Kārlis Streips: Tā nav pelnījusi to, kas ar to patlaban notiek – kas īsti notiek Ukrainā? 0
Kas īsti notiek Ukrainā?
Pamata fakti ir zināmi. Pirms mazliet vairāk, nekā pirms četriem gadiem, Kremļa barbars uzstājās televīzijā un paziņoja, ka viņš ir nolēmis uzsākt “speciālu militāru operāciju” Ukrainā ar mērķi to atbruņot, jo Kijivā saimniekoja nacisti un fašisti, un tas bija Krievijas svētais uzdevums, tā kaut ko novērst.
Visa pasaule aizturēja elpu un uzskatīja, ka milzīgā Krievija salīdzinoši mazo Ukrainu samals pīšļos.
Katrā gadījumā pats Kremļa boss bija pārliecināts, ka būs vajadzīgas pāris dienas, režīms Kijivā būs gāzts, un tā vietā būs kāds cits, kas būs daudz gatavāks pieņemt Kremļa uzstājību, ka “Krima naš” un Ukrainas austrumi arī būtu atdodami ienaidniekam.
Tā nesanāca, lielā mērā tāpēc, ka Krievijas daudz bazūnētie bruņotie spēki acīmredzot nebija padomājuši par tik vienkāršu lietu kā sagādes līnijas.
Tanku un citu spēkratu kolonna, kura pirmajā dienā iebrauca Ukrainā no Baltkrievijas, brauca, brauca un tad apstājās, jo bija aptrūkusies degviela.
Ukraiņi, zinādami, kas tuvojās, bija novākuši visas ceļa un norādes zīmes un tad, kad viņi sastapās ar krievu zaldātiņu, kurš vaicāja, kur tuvākā degvielas uzpildes stacija, neizpratnē raustīja plecus un rādīja lielas acis.
Bija stāsts par sievieti uz balkona, kura pamanīja tuvojamies dronu, paķēra marinējuma burku un ar to dronu nogāza zemē. Vēlāk izrādījās, runa nebija par ienaidnieku, bet gan par kaut kādu izvirtuli, kurš centās ielūrēt sieviešu guļamistabās.
Cita sieviete piesoļoja klāt krievu zaldātam, iespieda viņam rokā saulespuķu sēklas, un pateica “kad tevis vairs nebūs, vismaz te būs uzziedējuši ziedi.”
Ukrainas prezidentam Zelenskim piedāvāts mukt prom drošībā, uz ko viņš esot atcirtis: “Man nav vajadzīgs transports, man ir vajadzīgi ieroči.”
Ar tiem ieročiem sākotnēji tā bija kā bija. Amerikā tolaik saimniekoja Donalds Tramps, kurš ātri vien izdomāja, ka Ukrainas tobrīd jauno valsts prezidentu varēs šantažēt. Sak’, puisi, ieroču nebūs, ja tu nepalīdzēsi atrast kompromātu attiecībā uz Trampa dažādajiem ienaidniekiem un visvairāk uz kādreizējo ASV viceprezidentu Džo Baidenu, kurš bija visticamākais Trampa oponents nākamajās valsts prezidenta vēlēšanās.
Tramps par šo gājienu tika pie pirmā no diviem impīčmentiem ASV Kongresā, un Ukraina sāka paļauties uz citām valstīm, kurās pie teikšanas nebija maniaks, kurš tikai domāja pats par sevi un savām interesēm.
Arī tās valstis, kuras saprata Ukrainas vajadzības, sākotnēji negribēja sūtīt smagākus ieročus, kara lidmašīnas un tamlīdzīgas ierīces, baidoties, ka tas varētu radīt konflikta eskalāciju.
[Pēc pāris gadiem izrādīsies, ka tās nebija tukšas bailes. Amerikas bombardēšana Irānā 2026. gada sākumā noveda pie situācijas, kurā Irāna sāka bez aiztures bombardēt Izraēlu un dažādas Persijas jūras līča valstis – lūk, tā patiešām bija eskalācija.]
Ar laiku ārpasaule saprata, ka šis nav tas gadījums, kad klīrēties un kavēties, jo Ukrainas ienaidnieks ar visu savu reizēm prātam neaptveramo nekompetenci tomēr ir daudz lielāks un ar daudz lielākiem resursiem.
Principā ārpasaules attieksmi var aprakstīt ar vārdiem “dosim visu to, kas vajadzīgs, lai Ukraina varētu cīnīties tālāk, bet nedosim to, kas ir vajadzīgs, lai Ukraina konfliktā varētu uzvarēt.”
