Kaspars Dumburs: “Katram jāiepazīst savs Melnais bruņinieks” 20
Autors: Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aktierim Kasparam Dumburam šis ir darba piesātināts rudens – rīt, 16. novembrī, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Viestura Kairiša iestudējums “Spīdolas nakts”, kur viņš atveido Lāčplēsi, kurš, kā rakstīts teātra pieteikumā, “nevienam nepiedotu pat neapzinātu kolaboracionismu”. Turklāt kopš pagājušās nedēļas Latvijas kinoteātros skatāma režisora un scenārija autora Ronalda Mežmača debijas pilnmetrāžas spēlfilma “Elpot zem ūdens” – patiesos notikumos balstīts stāsts par narkomānijas nesto postu gan pašam atkarīgajam, gan līdzcilvēkiem –, kur Kaspars Dumburs atveido galveno varoni Raiti.
– Vai filmai par narkomāniju šis bija īstais laiks?
K. Dumburs: – Runāt par šo problēmu īstais brīdis ir katru dienu, tāds tas bija pirms desmit un divdesmit gadiem, droši vien, tāds būs arī pēc desmit un divdesmit gadiem. Mans varonis Raitis savu dzīvi mēģinājis dzīvot ne ar tiem veiksmīgākajiem paņēmieniem – viņa dzīvi vadījusi atkarība un šī slimība nav ļāvusi attīstīties, kļūt par pilntiesīgu sociuma dalībnieku.
Viens, protams, ir ārējie apstākļi, kad sabiedrība kādu no savas vides izspļauj, uzskatot, ka par zināmiem nodarījumiem viņš nav tiesīgs būt kopā ar pārējiem, bet ir arī otra puse – arī viņš pats sevi var izstumt un izolēt no sabiedrības. Man liekas, visi cilvēki ar otru cenšas meklēt kontaktus, bet daudziem tos atrast neatļauj viņu iekšējā cīņa, kontakti nav iespējami. Ja pats sevi nepieņemu, ja nespēju dzīvot ar sevi, sabiedrībā iekļauties ir ļoti grūti.
– Tā vien liekas, ka atkarību raisošās vielas ir arvien vieglāk pieejamas…
– Tās gan bijušas pieejamas vienmēr, mainās tikai pašas vielas un to nosaukumi, turklāt nelegālajā tirgū parādās arvien jaunas. Atkarību raisošās vielas jau nav pat daudz jāmeklē, tepat, rokas stiepiena attālumā, atrodas veikals, kur var ieiet un nopirkt alkoholu, kādas tur nepieejamās vietas! Arī tas pats zāļu skapītis, daudzi kļūst atkarīgi no zālēm, ir cilvēki, kuri vairs nespēj dzīvot bez medikamentiem; tikai ar to palīdzību viņi spēj sevi uzturēt pie zināmām darba spējām. Narkotikas ir visapkārt, vielas ir ļoti dažādas un ne vienmēr jāpārkāpj simt kalnu, lai tiktu pie kaut kā, kas mākslīgi izmainīs labsajūtu.
– Tagad daudzi satraukušies, ka ar likumu noteiks īsāku alkohola tirgošanas laiku, vai aizliegumi spēj ko ierobežot?
– Atceros savu pieredzi bērnībā – aizliegt varēja daudz, bet iegūt aizliegto likās vēl interesantāk nekā izmantot atļauto. Slimība jau nepazudīs, nogriežot alkohola vai narkotiku plūsmu, tā tikai var izpausties citādi. Mums sev un īpaši varas vīriem būtu jājautā, vai šo slimību, atkarību, pietiekami diagnosticējam un cenšamies ārstēt? Šobrīd ļoti ilgi jāgaida, lai tiktu valsts nodrošinātā bezmaksas rehabilitācijā, ir ļoti garas rindas. Nepavisam nav tā, ka, saprotot, ka ir atkarība, bet trūkst naudas, ko maksāt par rehabilitāciju, var iet un sākt ārstēties.
