Streips: Pasaules otrajā lielvarā saimnieko kadrs ar demenci, kurš uzskata, ka Kremļa fašists viņam ir vislabākais draudziņš un sabiedrotais pasaulē 0
Priecīgas visiem Otrās Lieldienas! Ceru, ka pirmās Lieldienas bija jaukas, un varu apliecināt, ka manā gadījumā tā tas bija. No rīta baznīca un pēcpusdienā ciemošanās ar radiņiem. Laikapstākļi varēja būt mazliet pretimnākošāki, bet citādi viss bija kārtībā.
Klau! Kādu tu Latviju saskati 2100. gadā? Kāds, kas piedzimis šogad vai pērn ir ar visām izredzēm to sagaidīt, ja vien ar veselību viss būs kārtībā. Man personīgi 2100. gadā būs 140 gadu. Pieļauju, tā ir dzimšanas diena, kuru man nesagaidīt.
Bet pirms simtu gadiem šodien neatkarīgās Latvijas laikrakstā “Pirmdiena” bija materiāls ar virsrakstu “Kāda izskatīsies pasaule 2000. gadā.”
Materiāls laikrakstā parādījās 8. lappusē, kur arī bija materiāls par “veselīgām sieviešu modēm,” kā arī paziņojums par to, kurās vietās un kādos laikos 1926. un 1927. gadā darbosies “valsts degvīna izdalīšanas punkti.” Reklāmu laikrakstā izvietoja “Valsts degvīna izdalīšanas galvenais kantoris,” Raižu ceļā nr. 1, 3. kabinets, ar telefona numuriem 20247 un 20157.
Savukārt materiālā par 2000. gadu vārdā nenosauktais “Pirmdienas” autors aplūkoja “tehniķu pareģojumus,” kuros bija paģērēta, piemēram, šāda doma:
“Visas zīmes rāda, ka turpmākos gados ogle kā enerģijas avots zaudēs savu lomu. Milzīga ūdensspēka, vēja, zemes siltuma, jūras viļņu, saules un citu dabas spēku enerģiju izmantošanas atklāj tādas izredzes, kas vēl nav paredzamas un aptveramas. Viens skaidrs. Ogle zaudēs savu nozīmi un viņas vietā stāsies elektrība, kuru iemantos no visdažādākajiem avotiem.”
Simts gadu vēlāk varam konstatēt, ka pasaulē ir attīstītas vēja, saules un cita veida atjaunojamo resursu sistēmas, bet ogle kā pamata un ļoti sens energoresurss tomēr izzudusi nav.
Tieši pretēji – jancīgi politizētu iemeslu dēļ Amerikas Republikāņu partija ir ieņēmusi galvā domu, ka klimata maiņa ir fikcija un tāpēc Amerikā ogļu rakšanu, ražošanu un pārstrādāšanu vajag nevis pārtraukt, bet gan atjaunot un paplašināt, un tas nekas, ka tā ir ārprātīgi piesārņojoša un klimatu galinoša viela.
Starptautiskās diskusijās par klimata maiņu pasaules tā dēvētās attīstības valstis mēdz nākt ar domu “klau, jūs tās bagātās valstis, kuras var atļauties ķimerēties ar dažādiem alternatīviem energoavotiem, bet mums tādas rocības nav, mūsu sentēvi izmantoja ogles, un tāpēc mēs darīsim tāpat.”
Līdz ar to varam secināt, ka pirms simtu gadiem “tehniķi” varēja spriest par energoresursu situāciju kā tādu, bet ne par cilvēka visnotaļ automātisko vēlmi turēties pie pieredzētām un pārbaudītām lietām, kā rezultātā pirms kaut kādiem gadiem īstens ASV senators, kuru Senātā ievēlēja īstenā Oklahomas štata tauta, 2015. gada 27. februārī zālē ienesa sniega piku ar mērķi “pierādīt,” ka nekādas globālas sasilšanas mūsu pasaulē nav.
