Kā pieregulēt auto braukšanai pa slideniem ceļiem? 7
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziniet, kas man “Gada auto” noslēguma ballītē patika visvairāk? Nē, ne jau tiešām teicamās “Škoda Fabia” uzvara kopvērtējumā, ne jau mana šīgada favorīta “Dacia Jogger” trešā vieta. Man patika dāmas, kuras kafijas pauzēs vērsa sarunas pavisam citā virzienā. Viena: “Nomainīju auto, šis smagāks un jaudīgāks – man sniegā bail… Vari pamācīt?” Otra: “Kā tur tajos “Brīvkalnos” ietikt? Pārāk slideni nupat tie lielceļi, lai burzmā bez treniņa drebinātos.” Trešā…
Man prieks par jums, meitenes! Prieks, ka uz skoliņu jūs nav ar sodu draudiem jādzen. Ka gribat mācīties, nevis augstprātīgi paļauties uz labām riepām, modernām stabilitātes kontrolēm un veiksmi piedevām. Tā veiksme mēdz novērsties. Bet prasmes ir stiprākas par ABS, ESP un citiem digitāliem izpalīgiem.
Labprāt palīdzēšu. Cik spēšu. Visām nevarēšu. Bet ar vienu jau “Brīvkalnos” pabiju. Kādas kļūdas viņai (arī pārējām droši vien) jālabo?
Cik tālu?
Viņa sēž nepareizi. Pirmais regulējums, kas obligāti jāveic pēc iesēšanās svešā auto (vai savējā, ja to lietojis un “pārstellējis” kāds cits), ir sēdekļa apakšējās daļas attālums no pedāļiem. Veicams vienkārši, ātri un nekļūdīgi, ja izmantojam šādu kritēriju – kreisajai kājai jāvar nospiest sajūga pedāli (ja tāds tavā auto ir) līdz galam, līdz grīdai. Turklāt jāvar to izdarīt brīvi, kājai pilnībā neiztaisnojoties.
Pārāk tāls sēdekļa regulējums ir plaši izplatīta kļūda, sevišķi vidējās un vecākās paaudzes gluži labiem un par savu taisnību bieži vien pārliecinātiem braucējiem. Tas dzimis krietni sen kā reakcija pret konstruktīvajām neērtībām padomju automobiļos, kuros sēdekli bieži vien pietiekami tālu atbīdīt nevarēja. Tad nāca “FIAT” kopija VAZ, nāca mode sēdēt tālu un stūri turēt izstieptās rokās. Un mēs aizšļūcām par tālu, pieradām pie šķietami sportiska stāvokļa, kurš tomēr, izrādās, ir pārāk saspringts. Turklāt bīstams avārijas gadījumā, jo iztaisnota locītava nevar triecienu amortizēt.
Tātad – ne pārāk tālu. Pamēģiniet pavirzīt sēdekli knikšķīti, divus tuvāk. Nu pamēģiniet, lai gan pieradumi protestē ne pa jokam. Pamēģiniet, un jūs konstatēsiet, ka kājas šādā atbrīvotā stāvoklī strādā vieglāk un tīkamāk. Kreisā nevis bezdarbībā guļ uz grīdas, bet balstās pret to līdzās pedālim, dodot papildu stabilitāti. Nekrītiet, protams, otrā galējībā. Nav nekādas vajadzības atraut stilbus no sēdekļa un piespiest ceļgalus stūres ratam. Meklējiet zelta vidusceļu. Kā visās lietās.
Un nu par stūrēšanu, par pareizām iemaņām šajā droša un tīkama brauciena pamatelementā, kuram pietiekamā apjomā vieta autoskolu lielākās daļas programmās diemžēl nav atrasta.
Izstieptās rokās?
Šis sauklis (tāpat kā iepriekš pieminētā sēdekļa pārlieku tālā atbīdīšana) pie mums atnāca reizē ar VAZ. Šis auto atnesa ne tikai kaut cik modernu sēdekļa regulēšanu iespēju, bet arī pirmo daudzmaz normāli pagriežamu stūres ratu. To tiešām varēja vadīt arī ar izstieptām rokām pretstatā volgai un moskvičam, kuros tīri fiziski tā vien prasījās krietni barankā ieķerties un to tādā īstā autobusa manierē – saliektiem elkoņiem (kuri gan pašam sānos dūrās) grozīt. Tā arī darījām.
