Edgars Rinkēvičs
Edgars Rinkēvičs
Foto: Karīna Miezāja

Rinkēvičs: Šis ir brīdis, kad varam teikt, ka ne tikai skaļi un daudz runājam, bet arī daudz darām Ukrainas labā 7

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts?
TV24
“Viss ir slikti!” Krievijas karavīrs raudot dalās ar notiekošo frontē
“Vakar panika sākās, jo grupā ir “mīkstie”” – nometņu vadītāja nenopietns stāsts par ikdienu bērnu vasaras nometnē 8
Lasīt citas ziņas

Kā vērtēt palīdzību Ukrainai, dzirdot, ka Rietumu sabiedrotie piegādās mazāk tanku, nekā solīts? Ziņa izskan laikā, kad gadu Krievija posta ukraiņu zemi, nogalina cilvēkus, bet NATO ģenerālsekretārs nācis klajā ar atziņu, ka paveras izdevība izmainīt spēku līdzsvaru. Kādas ir mazas valsts spējas iekustināt lielos vezumus atbalstam Ukrainai ātrāk gūt uzvaru un Krieviju nosēdināt uz apsūdzēto sola – sarunā ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.

Ukrainai jāpalīdz vairāk un ātrāk
CITI ŠOBRĪD LASA

Intervijas dienā ministrs ir ceļa jūtīs uz Minhenes Drošības konferenci, pēc tam – Eiropas Savienības Ārlietu un Vispārējo lietu padomes sanāksmi Briselē. Dienā, kad iznāk žurnāls, viņš būs Ņujorkā, lai teiktu uzrunu ANO Ģenerālās asamblejas ārkārtas īpašās sesijas sanāksmē un Drošības padomes sanāksmē. Visu Baltijas valstu vārdā E. Rinkēvičs runās par Krievijas agresiju Ukrainā, kā arī starptautiskā tribunāla izveidošanu, kam nepieciešams Ģenerālās asamblejas balsojums.

Šis rīts ir sācies slikti, jo ziņās dzirdu Vācijas aizsardzības ministra Borisa Pistoriusa paziņojumu, ka Rietumu sabiedrotie Ukrainai piegādās mazāk tanku «Leopard 2», nekā iepriekš solīts. Kādas jums ir domas, kad atnāk šāda vēsts?

E. Rinkēvičs: Vai uzskatām, ka Ukraina ir atbalstīta pietiekami un savlaicīgi, – nē, varēja būt vairāk un vajadzēja būt ātrāk. Vai varam teikt, ka Ukrainai nepalīdz, – noteikti nē. Protams, ir gan spiediens, gan vēlme ātrāk paziņot par palīdzību, bet tad izrādās, ka daļa no tankiem nav darba kārtībā. Varbūt mazāk jāfilozofē presē par to, kādu atbalstu var sniegt, pirms nav skaidrs, kas atrodas noliktavā.

Mūsu uzdevums ir nemitīgi un stingri atgādināt, ka atbalsts Ukrainai nedrīkst mazināties, tam jābūt pastāvīgam, ātrākam un lielākam. Zinu, ka daudzi domā – ko mazas valstis var izdarīt? Jūs nevarat iedomāties, kā aizgāja tikai kopīgs Baltijas valstu ārlietu ministru tvīts, aicinot Vāciju darīt vairāk un piešķirt Ukrainai tankus. Tas tika ļoti nopietni pārtverts Vācijas sabiedriskajā domā, presē un ne tikai.

Mazie ciņi var kustināt lielus vezumus?

Šis ir brīdis, kad varam teikt, ka ne tikai skaļi un daudz runājam, bet arī daudz darām.

Kas traucē ātrākām un apjomīgākām piegādēm – Krievijas ietekmes garā roka, militārās tehnikas un munīcijas trūkums vai vēl kas?

Kopš aukstā kara laikiem un Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzu valstu armijas un aizsardzību ministrijas samazināja bruņotos spēkus, krājumus, finansējumu, un tagad pēkšņi izrādās, ka visu ko vajag daudz. Militārajai rūpniecībai vajag ražot vairāk. Lai to darītu, tai vajag vairāk naudas un kontraktus ar NATO un citām organizācijām un dalībvalstīm.