Eiropas Savienībā problēma ar to ir bijusi apstāklī, ka ungāru tauta sev jau visai sen un visai regulāri ir vadošā amatā vēlējusi absolūtu kretīnu kurš vienpersoniski ir bloķējis dažāda veida palīdzības paketes un aizdevumus Ukrainas nākotnes nodrošināšanai.
Ungārijā 12. aprīlī paredzētas vēlēšanas, un aptaujas rāda, ka senā barbara partija vairs nav tik populāra, cik tā ir bijusi. Ungāri darīs ļoti labu darbu, ja viņi savu Kremļa barbara līdzinieku pasūtīs visas četras mājas tālāk.
NATO savukārt ir bijušas grūtības ar tās vadošo biedru tāpēc, ka amerikāņi tāpat kā ungāri reizēm mēdz zaudēt visu veselo saprātu un vadošā amatā ievēlēt korumpētu noziedznieku, kuram interesē tikai pašam sava kabata un naudasmaks.
Pirmā termiņa laikā bija visa apkaunojošā epopeja ap Volodimira Zelenska šantažēšanu.
Patlaban Amerikas prezidents ir aizņemts ar karošanu Irānā un ar jaunas balles zāles celšanu Vašingtonā un ar domu, ka turpmāk uz Amerikas naudas zīmēm būs viņa paraksts, lai gan tā tas nav darīts visus tos 250 gadus, kopš grupiņa nemiernieku Lielbritānijas impērijai un tās karalim Džordžam trešajam pateica čau.
Patmīlība savienojumā ar visai acīmredzamu demenci. Nebūt ne tas, kas būtu ieteicams pasaules vadošās lielvalsts līderībā.
Ukrainai tas ir nozīmējis, ka vienudien Amerikas prezidents ir sabozies un saniknojies un pasaules preses priekšā kolēģim no Ukrainas pateiks, ka kolēģim no Ukrainas nav vispār nekādu kāršu rokās, un kauns, ka viņš nav pateicis paldies Amerikas prezidentam par Amerikas prezidenta bezgalīgo un neizmērojamo viedumu un daiļumu.
Citreiz atkal no Amerikas prezidenta ir izskanējusi doma, ka patiesībā Krievija ir papīra tīģeris un Ukrainai ir visas iespējas tam sadot pa biksēm tik kārtīgi, ka ne tikai to varēs izraidīt no Ukrainas teritorijas, bet Ukraina arī varēs atgūt visas sen okupētās platības, tajā skaitā arī Krimā.
Attiecībā uz ieročiem, Amerikas režīma pašreizējā doma ir tāda, ka tam ieroči ir pašam vajadzīgi, jo princese, kura ir Baltajā namā vienurīt pamodās ar vēdergraizēm un nolēma, ka priekštecis amatā Džo Baidens principā visu Amerikas bagātību bija atdevis Ukrainai bez jebkādām pārdomām un jebkādas kompensācijas, un tāpēc bruņotie spēki Amerikā bija palikuši pie pavisam sasistas siles un tukšiem piegādes iecirkņiem.
Līdz ar to nevar dot ieročus Ukrainai, jo Baltā nama barbars patlaban it kā plāno Irānas zemes invāziju, un tā kaut ko uzsākt ar vienkāršu pistoli nebūs iespējams.
Bet Tuvajos Austrumos nav tikai Irāna. Tuvajos Austrumos arī ir Persijas jūras līča valstis, kuras it kā skaitās amerikāņu sabiedrotās esam, bet Irāna ir nolēmusi, ja reiz lielais sātans no aizjūras partnerībā ar mūžseno sātanu Izraēlu ir uzdarbojušies, tad Irāna cirtīs pret un pamatīgi cirtīs pret.
Jo Irāna, daļēji tāpēc, ka tā visu laiku ir saņēmusi izlūkdienestu informāciju no Kremļa barbara Maskavā, labi zina, kur atrodas amerikāņu bāzes un cita veida infrastruktūra Tuvajos Austrumos, un tas nozīmē, ka irāņiem ir visas iespējas pēc kārtas tās bombardēt uz nebēdu.
