiecībā uz baznīcu zvanu reevakuāciju krievu delegāti prasa pierādījumus, no kurienes un uz kā pavēli zvani aizvesti; panākta vienošanās, ka par pietiekošu pierādījumu atzīs vietējo pašvaldību izdotas, notariāli apstiprinātas apliecības.
Pirmajā kārtā reevakuēs Rīgas baznīcu zvanus. Jautājumā par Rīgas lombarda reevakuāciju panākta vienošanās par to kastu atpakaļievešanu, kurās nav zelta un dārgakmeņu, apspriedes lombarda lietā vēl turpinās. Reevakuācijas komisija pacēlusi jautājumu par Kurzemes hercogu bibliotēkas atpakaļ ievešanu no Petrogradas mākslas akadēmijas.”
Bēgļu atgriešanās
Taču vistraģiskākā situācija bija ar pašiem cilvēkiem. Pirmā pasaules kara gadi un sekojošais revolucionāro juku laiks bija radījis daudzu simtu tūkstošu bēgļu straumi. Bēgļu gaitas bija Latvijas tautas lielā traģēdija, tas bija smagu ciešanu un pārbaudījumu laiks.
Precīzs bēgļu gaitās devušos Latvijas iedzīvotāju skaits nav zināms: domājams, ka gan piespiedu kārtā, gan brīvprātīgi šajā laikā bēgļu gaitas uzsāka ap 800 000 cilvēku, daļa gan Latviju nepameta. 1920. gada sākumā Latvijas valdība uzskatīja, ka Krievijā atrodas aptuveni pusmiljons bēgļu, no kuriem pāri par 350 000 vēlētos atgriezties dzimtenē.
4000 bēgļu un karagūstekņu atradās Polijā, 1500 karagūstekņu – Vācijā. Vēlāk izrādījās, ka mājās pārbrauca mazāk bēgļu, nekā bija domāts 1920. gada sākumā: daļa jau bija iedzīvojusies svešumā, daļa nevēlējās braukt politisku iemeslu dēļ, daļa vienkārši baidījās. Bet vēlmi izteikušiem doties uz Latviju mājupceļš izrādījās ļoti smags.
Bēgļu atgriešanās jautājums bija viens no svarīgākajiem un arī viens no pirmajiem, ko sāka risināt Latvijas delegācija miera sarunās ar Padomju Krieviju. Pēc ilgām un smagām sarunām 1920. gada 12. jūnijā starp abām valstīm parakstīja līgumu par bēgļu reevakuāciju, kas paredzēja un legalizēja uz Krieviju evakuēto Latvijas pilsoņu atgriešanos mājās.
Līgums noteica, ka Krievija nogādās uz Latvijas robežu ne mazāk kā 2000 bēgļu katru nedēļu. Vismaz uz papīra nevajadzēja pastāvēt kaut kādiem ierobežojumiem no Krievijas puses ar bēgļu pieteikšanos un izbraukšanas aizkavēšanu.
Tomēr īstenība bija krietni citādāka. Citējot latviešu vēsturnieku Aivaru Strangu: “[..] Pilnīgi korumpētā Krievijas Centrālā evakuācijas komisija (“Centroevak”), kuru vadīja čekas kolēģijas loceklis latvietis Aleksandrs Eiduks, un vietējās padomju iestādes burtiski aplaupīja bēgļus, solot viņus nekavējoties nogādāt līdz Latvijai.
Par naudu vai personīgajām mantām bēgļi tika iekļauti sarakstos; pārdevuši vai pat atstājuši iedzīvi, viņi pulcējās stacijās, kur nonāca galīgā postā.”
Bēgļu pulcēšanās vietās vietējās lielinieku varas iestādes visādi kavēja aizbraukšanu: nepiešķīra vilcienu sastāvus, lokomotīves, revidēja aizbraucēju sarakstus, pārbaudīja un konfiscēja personīgās mantas, bieži vien terorizēja aizbraucējus gan psiholoģiski, gan arī fiziski kā iedomātus “pretpadomju elementus”, “tautas ienaidniekus” vai “spekulantus” u. tml.
