Boriss Skosirevs – Andoras karalis Boriss I (atzveltnes krēslā) aresta laikā.
Boriss Skosirevs – Andoras karalis Boriss I (atzveltnes krēslā) aresta laikā.
Foto: VIDA PRESS

Nozagtais zelta pulkstenis un dīvainā kapa plāksne! Andoras karaļvalsts neticamais stāsts 5

Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
“Tas ir beigu sākums! Melni mākoņi dosies tur, kur lec saule!” Nostradama prognoze 2025. gadam 20
Lasīt citas ziņas

Viens no Eiropas un vispār visas pasaules mazākajiem valstiskajiem veidojumiem ir Andora, kas atbilstoši iekārtai arī mūsdienās joprojām ir monarhistiska karaļvalsts, kuras līdzvaldīšanā piedalās Francijas un Spānijas ielikteņi jeb pirmās prezidents un otru pārstāvošais Katalonijas pilsētas Seudurželas bīskaps.

Tostarp šīs valstiņas vēsturē zināma kāda epizode, kad par Ģenerālo padomi dēvētais parlaments vietējiem iedzīvotājiem bija izvēlējis pašiem savu karali. Un par tādu pēkšņi kļuva pārdrošs avantūrists un izbijis Krievijas impērijas pavalstnieks Boriss Skosirevs, kurš attiecīgajā tronī spēja noturēties kopumā 12 dienas – no 1934. gada 8. līdz 20. jūlijam.

Savdabīgi pārvaldītā pundurteritorija

CITI ŠOBRĪD LASA
Andoras ainava ap 1910. gadu.
Foto: MARY EVANS PICTURE LIBRARY/SCANPIX

Šīs pundurvalstiņas nosaukums cēlies no Spānijas ziemeļu daļu un Francijas dienvidu apgabalus apdzīvojošās basku tautas valodas vārda ‘andurrial’, kas nozīmē ‘tukšums’ (faktiski – tukšītis, tukšumiņš). Nezin kāpēc gan tieši tā… Katrā ziņā līdz 13. gadsimtam šīs savdabīgās kalnu teritorijas piederība bija nepārejošu lielo kaimiņvalstu strīdu objekts. Taču 1278. gadā Francija un Spānija panāca vienošanos par neitralitātes piešķiršanu šai valstij, vienlaikus par līdzpārvaldniekiem ieceļot franču grāfu Fuā un spāņu bīskapu no Seudurželas.

Lielās franču revolūcijas laikā (1789–1799) Andora kļuva pilnībā neatkarīga, jo jaunā Francijas vara anulēja visus iepriekšējos starpvalstu aktus. Taču jau 1806. gadā mazās karaļvalsts iedzīvotāji paši ar iesniegumu vērsās pie Napoleona Bonaparta, lūdzot atjaunot līgumu par līdzpārvaldīšanu kopā ar spāņu bīskapu.

Napoleons lēma par labu pundurvalsts vēlmei, atjaunojot iepriekšējās un tik pietiekami senās tradīcijas. Tādējādi tiesības uz līdzvaldīšanu pārgāja arī Francijas imperatora rokās, bet vēlāk, kad monarhija bija likvidēta, tās attiecīgi nonāca pie Franču republikas prezidenta, un tā tas saglabājies līdz pat mūsu dienām.

Līdz 1993. gadam pundurvalsts saviem sizerēniem maksāja ikgadējo nodevu: Francijas prezidentam 960 frankus, Seudurželas bīskapam 460 pesetas un vēl 12 siera rituļus, 12 kapaunus (kastrēti gaiļi), 12 irbes un sešus cauraudzīšu gabalus. Taču vienlaikus visas ar kopienas dzīvi saistītās ikdienas lietas pārvaldīja un par tām lēma valsts augstākais likumdošanas orgāns – vienpalātas Ģenerālā padome, ko veidoja divi desmiti par viscienījamākajiem atzītie karaļvalsts pilsoņi.

