Tramps solīja mieru pirmajā dienā. Tagad pasaule deg divos karos, kas nogāja greizi? 89
Kad Donalds Tramps kandidēja uz ASV prezidenta amatu, viņš atkārtoja vienu no saviem iecienītākajiem teicieniem: “Es izbeigšu karus un darīšu to ātri!” Viņš paziņoja, ka Ukrainas karu izbeigs “pirmajā dienā” savā amatā, bet Gazas konfliktu atrisināšot “dažu dienu laikā,” atgādina cnn.com.
Tagad, sešus mēnešus pēc viņa atgriešanās Baltajā namā, šie solījumi šķiet vēl tālāki no realitātes nekā jebkad. Gaza piedzīvo smagāko humanitāro katastrofu desmitgadēs, un Ukrainā Krievijas uzbrukumi ir kļuvuši brutālāki un biežāki.
Protams, Tramps nav pirmais ASV prezidents, kurš piedzīvo solījumu sadursmi ar realitāti.
Vēsture rāda, ka arī citi ir devuši līdzīgus solījumus. Dvaits Eizenhauers 1952. gadā devās uz Koreju, lai “izbeigtu karu”, taču pamiers tika panākts vien pēc septiņiem mēnešiem un draudiem to eskalēt. Ričards Niksons 1968. gadā stāstīja par slepenu plānu Vjetnamas kara izbeigšanai, bet četrus gadus vēlāk vēl turpināja karadarbību. Arī Baraks Obama solīja izbeigt karu Irākā, taču pārsvarā izpildīja jau aizejošās Buša administrācijas izstrādāto stratēģiju.
Tramps 2016. gadā solīja ātru uzvaru pār ISIS, taču viņa īstenotā politika lielākoties balstījās uz viņa priekšgājēja izveidoto plānu, un faktiskā “kalifāta” sakāve notika tikai viņa pilnvaru termiņa trešajā gadā.
Gazas joslā sākotnēji šķita, ka varētu būt panākumi. Pirms Trampa inaugurācijas tika panākta vienošanās par pamieru un ķīlnieku apmaiņu, kas ilga sešas nedēļas un ļāva ievērojami palielināt humānās palīdzības apjomus.
Tomēr vienošanās sabruka, un šobrīd sarunas ir nonākušas strupceļā. Viens no galvenajiem šķēršļiem ir Hamas prasība saglabāt varu Gazā pēc kara, kam Izraēla stingri iebilst. Hamas līdz pat šai dienai nav piekritusi pat apspriest iespēju nodot drošības kontroli citam spēkam, piemēram, arābu vai palestīniešu pārvaldei.
Trampa administrācija šīs krīzes laikā izcēlās ar pasīvu un, brīžiem, graujošu pieeju. Tika atcelts humānās palīdzības koordinatora amats, USAID struktūras Gazas jautājumos tika izformētas, un ASV klusēja laikā, kad Izraēla 77 dienas bloķēja palīdzības piegādes.
Pats Tramps aicināja uz masveida palestīniešu pārvietošanu no Gazas, kas ir nostāja, kuru vairums starptautisko organizāciju uzskata par nepieņemamu. Tajā pašā laikā radikālais Izraēlas ministrs Itamars Ben Gvīrs, kurš pauž līdzīgus uzskatus, tika uzņemts ASV un pat svinēts Trampa kūrortā Mar-a-Lago.
Rezultāts? Gaza grimst humānajā katastrofā, bet Trampa administrācija neuzrāda ne vadību, ne diplomātisku konsekvenci. Tikmēr Hamas izmanto starptautisko nosodījumu pret Izraēlu savā labā, bet ķīlnieki joprojām atrodas pazemē.
Ukrainā aina ir tikpat sarežģīta, ja ne vēl sarežģītāka. Kopš kara sākuma nav pastāvējusi reāla iespēja uz vienošanos, jo Krievijas mērķis ir pakļaut Ukrainu, anektēt tās teritorijas un izslēgt to no Rietumu alianšu sfēras.
Ukraina, savukārt, kategoriski atsakās piekāpties un cīnās par suverenitāti un NATO nākotni. Tā kā abu pušu pozīcijas ir nesavienojamas, klasiskā diplomātija šeit nestrādā.
Trampa pieeja šajā jautājumā ir bijusi haotiska un pretrunīga. Pēc sākotnējās atturības viņš februārī kritizēja Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kā šķērsli mieram, vēlāk uzslavēja Putinu par “stingru vadību”, bet pēc tam atkārtoti mainīja kursu.
Pēc militārās palīdzības pauzes viņš pēkšņi paziņoja par jaunu atbalstu Ukrainai, tostarp izmantojot NATO un sankcijas pret Krievijas energoproduktu pircējiem, kā Ķīna un Indija. Tomēr šie paziņojumi nav pagaidām radījuši reālu diplomātisku progresu.
Šāda svārstīga un bieži neskaidra politika faktiski dod priekšrocības Krievijai. Putins interpretē Rietumu neizlēmību kā vājumu un vēl vairāk pastiprina savu agresiju. Ukrainas militārās pozīcijas kļūst sarežģītākas, bet sabiedroto uzticība amerikāņu vadībai mazinās.
Tramps savā centienā būt neparedzamam ir kļuvis neuzticams.
Ja Trampa administrācija patiesi vēlas sasniegt labākus rezultātus, tai ir nepieciešama strauja pieejas maiņa. Gazā tas nozīmētu nekavējoties atjaunot USAID koordinācijas spējas, iecelt humānās palīdzības pārraugus un panākt reālu spiedienu gan uz Izraēlu, gan Hamas, lai atvieglotu civiliedzīvotāju stāvokli. Vienlaikus ir jāturpina pamiera sarunas, pat ja iznākums nav tūlītējs, jo tikai tās var novest pie ķīlnieku atbrīvošanas un ilgstošas stabilitātes.
Ukrainas gadījumā Trampam būtu jāsaglabā un jānostiprina savas jaunākās saistības attiecībā uz militāro atbalstu un sankciju mehānismiem. Tikai tā var uzlabot Ukrainas sarunu pozīcijas un piespiest Krieviju nopietnāk iesaistīties jebkādā diplomātiskā procesā. Skaidra, stingra un ilgtermiņa pieeja, nevis tvītu diplomātija ir uzskatāms par vienīgo ceļu uz priekšu.
Trampa pirmais pusgads ir kļuvis par mācību stundu tam, cik bīstami ir uzskatīt, ka sarežģītus konfliktus var atrisināt ar vienu telefona zvanu vai skaļu solījumu. Starptautiskā politika prasa konsekvenci, dziļu analīzi un sabiedroto uzticību. Ja Tramps turpinās savu šova pieeju, pasaule kļūs vēl nestabilāka, bet karu upuru skaits, tikai augs.