Pirmais bēgļu ešelons no Maskavas izbrauca 1. jūlijā. Sākotnēji tajā bija 1300 personu, bet “Centroevak” no saraksta patvaļīgi izsvītroja 100 cilvēku, pārkāpjot līguma 5. pantu, kas paredzēja vispirms sadalīto ģimeņu apvienošanos.
Nākamajā dienā ceļā devās pirmais bēgļu vilciens no Petrogradas, tomēr vienlaikus latviešu bēgļiem neļāva izbraukt no Murmanskas un Smoļenskas, bet Simbirskā esošos Latvijas pilsoņus, kuri bija paziņojuši par vēlmi braukt mājup, ieslodzīja vietējā koncentrācijas nometnē. Un tie izrādījās tikai daži gadījumi.
Lielāka rosība bēgļu reevakuācijā sākās 1920. gada vasaras otrajā pusē: jūlijā un augustā vilcienu sastāvi ar latviešu bēgļiem izbrauca no Maskavas, Orlas, Smoļenskas, Kalugas un Rjazaņas. 1920. gada rudenī katru nedēļu no Padomju Krievijas aizbrauca ne mazāk kā 5000 bēgļu.
Pēc ierašanās Latvijā visiem bēgļiem bija jāiziet personības noskaidrošanas process jeb karantīna. Galvenās karantīnas vietas bija Rēzeknē, kur atradās sanitārā un politiskā karantīna, kā arī Rīga.
Rīgas karantīnas etapa punktā t. s. bēgļu atsvabināšanas komisija noskaidroja bēgļu personību, cenšoties nepieļaut, lai Latvijā iekļūtu komunistu aģentūra vai cilvēki, kas pastrādājuši noziegumus. Naukšēnos, Adamovā un Spārē bija iekārtotas bāreņu patversmes.
Milzīgu darbu veica Latvijas Bēgļu reevakuācijas biedrība, vācot naudas līdzekļus un cita veida materiālo palīdzību, ko izsniedza ziedojumos trūkumā nonākušajiem bēgļiem, kā arī cenšoties sūtīt palīdzību ar naudu, apģērbu un pārtikas produktiem uz galvenajām bēgļu pulcēšanās vietām Krievijā.
No dzimtenes bēgļiem uz Krieviju sūtītā palīdzība gan parasti līdz adresātam nenonāca. 1921. gada 29. oktobrī laikraksts “Latvijas Sargs” vēstīja: “Atbraucēji no Pēterpils (t.i., no Petrogradas. – Aut. piez.) ziņo, ka uz Pēterpili sūtītais vagons ar ziedojumiem uz vārdu un produktiem priekš latviešu bēgļiem un ieslodzītajiem padomju valdības cietumos vēl līdz šim nav nācis Sarkanā Krusta priekšstāvju rokās.
Komunistu “črezvičaikas” (domātas padomju drošības iestādes jeb “čeka”. – Aut. piez.) spiegi izzinājuši par produktiem, neizlaiž produktus no dzelzceļa, un vagons ar pārtiku vēl atrodas uz sliedēm. Čekisti paģēr sev 2/3 no vagona satura, atstājot Sarkanajam Krustam tikai 1/3. Vagona pavadoņi vēl atrodas stacijā un nedrīkst atstāt vagonu bez uzraudzības, jo citādi to tūlīt izlaupītu.
Sarkanā Krusta priekšstāvji griezušies pie padomju iestādēm izdot Sarkanā Krusta pārtiku. Par panākumiem še vēl nav zināms. Kā ziņo, tad līdzīgs gadījums noticis arī ar igauņiem.”
Streļķi brauc mājās
Krievijā līdztekus civilajiem bēgļiem bija palikuši arī Latviešu strēlnieku divīzijas strēlnieki, kas bija aizvesti no Latvijas vēl 1918. gadā vai atkāpjoties ar Padomju Latvijas valdību 1919. un 1920. gadā. Lai gan saskaņā ar Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu Krievijai bija jālikvidē pēc nacionālā principa veidotā sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīzija, lielinieku valdība to darīt netaisījās.
