Medības
Pieredze

“Tevi pašu vajag nošaut, kā tu šauj tos dzīvnieciņus!” Vai zaļā terora problēma Latvijā ir aktuāla?3

Foto: Pixabay

Kate Šterna, “Medības”, AS “Latvijas Mediji”

“Tevi pašu vajag nošaut, kā tu šauj tos dzīvnieciņus!” Tādus komentārus bieži mednieki dzird no nemedniekiem, no tās sabiedrības daļas, kas ar medībām nav nekādi saistīta un bieži pat ir naidīgi agresīva.

Protams, tas skan kliedzoši. Tomēr medību traucēšana un zaļo sabotieru uzdarbošanās, kas vecās Eiropas valstīs šajā gadsimtā ir kļuvusi par problēmu, liek arī mūsu medību sabiedrībai sākt apzināt situāciju un izprast iespējamās rīcības plānu.

Pagaidām mēs saskaramies tikai ar tendencioziem un agresīviem rakstiem medijos, kur tikai neliela daļa satura ir balstīta patiesā informācijā, bet pārējais ir medību pretinieku prātuļojumi un personīgie patīk/nepatīk.

Šādām publikācijām parasti seko komentāri, kas liek noprast tikai vienu – šie cilvēki īsti neko nezina par medībām, bet ienīst medniekus un nevēlas neko izprast vai apgūt.

Diemžēl šādā veidā masu mediji teju vai apzināti kurina naidu starp sociālajām grupām. Komentāri gandrīz nemaz netiek cenzēti, pieļaujot aicinājumus nogalināt vai citādi drastiski un nežēlīgi izrēķināties ar medniekiem, viņu ģimenes locekļiem un pat mājdzīvniekiem.

Šādas attieksmes kultivēšanas un pret medībām vērstu publikāciju iespaidā atsevišķi cilvēki no komentāriem pāriet pie reāliem darbiem.

Kāds Zemgales mednieks, kurš saprotamu iemeslu dēļ vēlējās palikt neatpazīts, pastāstīja par notikumiem, kas risinājās dienu pirms meža infrastruktūras – medību torņa – iznīcināšanas.

Medījot mežacūkas zemnieka laukā uz postījumiem, mednieks pēkšņi ieraudzīja mašīnu, kas tuvojās pa grantēto ceļu. No tās izkāpis kāds kungs, kurš raitā solī tuvojies medību tornim.

Uz jautājumu, ko kungs vēlas, saņēmis atbildi, ka gribot paskatīties uz cilvēku, kurš var nošaut neaizsargātu dzīvnieciņu. Sekoja saruna nedaudz paaugstinātos toņos. Mednieks centās paskaidrot, ko un kāpēc šeit dara.

Ar to arī diskusija beigusies, tāpat arī medības. Nākamajā dienā atklājās, ka tornis, kurā mednieks bija sēdējis, ir apgāzts un salauzts.

Foto: Kate Šterna

Cits mednieks no Vidzemes stāsta, ka viņam radušās problēmas ar kāda zemes īpašuma nomniekiem. Zeme piederot īpašniekam, ar kuru noslēgts līgums par medību tiesību nodošanu, taču šīs platības tiek iznomātas zemniekam, kura ģimenei ir atšķirīga pārliecība par pārtikas produktu lietošanu vai nelietošanu nekā vairākumam cilvēku.

Šī saime ir paradusi sabotēt medības, braukājot apkārt pa laukiem un grants ceļiem savā apvidus mašīnā, rūcinot motoru un maksimāli skaļi ieslēdzot mūzikas atskaņotāju.

Tad zemes īpašnieks piedāvāja izbeigt medības minētajās platībās, bet ar vienu nosacījumu – visus zaudējumus, ko nodarīs medījamo sugu savvaļas dzīvnieki, šis nomnieks kompensēs pilnā apmērā no savas kabatas.