Foto: SHUTTERSTOCK

Var piebilst, ka Andoras iedzīvotāji pietiekami ilgu laiku nevēlējās mainīt savu ierasto dzīvesveidu. Francijas un Spānijas visi mēģinājumi kaut kādā veidā pietuvināt pundurvalsti tā dēvētajai “civilizācijai” atdūrās pret īsteni kaismīgu pretestību.

Piemēram, kad mazajā valstiskajā veidojumā arī uzradās telegrāfs, andorieši naktīs sapulcējās nelielās grupās un izlēmīgi nozāģēja praktiski visus stabus un pārgrieza visus vadus, lai tādējādi saglabātu iespēju nepieļaut ciešākus sakarus ar ārējo pasauli, no kuras viņi gluži pamatoti negaidīja nekā īpaši laba.

Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā Francija un Spānija sāka būvēt cauri mazajai karaļvalstij ejošu ātrgaitas automobiļu ceļu. Tā iespaidā Andorā sāka parādīties aizvien vairāk ārvalstu uzņēmēju ierīkotu veikalu un dažādu citu iestāžu. 1933. gada 17. aprīlī Ģenerālā padome īstenoja vēlēšanu tiesību reformu: kopš tā brīža vēlēšanās drīkstēja piedalīties visi 25 gadu vecumu sasniegušie vīrieši (iepriekš to drīkstēja darīt tikai oficiāli ģimenes tēvi).

Reklāma
Reklāma

Vārdu sakot, ap to laiku pundurvalsts atradās lielu pārmaiņu krustcelēs. Un tieši tad tur uzradās vēl arī kāds bijušais krievu tā dēvētās “baltās emigrācijas” pārstāvis vārdā Boriss Skosirevs…

Nozagtais zelta pulkstenis un citi piedzīvojumi

Kā vienu no galvenajiem argumentiem pretendēšanai uz troni Skosirevs lika galdā vēstuli no Orleānas Žana jeb hercoga de Gīza (attēlā), kurš bija viens no legāli pierādāmiem franču monarhijas troņa mantiniekiem.
Foto: VIDA PRESS

Kā jau tamlīdzīgos gadījumos jābūt, šā cilvēka biogrāfijā joprojām saglabājies ļoti daudz neskaidrā. Kāda no noturīgākajām versijām pauž, ka viņš dzimis tagadējā Viļņā aptuveni 1896.–1900. gadā un viņa tēvs bijis Pēterburgas kupcis jeb tirgonis, kurš pamanījies kļūt turīgs, piegādājot Krievijas cara galmam ieročus un citu militāro atribūtiku. Pats Skosirevs allaž esot paudis, ka cēlies no senas krievu muižnieku dzimtas, lai gan nekad nav spējis uzrādīt šo iespējamo faktu apliecinošus dokumentus.

Tāpat nav zināms, kādu izglītību guvis nākamais Eiropas pundurvalsts karalis un vai viņam vispār tāda bijusi tādā klasiskā izpratnē. Tostarp viņš pats apgalvojis, ka izglītojies gan Oksfordā, gan Parīzes Luija Lielā licejā, lai gan viņa vārds nav atrodams šajās mācību ie­stādēs savulaik studējušo audzēkņu sarakstos. Tiesa, laikabiedri apgalvojuši, ka Skosirevs tomēr radījis visnotaļ izglītota cilvēka iespaidu, turklāt spējis tekoši sarunāties vairākās valodās.

Pēc Krievijā īstenotās boļševiku revolūcijas Skosirevs esot spējis sekmīgi emigrēt, vispirms kļūstot par tulku britu armijā, bet vēlāk iekārtojoties Japānas militārajā pārstāvniecībā Londonā. Tur arī noticis pirmais ar šo savdabīgo krievu emigrantu saistītais skandalozais atgadījums: angļu laikraksti vēstījuši par topošā monarha kautiņu ar Uzlēcošās saules zemes militāro atašeju Hošimoto. Raksta autori uzsvēruši, ka konflikts izcēlies saistībā ar to, ka Skosirevs ilgstoši nav maksājis par dzīvokli, turklāt esot arī nozadzis japāņu virsniekam zelta pulksteni, to izdevīgi pārdevis, bet pēc pieķeršanas sācis vienkārši vicināt rokas.

