Latvijā
Sabiedrība

Skolas solā kopā ar dēlu. “Latvijas lepnuma” stāsts par stipro Jurku ģimeni Valmierā0


Visa kuplā Jurku ģimene: Ints (no kreisās), Inga, Terēze, Lūkass un Roberts, kā arī sune Kleo.
Visa kuplā Jurku ģimene: Ints (no kreisās), Inga, Terēze, Lūkass un Roberts, kā arī sune Kleo.
Foto no ģimenes arhīva

Roberts Jurka ir 21 gadu vecs jauneklis. Pabeidzis teātra klasi Valmieras Viestura vidusskolā un sapņo par sporta komentētāja karjeru.
Šajā profesijas izvēlē savienojusies abu vecāku ietekme – mamma Inga ir filoloģe, bet tētis Ints visu mūžu bijis aktīvs sportā.

Viņa zināšanas par treniņu nozīmi cilvēka attīstībā, kā arī neatlaidīgās rūpes Robertam palīdzējušas tikt uz kājām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ints pieteikts “Latvijas lepnuma” balvai – kā Tētis ar lielo burtu.

“Pirms vairākiem gadiem sāku strādāt Valmieras speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē “Bitīte”. Tas nebija viegls darbs, jo dārziņā bija daudz dažādu bērnu ar īpašām vajadzībām. Ilgstošas rūpes par tādu bērnu ģimenē bieži ir kā katalizators pieaugušo savienības stiprumam.

Man kā pedagogam, diendienā nācās vērot dažādu vecāku cīņu par savu un bērnu ikdienu. Ģimene jeb, precīzāk, tās galva – tētis Ints, kuru vēlos izcelt, bija viens no pirmajiem, ko ievēroju, sākot darbu šajā iestādē. Tēvs un viņa dēls. Todien, kad vēroju abus, es nezināju ne puisēna diagnozi, ne ārstu izteiktās nākotnes prognozes.

Inta dēlam bija ļoti lielas grūtības pārvietoties. Tomēr pamanīju apņēmību un arī milzu maigumu, ar kādu viņš savu bērnu stutē uz kājām. Puiku sauc Roberts. Katru reizi tētis, atvedot viņu uz dārziņu, neskatoties uz bērna kustību grūtībām, mudināja, kaut nedaudz, bet tomēr pašam spert solīšus. Bez atkāpēm.

Mazais piepūlē sasprindzis, tēta balstīts, apņēmīgi to arī darīja. Jāteic, paralēli viņiem uz dārziņu tika vesti arī citi bērni – bet pārsvarā visi vecāki ātri piebrauca pie iestādes vārtiem, izcēla no auto savus mazos un nesa tos uz grupiņu.

Tāpat notika arī vakaros. Tikai ne ar Robertu. Tētis neatlaidīgi, soli pa solim, lika mazajam doties ne tikai taisni uz transportu, bet arī apiet kaut vienu apli apkārt bērnudārzam pirms došanās mājup. Nepārtraukts treniņš mazajam un paša pacietībai,” pieteikuma vēstulē raksta Sanita Puriņa.

Dakteri ieteica atstāt

Roberts piedzima 1998. gada 27. augustā – pirms noteiktā laika. “Pirmās prognozes bija bēdīgas. Kad Robertam bija četri mēneši, dakteri teica – jūs esat jauni vecāki, tas būs šausmīgs slogs, viņš nestaigās, nerunās… Ieteica viņu atstāt,” stāsta Inga, Roberta mamma.

Ārstu noteiktā diagnoze – bērnu cerebrālā trieka – jaunajiem vecākiem bija kaut kas pilnīgi svešs, nezināms. Ko tas nozīmē? Ko iesākt? Nav ūdens atteces no galvas? Operācija ar šuntēšanu?

“Nezināju, ko darīt. Bija tāds izmisums! Palātā bijām sešas mammas, man bija svecīte un Bībele. Visu nakti pirms operācijas lūdzos,” atceroties Ingai jāvalda asaras.

Otrā dienā, pārbaudot bērna refleksus, ārste izteicās, ka kaut ko nesaprotot. Robertam veica izmeklējumus ar datortomogrāfiju. Atklājās – attece atvērusies, operācija nav nepieciešama.

“Mēs ar Intu jau bijām ticīgi, bet šis brīnums mūsos ticību nostiprināja vēl vairāk.” Arī vēlāk daudz un dažādās situācijās Jurkas pārliecinājušies – Dievs ir klātesošs, viņa svētība un palīdzība ir pavisam reāla, kaut nereti atnāk no pilnīgi negaidītas puses.

Domas atteikties no dēla nebija. Abi lūdza ārstus, lai tā nerunā, ka Roberts būs kopjams – vecāki bija apņēmušies, ka viņu audzinās kā veselu bērnu.