Cik bieži notiek medību traucēšana un infrastruktūras bojāšana?

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Līna Kaļķe nevar sniegt kaut cik precīzu atbildi, vai un cik iesniegumu par medību infrastruktūras bojāšanu vai medību traucēšanu ir saņemts: “Valsts policijā nav šādas statistikas, jo netiek atsevišķi izdalīts, kādas profesijas pārstāvis vēršas policijā ar iesniegumu.”

Latvijas Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Valters Lūsis teic, ka oficiālu iesniegumu par administratīvās izmeklēšanas ierosināšanu nav bijis.

“Pat Pierīgā, kur varētu it kā sagaidīt tamlīdzīgas aktivitātes, nekas tamlīdzīgs īsti nav novērots. Ir dzirdēts par atsevišķiem gadījumiem dažādās vietās Latvijā, kad ir bojāti torņi vai citi objekti, taču nekas konkrēts nav zināms.

Arī par medību traucēšanu. Jautājums, ko mēs par tādu uzskatām. Ja piebrauc sēņotājs, noliek mašīnu un mierīgi aiziet citā kvartālā sēņot, tā nav traucēšana. Ja medību iecirknim līdzās esoša īpašuma saimnieks pastaigājas savās platībās, viņam arī neko pārmest nevar.

Taču, ja viss notiek saskaņā ar likuma prasībām un mednieks atrodas vietā, kur viņam ir tiesības medīt, neviens nedrīkst traucēt šo procesu. Ja mēs runājam par medību traucēšanas gadījumiem, tad pamatā tās ir nesaskaņas kolektīva iekšienē, konflikti ar kaimiņu klubiem vai līdzās esošo zemes vienību īpašniekiem.

Tas pats par torņu bojāšanu. Pamatā tas vienmēr ir tikai cilvēcisko attiecību jautājums,” situāciju ieskicē VMD vadītājs un piebilst, ka aizliegums traucēt medības ir definēts Medību noteikumu 91.7. punktā.

Nopietnāks konflikts ir bijis Zemgalē. Pastāv aizdomas, ka kāda iecerēta pasākuma rīkotāji vai dalībnieki, nesaņemot saskaņojumu par platību izmantošanu, ir nogāzuši un ar mašīnām izvazājuši, salauzuši medību torņus vairāku medību kolektīvu platībās.

“Noķerti nav un pierādījumu arī nav, bet fakts paliek fakts un sakritība ir saskatāma. Šobrīd ir daudz tādu auto un motobraucēju kopienu, komandu un atsevišķu interesentu, kas dodas baudīt dabu mežā. LVM cenšas sadarboties ar šīm biedrībām, domubiedru grupām.

Platībās, kur es medīju, arī notika līdzīgs pasākums, bet mans medību kolektīvs saskaņoja maršrutu ar nelielām korekcijām, paskaidrojot, ka mežā pavasarī ir pilns ar dažādu dzīvnieku mazuļiem un nedrīkst ar tehniku braukāt pa meža stigām un taciņām.

Faktiski mežs ir atvērts visiem, taču ar transportu ir atļauts pārvietoties tikai pa ceļiem, bet ne pa stigām. Pēc fakta gan ir pavisam citādi,” saka AS Latvijas valsts meži (LVM) infrastruktūras un medību vadītājs Guntis Ščepaniks.

Uz jautājumu, vai Latvija var saskarties ar masveida dzīvnieku tiesību aizstāvju un dažādu citu ekstrēmistiski noskaņotu organizāciju pārstāvjiem, LVM pārstāvis atbildēja apstiprinoši: “Ar laiku arī pie mums var parādīties cilvēki, kas demolē torņus, traucē medīt vai pat apdraud medniekus. No otras puses, mums ir priekšrocība – mums ir laiks, lai izglītotu sabiedrību un paskaidrotu medību nepieciešamību.