“Pirmdienas” materiālā bija daudzsološas pārdomas par mājas soli: “Namamātēm dzīve nākotnē būs daudz vieglāka. Pavarda uguns vietā stāsies elektrība. Lielām pilsētām siltumu pievedīs no milzīgām spēka stacijām, kuras izmantos ūdenskritumu, zemes siltuma un vēja enerģiju. Līdz tam vēja un gaisa spēki būs pilnīgi izpētīti un bagātam namīpašniekam būs uz jumta pašam sava spēkstacija.”
Kaut kad pavisam nesen kaut kur interneta dzīlēs lasīju par domu, ka mūsdienās solārās enerģijas lietas ir attīstītas tiktāl, ka atsevišķus paneļus var iegādāties vienkāršie iedzīvotāji par demokrātisku cenu, paneli izvietot uz sava balkona un tad to izmantot ar mērķi samazināt apkures un citus rēķinus.
Iedomājos par savu balkonu Purvciemā un sapratu pāris lietas:
1. Tas nav īpaši liels balkons un uz tā jau stāv galdiņš un krēsls un veļas žāvēšanas statīvs. Nezinu, kur tajā visā būtu vieta saules panelim.
2. Komentāra rakstīšanas dienā ārā ir +4 grādi, mākoņains un ar solījumu, ka pa dienu būs lietus un līšana. Nezinu, kā mākoņainas debesis kopumā ietekmē solārās enerģētikas sistēmas, bet zinu, ka mūsu platuma grādos mākoņainas dienas nav nekas neierasts.
3. Varu tikai iedomāties, ko teiktu namu pārvalde un apsaimniekotāji, ja piepeši uz mana balkona uzrastos liels plakans priekšmets bez saskaņošanas un atļaujas.
Vispār iedomājos, ka nebūtu vienkāršs fakts, ka kurjers atnestu kasti, es izpakotu paneli, uzliktu to uz balkona un iespraustu to sienas kontaktā.
Palikšu es uzticīgs centrālapkurei. Zinu, daudz darīts, lai apkures nodrošināšanai izmantotu atjaunojamus un nevis piesārņojošus un tāpēc dabai kaitīgus energoresursus. Manu dzīvokli apsilda ar dabas gāzes un šķeldas un citu atjaunojamu materiālu palīdzību. Vismaz tā man šķiet.
Namamātēm 2000. gadā arī tiek solīta tehnoloģiska palīdzība mājas soļa veikšanā: “Namamātēm nevajadzēs griezt kafijas sudmaliņu, spodrināt zābakus, gludināt veļu, izsist putekļus no tepiķiem. Visu to veiks neliela elektriska mašīna, jo strāva būs ārkārtīgi liela. Dzīvokļi būs higiēniskāki kā jebkad, un viņos būs prieks uzturēties.”
Elektriskas kafijas dzirnaviņas, elektriski pletīzeri, elektriski putekļu sūcēji nav nekas neierasts (un arīdzan nekas īpaši jauns – pirmās elektriskās kafijas dzirnaviņas izgudrotas jau 1913. gadā, un tātad pirms “Pirmdienas” materiāla 1926. gadā; elektriskais gludeklis parādījās vēl agrāk 1882. gadā, bet putekļu sūcējs – 1907. gadā.)
Rūpniecības jomā solīta liela tīrība un spožums: “Apķepušie rūpniecības novada skursteņi būs pilnīgi pazuduši” (nav pazuduši, turklāt atsevišķos gadījumos skurstenis var būt daļa no industriālā mantojuma). “Ogles un koks kļuvuši lieki” (nav kļuvuši lieki, it īpaši attiecībā uz koksnes enerģiju). “Drūmie rūpniecības centri būs zaudējuši savu atbaidošo izskatu” (rīdzinieki labi zina atšķirību starp zaļām zonām un to, kas darās Rīgas ostā un ap to). Strādnieki strādās baltos ķiteļos (visi nē). Visās mašīnās būs elektrība bez mazākā trokšņa (elektrība vien trokšņa trūkumu kaut vai tajās pašās elektriskajās kafijas dzirnaviņās nenodrošina nemaz).