Neapšaubāma ir Krievijas energoresursu ietekme, sevišķi pēdējo 30 gadu laikā, kad tā bija kļuvusi milzīga! Līdz 2017. gadam mums pašiem bija simtprocentīga atkarība no Krievijas energoresursiem. Ietekme ir arī informatīva un politiska, un tas viss kopā veido kokteili. Tomēr Rietumu vienotība pat ar dažādām diskusijām un viedokļiem gada laikā ir noturējusies.

Reklāma
Reklāma

Šveice jau trīs reizes ir nobloķējusi pašu valstī ražotu ieroču nosūtīšanu Ukrainai, jo gribot palikt neitrāla. Kā to vērtējat?

Pozīcijas var mainīties, kā tas ir noticis šā gada laikā, līdz ar to, skatoties uz gadsimtiem ilgo neitralitāti, arī tur domāšana mainās, un ceru, ka mainīsies arī turpmāk. Šveice pret Krieviju jau ir ieviesusi lielāko daļu Eiropas Savienības sankciju, ko vērtējam ļoti augstu. Nav noslēpums – jo tālāk no Ukrainas, jo mazāka izpratne par to, kas tur notiek, kā arī lielāka iespēja rīkoties Krievijas diplomātijai un propagandai.

Ko lai saka par Izraēlu, kas ne tikai nesniedz militāru atbalstu ukraiņiem, bet turpina uzturēt labas attiecības ar Krieviju, kas īsteno Ukrainā genocīdu? To dara ebreji, kas paši no tā cietuši! Pagājušā gada nogalē vizītē Izraēlā Valsts prezidents Egils Levits gan deva mājienu palīdzēt ukraiņiem.

Katrs skatās no savu interešu un problēmu skatu punkta. Izraēla atrodas ļoti sarežģītā situācijā no drošības viedokļa, tai ir sava vēsturiskā atmiņa.

Mēs ļoti gribētu redzēt Izraēlas stingrāku nostāju, bet, ja redzam, ka ir mēģinājumi neļaut tālāk nodot ieročus, tas jāņem vērā, plānojot ieroču iegādes.

Valstis, kas ražo un pārdod ieročus, ieroču sistēmas un munīciju, bet aizliedz tālāk tos nodot Ukrainai, lielā mērā var sevi ļoti nopietni izslēgt no iepirkuma procesa. Nevēlamies piedzīvot situāciju, ka kāds aizliedz kaut ko nodot tālāk tikai politisku apsvērumu dēļ. Viņiem jāņem vērā, ka sadarbība šādos jautājumos kļūs neiespējama.

Līdz tankiem esam tikuši, kad nonāksim līdz kara lidaparātu piegādei?

Esmu diezgan pārliecināts, ka par šo vēl pāris nedēļu būs diskusijas. Šobrīd daudz nopietnāka vajadzība ir pēc munīcijas. Problēma ir tā, ka pretī ir Krievija ar milzīgu padomju laika munīcijas krājumu. Arī ukraiņiem ir padomju ieroči, un arī tur ir vajadzīga munīcija.

Kamēr karš turpināsies, vajadzību būs daudz un tās tikai pieaugs. Tikko lasīju, ka NATO aizsardzības ministri savā sēdē ir vienojušies, kā dot impulsu industrijai.

Vai militārās rūpniecības mašinērija vēl nedarbojas pilnā sparā?

Pamazām sāk ieskrieties.

Sankcijas pieaug, taču pēdējā gada laikā vērojamas to apiešanas shēmas, par ko liecina eksporta pieaugums atsevišķās preču grupās gan uz Krieviju, gan tās kaimiņvalstīm. Kā ar to cīnīties?

Vienmēr atradīsies veikli cilvēki, kas no sankcijām centīsies nopelnīt, tās apejot. ES sākam runāt par to, ka nevajag sapņot par 11., 12. vai 25. sankciju paketi, bet jāatrod iepriekšējo sankciju caurumi un tie jāaiztaisa. Parādījusies vēl viena tendence – pieņemot jaunu sankciju paketi, dalībvalstu kolēģi mēģina kaut ko mīkstināt esošajās. Sankciju apiešanu var atrast arī ES muitas sistēmā, tāpēc rūpīgāk jākontrolē ārējās robežas.