Protams, lielākajai daļai atkarīgo cilvēku tam nav pieejami pietiekami naudas līdzekļi. Turklāt sabiedrība ir jāizglīto, kā pieņemam šos atkarību māktos – vai uz viņu problēmu raugamies kā uz cilvēka vājumu vai idiotismu, kā uz vienreizēju gadījumu vai bieži sastopamu parādību. Mums visiem būtu jāsaprot, ka šīs slimības māktie ir starp mums, ir vieni no mums, un, lai gan pavisam precīzas zāles vēl nav izdomātas, tā tomēr ir ārstējama un kopjama lieta. Ir dažādas slimības – gan audzēji, gan vēl citas –, un vairums cilvēku nav informēti, ka arī atkarība ir slimība. Tā ir slimība, kurai vēl nav izdomātas zāles, tomēr tā ir ārstējama, jo ir narkologi, ir rehabilitācijas centru programmas.
Mums būtu vairāk jāpievēršas jautājumam, kā ārstēt šos cilvēkus, kā viņiem palīdzēt un apzināties, ka šī problēma tiešām eksistē. Citviet pasaulē par šo jautājumu runā daudz vairāk, tas nav kas tāds, par ko kaunēties un izvairīties runāt. Tiesa, ir zemes, kur situācija ir daudz sliktāka nekā pie mums.
– Tiesa, mūsu sabiedrība šo problēmu lielākoties noklusē, bet – vai uzskatāt, ka esam arī neiecietīgi pret atkarīgajiem, ar to domājot, ka viņi paši vainojami pie šīs slimības?
– Man cilvēki palīdzēja. Viss atkarīgs no vēlēšanās, ja cilvēks savā dzīvē vēlas ko mainīt, vienmēr atradīsies kāds, kurš viņam palīdzēs. Pats arī esmu bijis rehabilitācijas centrā.
– Filmā “Elpot zem ūdens” jūsu tēlotais Raitis iestrēdzis atkarībā un nespējā no tās izkļūt, bet teātra izrādē tēlojat Lāčplēsi, mūsu tautas varoni… Kāds ir jūsu Lāčplēsis?
– Atkarīgajiem lemta atkarība, bet Lāčplēsim no dabas dotas lāča ausis, viņa talants ir pārdabiskais spēks. Šis talants viņu dzen uz priekšu, bet jautājums, vai cīņa nav uzskatāma par zaudētu jau no mirkļa, kad tā sākta. Jautājums ir par pašu cīņu, tās nozīmi – vai cīnos ar ārējiem spēkiem vai patiesībā cīnos pats ar sevi. Kas ir cīņa, ko nozīmē mana cīņa un kāpēc jācīnās; vai tik tiešām mana cīņa ir mana uzvara.
– Ko par cīņu saucat jūs? Vai domājat par cīņām Ukrainā?
– Cīņas notiek mūsu galvā, mēs karojam ar citiem, karojam paši ar sevi; paskatīsimies, kas notiek mūsu bāros, vai tur kāds nekaujas; paskatīsimies, kas notiek mūsu ielās, arī tur cīnās. Cīņas notiek visu laiku, uz mūsu planētas eksistējam, mēģinot uzpiest savu varu. Kad braucu ar automašīnu, mani mēģina apdzīt, ielīst man priekšā, arī tā ir tā pati karošana, tikai citiem līdzekļiem un, protams, apmēriem. Vai tad, kad ar kādu veikalā, uz ielas strīdos, lamājos – vai tas nav tas pats?
– Ko jūs sauktu par mūsdienu varoņiem?
– Jautāšu pretī – ko jums nozīmē tautas varonis?
– Man par mūsdienu Latvijas klusajiem varoņiem gribētos saukt brīvprātīgos, kuri bez atlīdzības palīdz citiem.
– Noteikti, jo viņi ir tie, kuri iet un palīdz bez atlīdzības un reklāmas.
Jāņem gan vērā, ka katram laikam ir savi varoņi un sava luga. Mūsu “Spīdolas nakts” nav Raiņa sacerētā “Uguns un nakts”, iestudējumā pētām Raiņa paša dzīves vēsturi, ieskatāmies viņā dziļāk – kāpēc un ko viņš darījis. Latviešu tauta vienmēr ir cīnījusies, mums bijis jācīnās, jo vienmēr esam bijuši nospiesti. Ja valstī atrodas spēki, kuri vēlas mūs iznīdēt, skaidrs, ka varonis būs tas, kurš ies un dos pretspēku.
