Streips: Kādu brīdi lēkāju kā vista ar nocirstu galvu, bet ar laiku sapratu, ka vajag iet ārā un bļaut, lai ved uz slimnīcu 0
Nav viegli būt bērnam. Tu esi maziņš un citi cilvēki kontrolē tavu dzīvi no rīta līdz vakaram. Septiņos no rīta, kad tu gribi vēl kādu brīsniņu pasnaust skan balss, ka vajag celties, jo vajag brokastis paēst un skolas autobuss būs pēc pusstundas, tāpēc pasteidzies! Vakarā tu gribi vēl bišķīt televīziju paskatīties (vai mūsdienās drīzāk pa telefonu vai viedierīci parakņāties), bet nē, pulkstenis ir 21.00, rīt būs skola, ej gulēt!
Skolā pienāks tas brīdis, kad tu sapratīsi, ka tu neko nesaproti. Iespējams, tas ir tāpēc, ka tu uzaugi ģimenē, kur abi vecāki Amerikā ieradās pagājušā gadsimta 50. gados, saskatījās, apprecējās, uzradīja tevi, un mājās ar tevi un citiem runāja tikai un vienīgi latviešu valodā. Tajā skaitā nodrošinot, ka pašā pirmajā savas izglītības karjeras dienā tu stāvi kādas pieaugušas personas priekšā, kura uz tevi skatās ar neizpratnes pilnām acīm, jo viņas priekšā stāv sīcis, kurš ne tikai neprot valsts valodu, viņš runā valodā par kuru audzinātājai ir labākajā gadījumā vārga sajēga, lai gan vēlāk tu uzzināsi, ka daudzi amerikāņi padzirdot vārdu “Latvian” dzirdēs “Latin” un pārdomās, kāpēc 20. gadsimtā kāds, kas dzīvo Čikāgas priekšpilsētās, runā senās Romas imperatoru valodā.
Viens, ko atceros pavisam labi, ir fakts, ka reizi gadā pirms jaunā skolas gada sākuma bija jādodas pie bērnu ārsta, lai pārliecinātos, ka bērns ir pietiekami vesels mācīties par matemātikas principiem, Amerikas vēsturi un visu pārējo.
Mūsu bērnu ārsts Čikāgas priekšpilsētā, kurā es uzaugu, bija dakteris Korahs. Viņš bija laipns un jauks, un vienā gadījumā mūs sagaidīja ar lielu prieku un satraukumu, jo dakteris Korahs, lūk, pāris dienas pirms tam bija bijis beisbola spēlē, un stadionā viņš bija pamanījis grupu sieviešu un secinājis, ka tās ir latvietes, jo “viņām bija kroņi uz galvas, kas gatavoti no krūmiem!” Viņš zināja, ka mēs arī bijām latvieši un tāpēc gribēja dalīties šajā fakta konstatējumā.
Otrs, ko atceros konkrēti ir tas, ka reizēm pēc izmeklēšanas dakteris Korahs pasmaidīja un teica “tā, patlaban viss būs kārtībā, bet nākamgad būs vajadzīga pote.”
Šis paziņojums man staigāja un vazājās līdz visa nākamā gada garumā. Neteikšu, ka kritu panikā, bet zemapziņā nudien bija doma, ka kaut kad pēc 12 mēnešiem, 8 mēnešiem, pusgada, trim mēnešiem, divām nedēļām, jeb RĪT būs jāuzrota piedurkne un kāds man iedurs ar asu, asu adatu.
Bet tā bija lieta, kura bija jāpiecieš, un vienu varu pateikt pavisam droši. Nekad nevienā brīdī man neienāca prātā, ka varbūt tā nevarētu un nevajag.
Un pats galvenais: Maniem vecākiem nekad neienāca prātā, ka viņiem vajadzētu apšaubīt Amerikas un Čikāgas priekšpilsētas noteikumus par bērnu veselības aprūpes programmu, kurā arī bija iekļautas vakcīnas pret visu ko pēc kārtas. Jo dakteris, lūk, bija pateicis, ka tā vajag, un mani vecāki (ķīmiķis tēva gadījumā varbūt kaut ko sajēdza, bet mamma, kas bija māksliniece un autore diez vai) saprata, ja reiz tā, tad puika dosies uz kabinetu un piecietīs to adatu rokā.