Bahreinā iznīcināt sašķidrinātās dabas gāzes centrāli, kuru nevarēs savest kārtībā vairāku gadu laikā. Pilnībā slēgts Hormūzas jūras šaurums, kura rezultātā jēlnaftas cena pasaulē ir kāpusi debesīs ar attiecīgajiem rezultātiem ikdienas autovadītājiem, kuriem bākas piepildīšana piepeši ir kļuvusi par nesasniedzamu sapni.
Tā visa fonā situācija Ukrainā šķiet drusku pazudusi no pasaules ziņu virsrakstiem. Bet tur rodas sākumā minētais jautājums par to, kas īsti ar to visu notiek.
Jo Interneta kanālā YouTube ir pāris kanālu, The Military Report un The Geo Network, kuros regulāri tiek prezentēti video ar vienu centrālu tēmu:
Ukraina pēdējā laikā ir kļuvusi par dronu lielvaru, kura regulāri bombardē vietas okupētajās teritorijās un arī dziļāk Krievijas iekšzemē, un līdz ar to Krievijas spēki drīz būs izsīkuši pavisam.
Tajā skaitā četros gados kopš Kremļa barbars uzsāka savu “speciālo militāro operāciju,” Krievija ir zaudējusi ap 1,3 miljoniem karavīru. Pasaulē ir gandrīz 50 valstu, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par to.
Taču konkrētākā nozīmē, katru dienu minētajos kanālos ir stāsts par kādu konkrētu objektu Krievijā, kuru ukraiņi ir identificējuši, un tad seko stāsts par to, kā ukraiņi plāno savu uzbrukumu, par to kā krieviem ir plašas pretgaisa aizsardzības iespējas un sistēmas, par to kā ukraiņi ar gudru ziņu un viltību prot no tām izvairīties, un tad galu beigās, vai runa ir par garu vilcienu ar daudziem vagoniem, kuri piepildīti ar degvielu, vai arī naftas pārstrādes iestāde kaut kur pašā Krievijā:
Ukraiņu droni dodas ceļā. Krievu aizsardzības iestādes cenšas tos pamanīt, bet ukraiņi zina, ka vidējais radars nespēj konstatēt priekšmetus, kas atrodas pārāk zemu, jo tādā gadījumā radars arī uztvertu dzīvnieciņus un tāda veida lietas.
Ukraiņu droni lido ap 15 metru augstumā un kalnainā vidē, kas nozīmē, ka pat pie labākās gribēšanas tie nav pamanāmi.
Un rezultāts galu galā ir vilciens ar degvielu vai naftas pārstrādes iestāde, kurā nokrīt drons, seko liels sprādziens, lielais sprādziens aizdedzina citas lietas, un rezultātā ir masīvs blīkšķis un vilciena vai naftas pārstrādes iestādes vairs nav.
Jo krievi dikti ir centušies to visu pamanīt un novērst, bet ukraiņi ir pārāk gudri, un tāpēc ienaidniekam tas neizdodas.
Ukrainas sen apkarotajos austrumos pirms pāris mēnešiem amerikāņu miljardieris Īlons Masks piepeši atslēdza ienaidnieka pieeju Starlink satelīta sistēmai, kā rezultātā ienaidnieks Ukrainā zaudēja visas komunikāciju iespējas un vidējais krievu zaldāts kļuva par vistu, kurai nocirsta galva.
Tā rezultātā Kremlis varbūt bija iedomājies, ka šovasar būs jauna un veiksmīga ofensīva, kura ukraiņus beidzot nospiedīs uz ceļiem un liks padoties.
Bet, pirmkārt, pēdējo mēnešu laikā arī pateicoties minētajai Starlink atslēgšanai, ukraiņi ir atguvuši plašas teritorijas, kuras iepriekš bija okupējuši ienaidnieka spēki, tur ir notikusi derusifikācija un ukraiņu valodas un tautas atjaunošana.
Un, otrkārt, četru gadu laikā Ukraina ir tik pilnībā iznīcinājusi ienaidnieka tankus un bruņutransportierus un visu pārējo smago tehniku, ka mūsdienās krievu zaldātiņam nākas doties uzbrukumā zirga mugurā, uz velosipēda vai čīpu čāpu kājiņām.
Kur, lieki teikt, Ukrainas droni viņus var viegli pamanīt, un tā nu vienas dienas laikā ukraiņiem izdevās no trases novākt 1710 ienaidnieka karavīru. Un kopumā ap 1,3 miljoniem, kuri nekad vairs neatgriezīsies mājās.