Līdzīgi ir ar meža ciršanu. Mēs rīkojam lekcijas, ekspedīcijas un skaidrojam, ka mežizstrāde un kokapstrāde ir tautsaimniecības nozare. Tāpat arī medības. Abas šīs nozares visiem Latvijas iedzīvotājiem nes labumu, bet daļai no šiem ienākumiem maksā arī algas.”

“Līdz šim tikai epizodiski, atsevišķās vietās ir dzirdēts par medību infrastruktūras bojāšanu, kādiem konfliktiem, bet to nevar apgalvot pilnīgi droši, vai tie ir ekstrēmisti, vienkāršs huligānisms vai sliktas kaimiņu attiecības. Medību sabotāža, terorisms un apzināta kaitniecība līdz šim pie mums nav manīta.

Kā rīkoties? Tās lietas ir obligāti jāfiksē un jāinformē attiecīgās iestādes. Skumjākais stāsts, ka torņu celtniecības un citas infrastruktūras izveides izmaksas netiek iegrāmatotas medību kluba grāmatvedībā.

Rakstot iesniegumu par bojājumiem, nākas to cenu rakstīt aptuveni, no galvas. Ja lieta nonāks līdz tiesai, nodarījuma apjoms bez lietiskiem pierādījumiem, piemēram, kokmateriālu pirkšanas čeka, ir tāds nestabils variants,” saka Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) vadītājs Haralds Barviks un piebilst, ka klubā ir jābūt vismaz vienam paraugtornim, kura izmaksas no pirmās līdz pēdējai naglai ir aprēķinātas.

Pamatojoties uz to, varētu spriest par citiem gadījumiem. “Otra problēma ir nofiksēt pašu torņa vai citas celtnes bojāšanas faktu, taču es ļoti ceru, ka Latviju pret medībām vērstais ekoterorisms neskars,” noslēdz LATMA vadītājs.

Ko mednieki var un drīkst darīt, lai aizstāvētu sevi, savu un medību kluba mantu?

Galvenais, kas jāzina un jāpieņem, ir tas, ka mednieki var un drīkst sevi aizstāvēt, jo nevienas minoritātes, diētas, reliģijas vai tautības pārstāvjiem nav tiesību pārkāpt likumu un nerēķināties ar sabiedrības normām.

“Sakarā ar medību infrastruktūras bojāšanu mēs varam runāt par divu veidu atbildību. Pirmkārt, par mantas bojāšanu ir paredzēta atbildība Krimināllikumā. Otrkārt, pret mednieku mantas bojātājiem var vērsties arī civiltiesiskā kārtībā.

Piemēram, Vācijā ir bijuši gadījumi, kad tiek iezāģētas medību torņa kājas. Kāpjot tornī, mednieks var nokrist un gūt traumu vai, nedod Dievs, iet bojā.

Vainīgajam arī nāksies atlīdzināt zaudējumus vai, iespējams, pat stāties tiesas priekšā par nodarījumu pret personas veselību, kas ir nopietnāka atbildība no likuma viedokļa,” savu paskaidrojumu iesāk jurists Artūrs Surmovičs.

Lai sekmīgi atrisinātu situāciju un vainīgie tiktu saukti pie atbildības, medniekiem ir jāspēj pierādīt, ka manta, kas tikusi bojāta, pieder kādai personai vai organizācijai.

“Bija līdzīgs gadījums, kur medību kolektīvs bija vērsies ar prasību par torņa bojāšanu un policija pieprasīja pierādīt, kur grāmatvedības dokumentos tas ir iegrāmatots.

Tā ir viena no problēmām, par ko medniekiem beidzot būtu jāsāk domāt, proti, par atbilstošu savas saimniecības uzskaites un dokumentācijas kārtošanu, par to, ka ir kaut kādi izdevumi, kaut kādi pamatlīdzekļi. Šobrīd esošajā kārtībā viss ir labi, kamēr ir labi.