Ar visu lielo potēšanos un durstīšanos es bērnībā izslimoju dažādas slimības, tajā skaitā vēja bakas un garo klepu un šarlaku. Klases telpas mēdz būt tādas laboratorijas, kurās baciļi un baktērijas jūtas dikti labi, un mēs sīkie mājās no turienes bijām spējīgi pārvazāt visu ko pēc kārtas.
Ar sapratni, ja nebūtu tās potes, tad slimības progresija būtu bijusi daudzreiz smagāka un graujošāka. Un atkārtošos, bet arī ar sapratni, ka medicīna teica ka potēties vajag un tāpēc par to nekāda jautājuma nebija.
Tajā skaitā bija gadījums, kad jau biju paaudzies un strādāju izdevniecībā Čikāgā. Biju izstādē, kur mēs demonstrējām un piedāvājām grāmatas, kādas bija izdotas, un stiepjot vienu kaudzi grāmatu man roka aizkāra koka kasti un zem īkšķa naga iedūrās gara, gara skabarga.
Kādu brīdi lēkāju kā vista ar nocirstu galvu, bet ar laiku sapratu, ka vajag iet ārā un sameklēt taksi un dramatiskā balsī bļaut “vediet mani uz tuvāko slimnīcu!”
Uzgaidāmajā telpā sēdēju un dusmojos, jo pārējie cilvēki īpaši slimi neizskatījās, bet man no īkšķa auga koks!
Ar laiku tiku izmeklējumu telpā, kur četras būdīgas medmāsas nostājās katra kušetes stūrī un uzlika rokas man uz abiem pleciem un abām kājām.
Vien netieši redzēju milzīgās pincetes, kādas bija ārsta rokās, un bez jebkādām ceremonijām viņš to skabargu no mana īkšķa atkal izrāva laukā.
Un tad sekoja jautājums: Vai jūs esat potēts pret stingumkrampjiem?
Stingumkrampjiem? Kādiem stingumkrampjiem? Es nupat esmu izgājis cauri milzīgai medicīnas krīzei un jūs te par kaut kādiem stingumkrampjiem?
Tiku arī pie stingumkrampju potes, un tā bija viena dikti dūšīga adata nudien. Stingumkrampju pote nebija gluži tikpat sāpīga, cik koka skabarga zem naga, bet tālu no tā nebija.
Ar laiku es pārcēlos uz tēvzemi Latviju, un manas attiecības ar potēšanos šeit ir bijušas nosacītas, ja runa ir par tām ierastajām ikgada potēm pret gripu (man mājās ir medikamenti, kuri ar jebkādu saaukstēšanos vai sašņurkāšanos tiek galā viens, divi) vai ērču encefalītu (es nemēdzu atrasties vietās, kur pulcējas ērces).
Bet tad pienāca ziņa no Ķīnas, ka ļaudis tur bija saēdušies kaut kādu zupu ar sikspārņiem un tas bija radījis virālu infekciju kura šķita esam aktīvāka nekā vidējā infekcija.
Labi atceros pirmo reizi, kad es šo jauno vīrusu pieminēju TV24 raidījumā “Vēlais ar Streipu” un ar pilnu pārliecību paziņoju, ka manuprāt nekādas globālas briesmas šī situācija Ķīnas zivju un mājputnu tirgū neradīs.
Neilgi pēc tam no Milānas Rīgā ieradās lidmašīna, kurā atradās vairākas inficētas un saslimušas personas, un mēs visi atceramies, kas notika tālāk.
Masku prasības, roku mazgāšanas prasības, pulcēšanās ierobežojumi, sabiedrisko pasākumu atcelšana. Vēl un vēl, un vēl un vēl.
Pasaulē izskanēja vēsts, ka farmācijas pasaule mērkaķa tempā strādāja pie vakcīnas, kura tautu varēs no tā visa pasargāt.