1920. gada vasarā un rudenī latviešu strēlnieki piedalījās cīņās pret Vrangeļa komandēto karaspēku Krimā, šajās kaujās ciešot pamatīgus zaudējumus. 1920. gada rudenī divīzijā bija 17 300 cilvēku, taču vairs tikai 48% no divīzijas personālsastāva bija latvieši. Strēlnieku mājupceļš uz Latviju dažiem no viņiem sākās jau 1920. gada beigās, tomēr pamatā strēlnieku atvaļināšana no sarkanās armijas notika 1921. gadā. 12. maijā pirmais vilciena vagonu sastāvs ar bijušajiem latviešu strēlniekiem pārbrauca Latvijas robežu un piestāja Zilupes stacijā.
“Vakar pusdienas laikā Zilupes stacijā ieradās pirmais ešelons ar 1200 bijušajiem sarkanarmiešiem latviešiem. Vakarvakarā ešelons ieradās Rēzeknē, kur bijušie sarkanarmieši paliks, kamēr noskaidros viņu personības. [..] No Maskavas ešelons izbraucis jau 8. maijā, bet aizkavēts Sebežā.
No Padomju Krievijas rezidences izbraucot, bijušie sarkanarmieši dziedājuši nacionālas dziesmas, vagoni bijuši izpušķoti nacionāliem karodziņiem un paši piesprauduši nacionālās nozīmes. Maskavā vēl palikuši 4000 demobilizētu latviešu sarkanarmiešu, kuriem atļauts atgriezties Latvijā.”
Nākamie vilcienu sastāvi ar latviešu strēlniekiem ieradušies pēc vairākām nedēļām. Laikraksts “Latvijas Kareivis” rakstīja: “Ilgas un sajūsma ir bijušas tik lielas, ka ceļā nopirkti un pagatavoti Latvijas valsts karogi, dziedāta mūsu tautas lūgšana, izsvilpoti un piekauti bagātīgi pretim stacijās atsūtītie aģitatori. No tāliem, ilgiem maldu ceļiem, pēc grūtiem cīņu un mānu murgiem, pēc izbristām asins un nāves jūrām Latvijā pārnāk viņas nabaga apmānītie dēli.”
Līdz 1924. gadam pie Latvijas sūtniecības Maskavā darbojās bēgļu un optantu komisija, un līdz tam laikam arī lielā bēgļu atgriešanās bija beigusies – 225 000 cilvēki bija atgriezušies Latvijā. Līdz 1928. gada 1. septembrim šis skaitlis pieauga līdz 236 229 cilvēkiem, tajā skaitā mājās atgriezās arī gūstekņi, kas bija krituši gūstā Neatkarības kara laikā cīņās pret lielinieku sarkano armiju.
Beigas karam, laiks mieram
Jaunai valstij pēc miera laiku iestāšanās cita starpā bija jādomā, ko iesākt ar neatkarības tiešajiem izcīnītājiem – Latvijas armiju. Bija skaidrs, ka Neatkarības kara laika armija un tā brīža militārie izdevumi miera laika dzīvei ir par lielu.
Cīņā par Latvijas valsti tās armija bija zaudējusi 3046 kritušos, to skaitā 154 virsniekus, ievainoti un kontuzēti bija 4085 karavīri. Tai pašā laikā bija sagūstīti 5277 pretinieku karavīri. Latgales atbrīvošanas operācijas laikā 1920. gada februārī Latvijas armija bija sasniegusi vislielākos skaitliskos apmērus savā pastāvēšanas laikā – apgādībā skaitījās 76 394 cilvēki.
Pēc miera līguma noslēgšanas armija sāka pāriet no kara laika lieluma uz miera laika štatu sarakstu. Jau pēc uzvaras pār P. Bermonta karaspēku no Latvijas armijas sākās atsevišķu gadagājumu karavīru demobilizācijas: atvaļināja karavīrus, kas bija jaunāki par 18 gadiem un vecāki par 35 gadiem.
