Viena no izstādes “Mariupole – nesalauzta” gleznām – ukraiņu mākslinieces Marijas Poļakovas “Lūgšana par mūsu aizstāvjiem”.
Viena no izstādes “Mariupole – nesalauzta” gleznām – ukraiņu mākslinieces Marijas Poļakovas “Lūgšana par mūsu aizstāvjiem”.
Publicitātes foto

Ukraiņu kultūras gads, Katrīna Gupalo, “Rotkho”, Purvītis, Hamatova… Laika spilgtākie nospiedumi Latvijas kultūrā 2022. gadā 0

Aija Kaukule, Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam 32
TV24
“Kāpēc Zelenskis to lietu izspēlēja?” Rajevu pārsteidzis paziņojums par Ukrainā sagatavotajām 14 jaunām armijas brigādēm 77
Viedoklis
Armands Puče: Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību 82
Lasīt citas ziņas

Šogad spilgtākajos kultūras notikumos lielākoties jūtama pasaules ģeopolitiskās zemestrīces klātbūtne. Krievijas iebrukums Ukrainā tiešāk vai netiešāk izmainījis ne tikai tēmas, kas kopš 24. februāra nokļūst kultūras artefaktu epicentrā, bet arī veidu, kā saredzam kultūras un mākslas balsi sabiedrībā, nemitīgi karsējot jautājumu par kultūras un mākslas (a)politiskumu. Neizbēgami, ka arī “Kultūrzīmju” iezīmētie gada notikumi kultūrā lielākoties iekrāsojušies Ukrainas zīmē.

LAIKA NOSPIEDUMS

Ukraiņu kultūras gads Latvijā

CITI ŠOBRĪD LASA

2022. gads kļuva ne tikai par kara gadu, bet arī par ukraiņu kultūras gadu, un Latvijā šīs senās slāvu kultūras tradīcijas un to mūsdienu turpinātāji izgaismojās īpaši spilgti. Jau no kara pirmajiem mēnešiem Latvijas kultūrtelpā notika ukraiņu mākslas izstādes, uzstājās mūziķi, notika teātru izrādes… Iespējams, pats pirmais, kurš aizsāka būtisku kara laika tradīciju – Ukrainas himnas dziedājumu pirms katras mūsu Nacionālās operas un baleta izrādes –, bija Doneckā dzimušais ukraiņu bass Pavlo Balakins.

“Kultūrzīmes” uzskaitīs tikai dažus no Latvijā pieredzētajiem ukraiņu mākslas, mūzikas notikumiem.

Aprīlī Rīgā, Jūrmalā un Cēsīs izskanēja Ukrainas nacionālā kamerorķestra “Kijivas solisti” koncerti: “Mēs spēlējam mieram,” teica kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs Anatolijs Vasiļkivskis.

Maijā Dailes teātrī notika Kijivas Drāmas un komēdijas teātra viesizrāde ar ukraiņu dramaturģes Natālijas Vorožbitas lugu “Sliktie ceļi”. Šo pašu lugu Jaunajā Rīgas teātrī jūnijā iestudēja arī režisore Kristīne Krūze.

Augustā Mežaparka Lielajā estrādē uzstājās etnohaosa mūzikas grupa “DakhaBrakha” un, kā stāstīja tās vadītājs Vladislavs Troickijs: “Jau kara pirmajās nedēļās izveidojām īpašu programmu, ko nosaucām “Ukraina – uguns!”. Toreiz nolēmām, ka abas grupas – “DakhaBrakha” un “Dakh daugthers” – izveidos tā saucamo “art front”, mākslas fronti, jo sapratām, ka valsts aizsardzībai mūsu spēki ir lietderīgāki, efektīgāki un jo īpaši tieši šeit, Rietumos.” Tāpat augustā Rīgā tūres “Help for Ukraine” ietvaros uzstājās arī ukraiņu vispopulārākā rokgrupa “Okean Elzy”. Abas supergrupas lielu daļu no koncertu ienākumiem novirzīja palīdzībai Ukrainas armijai un kara bēgļiem.