Rezultātā Skosirevs zaudēja itin ienesīgo darbu. Bet jau burtiski pēc neilga laika viņu aizturēja Londonas policija – par norēķināšanos ar viltotiem čekiem. Tad arī noskaidrojās, ka avantūristiski noskaņotajam krievu emi­grantam nemaz nav legālu tiesību uzturēties Britānijā. Vēstīts, ka savos paskaidrojumos Skosirevs paudis: viņš nav vēlējies legalizēties tāpēc, ka tā viņu varētu vieglāk atrast PSRS specdienesti un izrēķināties, jo viņš tomēr esot “itin liels čiekurs”. Bez uzskatāmiem pierādījumiem, protams…

Borisa Skosireva Nīderlandes pase joprojām glabājas Nīderlandes nacionālajā arhīvā.
Foto: no WIKIMEDIA

Lai kā arī būtu, bet tas viss beidzās ar to, ka 1922. gadā Skosirevs bija spiests pamest Angliju un aizceļot uz Nīderlandi. Un tur jau drīz viņš sāka paust, ka karaliene Vilhelmīne par kaut kādiem ļoti īpašiem un slepeniem pakalpojumiem piešķīrusi viņam hercoga titulu. Laikam jau lieki piebilst, ka gluži oficiālus pierādījumus arī šim faktam viņš nekad nav uzrādījis.

Nelielas valsts liela uzplaukuma plāns

Pat grūti spriest par to, kā viņam tas viss lāgā izdevās, taču Skosirevs allaž piekopis avantūru un vētrainu piedzīvojumu pilnu, bet katrā ziņā nodrošinātu dzīvesveidu. Viņš bija pastāvīgs kazino apmeklētājs, negodīga uzņēmēja slavu iemantojis darbonis, tostarp regulāri saņēma arī dīvainas apsūdzības par spiegošanu daudzu pasaules specdienestu interesēs.

1931. gada martā viņš apprecējās ar bagāto franču atraitni Mariju Luīzi Parā de Gasjē, kura īpaši neizcēlās ar ārēju daiļumu un bija desmit gadus vecāka par savu kārtējo vīru, toties bija pietiekami “saprotoša un labvēlīga” pret viņa regulārajiem sānsoļiem un it kā neskaitāmajiem romāniem ar viņai līdzīgām pārtikušām dāmām, taču pamatā vērtīgs ar to, ka allaž tomēr izvēlējās tieši viņu un atgriezās mājās.

Tā, piemēram, jau burtiski dažus mēnešus pēc kāzām Skosirevs iepazinās ar amerikānieti Florenci Marmonu – bijušo ievērojama automagnāta sievu, kura no savas laulības “atpūtās” Eiropā. Kopā ar šo mīļāko Skosirevs pat gluži atklāti apceļoja Eiropu (par viņas līdzekļiem, protams), un tādā veidā 1933. gada rudenī viņš uzradās Andorā, kur ar savām noslīpētajām, galantajām manierēm esot spējis visus vārda vistiešākajā nozīmē apburt.

Kaut kādā veidā sanāca tā, ka Skosirevs iepazinās ar visiem Andoras Ģenerālās padomes locekļiem, jau drīz vien noliekot viņiem priekšā plānu par pundurvalsts drīz sagaidāmo neticamo uzplaukumu. Proti, viņš piedāvāja Andoru labiekārtot līdzīgi tam, kāda tolaik bija Monako: atcelt lielāko daļu nodokļu, atvērt maksimāli daudz spēļu namu un tamlīdzīgi. Tādā veidā, iedvesmas brīdī īstenā Ostapa Bendera aizgrābtībā paudis Skosirevs, varētu piesaistīt lielāku uzņēmēju un tūristu interesi, kā rezultātā pundurvalsts iedzīvotāju labklājība strauji un neglābjami pieaugtu.