Pēc Latgales atbrīvošanas aktīvās fāzes noslēguma (1920. gada februārī) saskaņā ar armijas virspavēlnieka pavēli no bruņotajiem spēkiem atvaļināja vēl vairāku gadagājumu karavīrus. 1920. gada vasarā Latvijas armijā bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales), Latgales partizānu pulks, Tanku divizions, Bruņuvilcienu divizions, Bruņoto automobiļu divizions, kā arī vairākas tehniskās un atbalsta vienības.
1921. gada pavasarī likvidēja Jūras pārvaldi un visas ar floti saistītās lietas nodeva Galvenā štāba pārziņā. 1920. gada 15. augustā pēc saraksta Latvijas armijā skaitījās 2468 virsnieki un sanitārvirsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktors, 2547 brīvā līguma darbinieki un 38 566 kareivji – kopā 52 940 cilvēku. Bija skaidrs, ka uzturēt miera laikā tik lielu armiju valsts budžetam būtu pārmērīgs slogs, tāpēc jau drīz pēc miera iestāšanās sākās lielāka atvaļināšana no aktīvās armijas. Līdz 1921. gada marta beigām bruņotie spēki sasniedza 23 748 vīru (pēc saraksta) lielumu.
Apsardzības ministrs izdeva īpašus noteikumus un instrukcijas par atvaļināto karavīru pienākumiem un tiesībām. Demobilizētajiem karavīriem pienācās alga par laiku līdz 1921. gada 1. martam un uzturnauda trīs dienām ceļam līdz mājām, kā arī atvaļināšanas dokumenti brīvai braukšanai dzelzceļa transportā. Demobilizētajiem līdzi tika izsniegts arī karavīra formas tērps, gadījumā ja atvaļinātie atkal tiktu iesaukti armijā, tas būtu jāņem līdzi. Pēc atgriešanās iepriekšējā vai jaunizvēlētā dzīvesvietā atvaļinātajiem vajadzēja reģistrēties: laukos – pagasta valdē, pilsētā – policijas iecirknī, kā arī stāties uzskaitē kā rezervistiem.
Nosargāt izcīnīto
Vienlaikus sākās Latvijas armijas strukturālā reorganizācija. Kājnieku vienības – 12 kājnieku pulki – palika iedalītas četrās kājnieku divīzijās, katrai no tām bija pa vienam artilērijas pulkam. Armijas reorganizācijas gaitā 1922. gada 10. martā izformēja Latgales partizānu pulku un 13. Tukuma kājnieku pulku (bijušo Latvijas vācu zemessardzi jeb landesvēru).
No abiem pulkiem izveidotos bataljonus pievienoja attiecīgi 9. Rēzeknes kājnieku pulkam un 7. Siguldas kājnieku pulkam. Reorganizācija skāra arī visas Latvijas armijas tehniskās vienības (tanku, auto, bruņoto vilcienu, aviācijas u. c.) – līdz 1922. gada 16. janvārim tās bija pakļautas savas nozares pārvaldes priekšniekam, bet vēlāk visas tehniskās vienības bija apvienotas īpašā Tehniskajā divīzijā. 1920.–1921. gadā Latvijas armijas vienības pamatā dislocējās tajās vietās, kur bija pabeigušas kaujas darbību, proti, gar Latvijas–Padomju Krievijas robežu.
1920. gada beigās Latvijā ieradās Sibīrijā un Tālajos Austrumos saformētās latviešu nacionālās vienības: Imantas pulks un Troickas (1. Latvijas brīvošanas) bataljons. Imantas pulka veidošanās pirmie soļi bija 1918. gada novembrī Vladivostokā Krievijā. 1920. gada februārī sākās pulka evakuācija uz Latviju, kas ilga līdz 1920. gada novembrim.
Pēc ierašanās Latvijā pulku izformēja, bet tā karavīrus norīkoja uz citām vienībām. Troickas bataljons veidojās 1918. gada oktobrī un novembrī Troickā (tagad – Čeļabinskas apgabalā Krievijā). 1920. gada 24. jūnijā bataljons no Vladivostokas izbrauca uz Latviju, kur ieradās tā paša gada oktobrī. Pēc pārbraukšanas Latvijā bataljonu papildināja, pārveidoja par pulku un iekļāva Robežsargu divīzijā, bet 1922. gadā vēlreiz pārformēja un kā bataljonu iekļāva 10. Aizputes kājnieku pulkā.