Ukraiņu mākslinieku izstāžu Latvijā šī gada laikā bijis daudz, turklāt vairāki mākslas darbi nu jau tapuši arī mūsu valstī. Septembrī Eiropas Savienības mājā atvēra ukrainietes Marijas Zeņkovas izstādi “Ar mīlestību no Kijivas”, savukārt novembrī Latvijas Mākslinieku savienības galerijā bija apskatāma ceļojošā izstāde “Маріуполь не скорний”/”Mariupole – nesalauzta”, kurā ar saviem darbiem piedalījās arī latviešu mākslinieki. “Mēs esam nācija, kuru nevar nospiest uz ceļiem. Mēs, mākslinieki, šo ziņu gribam nest pasaulē, uzrunājot starptautisko sabiedrību ar audeklu un krāsu,” uzsvēris projekta idejas autors un kurators, Mariupoles mākslinieks Valērijs Juričkovskis.

Reklāma
Reklāma

GADA NOTIKUMS MĀKSLĀ

Purvīša mantojumu godinot

Izcilā latviešu ainavista Vilhelma Purvīša 150. jubilejai veltītā izstāde “Purvītis” kopumā piesaistīja 75 972 skatītājus.
Publicitātes foto

Izcilā latviešu ainavista Vilhelma Purvīša 150. jubilejai veltītā izstāde “Purvītis”, kura no 28. maija līdz 16. oktobrim norisinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā, kļuva par otro apmeklētāko izstādi LNMM pēdējo 30 gadu vēsturē – tā kopumā piesaistīja 75 972 skatītāju uzmanību.

Kā atzina izstādes kuratore Aija Brasliņa un ekspozīcijas māksliniece Sandra Krastiņa, eiropeiskā latviešu klasiķa vārds Latvijas mākslas vēsturē un sabiedrības priekšstatos kļuvis par vienu no nacionālās identitātes simboliem, gleznotāja radīto dzimtās ziemeļnieciskās dabas koptēlu, tāpat kā klasiski komponēto Latvijas ideālo ainavu gadalaiku mijā, mēdz uztvert kā nacionālās ainavas kanonu.

Vecmeistaram veltītā jubilejas retrospekcija aptvēra dažādu daiļrades periodu 103 mākslas darbu izlasi no vairākām muzeju un privātkolekcijām, ko papildināja Jaņa Rozentāla gleznots Purvīša portrets un 21 faleristikas kolekcijas priekšmets – medaļas un citi apbalvojumi, kas bija piešķirti Vilhelmam Purvītim.

Līdzās pamatekspozīcijai Lielajā zālē LNMM izstādes laikā piedāvāja vēl nebijušu iespēju, uzkāpjot pa sastatnēm četru metru augstumā, tuvumā aplūkot vienu no Purvīša sienu gleznojumiem, kas rotā trešā stāva vestibilu – 1907. gadā radīto ainavu “Kokneses pilsdrupas”. Trīs muzeja linešu gleznojumi ir mākslinieka vienīgais veikums monumentāli dekoratīvajā glezniecībā.

GADA CILVĒKS KULTŪRĀ

Dziedātāja KATRĪNA GUPALO: Ukrainas spilgtā balss

Mūziķe un dziedātāja Katrīna Gupalo neatlaidīgi un nepagurstot apliecinājusi būtisko – mūzikas un kultūras valodā iespējams pacelt balsi, šķērsojot koncertzāļu robežas.
Foto: Timurs Subhankulovs

Mūziķe un dziedātāja Katrīna Gupalo neatlaidīgi un nepagurstot apliecinājusi būtisko – mūzikas un kultūras valodā iespējams pacelt balsi, šķērsojot koncertzāļu robežas, un likt skanēt līdzi daudzām citām. Katrīna Gupalo to darījusi, koncertos un ierakstos pievēršot uzmanību Krievijas iebrukumam Ukrainā, vācot ziedojumus Ukrainas cilvēku atbalstam un savā mūzikā spēcinot cīņas sparu. Jau martā, pirmajās kara dienās, mūziķi, tāpat kā daudzus citus, pārņēmis izmisums, dusmas, sēras un panika.

Šīs emocijas mūziķe izvēlējusies pārvērst spēkā un enerģijā, radot dziesmu “Resistance” (“Pretestība”) un tajā apvienojot vairāk nekā 40 mūziķus no Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Ukrainas. 27. martā pēc Katrīnas Gupalo un Andreja Osokina ierosmes Kronvalda parkā pretī Krievijas Federācijas vēstniecībai aizsākās akcija, kurā klavieres “Україна” Ukrainas karoga krāsās tikai aicināts spēlēt ikviens.