Tiklīdz lietas kļūst nopietnas, klubam nav neviena papīra, lai kaut ko pierādītu. Ja mēs runājam par medību klubu kā medību saimniecības pamatšūnu, nu tad būtu jābūt arī atbilstošai attieksmei,” skaidro Artūrs Surmovičs.

Runājot par komentāriem interneta vidē, draudu vēstulēm vai naida runu attiecībā pret konkrētu cilvēku vai kādu mednieku organizāciju, Artūrs Surmovičs norāda, ka gadījumos, kad ir plānots vērsties ar iesniegumu policijā, tāpat kā infrastruktūras bojāšanas gadījumā ir ieteicams apkopot dokumentus un informāciju, kas pamato un pierāda iesniedzēja apgalvojumus un tiesību aizskārumu, proti, ir jāsaglabā visi ieraksti, vēstuļu kopijas, komentāru ekrānuzņēmumi un citas liecības, jo interneta vidē patiesībā neviens nav anonīms un nekas nav izdzēšams pilnībā.

Secinājumi

Aptauja, kas tika publicēta portālā medibam.lv, parādīja, ka patiesībā problēma eksistē. Uz jautājumu, vai ir nācies saskarties ar infrastruktūras bojāšanas problēmu, vairāk nekā puse aptaujāto atbildēja apstiprinoši.

Tajā pašā laikā personīgā pieredze liecina, ka mednieki lielākoties neziņo par vandalisma aktiem, lai neizraisītu pretreakciju vai neakcentētu šāda veida notikumus. Savā ziņā tā ir pareiza pieeja.

Arī LATMA vadītājs Haralds Barviks spriež, ka nevajag plaši reklamēt šādus notikumus, lai nedotu kādai nestabilai personai ierosmi rīcībai.

Pēc mednieku organizācijas vadītāja teiktā, svarīgākais ir atcerēties, ka mednieks ir tāda pati pilntiesīga sabiedrības daļa, tikai ar lielāku atbildību. Medību sabotāžas gadījumā medniekam ir tiesības nekavējoties izsaukt policiju.

“Ja kāda agresīvi noskaņota persona vai personu grupa tuvojas medniekam medību procesā, es ieteiktu uzreiz izlādēt ieroci, novākt munīciju un atcerēties par savaldību. Labākais, ko var darīt, ir uzreiz zvanīt kārtībsargiem. Ir jāsniedz atrašanās vietas koordinātas un pilns situācijas apraksts. Un jāatceras, ka medniekam savs ierocis ir jāsargā.

No medību ieročiem tikai garstobra gludstobra ierocis ir reģistrējams kā pašaizsardzības ierocis. Taču no tā pielietošanas būtu jāizvairās līdz pēdējam. Jebkurā gadījumā ir jācenšas noregulēt konflikta situāciju, bet pirmkārt jāizsauc policija un jāinformē par uzbrukuma mēģinājumu un draudiem,” saka Haralds Barviks.

Saistītie raksti

Runājot par dažādām publikācijām un ekstrēmi zaļo biedrību vai atsevišķu personu aktivitātēm un viedokļiem, savulaik izcilu izskaidrojumu sniedza narkologs un psihiatrs, Veselības centra 4 arodkomisijas loceklis un mednieks ar stāžu Aivars Skaida: “Atsevišķi dzīvnieku tiesību aizstāvji, vegāni, veģetārieši un tamlīdzīgu novirzienu ekstrēmistiski noskaņotie piekritēji, tāpat kā pusaudži pārejas vecumā, alkst uzmanības.

Svarīgākais, lai par viņiem runā, un visbrīnišķīgāk ir, ja viņiem kāds stājas pretī. Nekādi argumenti, paskaidrojumi, zinātniskie pētījumi un pierādījumi vai pat likuma prasību piesaukšana nelīdzēs, jo te notiek cīņa par taisnību un tikai tā viņu laime tiek sasniegta.”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.