“Vai mēs spējam atšķirt saturu ar pievienoto vērtību no trokšņa?” Voldemārs rosina domāt par “influenceru” ietekmi uz sabiedrību 0
Influenceri, ietekmeļi, digitālā satura veidotāji – mēs viņus saucam dažādi, taču, šķiet, ka katrs sekojam un patērējam viņu saturu. Ir taču interesanti un izklaidējoši paskatīties, kā dzīvo un domā zināmi ļaudis. Sociālie mediji ieņem arvien nozīmīgāku lomu mūsu dzīvēs, un tas ir ne tikai labi vien.
Saņēmām vēstuli no Voldemāra, kurš uzreiz atzīstas, ka nedzīvo Rīgā. Viņš vēlējās dalīties savās pārdomās par influenceru vidi un to, ko tā nodara mūsdienu cilvēkiem.
Turpinājumā publicējam Voldemāra vēstuli!
“Mūsdienu digitālajā telpā “influenceris” bieži vien tiek pielīdzināts viedokļu līderim. Bet vai visi, kas piesaista tūkstošiem skatījumu un sekojošu cilvēku pūļus, patiešām rada vērtīgu saturu? Vai arī mēs esam nonākuši pie tā, ka skaļākie un izaicinošākie kļūst par jaunās paaudzes elkiem – neatkarīgi no tā, ko viņi patiesībā saka?
Latvijas interneta vidē pēdējos gados popularitāti guvuši cilvēki, kuru saturs balstās nevis uz izglītojošām atziņām vai pieredzes nodošanu, bet uz primitīvu humoru, alkohola glorificēšanu, seksuālām atrunām vai ikdienas sadzīves grotesku. Žigimants Krēsliņš (Žigis) vai Mareks Bahmanis (Bača) bieži vien savos video izmanto jokus, kas griežas ap ķermeni, dzeršanu un sadzīvisku nihilismu. Līdzīgu nišu aizpilda arī Ēriks Punculis, kurš ar savām skopuma izpausmēm un ekscentrisko uzvedību piesaista skatītājus tieši tādēļ, ka ir “savādāks”.
No vienas puses – šāda auditorijas interese nav nekas jauns. Jau vēsturiski “dīvainie” vienmēr piesaistījuši pūļus – sākot no liliputiem gadatirgos līdz bārdainajām dāmām cirka šovos. Cilvēkiem vienkārši ir vajadzīgs pretstats – mēs normālie un viņi citādie. Taču digitālajā laikmetā šis princips kļūst bīstams, jo “dīvainie” ne tikai tiek rādīti, bet arī tiek uztverti kā cilvēki, kuru dzīvesveidā iespējams smelties iedvesmu.
Vai tiešām vēlamies, lai mūsu jaunieši skatās uz cilvēkiem, kuru galvenais vēstījums ir alkohola lietošana, azartspēles, seksisms vai klaja pašiznīcība? Vai tiešām sabiedrība ir gatava pieņemt, ka bezmērķīgs un bezsaturīgs saturs kļūst par mērauklu tam, kas ir “forši” un “sekošanas vērts”?
Atbildība gan gulstas ne tikai uz pašiem satura veidotājiem, bet arī uz auditoriju. Pieprasījums rada piedāvājumu – ja tūkstoši ir gatavi skatīties un smieties par primitīvām frāzēm, tad šis saturs turpinās augt. Taču ilgtermiņā šāds “bezsatura kults” var radīt paaudzi, kas vērtības un dzīves mērķus meklē nevis pie tiem, kas iedvesmo sasniegt vairāk, bet pie tiem, kas demonstrē, kā dzīvot pašiznīcinoši.
Tāpēc svarīgs jautājums paliek atklāts – vai mēs paši, kā sabiedrība, spējam atšķirt saturu ar pievienoto vērtību no trokšņa? Un vai spējam jaunajai paaudzei dot pietiekami daudz alternatīvu, lai viņi izvēlētos nevis tos, kas runā “amēbu līmenī”, bet tos, kas ceļ un attīsta?”
Vai seko influenceriem sociālajos medijos?