Ne visas sankcijas tiek ieviestas nākamajā dienā, kad lēmums tiek parak-stīts, – paredzēts laika periods, kad pabeigt noslēgtos kontraktus. Atsevišķās jomās redzēsim izmaiņas jau šajā gadā – vērojams nopietns kritums energoresursu piegādē, tehnoloģiju jomā, kur beidzot stājās spēkā aizliegums, kas tika nolemts pagājušajā vasarā.

Vēl ir trešo valstu fenomens. Valstu valdības apgalvo, ka tās neļaus apiet sankcijas, bet statistika rāda ko citu. Viena valsts to nevar atrisināt, tas ir ES lēmums, kā ietekmēt valstis, kurās redzam radikālu pieaugumu atsevišķu preču grupās. Jāsāk domāt par pasākumiem, kas vēl vairāk ietekmē tirdzniecību, taču tas ir galējs līdzeklis pret trešajām valstīm.

Nesen Latvija izraidīja Krievijas vēstnieku, ko Lietuva jau bija izdarījusi pērn aprīlī. Vai esat piesardzīgāks, un kāpēc vispār jāsaglabā diplomātiskās attiecības ar tik vardarbīgu kaimiņu?

Mēs te nerīkojam sociālistisko sacensību drosmei vai skaļākiem paziņojumiem. Efektīvāki esam, kad darbojamies kopā. Ar Igaunijas kolēģiem uzskatījām, ka vēstnieka atrašanās Maskavā ir daudz būtiskāka no informācijas aprites koordinācijas viedokļa, jo, būsim godīgi, mums jau liekas, ka ļoti labi pārzinām Krieviju, bet cilvēki, kas ikdienā neseko līdzi norisēm šajā valstī, pat iedomāties nevar, kas tur notiek gan publiskajā telpā, gan uz ielām.

Diplomātiskās attiecības jāuztur, lai iegūtu informāciju par Krieviju?

Pamatā, lai saprastu, kas tur notiek, kas ir diplomātu darbs – iegūt informāciju, arī sarunās ar cilvēkiem, ar kuriem viedokļi var radikāli atšķirties. Otrs iemesls – konsulārais atbalsts, jo Krievijā joprojām ir daudz mūsu valstspiederīgo, pat par spīti mūsu aicinājumiem nedoties turp vai pamest šo valsti. Viens no Satversmē ierakstītiem mūsu valsts pienākumiem ir palīdzēt saviem pilsoņiem, piederīgajiem, pat ja viņi valsts padomā neklausās.

Vai no Latvijas joprojām brauc arī uz Baltkrieviju?

Tur jau divi Latvijas valstspiederīgie atrodas cietumā par “pretvalstisku darbību”. Tas var notikt ar jebkuru, pat ja liekas, ka esi ārpus politikas, vienā brīdī vari kļūt par provokācijas upuri.

Nesenajās ārpolitikas debatēs Saeimā saņēmāt kritiku, ka ar Ārlietu ministrijas gādību Latvijā tika ielaists “neatklāts skaits” Krievijas mediju, un viens no tiem – televīzijas kanāls “Doždj” jeb “TV Rain”, kas visai ātri sāka bažīties par krievu valodas situāciju un okupantu pieminekļiem mūsu valstī. Vai ieceļotāju sietam nav jābūt daudz smalkākam, ņemot vērā, ka šeit jau dzīvo daudz Latvijai nelojālu pilsoņu un nepilsoņu, kas var apdraudēt mūsu valstiskumu?

2019. gadā Krievijas pilsoņiem izdevām gandrīz 89 tūkstošus vīzu, pagājušajā gadā – 1600. Siets jau ir, izdodot tikai humānās vīzas.

No 2014. gada esam ļāvuši iebraukt gan Krievijas, gan Baltkrievijas vajātiem žurnālistiem. Tā ir brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatpolitikām. Vai tā rada papildu risku mūsu informatīvajai telpai, – pamatā ne, jo visi šie žurnālisti galvenokārt strādā Krievijai. Brīdī, kad kāds no viņiem pārkāpj likumu, saņem novērtējumu. NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome) pieņēma lēmumu par apraides atļaujas anulēšanu “TV Rain”, kas ir apstrīdēts tiesā.