Receptes bija dažādas. Piemēram, “sēdi tā, lai, rokas liekot uz “desmit” un “divi” (pēc pulksteņa ciparnīcas orientieriem), tās būtu mazliet ieliektas vai arī – “ar izstieptām (vai gandrīz izstieptām) rokām jāvar aizsniegt stūres augšējo punktu”. Patiesībā tās visas ir maķenīt aplamas. Jo stūres ratu ar, piemēram, labo roku jāvar brīvi, elkoni pilnībā neiztaisnojot un plecu no atzveltnes neatraujot, aizsniegt ne tikai punktos “trīs” un “deviņi”, bet arī pašā tālākajā – “divpadsmit”. Tikai šādā stāvoklī, kas daudziem atkal šķitīs neparasti tuvs, jūs iegūstat iespēju ar vienu (un arī otru) roku patiešām vadīt stūres ratu pa visu aploci. Nevis grābstīties, kur pagadās, ja auto trajektorija slidenā līkumā sāk atšķirties no gribētās.
Laba braucēja rokas uz stūres ir tikai tā. Vienmēr!!! Atruna – te jau viss mierīgi, braucu lēni, kad vajadzēs, satveršu pareizi – neder. Tikai tā lēnākā, bet sarežģītā pilsētas kustībā tu būsi gatavs zibenīgai virziena maiņai un rata pagriezienam (bez pārtveršanas) par 180, pat gandrīz 240 grādiem.
Labajā pagriezienā vadošā būs kreisā roka. Kreisajā – otrādi. Pārejot uz taisni, abas atgriežas savās klasiskajās (“virs spieķa”) pozīcijās.
Jātrenē reflekss
Lai gan izklausās vienkārši, arī kvalifikācijas paaugstināšanas skolām (“DBS”, “Auto akadēmija” u. c.) vienas dienas kursos pareizi stūrēt kādu iemācīt izdodas reti. Var mēģināt tikai pārliecināt, ka neatlaidīga pašmācība dos patīkamus augļus.
Pareizas stūrēšanas treniņš patīkami atšķiras no, piemēram, ekstrēmas bremzēšanas vai šķēršļa apbraukšanas mācībām ar to, ka ir lēts. Sākuma fāzē nekur nav jābrauc. Liec priekšējos riteņus uz sniega vai vismaz peļķē, ieslēdz motoru – lai stūres pastiprinātājs strādā. Un grozi ratu simtiem reižu līdz beznosacījuma refleksu līmenim. Ievēro pareiza tvēriena kanonus arī vislēnākajos un vienkāršākajos ikdienas braucienos. Centība atmaksāsies, kad būs jātrāpa kādam citam, kļūdu pieļāvušam, garām. Pat ja kritisku situāciju nebūs, brauciens pilsētā kļūs daudz patīkamāks, bez liekām haotiskām roku kustībām.
“Zem stūres”
No slīdes viņai bail visvairāk. Lai gan – “Brīvkalnu” plašumos drīz pārliecināmies, ka velns nav tik melns, kā to mālē. Automobiļi (pat desmitgadīgi kā šis “Mercedes”) kļuvuši tik gudri, ka klasisko pakaļējās ass slīdi gandrīz vai nepieļauj. Bloķē lieko jaudu, un dziļi “driftēt” nav iespējams – pat ja gribi. Un, ja arī dibentiņš mazliet paslīd, dabiskā reakcija ir pareiza (stūri pakaļējās ass slīdes virzienā!).
Bet viena kļūda sniega un ledus ceļos piemīt daudziem. Vainīga ir arī elektroniski stabilizēta auto tendence “stumt priekšu ārā”. Gudri sakot, nepietiekama pagriežamība. Kā rīkoties stūrētājam, ja gadījies līkumā iebraukt par ātru un jūtat, ka krūmi skrien virsū? Instinkti bļauj – griez stūri vēl vairāk! Aplami. Stūrējošo riteņu saķeres resursi ir izsmelti, šāda rīcība nedos neko. Cits instinkts kliedz – briesmas, bremzē! Vēlreiz aplami. Bremzēšana izjauks visu četru riteņu saķeri ar ceļu, un grāvis klāt, kā likts.
Pareizā rīcība – maiga un aukstasinīga. Stūrīti drusciņ atpakaļ, līdz tās normālas reakcijas atjaunojas, gāzīti arī mazliet nost – automobiļa stūrējošajiem riteņiem kļūs vieglāk. Un pa grāvja kantīti esam laimīgi nolaipojuši…
Kļūdas ir labojamas, ja nav slinkums padomus uzklausīt un pavingrot: uz trasīti vajadzētu atbraukt regulāri.