“Pilsētas ielas būs gludas un pneimatiskās ceļlauzīšanas mašīnas uztvers katru putekli.”
Nezinu, ko autors no tiem laikiem domātu par ceļu remontu grafiku simtu gadu vēlāk, bet pieļauju viņš būtu nepatīkami pārsteigs uzzinot, ka tas, kas tiek izremontēts un salabots šogad – tam jau nākamgad būs nepieciešams aizpildīt radušās bedres un citas problēmas.
“Rūpniecības iestādes tagad atradīsies pilsētu centros” (Dievs pasargi!). “Strādnieki īsā laikā ar elektriskiem ātrvilcieniem nokļūs no saviem dzīvokļiem darba vietā.”
Ir mūsu valstī arī elektriski vilcieni, bet vai tos var saukt par ātrvilcieniem pasaulē, kurā japāņi jau labu laiku brauc vilcienos ar ātrumu 250 kilometru stundā un vēl ātrāk – to neņemšos spriest.
“Visa satiksme notiks pa zemes apakšu – lieli tuneļi šķels pilsētas. Elektriskā tramvaja zvani un automobiļu sirēnu troksnis, kas tagad nomāc lielpilsētas iedzīvotāju, būs izzuduši.”
1926. gadā žurnālists nezināja, ka pēc mazāk nekā 20 gadiem uzradīsies okupanti no austrumiem, kuri pusgadsimta garumā tautu apspiedīs tik ļoti, ka brīdī pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kad uzradās doma par metro ierīkošanu Rīgā, tautas automātiskais instinkts bija pateikt nē, jo tas nozīmētu kārtējo masveida strādnieku ieplūdi no citām PSRS republikām un tas savukārt deldētu latviešu procentu valsts iedzīvotāju kopienā vēl pa dažiem procentiem.
Man personīgi šķiet, ka slapjdraņķa laikā pazemes tramvajs būtu ļoti lietderīgs, un mani īpaši netraucē tramvaja zvaniņš uz ielas, it īpaši, ja runa ir par to retro tramvaju, kurš kursē vasaras laikā un izpriecē tūristus mūsu valstī.
Attiecībā uz automobiļiem “Pirmdienā” bija šāds solījums: “Benzīna vietā stāvēs elektriska enerģija vai caur katalizatoriem gāzē sadalīts ūdens.”
Uz 2025. gada 1. aprīli, tātad – pirms gada un nedēļas Latvijā uzskaitē bija 10 458 elektriskie automobiļi. Nestādos priekšā, ko nozīmētu mašīna, kurā ir “caur katalizatoriem gāzē sadalīts ūdens.”
“Lidmašīnas ar 600 kilometru lielu ātrumu šķels gaisu.” Mūsdienās modernās lidmašīnas lido ātrumā ap 800 līdz 960 kilometriem stundā.
“Ceļotāji īsā laikā pārlidos kontinentus un okeānus.” Varu apstiprināt, ka šogad es no Rīgas pacelšos pulksten 13.55 un Čikāgā ieradīšos plkst. 19.50 pēc turienes laika, kas būs plkst. 3.50 nākamajā dienā pēc mūsu laika. Kopumā ceļā apmēram 13 stundas, kas protams un noteikti ir daudz ātrāk nekā doties pāri Atlantijas okeānam kuģī – vienīgais veids, kā to šķērsot līdz 1939. gada 28. jūnijam, kad pirmoreiz bija pasažieru reiss no Ņujorkas uz Marseļu Francijā (nezinu, kāpēc tieši uz turieni), un reiss ilga 42 stundas un 10 minūtes.
“Vasarā lidmašīnu luksusa kabīnēs ceļos uz ziemeļu un dienvidu poliem, vai Āzijas un Āfrikas vieni tikpat ērti, kā tagad uz Rivjēru.”
Nezinu, cik 1926. gadā vidējam latvietim bija ērti nokļūt no Rīgas līdz Rivjērai Francijā. Pastāvēja vilciena līnija līdz Parīzei, ko mēs zinām pateicoties Anšlava Eglīša šedevram “Homo Novus,” kurš sākas Rīgas Centrālstacijā ar vienu vilcienu, kurš pienācis no Parīzes un otru vilcienu, kurš pienācis no Gulbenes.
