Vai tiešām viņš saindējās ar sēnēm? Sandra Veinberga analizē savādo krievu žurnālista nāvi Latvijā 0
Krievu žurnālista Grigorija Ņehoroševa nāve Rīgā izraisījusi dažādas spekulācijas un jautājumus. Žurnālists savulaik kļuva plaši pazīstams pēc publikācijas par Krievijas prezidenta Vladimira Putina iespējamo saistību ar Alīnu Kabajevu, bet vēlāk bija spiests pamest Krieviju un patvērumu atrada Latvijā. Par šo gadījumu un plašāku kontekstu savā viedoklī sociālajā tīklā “Facebook” raksta žurnāliste Sandra Veinberga.
Turpinājumā publicējam Sandras Veinbergas ierakstu, kas publicēts sociālajā tīklā “Facebook”.
“Žurnālists, kurš pirmais publiskoja ziņu par Vladimira Putina un Alīnas Kabajevas attiecībām, bija Grigorijs Ņehoroševs (laikraksta “Moskovskij Korrespondent” galvenais redaktors).
Šis raksts tika publicēts 2008. gadā. Tajā apgalvots, ka Putins grasās šķirties no savas toreizējās sievas Ludmilas Putinas un precēt Kabajevu. Pēc šī raksta publicēšanas, laikrakstu slēdza. Ņehoroševs saņēma mājienus no Krievijas specdienesta un bija spiests doties emigrācijā.
Viņš devās uz Latviju. Grigorijs Ņehoroševs šeit uzturējās kā politiskais bēglis. Taču aktīvi nerakstīja, baidoties no Putina atriebības. Tāpēc izvairījies no liekas publiskas uzmanības, lai gan uzturējis kontaktus ar citiem Latvijā patvērumu radušajiem Krievijas opozīcijas pārstāvjiem, žurnālistiem un paziņām. Sekojis līdzi politiskajiem procesiem. Plānojis nākotnes projektus, taču nepaspēja tos īstenot, jo viņa dzīve Latvijā noslēdzās traģiski nesen. 19. jūnijā viņš pēkšņi nomira no saindēšanās ar sēnēm. Savādi.
Saindēšanās ar sēnēm jūnijā ir salīdzinoši rets notikums Latvijā, jo īstā sēņošanas sezona pašlaik vēl nav sākusies. Biju dzirdējusi, ka daži aizraujas bisītēm jeb “murķeļiem” un kļūdaini uzskata tās par labām ēdamajām sēnēm. Tās bieži sajauc ar lāčpurniem (Morchella) vai ķēvpupiem
Vispār jau krievi saprot sēnes un katru sēņveidīgo mutē nebāž.
Taču medijos ziņo, ka šis krievu žurnālists esot apēdis sēnes, kas augušas viņa pagalmā Rīgā. Nekad agrāk neko nebiju dzirdējusi par saindēšanos Latvijā ar “viltus celmenēm un bērzlapēm”.
Vai tiešām šo cilvēku Rīgā nogalināja sēnes jūnijā?
Daudzi neatkarīgie analītiķi uzreiz vilka paralēles ar citu krievu un Putina kritiķu pēkšņajām vai “nejaušajām” nāvēm (piemēram, Annu Politkovsku vai Alekseju Navaļniju). Sociālajos tīklos pat tika atgādināts vecs melnā humora joks: “Spiegs nomira no saindēšanās ar sēnēm, bet kāpēc viņam visa seja ir zilumos? Tāpēc, ka negribēja tās ēst.”
Tas, ka Putins savulaik asi reaģēja uz Ņehoroševa publikāciju par Kabajevu, ir zināms. Viņš toreiz nosauca žurnālistus par tiem, kas “ar savām erotiskajām fantāzijām bāž degunu citu dzīvēs”. Taču pats fakts, ka krievu vadonis krāpj savu laulāto sievu ar jaunu mākslas vingrotāju, bija sensācija. Pēc tam Putins no sievas izšķīrās, turpināja tēlot vecpuisi, taču dzīvoja paralēlās dzīves ar vairākām sievietēm pēc kārtas tālāk.
Vai tā var darīt? Jā, protams.