Arī visu vasaru notikušais pianista Andreja Osokina Brīvības festivāls, kas šogad, reaģējot uz Krievijas militāro agresiju, bija veltīts Ukrainai, skanēja caur Katrīnas sirdsbalsi. “Šis gads kopš 24. februāra ir absolūti Ukrainas zīmē,” viņa teic “Kultūrzīmēm” un piebilst: “Kultūrai un māk­slai ir lielāka misija šajā laikā – runāt par procesiem, kas notiek šobrīd, iedvesmot cilvēkus, dot viņiem spēku, enerģiju un emocionālo atbalstu. Daru to, kas man jādara, un prieks, ka kopā ar mani to darīja un dara daudzi citi mūziķi un mākslinieki. Paldies visiem, kuri atbalsta, ziedoja un turpina ziedot Ukrainai un tās cilvēkiem – caur to jūtu, ka esam kļuvuši cilvēcīgāki.”

GADA NOTIKUMS MŪZIKĀ

Garančas un Berlīnes filharmoniķu vēstījums

Mecosoprāns Elīna Garanča 4. maija koncertā Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” uzstājās kopā ar Berlīnes filharmoniķiem.
Publicitātes (Stephan Rabold) foto

Maija sākumā Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” tika aizvadīts neaizmirstams notikums ne tikai koncertzāles, bet arī Latvijas mūzikas vēsturē – “Berlīnes Filharmonijas orķestris” kopā ar pasaules opermūzikas zvaigzni Elīnu Garanču izcilā diriģenta Kirila Petrenko vadībā klausītājiem Latvijā un pie televīzijas ekrāniem visā pasaulē dāvāja vērienīgo “Eiropas koncertu”, lai mūzikā vēstītu par brīvību, neatkarību un mieru.

Koncertam sākotnēji bija paredzēts notikt Odesā, taču karadarbības dēļ tika meklēta cita norises vieta un Latvija tika izvēlēta par īpašu mērķi: “Mēs uzreiz domājām par Baltijas valstīm un to vēsturi. Latvija bija okupēta un atguva neatkarību tikai 1991. gadā,” pauda Berlīnes Filharmonijas orķestra ģenerālmenedžere Andrea Zīčmane.

GADA NOTIKUMS TEĀTRĪ

Dailes “Rotkho” pārkāpj robežas

Publicitātes (Artūra Pavlova) foto

Dailes teātra iestudējums “Rotkho” ieguva “Spēlmaņu nakts” titulu “2022. gada lielās formas izrāde”. Stāsts par viltojumu un oriģinālu, kā arī to paradoksālajām metastāzēm virtuālajā vidē kļuvis par teju nepārspētu Dailes teātra kases grāvēju, un šobrīd biļetes izpirktas jau četrus mēnešus uz priekšu.

Iestudējums saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu arī par labāko režiju – ar Latvijas teātra balvu godalgots poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, bet kategorijā “Gada aktrise otrā plāna lomā” par Melas Rotkho lomu balvu ieguva aktrise Vita Vārpiņa. Savukārt scenogrāfs Fabjēns Ledē par izrādes vizuālo noformējumu tika titulēts kā “Gada vizuālā tēla autors”.

LATVIJAS VĀRDS PASAULĒ

“Janvāris” plūc laurus kinopasaulē

Kadrs no Viestura Kairiša spēlfilmas “Janvāris”.
Publicitātes (Laura Aizupieša) foto

“Skaists, personisks pieaugšanas stāsts uz nemierīga laikmeta fona. Aktieru sniegums ir lielisks, filmas varoņu trauslums, neraugoties uz situācijas brutalitāti, mūs visus aizkustināja. Filma ir skaists veltījums Kino un brīvībai; diemžēl stāsts ir joprojām aktuāls, jo redzam līdzīgus notikumus šābrīža pasaulē,” trāpīgi par režisora Viestura Kairiša un “Mistrus Media”, kā arī Polijas un Lietuvas līdzproducentu veidoto filmu “Janvāris” paudusi prestižā Romas kinofestivāla “Festa del Cinema di Roma” žūrija.