– Kas ir mūslaiku Melnais bruņinieks?
– Katram jāiepazīst un jāsaprot pašam savs Melnais bruņinieks. Varbūt – kas vienam ir, tas otram nav. Jautājums drīzāk būtu par to, ko mēs darītu, ja tāda Melnā bruņinieka nebūtu? Vai Lāčplēsis spēj pastāvēt bez cīņas, un, ja nespēj – kāpēc? Kāpēc Lāčplēsim jācīnās, kāpēc Daugavas dibenā jānotiek šai mūžīgajai cīņai? Vai ar melno un balto nav domāta pasaules kārtība, enerģiju saduršanās? Varbūt notiekošais nemaz nav cīņa, bet pārpasaulīgs kosmosa likums – iņ un jaņ?
Nav jādomā tikai par to, ka Latvija ir kaut kādi mazi nabadziņi, kuri kaut kur tiek ierauti… Tā laikam gadiem iestrādājusies mūsu psihe – mēs, tie nabadziņi, upuri, kurus kāds visu laiku apbižo. Tiesa, tas ir normāli, upura loma nevar pazust dažu gadu laikā, bet ar laiku apzinoties, kas esam patiesībā. Vai tiešām jādomā, ka esmu tas nabaga mazais latvietītis, ierauts pasaules neģēlīgajās rīcībās? Vai arī esmu neatkarīgs cilvēks, latvietis? Esmu latvietis, te ir Latvija, mana zeme, ar kuru lepojos, kuru mīlu!
Tā mums būs būt, tā iet pa dzīvi – lepniem, pieņemt to, ka esam lepni! Cilvēks dzīvē spēlē lomu, ko izvēlas, ja izvēlēsies būt upuris, vienmēr būsi upuris, ja izvēlēsies būt uzvarētājs – būsi uzvarētājs. Tas ir katra jautājums, nevar ieteikt izbeigt būt par upuri un kļūt par uzvarētāju, ar sevi ir jāizdzīvo iekšējā cīņa. Katram jāaizver acis un jāsatiekas ar savu tumsu, ja beidzot spēj ieskatīties acīs savai tumsai, savam tukšumam, tad cilvēks var kļūt par uzvarētāju.
– Mūsu Dziesmu svētkos nedzied upuru koris, tur dzied uzvarētāji…
– Būtiskākais jau ir tas, ko darām laikā, kad nenotiek Dziesmu svētki. Nav grūti justies emocionāli labi, kad visi sanāk kopā. Vaicāsim sev, ko darām tumšajos rudens vakaros, kad vieni ejam uz mājām – vai pasmaidām un sveicinām pretimgājējus, vai esam laipni viens pret otru.
– Vismaz 18. novembrī otram vēlam priecīgus svētkus pat rudens tumsā…
– Prieku vēlēt svētkos nav meistara lieta, vajag priecīgu dienu vēlēt arī parastā, vienkāršā lietainā dienā. Mūs iedvesmo hokeja čempionāti, tas ir super un fantastiski, tiešām apbrīnojami, cik daudz var izdarīt mazā Latvija, kurai nemaz nav daudz līdzekļu un liels cilvēku skaits.
Mums ir ļoti liels potenciāls, bet – ko ar to darām? Bieži vien tas, kas kļūst lielāks, grib mazo nomīdīt, nav jau jāskatās uz kaimiņvalsti – ko daudzi lielie cilvēki dara ar mazajiem pie mums, vai lielie paceļ mazos? Varu iet un gudri runāt, kas būtu jādara ukraiņiem, krieviem, izraēliešiem un palestīniešiem, bet jautājums jau ir – ko pats daru savās mājās? Kad, atnācis no darba, aizveru durvis un paskatos uz sevi, savām dusmām, aizvainojumiem un bailēm.
Ir viegli skatīties uz citiem un no malas spriedelēt, kas kuram būtu jādara, bet tai pašā laikā – kāds esmu savā ģimenē, kā izturos pret savu brāli, māsu, tēvu un māti, sievu, dēlu un meitu? Ko mēs darām, kad nav svētku? Ko daru dienās, kad man nav piekarināta latviskā lentīte, vai tad esmu laipns pret savu tautieti, latvieti? Vai es viņam uzsmaidu, palīdzu, uzsaucu?
