Latvijā
Sabiedrība

Grāmatu autors, vēsturnieks, lektors, komponists: “Latvijas lepnuma” stāsts par 26 gadus veco Dāvi0


Dāvja Beitlera veidotais Kalnciema muzejs ar nelielo ekspozīciju un rūpīgi veidoto krājumu ir ceļā uz akreditāciju.
Dāvja Beitlera veidotais Kalnciema muzejs ar nelielo ekspozīciju un rūpīgi veidoto krājumu ir ceļā uz akreditāciju.
Foto: Anda Krauze

Kalnciema muzeja izveidotājs un kalnciemiešu salidojumu organizētājs, vairāku grāmatu autors, vēsturnieks, lektors, komponējis ap 100 skaņdarbu, izveidojis un vada vokāli instrumentālo ansambli, spēlē ērģeles un ar entuziasmu rīko ērģeļu atjaunošanu, glezno un rīko izstādes… Vēstule, kurā uzskaitīti Dāvja Beitlera darbi un ar kuru viņš pieteikts “Latvijas lepnuma” balvai, ir uz vairākām lappusēm – viena no garākajām, kādas šogad saņemtas.

Par šādu veikumu mēdz teikt – mūža darbs, mūža devums, taču Dāvja gadījumā tas izklausītos dīvaini – viņam ir tikai 26 gadi.

Kad ierodamies norunātajā vietā, Dāvis mūs sagaida un tad izklāsta intervijas scenāriju – viņš padomājis par visu, ko svarīgi redzēt vai dzirdēt, lai ielūkotos pagasta vēsturē un vienlaikus iepazītu viņu pašu. Viņa aizrautībai un dzīvajai stāstījuma manierei nav iespējams pretoties. Jau drīz robs zināšanās par Kalnciemu aizpildās ar tēliem, ainavām un atziņām. Un skaņām, jo mūzikai Dāvja dzīvē ir ļoti svarīga, ja ne pati svarīgākā vieta. Tāpēc vispirms dodamies uz Kalnciema–Klīves baznīcu, kurā atrodas ievērojamas ērģeles.

 

Kalnciema pērle

“Tās ir mūsu lielākā pērle, tām tiek ļoti daudz manu spēku veltīts – es nebeidzu tās daudzināt,” lepojas Dāvis un pastāsta, ka tas ir koncerta tipa instruments ar ļoti meistarīgi izvēlētu reģistru klāstu, sniedzot iespēju atskaņot teju vai jebkuru ērģelēm komponētu skaņdarbu.

“Parasti ērģeļu būvētāji tik nelielām baznīcu ērģelēm izveido tikai vienu roku klaviatūru jeb manuāli, līdz ar to nevar spēlēt, piemēram, simfoniskā tipa ērģeļmūziku, kurā skan viena balss uz viena manuāļa, bet uz otra – tikai pavadījums. Šeit to visu var īstenot.”

Kā Kalnciems ticis pie tik diža instrumenta? Jēkabs Mediņš no slavenās Mediņu dzimtas šajā baznīcā bijis ērģelnieks – ar ļoti augstām prasībām.

Tiesa, pagaidām ērģeles skan tikai ar daļēju jaudu, jo tām trūkst gandrīz puse stabuļu. Dāvis nospēlē dažus galvu reibinošus akordus un apgalvo – dzirdētais esot tikai vāja atblāzma no tā, kas varētu būt. Pamazām ērģeles tiek atjaunotas, gaida stabuļu atgriešanos. Tās tika evakuētas pirms baznīcas jumta likšanas pirms pāris gadiem.

“To es izdarīju pats savām rokām. Izdalījām pa Kalnciema mājām – katrā mājā savs reģistrs. Man bija metāla reģistri,” viņš stāsta.

“Pats arī saliku atpakaļ, bet tad pasaucu Miku Dzenīti – vienu no diviem Rīgas Doma ērģeļmeistariem, jo domāju – lai strādā profesionālis.” Pēc atjaunošanas šis instruments būs par 90% autentisks un līdz ar to unikāls, jo mazajās lauku baznīcās ērģeles reti kur saglabājušās. Arī pati baznīca padomju gados nav cietusi kā daudzas citas, kurās ierīkotas kaltes, minerālmēslu glabātavas vai skolu sporta zāles.

Jautāju, kāpēc Dāvim ir tik svarīgi glābt ērģeles, kamēr daudzus viņa vienaudžus aizrauj un interesē pavisam citas nodarbes. Atbilde ir izvērsta un pārdomāta. “Ir cēlais un nosacīti ne–cēlais aspekts. Cēlais – šīs ērģeles ir vienīgais latviešu ērģeļu meistara Andreja Sūnākļa instruments, kas saglabājies – visas pārējās no kopumā 14 ir vai nu pilnīgi, vai daļēji gājušas bojā, pārbūvētas.

Traģiski, pilnīga karma,” Dāvis izpētījis šī unikālā meistara dzīves gājumu un zina stāstīt, ka viņš strādājis, kaut viņam bijusi tikai viena roka un redzīga viena acs. “Ne–cēlais aspekts – egoistisks prieks par skaisto skaņu. Man vienkārši ļoti patīk ērģeļu skaņa. Kad šogad uz Vasarsvētkiem ērģeles tika ieskandinātas pēc vairāku gadu klusēšanas, es šurp nācu bieži vingrināties, tāpat vien uzspēlēt. Tā man ir viena no meditācijas formām.”

Viņš piebilst – mēdz teikt, ka mežs un ērģeles atveseļo dvēseli.