Man to visu vakaros skatoties rodas siltas emocijas – raugi, kā ukraiņi ir kļuvuši par globālām superzvaigznēm ar saviem droniem un pretgaisa aizsardzības sistēmām! Tie ir spējuši nosūtīt speciālistus uz Tuvajiem Austrumiem, mācīt Persijas jūras līča valstīm, kā labāk pasargāties pret raķetēm no Irānas mullām.
Taču blakus Military Show un Geo Network arī ir raidījumi manā televīzijas kanālā TV24, kur militāro lietu eksperti nebūt nav gatavi pateikt, ka Ukraina patlaban ir situācijā, kurā tā atbrīvo teritoriju Donbasā, pamatīgi bombardē vietnes okupētajā Krimā, un visticamāk kaut kad drīz varēs Kremļa ienaidniekiem tā kārtīgi un izšķiroši sadot pa purnu.
Tur diemžēl ir redzama dzīves īstenība, ka ar visiem dzīvā spēka un tehnikas zaudējumiem, Krievija tomēr nav sabrukusi un arī nesabruks.
Tajā skaitā tāpēc, ka Irānas konflikta laikā Amerikas prezidents ir nolēmis, ka pareizais variants ir noņemt sankcijas no Kremļa naftas eksporta, plus vēl prezidenta pārstāvētā Republikāņu partija izdomāja, ka šis ir pareizais brīdis, kad uz Vašingtonu uzaicināt delegāciju no Krievijas diktatora kabatas parlamenta spriest par tālāku attiecību veidošanu starp abām pusēm.
Amerikā patlaban saimnieko kadrs, kurām galvenais ir pārliecināties, ka Kremļa fašists viņam ir un allaž būs pats labākais draudziņš pasaulē.
(Tajā skaitā atceroties, ka pirmā termiņa laikā Amerikas prezidents regulāri apmainījās ar mīlestības vēstulēm, kā viņš pats tās aprakstīja, ar mazo, dīvaino, apaļo vīreli, kurš saimnieko Ziemeļkorejā.)
Un līdz ar to amerikāņi pirms nedēļas nudien Ukrainai nosūtīja “miera plānu,” kurā bija melns uz balta uzrakstīts, ka vajag atteikties no Donbasa un uz visiem laikiem vajag atteikties no domas, ka Ukraina kādreiz varētu kļūt par NATO dalībvalsti.
Lieki teikt, ukraiņiem šāda doma ir noraidāma tūlīt pat un pilnībā.
Taču te ir arī jautājums par to, kāda Ukraina ir ārpus fakta, ka četru gadu laikā pret to ir vērsts genocīds un kara noziegumi.
Jo gadījumā, ja Kremļa fašists nebūtu uzsācis savu “speciālo militāro operāciju,” Ukraina nebūtu nekur tuvu pievienošanās statusam nedz NATO, nedz arī Eiropas Savienībā.
Pērn Kijivu pamatīgi satricināja masīvs korupcijas skandāls, kurš arī skāra vienu no Volodimira Zelenska senākajiem draugiem un sabiedrotajiem.
Ir arī fakts, ka pēdējoreiz ukraiņi savu Augstāko Radu un savu valsts prezidentu ievēlēja visai tālajā 2019. gadā. Valsts prezidenta vēlēšanām bija jānotiek 2024. gada pavasarī, un parlamenta vēlēšanām ap to pašu laiku.
Lai paliek fakts, ka aptaujās ir redzami vairāki politiķi Ukrainā kuri vismaz patlaban ir populārāki nekā Volodimirs Zelenskis. Kara laika diženākie līderi reizēm saskaras ar nepateicīgu tautu.
Laikā pēc 2. pasaules kara dižais varonis Vinstons Čērčils un viņa partija bez jebkādām ceremonijām 1945. gada sākumā zaudēja vairākumu parlamentā.
Tas cita starpā nozīmēja, ka Lielbritānijas pārstāvību Potsdamas konferencē, kur sabiedrotie nāca pie pēdējiem slēdzieniem par Eiropas nākotni (tajā skaitā mūsu valsti notiesājot uz piecdesmit gadu termiņu PSRS gulagā), sāka Toriju ārlietu ministrs Antonijs Īdens, bet konferences laikā Londonā izsludināti vēlēšanu rezultāti, Īdena kungam un Čērčilam nācās doties mājup un viņu vietā Potsdamā uzradās premjers Klements Atlijs un ārlietu ministrs Ernests Bevins.