Neesam tik naivi, lai domātu, ka kaut ko mainīsim Krievijas sabiedrībā, bet mūsu galvenais uzdevums ir darīt visu, lai kaut kāds procents Krievijas iedzīvotāju saņemtu arī alternatīvu informāciju par to, kas reāli notiek frontē. Kā savulaik aukstā kara laikā, kad bija balsis, kas sniedza informāciju daļai sabiedrības.

Starp citu, Lietuva ir devusi atbalstu un patvērumu ne tikai žurnālistiem, bet arī daudziem Krievijas opozīcijas politiķiem. Nav tā, ka vieni lidojam izplatījumā.

Par atšķirīgu kultūru un ticību ieceļotājiem man jādomā, kad lasu, kas notiek Zviedrijā, kur sīriešu imigrantu otrā paaudze valstī rīko narkokarus un apšaudes gaišā dienas laikā. Vai nav piemērs, kas liek apdomāt imigrācijas politiku?

Šajā jautājumā esam ieinteresēti vairāk nekā jebkad, ņemot vērā Lukašenko (Aleksandrs Lukašenko) hibrīdkaru pret mūsu robežām, stumjot te iekšā cilvēkus. Gribētu, lai pēc iespējas ātrāk tur būtu žogs, bet ir jānodrošina arī austrumu ārējās robežas politiski juridiskā aizsardzība. Visi saprot, ka migrācijas politika ir novecojusi un jāmaina, tāpēc gan Eiropas, gan nacionālajā līmenī jāmeklē jauns likumdošanas rāmis, kas dotu pietiekami plašas pilnvaras mūsu robežsargiem aizsargāt robežu un nelaist pāri šos cilvēkus. Uzjautrina, ka dažas cilvēktiesību organizācijas ņem par pilnu kaut kādus Baltkrievijas “Telegram” kanālus un viņu sniegto informāciju.

ES valstu premjeri par šo tematu runāja februārī un runās atkal martā. Nostāja bieži vien atšķiras, tāpēc panākt vienprātību ES līmenī nav tik vienkārši, bet viedokļi tuvinās. ES ārējās robežas ir jāaizsargā un jāatrod līdzsvars starp robežu aizsardzību un drošību un patvēruma sniegšanu cilvēkiem, kas mūk no kara un represijām.

Taču runa ir ne tikai par imigrāciju, bet arī integrāciju. Daudzu valstu kolēģi ir teikuši, ka pirmās paaudzes ieceļotāji ir ļoti lojāli, bet otrā un trešā paaudze jūtas citādi.

Nupat uzkarsis jautājums par aptuveni 18 tūkstošiem Krievijas pilsoņu, kuriem līdz septembrim jāapgūst latviešu valoda, lai varētu nokārtot pārbaudi A2 līmenī, citādi no valsts jādodas projām. Vai tās ir reāli izpildāmas prasības?

Labi, ka diskusija sākusies februārī, nevis divas dienas pirms 1. septembra. Gan Iekšlietu ministrijai, gan kolēģiem, kas organizē valodas eksāmenu, jāapdomā risinājums, kā praktiski izpildīt likuma normas, jo vissliktākais ir pieņemt likumu un tad saprast, ka to nevar izpildīt, kas nivelē vispārējo tiesiskuma kultūru. Pagaidām līdz problēmas risinājumam vēl neesam nonākuši.

Dzirdot, cik stingri šo prasību uztur Nacionālā apvienība, varētu rasties grūtības nonākt līdz kopsaucējam.

Mums ir bijušas daudzas diskusijas, kur sākotnēji liekas, ka ļoti grūti atrast risinājumu, tomēr to ir izdevies atrast. Bieži vien šādās sarunās racionālais pazūd emocionālos argumentos, vieniem liekas, ka tūliņ jākrāmē čemodāni un jādodas projām, otri saka – ko tad jūs te 30–50 gadus darījāt? Daļa no šiem Krievijas pilsoņiem ir bijušie nepilsoņi vai pat Latvijas pilsoņi, kas pieņēmuši Krievijas pilsonību, piemēram, tāpēc, ka Krievijā pensiju piešķīra no 55 gadu vecuma. Mainoties rubļa kursam, viņi apsvēra, vai atkal nemainīt atpakaļ Latvijas pilsonību.