Bet uz Ziemeļpolu un Dienvidpolu neviena aviokompānija nelido vis. Āfrikas “vidiene” ģeogrāfiskā nozīmē ir Kongo Republikā, kas jau sen ir bijusi ļoti nemierīga vide. Savukārt Āzijas “vidiene” ir Tuvā Krievijā, kuru arīdzan par luksusa ceļojuma mērķi diez vai uzskatīt.
Pirms gadsimta “Pirmdienā” arī bija pārdomas par komunikācijām: “Radio ir papildināts tādā mērā, ka varēs dzirdēt skaņas no visas pasaules un arī redzēt visu, kas notiek tālumā.”
Dzirdēt skaņas no visas pasaules var nudien. Manai māsai mašīnā Čikāgā ir satelīta radio iekārta, kurā ir simtiem un tūkstošiem dažādu staciju un programmu. Atzīstos godīgi, mums ne vienmēr nesaskan viedoklis, vai labāk ir klausīties mūziku no pagājušā gadsimta 70. gadiem vai arī 80. gadiem.
Par to redzēšanu: “Sēžot Rīgā varēs aplūkot Kolizeja drupas Romā, dzīvi pie piramīdām, vai medības Dienvidāfrikā. Rūpniekam vairs nevajadzēs sēdēt vilcienā, lai satiktos personīgi ar savu veikala draugu. Telefonam pievienotā mata stikla platē viņš varēs redzēt mazāko pārmaiņu sava biedra sejā un nolasīt to ko ar vārdiem tas neteic.”
Te laikraksta piesauktie tehniķi acīmredzot ir iedomājušies kaut ko līdzīgu Internetam, kurš nudien ļauj sēdēt Rīgā un aplūkot Kolizeju Romā. Tam nav vajadzīgs dators uz galda, to pašu arī var nodrošināt telefonā, lai gan telefons, kāds mūsdienās ir cilvēka kabatā ir attāls radinieks tai ierīcei, kura bija uz galda Valsts degvīna izdalīšanas galvenajam kantorim laikā, kad telefona numuros bija tikai pieci cipari.
1925. gadā visā Latvijā bija reģistrēti 11 050 telefona abonenti uz 1,84 miljoniem iedzīvotāju. Doma, ka aparātam kaut kad varēs pieslēgt “stikla plati,” tobrīd visticamāk bija fantāzijas un nevis realitātes auglis.
Taču “Pirmdiena” 1926. gadā arī prognozēja pati savu bojāeju:
“Laikrakstus vairs neiespiedīs uz papīra, jo koki no kuriem papīru pagatavo ir izskausti. Papīrs kļuvis dārgs un nepietiek milzu izdevumiem.”
Tā protams tas nav. Laikraksts kā fenomens pasaulē ir kļuvis par salīdzinošu retumu. Es pats jau sen neesmu abonējis “Dienu” vai “Atkarīgo Rīta Avīzi,” jo vajadzības gadījumā saturu varu sameklēt tajā pašā Internetā. Taču man arī patīk rokās turēt fizisku publikāciju. Abonēju žurnālus “Nezināmā vēsture” un “Nezināmā kara vēsture.”
Turklāt varu atcerēties vasaras māju Saulkrastos, kāda kādreiz piederēja manam tētim. Tur skapjaugšā bija pilns komplekts pirmās brīvvalsts laika žurnāla “Atpūta” eksemplāriem, kurus daudzus gadu desmitus vēlāk varēju lasīt ar tādu pašu interesi kā pavisam nesen iespiestus žurnālus.
Taču citā nozīmē senais autors Internetu prognozēja ar visai lielu precizitāti:
“Piespiežot pogu, stikla platē atspīd gaisam un parādās burti: ievadraksts, jaunākās ziņas, feļetoni, bagātīga izvēle. Tekstā ir kustošās ilustrācijas, citiem vārdiem kino. Tad nebūs nelaime, ja cilvēks būs akls vai kurlmēms, jo sajūtas nevarēs uztvert, bet elektriski aparāti to paziņos slimnieka apziņai, kairinot nervus. Arī cilvēka mūža ilgums būs garāks.”