Sekoja vesels rehabilitācijas un ārstēšanas seriāls. Muskuļu pagarināšanas operācija 9 gadu vecumā, pēc tam – mēnesis ģipsī un vēl krietns laiks speciālā ortozē. Fizioterapija, osteopātija, logopēds. Cik reižu? Grūti saskaitīt – katrā dzīves gadā pa vienai tepat Latvijā par valsts naudu un vēl tās, kas veiktas par ziedojumiem – arī Polijā, Ukrainā.

Kā daudzi vecāki, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, arī Inga saprata, ka Roberta audzināšana ar algotu darbu nav apvienojama. Viņa aizgāja no darba, apguva daudz jaunu zināšanu. Iemācījās dēlu pati masēt, palīdzēja attīstīt valodu. Nodibināja biedrību “Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem”, izveidoja ap ģimeni veselu atbalsta sistēmu – cilvēkus ar līdzīgām problēmām, līdzīgiem uzskatiem.

Par spīti pūļa skatieniem

Ints Jurka, kurš pieteikts “Latvijas lepnuma” balvai, ar sievu Ingu un dēlu Robertu. Līdzās arī Kleo, Roberta mīļā sune – asistente.
Foto no ģimenes arhīva

Robertam uzsākot skolas gaitas, situācija pagriezās tā, ka par galveno balstu dēlam kļuva Ints. Līdzšinējā asistente palīdzēt vairs nevarēja, un bija arī skaidrs, ka viņai tas būtu par grūtu: skolā nebija cilvēkiem ar kustību traucējumiem piemērotas vides, Robertam vajadzēja palīdzēt tikt augšā un lejā pa kāpnēm. Vai Ints nesa dēlu uz rokām?

“Nē, viņš pats kāpa! Es viņu trenēju. Tikai piepalīdzēju, pieturēju, ja nevarēja noturēt līdzsvaru,” saka Ints. “Mammas, kas to cenšas darīt, drīz vien sabeidz muguras, un tad bērni cīnās vieni paši.” Viņš savulaik mācījies Murjāņu sporta ģimnāzijā. Vispirms trenējies vieglatlētikā, vesera mešanā, taču pēc nopietnas traumas pievērsies citam sporta veidam – bobslejam.

Arī tajā gadījies smags ievainojums. Tad Ints sācis pārdomāt, vai tas patiesi ir īstais viņa dzīves aicinājums. Pievērsies Dievam. Apguvis sporta pedagoģiju, guvis izpratni par organisma uzbūvi un mehānismiem. Šīs zināšanas vēlāk ļoti noderējušas, stutējot uz kājām Robertu.

Skolā Ints kopā ar dēlu sēdēja vienā solā, pierakstīja, ko stāsta skolotāji, jo Robertam tas tik raiti nevedās. “Kopā arī rēķinājām matemātiku. Palīdzēju viņam saprast grūtākās lietas. Sākumā domājām, ka varbūt jāieraksta diktofonā, bet pēc tam kļuva skaidrs – tas neko daudz nedod. Ja neesi bijis klāt, Robertam grūti paskaidrot,” atceras Ints.

Inga uzsver – daudzi tēvi līdz ar skolas gadu sākumu savas ģimenes, kurās ir “īpašie bērni”, pamet, jo jūt kaunu, nespēj izturēt sabiedrības skatienus, vārdos neizteiktu līdzjūtību par neizdevušos dzīvi. “Bija dažas reizes – uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas, kad Inta vietā Robertam uz skolu līdzi gāju es,” stāsta Inga.

“Cilvēki ir ļoti pretimnākoši, tomēr tie skatieni… Iedomājos, kā jūtas vīrieša cilvēks, kuram katru dienu jāiet kopā ar bērnu cauri pūlim, kas it kā skenē. Neesi tas perfektais, ne viss ir tā dzīvē izdevies, kā esi iecerējis. Vīrieša pašcieņai tas ir sitiens.” Tikai tāpēc Ints piekrīt intervijai – lai iedrošinātu citus, parādītu, ka īpašā bērna audzināšana ir vīra cienīgs darbs.

“Jūs tikai nedomājiet, ka pārējiem bērniem no tēta nekas pāri nepaliek,” enerģiski noliedz Inga. Arī ar jaunākajiem – vienpadsmitgadīgo Lūkasu un trīspadsmitgadīgo Terēzi – Ints noņemas tikpat nerimtīgi, vadā uz treniņiem un nodarbībām. Visi trīs, bet jo īpaši Roberts, saviem vecākiem bijuši apliecinājums, ka viņi izvēlējušies pareizo, Dieva vadīto ceļu, apstiprina Inga.

Operācija – jau janvārī

Roberts ir izaudzis un, lai viņam izdotos spert arvien drošākus soļus, vajadzīga vēl viena muskuļu pagarināšana. Operāciju veiks ārsti Vācijā, taču nepieciešams līdzcilvēku atbalsts.

Saistītie raksti

Ziedojumu šim nolūkam var pārskaitīt labdarības fonda “BeOpen” (reģ. Nr/ 50008218201) kontā LV59CBBR1123215500010. Mērķis – atbalsts Robertam Jurkam.

Latvijas lepnums 2019
Publicitātes attēls

LA.lv