Latviešu valoda, sevišķi, ja esi uzturēšanās atļaujas turētājs, ir jāzina. Par pareizu jāvērtē valsts un privāto iestāžu rīcība, kas nodrošina saziņu latviski, varbūt arī angliski, jo tā spiež runāt latviski. Daudz kas ir atkarīgs arī no mums pašiem, veikalā vai uz ielas konsekventi runājot tikai latviski.

Sarežģītāks ir jautājums, ko darīt ar interviju sniegšanu. Mana pozīcija ir bijusi skaidra gadiem – runāšu valodās, kuras protu. Vakardien bija intervija ar “Deutsche Welle”*, ko sniedzu angliski un krieviski, jo mans darbs ir dot ziņu gan latviešu, gan krievu auditorijai.

Latvijā būtu tikai normāli, ka arī ministrs rādītu konsekvenci un runātu tikai valsts valodā.

To atstātu katras valsts amatpersonas ziņā – ja būs labi argumenti, kāpēc to darīt vai nedarīt. Savas darba specifikas dēļ intervijas sniegšu tāpat kā līdz šim.

Daudzus gadiem ieilgušus jautājumus, piemēram, mācības latviešu valodā visās izglītības pakāpēs, okupekļu nojaukšanu, Saeima un valdība spēja atrisināt tikai Ukrainas kara ēnā. Par deputātu esat ievēlēts un valdībā strādājat jau divpadsmito gadu, tāpēc jums var jautāt, kāpēc to nevarēja izdarīt ātrāk un apņēmīgāk.

Es tam nepiekristu. Varbūt bija lēnāk, nekā gribējās, bet neaizmirsīsim milzīgo lobiju, ka ar Krieviju vajag sadarboties. 2017. gadā vajadzēja kārtīgi nobremzēt dažu darboņu ideju piedalīties “Nord stream 2” projektā. Daudziem ir bijusi vēlme turēties uz diviem krēsliem, un tikai karš viņus nosēdināja uz viena. Un kas notika 2022. gada ārpolitikas debatēs, kad brīdinājām, ka situācija Ukrainā ir ārkārtīgi sarežģīta un, visticamāk, notiks karš vai uzbrukums? Mūs kritizēja, ka mēģinām baidīt ar karu, kura nebūs. Karš sākās mēnesi pēc debatēm, un viens no mūsu kritiķiem, “Saskaņas” deputāts Ivars Zariņš, kā bija solījis, ja sāktos karadarbība, nolika mandātu.

Izglītības pārejā uz latviešu valodu bija darīts arī līdz šim 2004. un 2018. gada reformā, un katrs solis tika pavadīts ar lielu troksni. Tagad jāmeklē papildu resursi, kā nodrošināt reālu pāreju uz izglītību latviešu valodā, jo nozarē trūkst skolotāju.

Par padomju pieminekļiem – Saeima varēja apturēt 1994. gada līguma 13. pantu tikai tāpēc, ka sākās karš. Iepriekš divas Saeimas to izvērtēja un atzina – paši vien parakstījām un civilizētā valstī tas jāpilda. Ārlietu ministrijai pārmeta daudz ko, tomēr mūsu uzdevums nav izpatikt, bet teikt, kā ir, un piedāvāt, ko darīt.

Vai tagadējā Saeima un valdība būs drosmīgāka? Runā, ka valdība ilgi nenoturēsies.

Katru valdību jau nākamajā dienā pēc iecelšanas sāk bērēt. Spriežot no ārpolitikas debatēm, kas bija ļoti kvalitatīvas, redzu, ka šis Saeimas sastāvs ir daudz pieredzējušāks. Valdībā ļoti labi sastrādājamies, bet esam tikai ceļa sākumā. Pirmais pārbaudījums ir budžets.

Kas pirmajā lasījumā pārbaudi izturēja.