Internetam nudien var piekļūt “piespiežot pogu,” ka atrastu visus tekstus un “kustošās ilustrācijas.” Kustošas ilustrācijas datora ekrānā vai telefonā par “kino” gan neuzskatīt, bet skatīties var. Un arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Internets var palīdzēt ar īpaši šādiem cilvēkiem domātiem procesiem.
1962. gadā Amerikā parādījās jauna multiplikācijas filmu sērija zem nosaukuma “The Jetsons.” Tajā iedomāta cilvēku dzīve 2062. gadā ar lidojošiem automobiļiem un nudien telefona ekrānu, kurā ieraudzīt sarunas partneri, tajā skaitā ar hologrammām, kuras it kā sarunas partneri ieveda telpā, kurā atradās zvanītājs.
Tā bija paralēle citam raidījumam, “The Flintstones,” kur savukārt attēlota dzīve alu laikmetā ar mašīnām, kuras iedarbināja cilvēka kāju spēks, bet arī milzīgi putni un dinozauri.
Cilvēka fantāzijai, iztēlei un izdomai īpašu robežu un ierobežojumu nav. Daudz no tā, kas prognozēts “Pirmdienā” pirms simtu gadiem vai “The Jetsons” kaut kad vēlāk, ir piepildījies, un nudien ir interesanti padomāt, kādā pasaulē cilvēki dzīvos 2100. gadā.
Protams, pie nosacījuma, ka 2100. gadā pasaule joprojām eksistēs. Diemžēl cilvēces attīstība sev arī ir nesusi līdz ieroču attīstību. Visas cilvēces garumā saprasts, ka reizēm vajag kauties, bet, protams, ir liela atšķirība starp karotāju, kuram ir pašam savas dūres vai bomis, un karotāju, kura rīcībā ir droni un iznīcinātāji un ekstrēmos gadījumos arī kodolieroči.
Tieši šī ir joma, kurā pēdējā laikā bijusi intensīva attīstība un tas konkrēti ir noticis apkarotajā Ukrainā.
Ukraiņi četros gados kopš Kremļa barbars tur uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” ir tik masīvi attīstījusi bezpilota lidaparātu industriju, ka tā ir varējusi sniegt padomu par to visu līdz kliņķim bagātajām Persijas jūras līča valstīm, sākt izveidot lielus kopuzņēmumus kopā ar partneriem citur Eiropā un pasaulē, un kopumā konkrēti šajā ziņā kļūt par pasaules lielvaru.
Jūtūbā ir divi kanāli “The Military Show” un “Geo Network,” kur katru dienu ir daudz video, kuros stāstīts, cik ļoti ukraiņiem ir izdevies nogalināt ienaidnieka zaldātus, iznīcināt tankus un cita veida smago tehniku, un kopumā pārvaldīt Donbasa teritoriju no gaisa laikā, kad ienaidnieks turpina marodēt uz zemes.
No šiem video rodas iespaids, ka Ukraina pacentīsies vēl mazbišķīt, un tad krieviem būs sadots pa biksēm un purnu un viņi būs spiesti padoties negodā un kaunā.
Man personīgi šķiet, kamēr tur pie teikšanas būs kadrs, kurš tur ir saimniekojis jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta garumā, tas ir mazticams, jo Kremļa barbaram pie pakaļas ir fakts, ka Ukrainā jau ir nogalināti vairāk nekā 1,3 miljoni viņa valsts pilsoņu karavīru, un tā ir gaļas mašīna, kura katru dienu aprij burtiski simtiem viņu kara biedru.
Bet Putinam vajag kaut kādu uzvaru, un patlaban viņš labi zina, ka viņš var rīkoties ar pieaugošu bezkaunību, jo pasaules otrajā lielvarā saimnieko kadrs ar demenci, kurš uzskata, ka Kremļa fašists viņam ir vislabākais draudziņš un sabiedrotais pasaulē.