Katrs var veidot savu privāto dzīvi tā kā vēlas. Taču vadoņa pozīcijā šīs “privātais lauciņš” kļūst redzams visiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka krievu dižavdonis Putins saviem tautiešiem sludina tikumību un konservatīvās laulības vērtības.
Kāpēc Rīgā iet bojā krievu žurnālists? 20 gadus pēc satriecošās sensācijas publicēšanas Maskavā? Kāpēc mēs par to uzzinājām no igauņu avīzes un vairāk nekādas informācijas par notikušo mums nav?
Pašlaik Rīgā neesot nekādu pierādījumu, kas liecinātu, ka žurnālista nāvē būtu iesaistīti Krievijas specdienesti. Proti, ka šī ir bijusi pasūtījuma slepkavība. Latvijas policija lietu izmeklē kā traģisku negadījumu, taču precīzu un galīgo punktu pieliks tikai ekspertīzes oficiālie rezultāti.
Labi, gaidīsim un cerēsim, ka sagaidīsim atbildi. Taču es šajā gadījumā vēlos runāt nevis par “Putinu un viņa sievietēm”, bet gan par savādu propagandas fenomenu, kuru var apzīmēt kā “ Putina oponentu nāves normalizēšana”. Kas tas ir?
Tas ir pārsteiguma un sašutuma zudums sabiedrībā pret faktiem, kad Krievijas opozicionāru, žurnālistu vai režīma kritiķu pēkšņa, bojāeja vairs nevienu nepārsteidz. Gan pašu valstī, gan ārzemēs šos notikumus sāk uztvert kā kaut ko parastu, gaidāmu un pašsaprotamu.
Aha – Putins novāca… nu ja…
Kad 2006. gadā tika nogalināta žurnāliste Anna Politkovska vai vēlāk indēts Aleksandrs Litviņenko, pasaule piedzīvoja milzīgu šoku. Visi bija sašutuši.
Pēc tam gaitā desmitiem Putina kritiķu ir turpinājuši izkrist pa logiem, saindējušies ar nervu gāzēm vai miruši cietumos, taču sabiedrība tikai …parausta plecus: “Nu jā, tā viņi dara…” Pierod pie šīm Putina atriebības akcijām ārzemēs.
Katra nākamā Putina pretinieka nāve (pat tik pamanāma kā Alekseja Navaļnija nogalināšana cietumā) vairs neizsauc agrāko pārsteigumu, jo cilvēku apziņā ir nostiprinājies pieņēmums: “Ja tu esi pret Putinu, tu agri vai vēlu mirsi”. Tāpēc krievu līdera oponenti: nejauši izkrīt pa logu viesnīcā vai slimnīcā, nogāžas kopā ar lidmašīnu (kā Jevgeņija Prigožina gadījumā), saindējas ar sētas sēnēm (kā Grigorija Ņehoroševa gadījumā).
Savādi, ka tieši šie daudzie gadījumi it kā “normalizē traģēdijas” un nomierina publiku. Radot iespaidu, ka “nu tā vienkārši notika”, nevis “viņu nogalināja pēc pasūtījuma”.
Normalizēšanas mērķis ir panākt, lai sabiedrība (gan Krievijā, gan rietumvalstīs) pieņem šo brutalitāti kā dabas likumu vai “Krievijas specifiku”, pret kuru nav jēgas cīnīties.
Ja cilvēka nāve kļūst par normu, tad zūd politiskais gribasspēks protestēt vai pieprasīt taisnīgumu. Iestājas apātija un cinisms. Tieši šo rezultātu Kremļa režīms vēlas panākt.
Vai viņiem tas izdosies arī šajā gadījumā?
Ilustrācija: Oficiālas fotogrāfijas, kurās Vladimirs Putins un Alīna Kabajeva būtu redzami kopā kā pāris, nav publiskotas. Putins joprojām rūpīgi slēpj savas attiecības un privāto dzīvi.
Tomēr medijos un internetā ir pieejami vairāki materiāli un vizualizācijas, kas saistīti ar viņiem. Attēlā varat redzēt vienu no Kremļa indēšanas upuriem – Aleksandru Ļitviņenko īsi pirms nāves slimnīcā Londonā. 2006. gadā. (BBC)”