Konkrēti atceros to dienu, kad Latvijas Republikā bija piedāvājums piereģistrēties uz Covid poti. Pieslēdzos es attiecīgajai vietnei, noklikšķināju vajadzīgās podziņas un tad gaidīju, savā žurnālista prātā spriežot, ka nekas nesanāks, un tad vakarā savā raidījumā es varēšu skatītājiem pastāstīt par to, kā es pamēģināju, lūk, bet mēs dzīvojam valstī, kurās ar interneta lietām un datorprogrammām kompetences līmenis mēdz būt visai neesošs (atceroties lielās epopejas par jēdzieniem “e-klase” un “e-medicīna”), un tāpēc lūk, Latvija piedāvāja iespēju, bet vidējam latvietim tā pieejama nebija.
Vien manā gadījumā izrādījās, ka bija gan. Sistēma pateica, ka būs jāgaida divas stundas un tad, ka būs pusstunda, un tad piepeši ka būs 30 sekundes, tad atkal piecas minūtes, bet tiku iekšā sistēmā un piereģistrējos es uz Covid-19 poti.
Sākās gaidīšana. Tajā skaitā ar vēsti no mūsu valsts Veselības ministrijas, ka starptautiskā sistēma mūsu valstij bija piedāvājusi pāris simtu tūkstošus topošo pošu. Bet Veselības ministrijas apcirkņos bija divi birokrāti, kuri nolēma, ka tā būs pārāk liela ķēpa, jo tām vakcīnām būs vajadzīga dikti auksta apkārtējā temperatūra un varbūt klīnika Tīnūžos nebūs aprīkojusies ar vajadzīgo saldēšanas iekārtu un tāpēc labāk pateiksim nē, lai nav jāķēpājas.
Nākamo dienu un nedēļu laikā ik pa brīdim televīzijā uzrādās toreizējais veselības ministrs Pavļuta kungs kā burunduks virs parapeta ar laimīgu paziņojumu, ka nupat valsts bija iegādājusies 300 vakcīnas dozas, vai varbūt pāris tūkstošus dozu, kas protams valstī ar teju pie diviem miljoniem bija visai minimāls skaits.
Tā sagadījās, ka tieši Covid pirmsākumos es meklēju pircēju savam dzīvoklim Avotu ielā, kura uzturēšanu vairs nevarēju atļauties. Bija mākleris, kurš veda potenciālos klientus skatīties, un parasti viņš mani palūdza attiecīgajā brīdī būt citur, bet vienā gadījumā viņš ar klientiem bija dzīvokļa pirmajā stāvā, kamēr es biju otrajā stāvā savā datortelpā.
Pēc pāris dienām man piezvanīja no Slimību profilakses un kontroles centra ar vēsti, ka man bija pierādīts kontakts ar inficētu personu, un tāpēc man nāksies nākamās divas nedēļas sēdēt mājās un pašizolēties. Dienā, par kuru bija runa, mākleris nudien bija vienā stāvā, es otrā, un mēs pat nesarokojāmies, bet prasības bija prasības un tāpēc divu nedēļu garumā raidījuma televīzijā nebija.
2021. gadā Lieldienas bija 4. aprīlī. Tobrīd valstī bija pirmā no vairākām mājsēdēm, bet iepriekšējā dienā man piezvanīja ar vēsti, ka nākamajā dienā ATTA centrā būs pāris brīvas vietas potēties gribētājiem, un vai es gadījumā nebūtu gatavs vienu no tām aizpildīt?
Biju gatavs. Devos sirojumā no Purvciema uz Ķengaragu. Milzīga telpa ar paredzēto cilvēku atstatumu vienam no otra. Ar laiku tiku pie daktera un pateicu, ka man nav nekādu hronisku slimību un visa pārējā. Uz veidlapas tika uzliktas dažādas štempeles un paraksti un tiku nosūtīts pāris metrus tālāk uz potēšanas kabinetu.
Droši vien nervozi paķiķināju, ka nu tik būs sāpes, ko medmāsa noteikti bija dzirdējusi no ne jau manis vien, bet ātri viss notika, ja godīgi, dūrienu es īpaši nejutu. Man tika piekodināts, ka nākamās 15 minūtes vajag nosēdēt uzgaidāmajā telpā, lai pārliecinātos, ka es neapgāzīšos. Atzīstos godīgi, pēc piecām minūtēm sajutu, ka nekāda katastrofiska krīze netuvojas, tāpēc uzvilku jaku, moži klātesošajam personālam novēlēju laimīgas Lieldienas un devos mājās.
