“Tikai un vienīgi ar vecāku piekrišanu!” Helmanis komentē sašutumu par mācītāju viesošanos pamatskolā 70
“Mēs esam tik dažādi, bet mums jārod veids, kā sadzīvot! Soctīklos uzvirmojušas kaislības par notikumu vienā no novada skolām, kurā 7.klases skolēniem sarīkota tikšanās ar kristiešu mācītajiem. Tā kā šis stāsts izskanējis arī tālāk par Ogres novada robežām, kā arī manu viedokli vēlējies dzirdēt režisors Mārtiņš Eihe, vēlos izteikt savas domas,” sociālajā tīklā Facebook raksta Ogres mērs Egils Helmanis.
“Uzskatu, ka ir svarīgi vienoties par universāliem principiem, kuri jāņem vērā visiem diskusijas dalībniekiem, neskatoties uz to, kāds jautājums tiek apspriests. Šajā gadījumā, ja runājam par skolām, un to, kas tajās, no vērtību viedokļa, tiek pasniegts un stāstīts bērniem, var būt tikai viens pieņemams risinājums; šādas aktivitātes ir pieļaujamas tikai un vienīgi ar vecāku piekrišanu.
Ģimene, lai arī nav atrauta no norisēm sabiedrībā, ir autonoma mikropasaule, kurā vērtībaudzināšana ir tās neaizskaramā funkcija, vismaz līdz robežai, pie kuras varam runāt par apdraudējumu pašam bērnam, vai vispārpieņemtām sabiedrības normām.
Tāpēc, manuprāt, vecākiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums zināt, kas ar viņu bērniem notiek skolas sienās.
Un šis ir viens no universālajiem principiem, par kuriem mums jāvienojas. Turklāt – bez izņēmumiem!
Jebkas, kas attiecas uz reliģiskām vai ideoloģiskām nostādnēm, ir pieļaujams tikai un vienīgi, ja tam piekrīt skolēnu vecāki.
Tas attiecināms arī uz dažādām LGBT aktivitātēm, “ziedošām papardēm”, “progresīvām” kultūras apmaiņām, helovīniem.
Bez šādas pieejas, mēs varam bezgalīgi konfliktēt, veltot neiecietīgus komentārus drīz vienai, drīz citai mūsu sabiedrības grupai.
Otrkārt, ir svarīgi, kā mēs veidojam savu komunikāciju. Arī šajā sakarā mums diez ko neveicas, jo bieži vērojami dubultie standarti. Piemēram, šajā situācijā, Rudzīša kungs, nevis centās risināt jautājumu ar skolas vadību, skolotājiem vai izglītības pārvaldi, bet izvēlējās skaļu paziņojumu soctīklu profilā. Gluži loģiski, ka šāds solis sniedz maz praktiskās jēgas, bet prognozējami izsauc emocionālu reakciju. Un šis ir otrs princips, par kuru, manuprāt, mums būtu jāvienojas; soctīkli ir vide, kuru izmantot vienlīdz drīkst ikviens, neatkarīgi no amata vai statusa. Pretējā gadījumā mēs atkal redzam divkosību – soctīklos drīkst izteikt pārmetumus un neapmierinātību ar iestāžu, amatpersonu darbību, bet tiklīdz savu viedokli izsaku, piemēram, es, to automātiski cenšas interpretēt kā mobingu, bosingu vai tamlīdzīgi.
Un visbeidzot; Mums jāvienojas, ka par publiski teikto katram ir arī jāatbild.
Arī šeit nedrīkst būt dubulto standartu. Ja reiz esi gatavs publiski izteikties, tad jāspēj arī atbildēt uz jautājumiem un turpināt diskusiju. Piemēram, šī notikuma sakarā, kā jau minēju iesākumā, manu viedokli ļoti vēlējās uzzināt arī kāds režisors Mārtiņš Eihe, kurš cita starpā LSM paudis šādu viedokli: “Tas ir veids, kā pašvaldības kontrolē savus darbiniekus un kultūras iestāžu piedāvāto saturu, uzsver Mārtiņš Eihe.
Un, ņemot vērā, ka daudziem cilvēkiem darbs pašvaldību kultūras iestādēs ir vienīgā iespēja palikt profesijā, viņi arī tam nepretojas, uzskata Eihe: “Tāpat arī Daugavpilī, es domāju, ka tas ir saistīts ar sākotnējo klusēšanu, ar nestabilitāti, kādā tu atrodies attiecībā pret varas struktūrām. Un tas nav tikai tajās vietās, kur ir prokrieviskie spēki, līdzīgi ir arī Ogrē ar Nacionālās apvienības vadītāju. Virknē pašvaldību, kur vadītāji ir gana autoritatīvi un uzskata, ka viņu viedoklis un iejaukšanās nepieciešama visur.” Tādēļ es ļoti gaidu atbildi no Eihes kunga, kuras kultūras iestādes darbā esmu iejaucies, to ietekmējis vai cenzējis?
Patiesībā, mēs bieži vien pat neapzināmies, cik liela vērtība ir tai brīvības pakāpei, kādu varam izbaudīt mūsu valstī, bet vēl biežāk piemirstam, ka Brīvība iet kopsolī ar Atbildību, tāpat kā Tiesības ar Pienākumu. Šo līdzsvaru aicinu nepiemirst, un būt gataviem katram sevi mērīt ar tiem pašiem standartiem, kurus attiecinām uz citiem!”