Arī amerikāņiem Potsdamā bija cits līderis, jo ilggadīgais prezidents Franklins Rūzvelts 1945. gada aprīlī bija aizgājis mūžībā, un viņa vietā Potsdamā ieradās pēctecis Harijs Trūmens.
To minu tāpēc, ka nav garantiju, ka Ukrainas diženais kara vadonis Zelenskis vēlēšanu gadījumā nesastaptos ar tādu pašu likteni. Viņš pats ir reizēm bildis, ka viņu tas īpaši neskumdinātu.
Taču Ukraina nudien ir valsts, kura 35 gados kopš PSRS sabrukuma ir svaidījusies no viena ģeopolitiska grāvja uz citu. Visa lielā epopeja ap Krimas sagrābšanu un marodēšanu Ukrainas austrumos sākās pēc tam, kad tā dēvētā Oranžā revolūcija panāca korumpētā Kremļa draudziņa Janukoviča padzīšanu ar mietu pēc tam, kad viņš piepeši atteicās no tālākām attiecībām ar Briseli par labu daudz ciešākām saitēm ar Kremli un tā barbariem.
Janukovičs tika atstādināts un aizmuka no valsts, un tajā pašā vakarā Kremļa gaņģos sākās pirmās sarunas par pirmo reizi kopš 2. Pasaules kara Eiropā, kad kādai valstij ar varu un fiziski atņemta daļa no tās teritorijas (Krima).
Rezumējot, Ukraina patlaban sastopas ar kretīnisku līderi Vašingtonā un kretīnisku līderi Budapeštā. Kretīniskais līderis Vašingtonā nudien ir gatavs skūpstīt Kremļa barbara pakaļu vēl un vēl un vēl, laikam joprojām savā noskrandušā suņa prātā cerot, ka tas nozīmēs, ka Nobela organizācija zaudēs visu veselo saprātu un viņam piešķirs Miera prēmiju.
Bet ir arī fakts, ka četri gadi noziegumu pret cilvēci ir nozīmējuši Ukrainas attīstību militārās gatavības nozīmē, un tas nav maz. Principā tā vien šķiet, ka sen pagājuši tie laiki, kad karošana nozīmēja vispirms kādā valstī iesūtīt lielu skaitu tanku un bruņutransportieru ar atbalstu no kara lidmašīnām un visu pārējo.
Apmēram tāpat, kā Hitlera nacistiem izdevās apmēram piecu minūšu laikā iekarot labu daļu no Rietumeiropas.
Krievija speciālās militārās operācijas sākumā bija pārliecināta, ka notiks tas pats – pāris dienu laikā tanki būs sasnieguši Kijivu, “fašistiskais” Zelenska režīms būs gāzts, un pārējā pasaule Krievijai varēs iepūst, un ne tikai Krima, bet visa Ukraina būs “naš.”
Tā nesanāca, un četrus gadus vēlāk internetā ir video, kuros pateikts ka Ukrainai vajag vēl tikai drusciņ pacensties, un viss notiks.
Bet īstajā dzīvē situācija tik vienkārša nav un, diemžēl, laikam arī nebūs. Turpināšu skatīties Military Show raidījumus un kaifot. Bet vienlaikus arī turpināšu cerēt, ka amerikāņi un ungāri savāksies un sapratīs, ka šis nav tas laiks, kad eksperimentēt ar populistiskiem un demagoģiskiem līderiem, kuriem interesē tikai pašiem sava pārliecība un ienākumu līmenis.
Jo Ukraina tomēr nav pelnījusi to, kas ar to patlaban notiek. Krievijas tauta civilizācijai ir zaudēta pavisam, un ir līdz kliņķim kaitinošs fakts, ka atsevišķas instances pasaulē patlaban šķiet cenšamies to sākt rehabilitēt. Starptautiskās Paralimpiskās komitejas līdz kliņķim barbariskie lēmumi par ukraiņu sportistu ķiverēm un uniformām bija tikai viens piemērs par to.
Bet cerēsim visi un vienkopus, ka ukraiņi patiešām savu aizsardzības industriju ir attīstījuši tiktāl, ka apstākļos, kad vietām ārpasaulē sabiedrotajās valstīs saimnieko autokrātisks barbars, tā vienalga spēs turpināt bombardēt naftas vilcienus un naftas pārstrādes stacijas Krievijā un varbūt, varbūt tai vienai pašai nudien izdosies barbarisko ienaidnieku nospiest uz ceļiem.
Varbūt.
Slava Ukraini!