Un tāpēc, lai šīm neizbēgamajām pārmaiņām nepatraucētu pundurvalsts formālie līdzvaldītāji no Francijas un Spānijas, Skosirevs ieteica īstenot arī politisko reformu: valsti pārveidot par karaļvalsti un par tās likumīgo karali iecelt… tieši viņu, Borisu Skosirevu. Kā vienu no galvenajiem argumentiem pretendēšanai uz troņa ieņemšanu Skosirevs lika galdā vēstuli no Orleānas Žana jeb hercoga de Gīza, kurš bija viens no legāli pierādāmiem franču monarhijas troņa mantiniekiem.

Šajā vēstulē hercogs apstrīdēja mazās valstiņas pārvaldītāju varas nonākšanu no franču karaļu rokām Francijas prezidentu rokās, vienlaikus ar savu labvēlību nododot šo varu savam pārstāvim – krievu emigrantam. Var piebilst, ka šāda vēstule patiešām bija, tā bija īsta un oriģināla, un to laika gaitā vairākkārt pārbaudījuši neskaitāmi eksperti, atzīstot, ka tā nav viltojums.

Sākotnēji gan andorieši Skosireva projektu noraidīja, turklāt troņa pretendentu pat nodēvēja par valstij nevēlamu personu un izsūtīja no tās. Taču jau burtiski pēc nepilna mēneša Skosirevs atgriezās un atkārtoti vērsās pie Ģenerālās padomes, un šajā reizē viņa priekšlikums tomēr guva vajadzīgo atbalstu. Tā rezultātā 1934. gada 8.  jūlijā Skosirevu gluži oficiāli pasludināja par Andoras karali, piešķirot viņam vārdu Boriss I.

Iegāza nelokāmā aizraušanās ar īsteni velnišķīgu nodarbošanos

Boriss Skosirevs – Andoras karalis Boriss I (atzveltnes krēslā) aresta laikā.
Foto: VIDA PRESS

Kopš tā momenta jaunais Eiropas valsts monarhs vairākas dienas aizvadīja smagos darbos un rūpestos. Vispirms viņš operatīvi izstrādāja karaļvalstij pilnībā jaunu konstitūciju: 17 pantu dokuments pasludināja valstisko neatkarību, vispārēju vienlīdzību likuma priekšā, absolūtu atbrīvošanu no jebkādiem nodokļiem, tiesības brīvi paust savus politiskos uzskatus, preses brīvību.

Visas Andoras dabas bagātības pasludināja par valsts nacionālo īpašumu. Tāpat karalis Boriss I izveidoja un apstiprināja jauna valsts karoga projektu: karaļa kronis sarkani–dzelteni–zilā fonā. Un, protams, sekoja rīkojumi par nepakļaušanos no Francijas un Spānijas pienākošajām direktīvām, par zemes reformu un – kā jau bija solīts – par uzreiz vairāku spēļu namu atvēršanu.

Vienlaikus Skosirevs labprāt atsaucās neskaitāmiem intervētājiem un pat centās ar telegrāfa palīdzību sazināties ar Nāciju līgu (ANO priekštece), vēstot par pundurvalstī īstenotajām pārmaiņām. Zīmīgi, ka no franču puses nesekoja itin nekādi iebildumi, taču pēkšņi ietiepās spāņu bīskaps, kurš turklāt pamatā iebilda tikai tam, ka jaunajā karaļvalstī atver kazino, jo spēļu biznesu gluži saprotamā kārtā uzskatīja par absolūti sātaniskas ievirzes nodarbi. Katrā ziņā jau burtiski pēc dažām dienām (11. jūlijā) spāņu garīdznieks publiski nosodīja un nolādēja jaunā Andoras karaļa Borisa I darbību.

