– Minējāt, ka Mūrnieces birojs ir distancēts no partijas. Priekšsēdētāja paguvusi norunāt dažas spilgtas, patriotiskas, arī pret oligarhiem vērstas runas. Zināmām aprindām tās nepatika un tika nopeltas kā “nacionāli partijiskas” vai “svētku reizei par drūmu”. Jūs piedalāties runu rakstīšanā? 25
– Lielās runas valsts svētkos ir komandas darbs uz Ināras ideju pamata. Viņai nav tik daudz laika, tāpēc kopā apstrādājam katru ideju. Tas ir apjomīgs darbs, kurā Ināra ir iekšā jebkurā tā fāzē. Par nepatiku: uzskatām, ka runu mērķis nav patikšana. Mērķis ir teikt ideoloģisku, programmatisku runu. Tātad runu, kas pauž tagadnes izvērtējumu un nākotnes uzdevumu. Būtu lieliski, ja visas valsts triju galveno amatpersonu atslēgas runas būtu ar skaidru vēstījumu. Nav jēgas atbildīgos vai svētku brīžos vērsties pie cilvēkiem ar falšiem saukļiem vai dekoratīviem vārdiem. Uzskats, ka runai jābūt ar augstāku jēgu, mums ar priekšsēdētāju pilnībā sakrīt. Ja runa kādam rada diskomfortu – varbūt tas ir tās pozitīvais pienesums.
– Vai trāpījums. Kāds ir jūsu viedoklis par politiku, turpat blakus vien stāvot? Starp partijām esot par daudz strīķēšanās un ķildošanās, un daudziem liekas, ka politika pati par sevi ir tāda smērējoša, netīra lieta.
– Politika nav ne slikta, ne laba, bet tajā ir riski. Svarīgi, kā cilvēks izvēlas spēlēt savu lomu kopējā izrādē. Man ir ērti: politikā esmu tehniskā skrūve ar dabas dotu spēju puslīdz sakarīgi analizēt un prognozēt. Mūsu idejiskais tango ar priekšsēdētaju saskan, tāpēc strādāju. Vēlēšanās nebalotējos, partijās neesmu, partijām neziedoju, mani neviens neregulē, nepārdodos un nepērkos. Pārvietojos ar divriteni, pārtieku no algas. Esmu brīvais aģents – varu strādāt ar Ināru Mūrnieci, bet varu arī nestrādāt. Manu iekšējo brīvību garantē tas, ka varu labi darboties arī citur. Taisnība, neesmu varas pozīcijā, esmu tehniskā skrūve. Mans privātais novērojums: dažiem vara ir atkarība. Gan biznesā, gan politikā. Tas ir kā ar alkoholu – lieto daudzi, bet daži smagi nodzeras. Vēl labāka līdzība ir narkotikas. Varas atkarībā nonākušiem iedarbojas tas pats mehānisms kā narkomāniem. Ja narkomāns narkotikas nedabū, tad ir gatavs uz visu. Varas atkarīgais ir abstinencē, nespējot remdēt savas alkas. Tas var turpināties gadiem. Ne velti mums ir daudz “atgriešanos, lai strādātu”. Cilvēks nespēj mainīt fokusu, pārvarēt atkarību un ir gatavs uz visu. Ir otra grupa, kas nokļūst politikā ar vēlmi pēc labas dzīves. Daļai šo cilvēku nav spēju nopelnīt citā darbā. Viņu tirgus vērtība ir maza. Politikā darbojas arī tie, kuri citur sevi nespētu pierādīt. Viņi turēsies pie savas izdevības jebkādos nosacījumos. Tās ir divas netīrās politikas riska grupas: politiķi ar hipertrofētu vēlmi atgriezties pie varas baudas mirkļa un tie, kam par katru cenu jānoturas savā komforta zonā, ko dzīve ārpus politikas viņiem nenodrošina.
– Izaug ragi un nagi, lai ar visiem spēkiem turētos virspusē? Parādās antenas, izplešas kuņģis?
– Hm, interesanta teorija… Varbūt tiešām attīstās īpaši sajūtu orgāni. Narkomāni savas atkarības dēļ ir jūtīgāki cilvēki par citiem.
– Kā žurnāliste jūs šad tad arī rakstāt. Par bēgļu uzņemšanu vai uzturēšanās atļauju izsniegšanu. Un ieņemat samērā nacionālu pozīciju. Citi to sauc par “agresīvu balsi”.
– Runa sen nav par to, vai ņemt bēgļus vai neņemt – viņi sen jau ir paņemti, kopā ar 40% Latvijas iedzīvotāju, kuri vai kuru vecāki ieradušies pēdējos 60 – 50 gados, kā arī nesen “investoru” termiņuzturēšanās atļauju klienti. Mums ir jābūt pavisam citā diskusijas fāzē – reālu integrācijas risinājumu fāzē un nevis attiecībā uz šiem 250 imigrantiem, bet kopumā. Valsts nespēj izveidot integrācijas politiku vai vismaz normālam cilvēkam izskaidrojamu pasākumu kopumu. Rodas iespaids, ka Latvijas varnešiem ir viedoklis, ka integrācija ir kā spāņu gripa, kas pati no sevis ļoti ātri izplatās pilienu veidā. Bet integrācija nav ne spāņu gripa un vēl mazāk – mēris Venēcijā, tas ir ilgs, lēns process, ko realizē ar valstiskiem instrumentiem. Turklāt pārsniedzot kritisko masu, tas paliek aizvien grūtāks un mazāk iespējams. Universālais sevi pierādījušais instruments pasaulē un Eiropā ir vienota izglītības sistēma valsts valodā. Tas nozīmē, ka bērnus pēc etniskās pazīmes nenodala atsevišķās skolās. Tas, ko Latvijā nereti nodēvē par nacionālu pozīciju, pēc būtības ir valsts tehnoloģiskais minimums. Ideja par kopīgu skolu valsts valodā ne Vācijā, ne Francijā, ne citur nav ne nacionālistiska, ne liberāla, ne konservatīva nostādne, bet elementāra prakse, lai valsts nesabirtu gabalos. Imigrācijas tēma šobrīd ir absolūti iracionāla. Tviterī bija joks: “Ja cilvēku sakož vampīrs, viņš pārvēršas par vampīru, bet šobrīd ir sajūta, ka daudzus sakodušas aitas.” No vienas puses, ir marginalizēta grupa, kas uztraucas par balto ādas krāsu. No otras puses – tikpat mazskaitlīga, bet toties mediju aktīvi atbalstīta pro–imigrācijas grupa, kas izceļas ar agresīvu naida runu, bet ne ar reālistiskiem integrācijas priekšlikumiem. Pat sabiedriskā medija tematiskās diskusijas par šo tēmu sāk atgādināt kādas vienas fanātiskas sektas vienīgā pareizā viedokļa sanāksmes. Ir viegli skaļi apkarot rasistus, fašistus un citus tēlus, bet ir grūti mierīgi un aukstasinīgi analizēt, kāda līdz šim ir bijusi Latvijas patiesā spēja absorbēt jebkādu iebraucēju masu. Pa to laiku patvēruma meklētāju bērnus “Mucenieku” patvēruma meklētāju centrs sūta uz krievu skolu. Tā ir aparteīda cienīga sprādzienbīstama ideja: valsts, kurā ir latviešu un tad – visu pārējo skolas. Piedevām grūti iedomāties, cik motivēti latviešu valodu mācīties ir vecāki, kuru bērns ir aizsūtīts uz krievu skolu, jau ar šo faktu apliecinot valsts etnopolitisko orientāciju.