Ar mazlietiņ cerībām, ka varbūt būs kaut kādas komplikācijas, par kurām varēšu pastāstīt televīzijas raidījumā ar toņkārtu lūk, ko es raidījuma vadītājs pieciešu jūsu skatītāju interesēs un vārdā!
Laikā kopš tam man ir bijušas vēl četras Covid-19 potes. Patlaban zinu, ka sistēmā ir pateikts, ka ir arī piektā, bet iespēja uz tādu pierakstīties par ierobežotam sabiedrības locekļu skaitam parādās tikai alternatīvās ceturtdienās no plkst. 13.00 līdz 13.15 vienā konkrētā klīnikā Vakarbuļļos.
Es mazliet pārspīlēju, bet tā vai citādāk man tās piecas potes sistēmā ir un darbojas.
Visā šajā laika posmā ar visai plaši atplestām un nesaprotošam acīm es aplūkoju to mūsu dārgās sabiedrības daļu, kurā ļaudis bija nolēmuši, ka zinātne neko nesaprot. Viņi parakņāsies internetā, atradīs vienu “ārstu” kaut kur Zimbabvē vai Ekvadorā, kurš ir nācis ar domu ka Covid vakcīna neder, un no tā censonis Latvijā uzceps veselu sazvērestības teoriju komplektu un savā suņa prātā (atvainojos suņiem, kuri nav tik dumji) nolems, ka vakcīna nav priekš viņiem, viņi nevakcinēsies un viss.
Procesā piedalījās pāris politikāņu ar groteski ciniskiem nolūkiem. Viens ar uzvārdu Gobzems laimīgs stāvēja ielas vidū ar dzeltenu zvaigzni uz krūtīm, lai norādītu, ka prasība pēc Covid vakcīnas bija tieši tāda pati ka Holokausts pret ebrejiem 2. pasaules kara laikā.
Otrs ar uzvārdu Šlesers bizoja pa visu Latviju ar mērķi apzināti pārkāpt visas pulcēšanās ierobežojumu prasības un laika gaitā uzstādīja jaunu rekordu par administratīvo pārkāpumu sūdzībām pret viņu.
Gobzema kungs ar savu ālēšanos ar laiku tika izraidīts no Saeimas, uzmeta lūpu un pārcēlās uz Spāniju.
Šlesera kungs uztaisīja savu septīto, astoto vai devīto partiju un pierādīja, ka arī trīs desmitgades pēc neatkarības atjaunošanas demagoģija vienā sabiedrības daļā joprojām ir ejoša prece.
Un galu galā Covid pandēmija pārgāja. Galu galā mūsu valstī vismaz vienu Covid poti saņēma mazliet vairāk par 70 procentiem dabas bērnu. Tas nozīmē, ka mazliet mazāk par 30 procentiem tā neizdarīja.
Visas garās pandēmijas laikā vienmēr, vienmēr, vienmēr nevakcinētiem cilvēkiem slimības un infekcijas gaita bija smagāka, un no Covid komplikācijām mirušo starpā allaž bija krietni vairāk nevakcinēto nekā vakcinēto.
Nezinu, cik pašapmierināti ir tie kadri, kuri nevakcinēti tika cauri un ir dzīvi vēl joprojām. Es personīgi ar Covid nesaslimu nekad, bet man ir tās potes, pirmkārt, un otrkārt es dzīvoju viens pats un neesmu cilvēks, kuram ir trīs sīči, kuri katru dienu mājās no skolas pārnāk kā Petri trauciņi kuros virmo visas infekcijas, baciļi un vīrusi pēc kārtas.
Šī ekskursija Covid un citu slimību vēsturē šonedēļ tāpēc, ka izrādās, Covid varbūt vairs nav, bet Covid radītās garīgās slimības vienā sabiedrības daļā virmo joprojām.