Tā filmai piešķīrusi trīs svarīgākās balvas: labākā filma, labākā režija (Viesturs Kairišs), labākais aktieris (Kārlis Arnolds Avots). Filma triumfējusi arī citur pasaulē – balva par labāko režiju V. Kairišam piešķirta arī Varšavas Starptautiskajā kinofestivālā, filma arī atzīta par labāko ārvalstu filmu Traibekas starptautiskajā filmu festivālā Ņujorkā.

Žēl, ka “Janvāri” kā Latvijas nacionālo pieteikumu “Oskaru” sacensībai ASV Kinoakadēmijas žūrija neiekļāva balvas “īsajā sarakstā”. Gluži neticams panākums ir arī populārā kritiķu reitinga portāla “Rotten Tomatoes” statistiski bezkaislīgais vērtējums – “Janvāris” ieguvis simts procentu novērtējumu, ko saņem tikai retā filma – tas nozīmē, ka pasaules kinokritiķu vērtējums visos gadījumos bijis vairāk pozitīvs nekā negatīvs. Likumsakarīgi, ka filma “Janvāris” ir arī līdere šā gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nomināciju skaita ziņā – to ir pavisam 12. Arī skatītāju atsaucība ir vērā ņemama – decembra vidū “Janvāri” bija noskatījušies jau 32 tūkstoši skatītāju.

Atzinības vārdi jāteic gan filmas mākslinieciskajai komandai, gan neticami trāpīga bijusi arī tās veidotāju īstā brīža intuīcija. Vēsturiski autobiogrāfiskais stāsts par jauniem kinematogrāfistiem, kurus ierauj Rīgā notiekošajos 1991. gada janvāra politiskajos notikumos jeb barikāžu laikā, vēsta par brutālu pārmaiņu periodu, un līdzīgas sajūtas šobrīd valda Ukrainā, bet atbalsojoties – arī Latvijā un Eiropā, bet terora cēlonis toreiz un tagad ir tas pats – Padomju Savienība un tās varas mantinieces, Krievijas, agresija. “Ir saslēgušās divas lietas – kino radīšanas neprāts, tas ārprātīgais avangards, ko tur filmē jaunieši, un ģeopolitika,” intervijā “Latvijas Avīzei” starptautiskos panākumus skaidro režisors Viesturs Kairišs.

GADA AŽIOTĀŽA

Hamatovas jautājums Latvijas teātrī

Vispretrunīgāk vērtētais notikums kultūrā – Krievijas aktrises, kādreizējās Putina atbalstītājas Čulpanas Hamatovas uzņemšana Latvijas teātra vidē.
Foto: Zane Bitere/LETA

Vispretrunīgāk vērtētais notikums kultūrā šogad nav saistīts ar kāda neviennozīmīga mākslas darba nonākšanu publiskajā diskusijā, kā tas gadījies citkārt. Lielāko ažiotāžu raisījis cits notikums – Krievijas slavenās aktrises, kādreizējās Putina atbalstītājas Čulpanas Hamatovas uzņemšana Latvijas teātra vidē, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā viņai pametot Krieviju un Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskajam vadītājam un režisoram Alvim Hermanim angažējot aktrisi JRT štatā, kur A. Hermanis kopā ar Č. Hamatovu iestudējuši kopīgu izrādi “Post Scriptum”.

Vēl lielāku neizpratni raisīja “Spēlmaņu nakts” žūrijas negaidītais lēmums par lomām šajā izrādē piešķirt Č. Hamatovai labākās aktrises godu. Teātra kritiķe, “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētāja Edī­te Tišheizere nesaredzēja problēmu, sakot: “Žūrijas uzdevums ir, bija un būs vērtēt mākslas darbu kvalitāti. Un Čulpanas Hamatovas vairākas lomas izrādē “Post Scriptum” ir izcils veikums.” Tikmēr vairāki kultūras jomas pārstāvji publiski nosodīja šo lēmumu, uzsverot, ka māk­sla nav šķirama no politikas un nu esam devuši gluži nelāgu zīmi Ukrainai, ceļot labākās Latvijas aktrises godā cilvēku, kurš gan nesis agresora karogu Soču olimpiskajās spēlēs kopā ar sportisti Alīnu Kabajevu, gan uzstājies Krimā arī pēc 2014. gada. Tikmēr JRT vadītājs A. Hermanis ažiotāžu nodēvējis par “raganu medībām”, uzsverot Krieviju pametušās aktrises drosmi publiski paust nosodījumu Putinam par spīti draudiem viņas dzīvībai. Notikušais turpina uzjundīt virkni jautājumu. Vai kara laikā iespējams saglabāt konceptu “māksla māk­slai”? Vai jebkad iespējams “nomazgāt” atbildību par sadarbību ar represīvu režīmu, arī domājot par vietējiem čekas maisiem. Šajā laikā gribētu teikt, ka nē.