Kadrs ar pārliecību, ja kaut kas viņam nepatīk Venecuēlā, tad mierīgi var tur iesūtīt savus spēkus, no guļamistabas nakts vidū nolaupīt valsts prezidentu un viņa sievu un viņus slepus aizvest uz Ņujorku tiesāšanai par dažādiem grēkiem un noziegumiem.
Līdzīgi savulaik amerikāņi rīkojās ar Panamas ilggadīgo diktatoru Noriegu.
Mūsdienās arī ir Irāna, kur Amerikas prezidentam kaut kas nepatika, un diplomātisku sarunu vidū viņš uzsāka masveida bombardēšanu Irānā, ar kuru izdevās no trases novākt galveno reliģisko līderi, bet procesa pirmajā dienā arī “izdevās” uzmest bumbu meiteņu skolai Teherānā un nogalināt vairāk nekā 160 cilvēku, lielākoties mazus bērnus.
Netālu no Amerikas dienvidu krasta atrodas Kuba, kuru pašreizējais režīms Vašingtonā ir centies nomērdēt pavisam ar masīvu blokādi, kuras rezultātā salā jau vairāku mēnešu garumā nav bijusi elektrība, jo nav energoresursu, ar kādiem to ražot.
Tiesa, Kremļa fašista labais draudziņš Baltajā namā nesen nolēma, ka embargo vajag mazliet atlaist un ļaut vienam tankkuģim ierasties Kubā ar izmisīgi vajadzīgo naftu.
No Krievijas. Amerikas barbars jau senāk atcēla sankcijas pret Kremļa naftas industriju, lai tas vieglāk varētu tirgot savu preci laikā, kad konkurence no Irānas ir puslīdz noņemta no trases, un Amerikas barbars sola to iznīcināt vēl vairāk un pamatīgāk, ja mullas no Teherānas nepratīsies un nenāks atpakaļ pie sarunu galda.
1926. gadā Latvija atzīmēja savas neatkarības astoņgadi. Dienā, kad publicēts “Pirmdienas” materiāls par dzīvi 2000. gadā, valsts prezidents bija Jānis Čakste sava otra termiņa vidū. Premjers vienā no septiņām valdībām, kādas viņš vadīja, bija vēlākais tautas “Vadonis” Ulmanis.
Latvija dikti cerēja, ka izdosies izveidot sadarbību ar Igauniju un Lietuvu (tiesa, Lietuvas gadījumā ar problēmu, ka tai bija liels kašķis ar Poliju, kura rezultātā poļi līdz pat 2. Pasaules kara sākumam okupēja ievērojamu daļu leišu teritorijas, tajā skaitā seno galvaspilsētu Viļņu).
Doma bija izveidot militāras alianses, kuras labāk spēs valsti pasargāt pret plēsīgiem ienaidniekiem nākotnē.
No tā nekas nesanāca, un 1940. gadā, kad Staļinam bija vajadzība iekarot un okupēt Baltijas valstis, Latvijas Republikas Valsts prezidents savai tautai pateica nepretoties, un okupācija notika gludi un ar trīs gadu pārtraukumu 2. Pasaules kara laikā turpinājās visa nākamā gadsimta garumā.
Nezinu, vai 1926. gadā “Pirmdienas” žurnālisti jau sajuta kaut kādas negatīvas vēsmas nākam no lielās kaimiņvalsts uz austrumiem. Mēs dzīvojam pasaulē, kur šīs kaimiņvalsts pašreizējais līderis ir demonstrējis tikpat lielu patvaļu, cik viņa lielais varonis Staļins. Ne tikai Ukraina, bet arī Moldova un Gruzija zina, ko tas nozīmē.
Bet pirms simtu gadiem šodien avīzes lasītājs Rīgā vai Limbažos varēja lasīt par enerģētikas spēkstaciju uz mājas jumta un par iespēju atvaļinājuma laikā bez problēmām aizlidot uz ziemeļpolu vai Āzijas centrālo punktu.
Vismaz tik daudz.