Tajā skaitā tajās ģimenēs, kurās nolemts, ka bērnam nevajag ierasto pediatrisko vakcināciju klāstu, jo vakcīnas ir nedrošas, un Bils Geits droši vien bērnā grib iedēstīt mikročipu ar kuru viņu kontrolēt tālāk, plus vēl, ja Covid vakcīna acīmredzot bija nejēdzīga inde, tad visticamāk ar bērnu vakcīnām ir tāpat.
Un līdz ar to vietām Latvijā (un ne tikai) no jauna ir uzradušās masalas.
Ļoti smaga infekcioza slimība, kura ir daudzreiz lipīgāka nekā Covid vīruss, bet vai zināt – pasaulē konkrēti bērnu vakcinācijas programmai masalas principā bija izskaustas.
Nekur nebija pilnīga imunitāte, jo tā dēvētajai pūļa imunitātei ir vajadzīga 95% vakcinācija attiecīgajā kopienā, bet visā visumā masalu vakcīna bija iekļauta bērnu pošu komplektā, un tāpēc tuvu tam procentam bija bērnu skaits, kurš bija vakcinēts.
Nezinu konkrēti, bet pieļauju, ja Latvijā trīs no 10 cilvēkiem nolēma, ka Covid vakcīna bija priekš kaķiem un tāpēc viņi no tās turēsies pa gabalam, tie ir tie paši cilvēki, kuri pēc bērna piedzimšanas no pediatra saņem potēšanās grafiku jaundzimušā pirmajos gados un nolemj, “ne priekš mums.”
Kopš laika gala pasaulē ir bijušas grupas, kuras pret vakcīnām ir izturējušās noraidoši. Uzskatāms piemērs ir reliģiskā sekta Jehovas liecinieki, kuri jau 1931. gadā paziņoja, ka vakcīnas ir “tiešs pārkāpums līgumam, kādu Dievs noslēdza ar Noasu pēc plūdiem.”
Pakistānā ar Covid vakcīnu bija milzīga problēma tāpēc, ka sabiedrībā izpletās doma, ka vakcīnā varbūt bija kaut kas no cūkas gēniem, un cūka musulmaņu tradīcijās skaitās neķītra un tāpēc nepieņemama.
Taču ārpus reliģijas lietām, kur baznīca šī vārda plašākajā nozīmē ļoti bieži savai tautai ir likusi darīt lietas, kas nebūt nav pašas tautas interesēs (piemēram, noteikt, ka lielākā daļa sabiedrības sievietes nav piemērotas priesterībai), attiecībā uz vakcīnām un latviešiem ir arī cita lieta.
Tas ir mūsdienu soctīklu laikmets, kurā ne īpaši attīstīts un izglītots cilvēks var iebraukt tādās auzās, ka ārā viņš vairs netiek.
No turienes radās doma, ka Covid vakcīna ir inde. Tā ir izstrādāta pārāk ātri un ar apšaubāmiem vai pat ļaunprātīgiem nolūkiem. Visa plašā zinātnes pasaule bija sazvērējusies pret nabaga mazajiem latvietīšiem, kuri tikai un vienīgi gribēja dzīvot mierā un pārticībā un ignorēt sazvērestību, kādu zinātnieki pret viņiem bija vērsuši.
Raidījumā “Vēlais ar Streipu” man teju vai no pašas pandēmijas sākuma tika aizliegts attiecībā uz šādiem cilvēkiem lietot vārdu “idiots.”
Taču jautājumā par masalām te vairs nav runa par individuālu cilvēku apmātību. Te runa ir par bērnu tiesību apzinātu pārkāpumu.
Pieļausim, retais vecāks ļaus savam bērnam marta trešajā dekādē kāpt uz ledus uz vietējā dīķa tāpēc, ka pēdējā laikā gaisa temperatūras bijušas tādas piemīlīgākas un tāpēc ledus būs trausls.
Pieļauju nevienam vecākam nerodas eksistenciāla dvēseles krīze tāpēc, ka valsts uzstāj, ka mašīnā vajag piesprādzēties, mazgadīgs sabiedrības loceklis nedrīkst lietot alkoholu, tabakas preces vai narkotikas, un viss pārējais, kas mazgadīgā kadra rīcību apzināti un ar pietiekami labu iemeslu ierobežo.
