Tolaik cilvēki ticēja zālēm, rentgena stariem, vakcīnām, zinātnei un tehnoloģijām. Tuvojas 2021.gads, nav laiks atmest māņus? 18
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažām dienām krustdēls Uldis man atsūtīja bildi – pārfotografētu pagājušā gadsimta 20. gadu plakātu par tuberkulozes bīstamību. Uzraksts lieliem burtiem: “Visbriesmīgākā slimība ir dilonis.” Tālāk brīdinājums: “Ar viņu mirst Eiropā 1 cilvēks ik pa 30 zekundēm” (saglabāta oriģinālrakstība. – J. L.), kam seko padomi, kā izvairīties no diloņa.
Patiesībā tie ir aktuāli arī šodien, Covid-19 laikā: “Tīrīgi dzīvo, kusties brīvā gaisā, vēdini telpas un turi logus vaļā, turi tīras rokas, neapmeklē pārpildītas telpas, lieto skolā savu dzeramtrauku, sadedzini diloņslimnieka spļaudekļus, klepo un šķaudi kabatas drānā, griezies laikā pie ārsta.” Kaut kur jau dzirdētas lietas, vai ne? Un beigās slēdziens: “No diloņa izārstēties var, bet vajag daudz laika un pacietības.” Tolaik tuberkuloze Latvijā bija viens no izplatītākajiem nāves iemesliem.
Eduards Veidenbaums, Rūdolfs Blaumanis, neskaitāmi “atraitnes dēli”, kurus savā poēmā tēlojis Vilis Plūdons, – tos visus aizsaulē aizsauca dilonis. Pagāja daži gadi. 1928. gadā skotu biologs Aleksandrs Flemings atklāja pirmo antibiotiku – penicilīnu. 30. gadu beigās Eiropā sākās plaušu fluorogrāfija, bet 50. gadu vidū – jaundzimušo vakcinācija pret tuberkulozi. Šīs trīs lietas – antibiotikas, fluorogrāfija un vakcīna – bija tās, kas ja ne pilnībā izskauda tuberkulozi, tad pamatīgi iegrožoja gan. Un kas nav mazsvarīgi – tolaik cilvēki ticēja jaunām zālēm, rentgena stariem, vakcīnām, izglītībai, zinātnei un tehnoloģijām. Vienlaikus viņi apzinājās, ka medikamentiem ir negatīvi blakusefekti, ka radioaktīvais starojums lielā dozā ir kaitīgs. Ka pastāv niecīga, bet tomēr no nulles atšķirīga iespēja, ka organisma reakcija uz vakcīnu var būt nelabvēlīga.
Un tomēr, izvērtējot visus iespējamos riskus, cilvēki izšķīrās par labu izmeklējumiem, zālēm un vakcīnai. Tā bija racionāla un apzināta rīcība.
Par iepriekšējo paaudžu ticību zinātnei atcerējos, lasot medijos ziņas par iespējamo Covid-19 vakcīnu kaitīgumu. Tās izplatās visās man zināmajās valodās. Rodas sajūta – jo tuvāka, jo reālāka ir vakcīna, jo lielāka neticība, bailes, aizdomas, pat niknums. Es pat īsti nezinu, kā šo parādību nosaukt – par ticību māņiem, vientiesību, pakļaušanos manipulācijām, elementāru nezināšanu. Eksaktās zinātnes vairs nav populāras ne Latvijā, ne Eiropā, pat ne Amerikā.
Uz Mēness patlaban nolaižas nevis krievu vai amerikāņu, bet gan ķīniešu lidaparāti. Latvijā nupat aizturēti cilvēki, kuri izplatījuši viltus ziņas par Covid-19. Tātad viņiem var nākties atbildēt par saviem vārdiem. Ir likumā paredzētie sodi. Jau daudz neskaidrāka ir morālā, politiskā un cita veida ētiskā atbildība.
Bet cik liela atbildība ir tiem, kuri sludina māņus un pseidozinātni? Turklāt, ja to dara nevis mantkārības, ideoloģiskas, reliģiskas, politiskas pārliecības, bet gan savas muļķības dēļ?
Un vai pie vainas nav arī tie, kuri gatavi tam visam noticēt? Reiz kāds paziņa man jautāja, ko es domājot par Latvijā tirgotā “Memory Water” neparastajām īpašībām. Atveru “Memory Water” mājas lapu un lasu dīvainas lietas: “Ūdens tiek sagatavots jaunu, pozitīvu frekvenču uzņemšanai”, “Ūdens saņem saules un mēness pozitīvās frekvences” utt. Cilvēkam, kurš kaut elementārā līmenī iepazinies ar fiziku, atliek tikai saķert galvu. Jo frekvence ir skaitlis, svārstību skaits laika vienībā. Kā ūdens var saņemt skaitli? Bet liksim mierā zinātni. Pats “Memory Water” ūdens droši vien nav nekas slikts. Placebo efektam medicīnā piemīt milzīgs spēks. Sevišķi, ja par to tiek maksāta nauda. Ūdens, kas pārtop zeltā, aprakstīts jau Iļjas Ilfa un Jevģeņija Petrova nemirstīgajā romānā “Zelta teļš”: “Kādu ienākumu var dot divas ar ūdensvada ūdeni piepildītas mucas? Divdesmit rubļus? Trīs rubļus? Astoņas kapeikas? Nebūt ne, zvērinātie piesēdētāju kungi! Aleksandram Ivanovičam tās ienesa četrsimt tūkstošus zelta rubļu nulle nulle kapeikas. Tiesa, uz mucām bija izteiksmīgs nosaukums: “Ķīmijas produktu rūpniecības artelis “Revanšs”.”
Tuvojas jaunais 2021. gads. Medijos jau parādās pirmie Vērša gada horoskopi. Intereses pēc ielūkojos gadu vecos ierakstos. Portāls “jauns.lv” 2019. gada 30. decembrī publicēja nākamā gada horoskopu ar šādu tekstu: “Tieši kultūras bizness 2020. gadā būs nozīmīgākais. Tā kā Žurkas gads būs straujš gads, vinnēs tie, kuriem būs daudz enerģijas, idejas un iedvesmas. Žurka kā jau veikls un taupīgs dzīvnieciņš dos savu svētību tiem, kuri čakli strādās un neatlaidīgi virzīsies pretī mērķim.
Tāpēc mans – pareģes Elizabetes Sterniņas – ieteikums: nesnaust, bet realizēt savus sapņus un ambīcijas. Ir laiks!” Interesanti, ko lai saka tie, kuri noticēja šim padomam, paņēma bankā kredītu un gada sākumā ieguldīja naudu paralizētajā kultūras biznesā? Tiešām, ir laiks! Tikai tas ir laiks atmest māņus.
