No Mākslinieku savienības telpām 11. novembra krastmalā pa logu paveras skats uz Daugavu, uz Nacionālās bibliotēkas ēku un arī uz 1960. gadā atklāto pieminekli “1905. gada cīnītājiem”. Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins uzskata: “Pieeja – “ka tikai kaut ko izvandīt” – tā nav profesionāla un konstruktīva domāšana, tā vispār raksturīga kreisām valstīm un organizācijām.”
No Mākslinieku savienības telpām 11. novembra krastmalā pa logu paveras skats uz Daugavu, uz Nacionālās bibliotēkas ēku un arī uz 1960. gadā atklāto pieminekli “1905. gada cīnītājiem”. Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins uzskata: “Pieeja – “ka tikai kaut ko izvandīt” – tā nav profesionāla un konstruktīva domāšana, tā vispār raksturīga kreisām valstīm un organizācijām.”
Foto: Artis Drēziņš

Tēlnieks par šo pieminekļu jaukšanas laiku: “Tās ir politiskas akcijas” 51

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
Kokteilis
FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis 100
Čūska aptur neapturamo Japānas ātrgaitas vilcienu
Lasīt citas ziņas

Mākslinieku savienības prezidentam Igoram Dobičinam ir arī viedoklis par Upīša pieminekli un par šo “pieminekļu jaukšanas laiku” kopumā.

Izskatās, ka esam kārtējā pieminekļu jaukšanas priekšvakarā. Kā jūs kā Mākslinieku savienības prezidents un tēlnieks raugāties uz to?

CITI ŠOBRĪD LASA

I. Dobičins: Tā ir valsts izaugsme. Demokrātiskā valstī ik pa laiku pie varas nāk cilvēki, pie kam inteliģences un izglītības līmeņa var neapelēt – tie ir dažādi. Atceros, pagājušā gadsimta 90. gados papildinājām vidi ar to, kā trūka – pieminekļiem latviešu leģionāriem. Tagad jaucam nost. Tas, kas notiek, nenozīmē, ka to kādam ļoti vajag. Tās ir politiskas akcijas, polittehnologu izrēķinātas taisnas un šķības līnijas. Tas tagad Austrumeiropā ir aktuāli.

Mēs esam bagāti ar to, ka mums ir mantojums – tas ir materiāls saprātam. Saprātam vajag, par ko domāt. Mēs taču orientējamies uz brīvu sabiedrību ar kritisko domāšanu. Kritisko domāšanu vēlas sabiedrības intelektuālā daļa, bet tā, manuprāt, ir tikai 3–5%.

Bet politika būvē savus ceļus ar saviem “būvnoteikumiem”: ko vajag un ko nevajag, kritēriji nav būtiski. Tiek spēlēts ar cilvēka emocijām.

Personīgi kā tēlnieks pieminekļu demontāžu izjūtu kā lielu zaudējumu videi. Mēs jau nezaudējam simbolus, bet konkrētu cilvēku darbus. Tēlniecības darbs pastāv tikai tāpēc, ka tas pastāv vidē. Ārpus vides tas nepastāv ne kā skice, ne kā rasējums, ne kā mets. Mēs šo mantojumu notrallinām.

Bet es neiebilstu pret Andreja Upīša pieminekļa novākšanu. Jā, labs rakstnieks, bet arī padomju okupācijas varas pakalpiņš, kurš vēl piedevām bija netaisns un neģēlīgs pret daudziem saviem kolēģiem, Latvijas valsts ideju.

Tam piemineklim ar Upīti ir tikpat daudz sakara kā, piemēram, ar sēnēm. Tur stāv tuntulis, tēls. Upīts pats ir kapos.

Tik vienkārši?! Es piemineklī redzu Upīti, kurš gan sarakstījis “Zaļo zemi”, “Sūnu ciema zēnus”, bet bijis arī maitas gabals.

Tas ir tikai tēls. Mūsu modernajā laikmetā jāvērtē kritiski. Vairāk tur jāsaskata cilvēka prasme veidot telpu.

Dažādi tēlnieku darbi, kas atrodas angārā un sētā Gaujas ielā 1.
Foto: Artis Drēziņš

Bet ja sabiedrība vienojas, ka šādam tēlam tur nav vietas?

Sabiedrība pati par to nevienojas, pati neko nevar izdomāt – to virza.

Kas virza?

Kā jau teicu – polittehnologi. Tāpat kā citur pasaulē tiek virzītas idejas jaukt pieminekļus Kolumbam un ASV prezidentiem, kuru ne visas darbības ir pieņemamas mūsu laikos.