Visi saprotam, ka viena lieta ir sadarboties, bet otra, ka jāsaņemas un jāmēģina koncentrēties uz attīstību. Valsts pārvaldē un valdībā strādāju jau 28 gadus un redzu, ka esam šausmīgi pārbirokratizējušies! Uz valdību sūtām tādus brīnumus, ko var atrisināt viens departamenta direktors. Protam kontrolēt, neprotam radīt. Kā panākt, lai uzņēmēji nevis tiktu nemitīgi vajāti un sodīti, bet viņiem palīdzētu, tas ir gadiem ilgs jautājums. Kā panākt, ja tiek atklāti pārkāpumi, lai netiktu uzražotas vēl daudzas instrukcijas, kas ļoti smuki izskatās, bet vēl vairāk sarežģī problēmu? Pārmērīgas kontroles un uzraudzības vietā vajadzētu ļaut vairāk rīcības brīvības. Valdības veidošanas laikā bija priekšlikums ierakstīt deklarācijā apmēram tādu teikumu – dot lielāku rīcības brīvību iestāžu vadītājiem, palielinot un pieprasot viņu lielāku atbildību. Teicu, kolēģi, ja kaut ko tādu ierakstīsim, visi varam iet mājās, jo neviens mums nestrādās.

Vēl viens jaunās varas pārbaudījums būs Valsts prezidenta vēlēšanas.

Vispirms Levita kungam skaidri jāpasaka, ka viņš ir gatavs kandidēt uz otru termiņu. Visi esam ieinteresēti, lai valsts priekšgalā atrodas cienīgs kandidāts.

Vai kavēšanās paziņot lēmumu par kandidēšanu nav saistīta ar nedrošību par atbalstu?

Starp citu, Kariņa kungs Levitu ir atbalstījis.

Vai arī jūs viņu atbalstītu?

Kariņš ir mūsu partijas priekšsēdētājs – ko saka viņš, tā domāju arī es.

Svarīgi, lai ir skaidrība no Levita kunga puses un kāda ir parlamenta vairākuma attieksme. Politika ir diezgan riskanta nodarbošanās.

Noslēgumā par tribunālu Krievijas kara noziegumiem. Cik reāli ir sagaidīt Krievijas vadības tiesāšanu starptautiskā tribunālā, ja Rietumi ir skaidri likuši saprast, ka neplāno militārās operācijas Krievijas teritorijā ar mērķi panākt tās vadības nomaiņu? Vai ar atomieročiem bruņotu valsti vispār ir iespējams pilnībā sakaut un neitralizēt, kā tas tika izdarīts ar nacistisko Vāciju?

Tas ir zināms Damokla zobens, jo tie, kas jūtas vareni šodien, tādi var nebūt rīt. Tribunāls ir nepieciešams arī tāpēc, ka juridiski starptautiskajā sistēmā nav instrumentu, kas izmeklē un iztiesā agresijas noziegumus.

Negaidu ātras kara beigas, jāgatavojas uz to, ka tas būs ilgs, asiņains, tāpēc jāapbruņojas ar izturību un pacietību un jāturpina tikpat enerģiski rīkoties kā līdz šim tepat Latvijā, mudinot to darīt arī starptautisko sabiedrību.

Lai cik ideālistiski tas skanētu, jādomā arī par to, kādu šo pasauli vēlamies redzēt pēc kara, kur Ukrainai, gribētu cerēt, būs milzīga loma kā ES un NATO dalībvalstij un kur Krievija par nodarīto atbildēs. Nevaru dot konkrētus termiņus, taču, ja nestrādāsim ar šādu apziņu un vīziju, daudz nepanāksim. Tā ka tribunālam ir nozīme.

Edgars Rinkēvičs

ārlietu ministrs

Izglītība: maģistra grāds politikas zinātnēs Latvijas Universitātē, politikas zinātņu un starptautisko attiecību sertifikāts Groningenas universitātē Nīderlandē, maģistra grāds ASV Nacionālās aizsardzības universitātes koledžā

Darba pieredze: žurnālists Latvijas Radio; Valsts prezidenta kancelejas vadītājs; Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, Politikas departamenta vadītājs u. c.; Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordeņa lielkrusts, Ukrainas valsts apbalvojums – pirmās pakāpes ordenis “Par nopelniem” u. c. Latvijas un ārvalstu apbalvojumi.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.