No tā, protams, neizriet, ka vidējam letiņam pirmais cigaretes dūms plaušās ienāk tikai pēc 20 gadu sasniegšanas, kā tas ir mūsu valstī ar auklītēm, kuras strādā Saeimā. Nedz arī pirmais alus vai vīna malks pagaidīs līdz tam brīdim, lai arī kopš 18 gadu vecuma jaunietim ir bijušas tiesības vadīt automobili un arī iestāties bruņotajos spēkos un apņemties sargāt savu valsti un tautu ar savu dzīvību.
Tas protams nav loģiski. Bet prasība par vakcinācijām izglītības sistēmā ir tikpat loģiska, cik noteikums, ka bērns 10 gadu vecumā nedrīkst vadīt automobili, pīpēt cigāru vai vakaros pēc garas skolas dienas izdzert pāris glāzes vīna.
Jo visai universāli pastāv izpratne, ka tā nevajag.
Kāpēc jautājumā par vakcīnām ir citādāk? Kāda mārrutka pēc atsevišķi latviešu vecāki ir nolēmuši, ka viņi zina labāk nekā visa medicīnas pasaule, kura savu izpratni ir veidojusi kopš sengrieķu un seno romiešu laikiem, kamēr latvietim varbūt ir vidusskolas izglītība vai augstākā izglītība sabiedriskajās attiecības vai klarnetes spēlē, kā tas bija ar iepriekš jau minēto un burundukam līdzīgo veselības ministru kurš bija amatā Covid pandēmijas pirmsākumos.
Man personīgi šķiet, ka te risinājums ir viens. Noteikt, ja kādā kopienā uzrodas masalas tāpēc, ka viena daļa ģimeņu un vecāku jautājumā par sava bērna veselību ir bijušas bezatbildīgas, tad pret attiecīgajiem vecākiem vajag celt kriminālapsūdzības par apzinātu kaitējumu personai, kura ir bezpalīdzīgā stāvoklī. Un notiesāt.
Šī nav lieta tikai Latvijā. Arī Amerikā soctīklu laikmetā pietiekami daudz cilvēku ir nonākuši kaut kādos purvos, kur var šķist, ka krimināli notiesāts un līdz kliņķim korumpēts biznesmenis no Ņujorkas būtu piemērota persona valsts prezidenta amatam.
Bet arī tur un konkrēti Republikāņu partijas pārvaldītajā Teksasā, kur ir notikusi masalu īstena pandēmija, un visos gadījumos pie vainas pirmkārt, galvenokārt un principā tikai ir tie vecāki, kuri ir nolēmuši savus bērnus nevakcinēt.
Ja vecāki savus bērnus atstāj neuzraudzītus kamēr viņi paši dzerstās, par to būs administratīva vai krimināla atbildība. Ja vecāki apzināti savu bērnu nelaiž skolā, tas pats. Saprotu, likumdevējs Satversmē saskata vārdus “ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskas pārliecības brīvību” un noraustās.
Bet mūsējā un ne tikai ir valsts kurā šī brīvība tomēr neierobežota nav. Ja tu ar savu “domu un apziņu” vēlies apgalvot, ka Kremļa fašistam ir visas tiesības likvidēt Ukrainas neatkarību, tad drošībnieki droši vien nāks tev pakaļ un gribēs ar tevi aprunāties.
Gribu padomāt, ar vecākiem, kuri apzināti ignorē likumā paredzēto bērnu vakcinācijas programmu, ir jādara tāpat.
Jo “runas un apziņas” brīvība tomēr nevar tikt attiecināta uz tiem gadījumiem, kad “runas un apziņas” brīvība ir cilvēku ievedusi tādā miglā, ka viņš vairs nesaprot neko.
Bērns pats nevar nolemt par savu veselības aprūpes un vakcinācijas programmu. Tā ir atbildība viņa vecākiem un, ja vecāki nolemj šo atbildību ignorēt, tad tur ir darbs Latvijas likumam un likuma sargiem.
Pasaules zinātne ir nākusi palīgā. To ignorēt, piedodiet, bet vārds “idiots” te būs tieši pareizais.