Atbildot Skosirevs vienkārši pieteica bīskapam karu. Tiesa, realitātē nekādas karadarbības nebija. Jo 20. jūlijā Andorā ieradās spāņu žandarmu vienība (atbilstoši dažādiem avotiem – vai nu piecu, vai deviņu vīru sastāvā), kas arestēja jaunizcepto karali un nogādāja viņu Madridē. Tur Borisu Skosirevu tiesāja, piespriežot brīvības atņemšanu par pasu režīma pārkāpumu un nelikumīgu robežas šķērsošanu. Vairāk nekādas apsūdzības viņam izvirzīt neizdevās: Andoras Ģenerālā padome tomēr bija viņu visnotaļ likumīgā un legālā ceļā izvēlējusi par savu karali, un ikvienam monarham ir tiesības izdot jebkādus rīkojumus…

Avantūras nebeidzas: dīvainā kapa plāksne

Spāņu cietumā Skosirevs pavadīja vairākus mēnešus, un par priekšzīmīgu uzvedību viņu atbrīvoja priekšlaikus. Līdz tam momentam viņa draudzene Florence Marmona jau bija atgriezusies ASV, Andora neizrādīja nekādu vēlēšanos viņu atkal redzēt sava monarha veidolā, tāpēc nesekmīgais karalis rātni atgriezās pie likumīgās sievas. Zināms vēl tas, ka 1939. gadā Skosirevs ievietots Lavernas nometnē, kurā galvenokārt turēja par nelabvēlīgiem uzskatāmus ārvalstniekus, taču pārsteidzošā kārtā viņam izdevies no turienes aizbēgt. Tiesa, nav īsti zināms – uz kurieni un ko viņš darījis 2. Pasaules kara laikā.

1958. gadā Skosirevs pēkšņi uzradies Vācijas Federatīvajā Republikā, kur izbijušais pundurvalsts karalis apgalvojis, ka pašās kara beigās esot kritis padomju karaspēka gūstā un līdz 1956. gadam turēts GULAG nometnēs. Taču tradicionālā kārtā viņš nespēja dokumentāli apliecināt ne šos faktus, ne arī to, kādā veidā tad viņam izdevies izkļūt gan no GULAG, gan vispār no tā laika stingrā padomju režīma un “pārcelties” uz Vāciju.

Tostarp vēstīts, ka mūsdienās Vācijas rietumdaļas pilsētas Bopardas kapsētā esot kāda neparasta kapa plāksne, kurā iegravēts Borisa Skosireva vārds un viņa dzīves gadaskaitļi (1900–1989). Vietējie žurnālisti mēģinājuši pārbaudīt to, cik īsti uzticami vērtējams šis apbedījums, taču, kā jau tam saistībā ar Skosirevu jābūt, nevienam nav izdevies uzmeklēt absolūti nevienu pārliecinošu dokumentu. Toties pastāv visnotaļ pretrunīgas dažādu vietējo iedzīvotāju liecības par to, ka patiesībā Skosirevs esot nomiris ātrāk par 1989. gadu…

Savukārt mūsdienu Andora ar tās aptuveni 80 000 iedzīvotāju (2020. gada aprēķins) patiešām kļuvusi par visnotaļ plaukstošu valsti ar pietiekami augstu tā dēvēto vispārējo dzīves līmeni. Vēstīts, ka to nodrošinājusi tūrisma attīstība un ievērojami nodokļu atvieglojumi uzņēmējdarbībai (pamatā gan tas attiecināms uz komercbanku darbību), faktiski pamatā tieši tie pasākumi, kurus savulaik centās ieviest uz neilgu mirkli Andoras karaļa tronī pasēdējušais karalis Boriss I jeb krievu emigrants un starptautiskais avantūrists Boriss Skosirevs.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.