NOTIKUMS POPKULTŪRĀ

“Positivus” riskē un uzvar

Hip hop izpildītāja Megan Thee Stallion uzstājas festivālā “Positivus” Lucavsalā.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Pēc divu gadu kovidpauzes šovasar pie izslāpušās publikas atgriezās Latvijas populārās mūzikas festivālu celmlauzis un ilgstošs flagmanis – “Positivus”. Ne tikai atgriezās, bet arī visai drosmīgi mainīja festivāla norises vietu – Salacgrīvas priežu vietā “Positivus” dārdēja galvaspilsētas viducī Lucavsalā. Vēl vairāk, radikāli mainīts arī festivāla muzikālais piedāvājums – ilggadējo “Positivus” firmas ēdienkarti, “indie” mūziku, pilnībā nomainīja aktuālais hiphops. Tomēr – kas neriskē, tas nespēlē repu tūkstošgalvu pūlim pašā Rīgas sirdī.

Nevar noliegt, risks zaudēt pastāvīgo apmeklētāju – mūzikas gardēdi nu jau virs 25 – attaisnojās, jo uz Lucavsalu 15. un 16. jūlijā publika plūda. Tiesa, cita – lielākoties jaunieši (ap 20 tūkstošiem dienā). Šā brīža pasaules poprepa flagmaņu – “ASAP Rocky” un “Megan Thee Stallion”, arī anša un citu vietējo reperu priekšnesumu aktīvā rezonanse nepārprotami parādīja, ka arī vietējā populārajā kultūrā karalis ir hiphops.

Šajā valodā runā jaunā paaudze, patīk mums tas vai ne, lai arī “Prāta vētras” muzikālās dzīvesziņas mazliet sentimentālo magnētu visās paaudzēs tas vēl nepārspēj. Starp citu, “Positivus” netrūka arī cerēto ārzemnieku, kas liek domāt, ka Rīgas pašvaldības investīcija divu simtu tūkstošu apmērā tomēr ir tālredzīgs ieguldījums kultūrtūrisma veicināšanā. Bet to vēl redzēsim nākamgad, jo festivāls laidīs saknes vēl dziļāk Lucavsalas zemē.

GADA NOTIKUMS LITERATŪRĀ

Izdevniecības “Liels un mazs” izraušanās

Viens no Kultūras ministrijas dibinātā apbalvojuma “Izcilības balva kultūrā” laureātiem šogad bija izdevniecība “Liels un mazs”, kas saņēma balvu par augstvērtīgu, sociāli aktīvu un starptautiski plaši atzītu sniegumu bērnu grāmatniecībā. Izdevniecībai šis gads vainagojies ar prestižo Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu kategorijā “Gada labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā”. Interesanti, ka, lai gan “Liels un mazs” vislabākā Eiropas grāmatu izdevēja titulu ieguva tikai šogad, šī bija piektā reize pēc kārtas, kad izdevniecība “Liels un mazs” balvai tika nominēta.

Turklāt – Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu “New Horizons” (“Jaunie apvāršņi”), ko žūrija katru gadu piešķir īpaši novatoriskai bērnu grāmatai, šogad saņēma “Liels un mazs” izdotā rakstnieces Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni” ar Evijas Pintānes ilustrācijām. Grāmatas dizaina autors ir Artis Briedis. “Liels un mazs” direktore Alīse Nīgale teic, ka darbā sekojot Laimes zelta likumiem: “Vienmēr uzticies savai nojautai, un reizēm, lai kaut kur nokļūtu, ir jāapstājas. Ieelpo. Izelpo. Nesteidzies. Tavas domas tevi aizvedīs pa pareizo ceļu.”