Reklāma
Reklāma

Manipulēšana ar cilvēku prātiem jau tiek apgūta arvien vairāk, tai nav nekāda sakara ar profesionālu tēlniecības izvērtēšanu. Paraugāmies uz Ukrainu. Tur notiek karš, bet inteliģence jau domā, kāda būs valsts pēc kara, ko darīt ar mantojumu.

Ātri un stihiski lēmumi nav tie labākie. Ko liksim vietā? Naudas mums nav. Starpkaru laikā Latvija uzcēla Brīvības pieminekli un Brāļu kapus. Tas ekonomikai bija dārgi un neparocīgi. Bet jaunradītai valstij bija vajadzīgi vizuālie simboli.

Tagad ir virtuālie simboli, priekš kam vizuālos? Dzīvojam tik savos telefonos un multenēs…

Visos laikos jau vajadzīgi simboli, kas vieno un stiprina valsti. Kas traucē un ir kaitīgi, tos nost. Jūs taču piekritīsiet, ka 90. gados ļeņinekļu un pagājušogad – tā saucamā Uzvaras pieminekļa Rīgā – novākšana bija laba.

Jā, no ideoloģijas viedokļa, bet no profesionālā… Tie ir mākslas darbi, kas profesionāli jānoņem un jāsaglabā, tev jāzina, kas notiek tavā valstī un kur tas paliek. Daudzus ļeņinekļus veikli cilvēki pārdeva un nopirka sev automobiļus, mājas vai vienkārši nodzēra. Uzvaras pieminekli demontēja bez profesionālas attieksmes. Tas bija viens no Latvijas tēlniecības lielākajiem sasniegumiem, ­īpaši ­sievietes tēls. Mēs gājām un runājām [par tēla saglabāšanu], bet mūs nolika pie vietas.

Dažādi tēlnieku darbi, kas atrodas angārā un sētā Gaujas ielā 1.
Foto: Artis Drēziņš

Vai tagad Upīša, Sakses un Puškina pieminekļu sakarā jūs aicina uz sarunām?

Tas process vēl ir zaļš. Domāju, ka tie politiskie spēki, kam izdevās pieminekļu jaukšana pagājušajā gadā, tagad nolēmuši turpināt. Laiks nomierināties, laiks būvēt savu dzīvi.

Bet es nevaru nomierināties un gribu dabūt prom to Upīti no Rīgas centra. Vai nu uz kādu no viņa muzejiem, vai vismaz Mākslinieku savienības noliktavu Gaujas ielā. Nevajag jau uzreiz Upīti pārstrādāt izejmateriālos.

Es piekrītu, ka var būt visādi risinājumi, bet gribu norādīt arī uz to, par ko daudzi neaizdomājas. Tur, kur stāv Upīša tēls, ir vide. Pazudīs viss ansamblis, telpiskais risinājums. Kas tad mums paliks Rīgas centrā no tā laika? Raiņa ansamblis. Paskatieties, kas noticis ar Strēlnieku laukumu?! (Speciālisti gan minējuši, ka Upīša pieminekļa demontāža un pārvietošana ir neizbēgama, līdzko sāksies Kongresu nama rekonstrukcijas darbi. Ēka tiks pārveidota par akustisko koncertzāli, mainīsies arī apkārtējā vide, un šim piemineklim tur vairs nebūs vietas. – Red.)

Upīša piemineklis ir liel­izmēra darbs un daļa no mūsu daudzveidīgās vēstures, kad mums bija iespēja veidot lielizmēra darbus. Tagad mēs varam tikai ķiņķēziņus uztaisīt, bet nīcinām lielizmēra darbus bez loģiska pamatojuma, tikai pamatojoties uz polittehnoloģiskām konstrukcijām.

Cik tagad apmēram maksātu Upīša pieminekļa izmēra tēla izkalšana akmenī, laukuma un vides izveidošana ap to?

Divi trīs miljoni eiro.

Starp citu, jūs esat viens no tēlniekiem, kura darbu ir mēģināts iznīcināt. 1990. gadā 5. decembra naktī Tukuma rajona Džūkstē nezināmi spēki spridzināja pieminekli leģionāriem, kas tika atklāts 11. novembrī. Trok­snis bijis tāds, ka džūksteniekiem licies, ka lidmašīna nogāzusies.

Pieminekli biju veidojis destruktīvā manierē, brutāli. Kā likteni, kas atšķeļ no veseluma gabalus. Tad parādījās vēl citi “mākslinieki”, kuri pielaboja manu darbu. Patiesībā jau tie “mākslinieki” tika gaidīti. Neviens tikai nevarēja izskaitļot rezultātu. Bet ir labi, kā beigās sanācis.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.