Dāvis bauda abas atveseļošanas formas, bet uz komentāru, ka tad gan laikam viņš ir ļoti vesels, viņš atjoko: “Nezinu gan. Drīzāk esmu ļoti slims! Apsēsts ar visu šo!”

 

Vēstures stāstu gardēdis

Pēc baznīcas apmeklējuma braucam uz Kalnciema pagasta muzeju. Te ir vietā Dāvja Beitlera paskaidrojums, ka vēsturiskais Kalnciema pagasts vairs nepastāv – tas sadalīts teritoriālo reformu laikā, taču izrādās – tas piepildīts ar ļoti piesātinātu, bagātīgu vēsturi. Dāvis to ir rūpīgi, pat skrupulozi pētījis.

Interese izaugusi no kāda zinātniski pētnieciskā darba jau skolas laikā, kas atklājis Kalnciemu kā daudzu aizraujošu stāstu avotu.

Vēlāk Dāvis studējis vēsturi (pašlaik viņš ir doktorants, lasa lekcijas studentiem, kā arī strādā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā). Izveidojis rakstu krājumu par Kalnciemu, pats sarakstījis biezu grāmatu par Kalnciema skolas vēsturi.

“Neapšaubāmi, pētnieka indeve manī mīt. Skolas grāmatu rakstot, manī bija milzīga kaislība. Kā mākslas zinātniece Valda Viltīte reiz sacīja – atrast kaut ko arhīvā ir kaut kas līdzīgs mīlestībai. To kaislību es saprotu, bet jautājums, ko ar to darīt tālāk. Tas kaifs, tas orgasms ir piedzīvots, bet pēc tam…” Dāvis paškritiski spriež, ka tomēr dzīvot tikai arhīvos vien, veltīties vēsturei diezin vai spētu.

Pagaidām gan process šķietot pietiekami interesants, lai turpinātu. Būtu žēl, ka vērtīgie stāsti izbalē kā vecas dzimtas foto­grāfijas, kurās jaunā paaudze vairs nezina nevienu nosaukt vārdā.

Ar lepnumu viņš stāsta par izciliem novadniekiem, piemēram, Eiropā pazīstamo etnogrāfu, etnologu un Āfrikas cilšu tradicionālā dzīvesveida pētnieku Ziedoni Ligeru (1917–2001). “Piemēram, šādas grāmatas nav nevienā Latvijas bibliotēkā vai kultūras institūcijā, jo tā skaitās neiznākusi,” uzvilcis baltus cimdus, pētnieks demonstrē no krājuma izceltu latviešu etnogrāfijai veltītu Ligera darbu.

“Tas ir viens no signāleksemplāriem, kura turpmāko metienu padomju vara izņēma no tipogrāfijas 1944. gada rudenī. Šo Ligers paspēja uzdāvināt savai jaunības dienu mīlestībai.” Pēc tam Dāvis kā dārgumu izrāda jau trimdā izdotus Āfrikas etnogrāfijai un tradicionālajai tēlniecībai veltītus darbus, ko Ligers sarakstījis franču valodā. Lielas, greznas grāmatas ar oriģinālām fotogrāfijām un autora veltījuma ierakstiem. Pēc tam varam aplūkot atvilktnes, kurās baltās, numurētās aploksnēs saliktas fotonegatīvu stikla plates.

Pats muzejs pagaidām aizņem dažas nelielas istabas ar fotogrāfijām un rakstisku informāciju par Kalnciema vēsturi. Dāvis šķirsta fotoalbumu, kurā redzamas ainavas pārvērtības – kā bijis agrāk un kā izskatās tagad.

Reti kad skats mainījies uz labo pusi, par ko Dāvis neslēpj sarūgtinājumu. Agrāk par to esot ļoti pārdzīvojis, bet nu cenšoties par to nedomāt.

 

Bez slavas kāres

Vēlāk Dāvis Beitlers mūs uzņem savās mājās. Istaba atgādina bibliotēku: lielāko tiesu sienu aizņem grāmatplaukti. Vēstures, literatūrzinātnes grāmatas, enciklopēdijas. Istabas centrā – klavieres, uz kurām redzamas Dāvja sacerēto skaņdarbu notis. Viņš muzicējot kopš bērnības, mūzikas skolā beidzis akordeona klasi. Blakus istabā pie sienām Dāvja eļļas gleznas – ainavas ar spoži zilām debesīm, upēm, jūras piekrasti.

“Apdāvināti ir visi radi – vairāk vai mazāk labi rakstītāji, zīmētāji, muzikāli apdāvināti, tomēr pa akadēmisko ceļu neviens nav aizgājis,” viņš atbild uz jautājumu, no kā mantoti daudzie talanti.

“Tētis ir celtnieks, mamma ilgus gadus bija bērnudārza audzinātāja, bet pēdējos gados viņa aprūpē vecmāmiņu, kurai ir 95 gadi un piedzīvoti četri insulti.”

Ģimene pret viņa panākumiem, publisko darbību un atzinību izturoties atturīgi. Un pats?

Dāvis raksturo sevi kā ļoti paškritisku – ne visas gleznas rādāmas publiski, ne katrs skaņdarbs atskaņojams koncertos.
Saistītie raksti

“Kaut gan daudz tieku slavēts, katrā ziņā neko nedaru kādu ārēju apliecinājumu dēļ. Tas man absolūti nav nepieciešams. Ja pēc koncerta pienāk kāda kundze un pasaka, ka kāda skaņdarba laikā apraudājusies, man ir augstākā atzinība.”

Latvijas lepnums 2019
Publicitātes attēls

LA.lv