ANTINOTIKUMS KULTŪRĀ

Kultūras celtnes būvniecības pauzē

2022. gadu vairākas kultūras institūcijas un kultūras baudītāji gaidīja ar lielām cerībām, ka uz priekšu pavirzīsies jaunu kultūras celtņu atjaunošana un būvniecība, domājot gan par skatītāju ērtībām, gan krietni uzlabojot nepiemērotus darba apstākļus aktieriem, māksliniekiem, mūziķiem. Diemžēl kara un pandēmijas raisītā sadārdzinājuma un kovidlaika seku radītā darbaspēka trūkuma dēļ šogad aizkavējies vai pārtraukts ne viens vien gaidītais būvniecības process.

Jau tagad zināms, ka Jaunais Rīgas teātris nepārcelsies uz atjaunotajām teātra telpām Lāčplēša ielā 11. martā, kā bija plānots, būvniekam “Skonto būvei” nespējot nodrošināt darba tempus. Vēl sliktāk klājies Valmieras teātrim, kur ziemas aukstumā būvdarbi apstājušies pavisam – lauzts līgums ar būvniekiem, pilnsabiedrību “SBSC” teātra pārbūves projektā, jo darbu izmaksas sadārdzinājušās uz pusi, bet tikmēr teātra ēka salst demontētā, kritiskā stāvoklī, bet būvdarbu gala termiņi neiezīmējas.

Apstājušies arī plānotie Lielās ģildes rekonstrukcijas darbi, jo vajadzīgi papildu 3,6 miljoni, kuru šobrīd nav, bet tikmēr Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķiem joprojām jāuzturas darbam nepiemērotā vidē, sezonu turpinot nerekonstruētās telpās. Iekavēto darbu sarakstam varam pievienot arī Dailes teātra skvēra (ne)atjaunošanu, tas tā arī netika atklāts 18. novembrī, kā solīts. Notikušais ar šaubām liek raudzīties arī nākotnē, bažījoties, vai tuvā nākotnē tiksim gan pie Nacionālās akustiskās koncertzāles, gan Laikmetīgās mākslas muzeja.

GADA LATVIEŠU STĀSTS KINO

Ivara Selecka filma “Zemnieki”

Kadrs no Ivara Selecka dokumentālās filmas “Zemnieki”.
Publicitātes foto

Šogad Latvijas kino laukā raža ir patiešām daudzveidīga un jaudīga. Tapuši vērtīgi darbi, kuros šoreiz skatiens pārmaiņas pēc pievērsts ne tikai Latvijas vēstures notikumu šķetināšanai, lai gan netrūka arī tā, bet notikumiem šeit un tagad. Īpaši izceļams gan Lindas Oltes skarbais sistēmas bērnu stāsts viņas debijas spēles filmā “Māsas”, gan asprātīgā un dzimumu līdztiesības kontekstā trāpīgā Signes Baumanes animācijas filma “Mans laulību projekts”, gan Matīsa Kažas nospriegotā jauniešu drāma un naktsdzīves hronika “Neona pavasaris” un, protams, Viestura Kairiša autobiogrāfiskais barikāžu stāsts “Janvāris”.

Tomēr šoreiz “Kultūrzīmes” vēlas godināt latviešu dokumentālā kino lielmeistara Ivara Selecka dokumentālo filmu “Zemnieki”, kurā meistars kopā ar operatoru Valdi Celmiņu portretē sešas dažādas ģimenes un parāda Latvijas “zīmola” – lauku – un to cilvēku pārvērtības šajā laikā.

Notvertas gan grūtības, pilsētniekiem īstenojot sapni par dzīvi laukos, gan skumji aizejošais mazo viensētu laikmets, gan nākotne lielajās, pelnošajās saimniecībās, bet pāri visam – ģimenes un mīlestības nepavisam ne vienkāršais stāsts. Dzīvs, pulsējošs un latvisks. Tas viss – režisora un operatora nemoralizējošā kameras acī, iemūžinot Latvijas ainavu 21. gadsimta sākumā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.