Latvijas armijas vienību pārdislokācija uz miera laika novietojuma vietām sākās vēlāk – 1922. gadā, jo līdz tam armijas vienības pildīja arī robežsardzes funkcijas – mūsu valsts robežas ar kaimiņvalstīm bija vēl līdz galam nenoteiktas, bet starptautiskais stāvoklis nedrošs. Bruņoto spēku personālsastāva demobilizācija turpinājās nepārtraukti un pakāpeniski.
Kopumā armijas pāreja uz miera laika štatiem tika pabeigta 1923. gada sākumā, taču jau 1921. gada 28. februārī saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu tika likvidēts armijas virspavēlnieka amats, jo šis postenis miera laikā armijā nebija paredzēts. Virspavēlnieks un viņam padotais štābs darbību beidza 1921. gada 31. martā.
Atstājot savu amatu, armijas virspavēlnieks, ģenerālis Jānis Balodis savā pēdējā pavēlē teica: “Kā varējām mēs, saujiņa Latvijas karavīru, uzvarēt visus daudzkārtīgi stiprākos ienaidniekus? Kāds spēks palīdzēja? Kas saistīja mūs visus cieši kopā? Kas iedvesa uzvaras gribu, kad pretinieki uzskatīja mūsu vājos spēkus ar izsmieklu un nievāšanu?
Tautu atbrīvošanas karos pēc uzvaru sasniegšanas vislielāko lomu spēlē apzinīga valsts ideja un morālais spēks. Ar šo spēku bija un ir apveltīti Latvijas karavīri. Šis garīgi mūsu saistošais spēks: ticība savai taisnai lietai, nacionāls gars, apziņa, vienprātība un viena kopīga nelokāma griba un viens mērķis padarīja mūsu mazo armiju par neuzvaramu.”
1921. gada 1. aprīlī Latvijas armija pārgāja uz miera laika stāvokli Apsardzības ministrijas pārvaldībā. Armijai tika izvirzīts jauns uzdevums – nosargāt Neatkarības karā izcīnīto neatkarīgo Latvijas Republiku ārējās agresijas gadījumā.
Jau tūlīt pēc Neatkarības kara beigām valsts un armijas vadība sāka darbu, lai iemūžinātu izcīnīto brīvību un pieminētu izgājušā kara varoņus. Latvijas Republikas Satversmes sapulce nodibināja tobrīd vienīgo valsts augstāko militāro apbalvojumu – ordeni, kam deva Lāčplēša vārdu.
Pirmos septiņus ordeņus Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem Ministru kabinets piešķīra jau 1920. gada 13. augustā, nākamos 26 ordeņus karavīri saņēma 1920. gada 31. augustā, bet jau lielāks skaits Neatkarības cīņu dalībnieku šo apbalvojumu saņēma tā paša gada 11. novembrī.
1922. gada 9. janvārī apsardzības ministrs apstiprināja Latvijas armijas karavīra svinīgā solījuma tekstu: “Kā Latvijas Republikas armijas karavīrs es svinīgi apsolos sargāt Latvijas valsts drošību, neaizskaramību, satversmi, likumus un iekārtu pret visiem, kas to apdraud, netaupot savus spēkus un dzīvību; būt uzticīgs tās likumīgai valdībai, izpildīt pēc sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem likumiem ieceltiem priekšniekiem.
Šo svinīgo solījumu apstiprinu ar savu parakstu.” Visu karaspēka daļu virsnieki, instruktori, kareivji un jaunkareivji, kas tobrīd atradās aktīvā dienesta karavīru rindās, pirmo svinīgo solījumu nodeva 1922. gada 24. janvārī.
1923. gada 1. novembrī Latvijas armijā pēc saraksta skaitījās 19 622 cilvēki. Armijai un visai Latvijas sabiedrībai bija sācies miera laiks.
