Sports
Basketbols

“Nezinu, kā mammas pa dienu guļ. Man nesanāk.” Basketboliste Gunta Baško par jaunajām rūpēm, karjeru un īpašajām uzvarām0


Gunta Baško ar saviem uzticamajiem draugiem – suni Vudiju un basketbola bumbu.
Gunta Baško ar saviem uzticamajiem draugiem – suni Vudiju un basketbola bumbu.
Foto: Karīna Miezāja

Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Vairāk nekā divus gadu desmitus profesionālajā sportā – basketboliste Gunta Baško aizvadījusi lielisku karjeru un nu groza bumbu iepazīst kā funkcionāre, jo uzņēmusies Latvijas izlases ģenerālmenedžeres pienākumus un ir kluba “TTT Rīga” valdē. Pašlaik gan viņas dzīvē galveno lomu ieņem deviņus mēnešus vecā meitiņa Matilde.

 

Pozējot fotogrāfei, teici, ka bumbu paņēmi rokās otro reizi šogad.

G. Baško: Jā, nodarbojos ar visu ko citu. Basketbols šobrīd ir tālāk, tur jāmeklē bumba, grozs, droši vien arī kompānija, jo, ja vienai jāiet pakaļ bumbai, ir garlaicīgi. Paskriet un pavingrot ir mazliet vienkāršāk. Līdz šim basketbols tik ļoti piesātināja manu dzīvi, ka šāda pauze ir laba.

Tagad ir citas rūpes un lietas, par kurām domāt. Ja sāktu aktīvāk to darīt, atkal parādītos lielāka interese. Pagaidām varu iztikt.

 

Bet fiziskās aktivitātes ir tava ikdiena?

Mēģinu trenēties trīs četras reizes nedēļā – vingrošana, skriešana, teniss. Līdztekus tam vēl katru dienu eju stundām ilgi staigāt, šodien trīs stundas gar jūru staigājām.

 

Mēs ar tevi runājamies pie āra basketbola laukuma Iļģuciemā. Jāatzīst, ka daudz uzlabojumu te nav vajadzīgs, bet šis tas gan, un tad būtu krietni patīkamāk spēlēt.

Prasītos labāki groza tīkliņi, lai ilgāk kalpotu, vai arī biežāk un biežāk nomainīt. Vasarā te visu laiku bija pilns. Protams, gribētos citu segumu (nekā asfaltu), bet nu… Vēl dažas tehniskas lietiņas. Jāuzraksta iesniegums uz kādu komiteju, lai mēģina sataisīt. Ne jau šis vienīgais laukums, pieļauju, ka citi ir sliktākā stāvoklī.

 

Es kā šī rajona iedzīvotājs no jaunās Rīgas domes vadības sagaidu, ka šādi sīkumi tiks uzlaboti. Protams, nerunājot par daudz globālākām lietām.

Cerams, ka uzlabosies.

 

Tava bijusī cīņu biedre Anete Jēkabsone-Žogota jau otro sasaukumu ir Rīgas domes deputāte. Tev nav piedāvāts iesaistīties politikā?

Man bija piedāvājums, bet ne šobrīd, ne tuvākajā laikā sevi tur neredzu. Politika mani īsti neinteresē, nepatīk.

 

Tev kā “TTT Rīga” valdes priekšsēdētājai ir iznācis sadarboties ar pašvaldību?

Viņi ir vieni no mūsu dibinātājiem un galvenie atbalstītāji kopā ar otru dibinātāju – “Rīgas satiksmi”, sadarbība ir ilgus gadus. Bijušas tikšanās domē, vēl gan ne ar jauno vadību. Esmu pilnas slodzes mamma ar dažādiem pienākumiem, kas jāizdara vēl paralēli.

 

Kuras arēnas tev no karjeras laika visvairāk iespiedušās atmiņā?

Droši vien atkarīgs no turnīra, bet “Arēnā Rīga” nopietnākās spēles – 2009. gada Eiropas čempionāts bija emocionāls un foršs laiks. Olimpiskajā centrā aizvadītas vairākas sezonas. Mana pati pirmā zāle, kas kādreiz saucās “Lokomotīve”, tieši pretī Uzvaras piemineklim. Daudzas arēnas ārzemēs – Spānijā, Francijā, katrai ir savs stāsts un pagātne. Nav tāda viena, par kuru ģībstu.

 

Pekina?

Protams! Olimpiskās spēles ir vēl īpašāk. Arī Madride, kur kvalificējāmies olimpiskajām spēlēm.

 

Un kuras spēles, tagad atceroties, rada lielākās emocijas?

Ļoti daudzas. 2009. gada Eiropas čempionātā Rīgā ceturtdaļfinālā pagarinājumā zaudējām Krievijai, tas bija grūts rezultāts. Kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm, posms ASV, kur kļuvu par pieaugušu cilvēku.

Vienā no sezonām uzvarējām savā konferencē un tikām “marta ārprātā”. Sjēnas universitāte to paveica pirmo reizi, ļoti liels sasniegums, un bija laimes asaras. (Izlasē) vienmēr pietrūka kāda nieka lielajām uzvarām – 2007. gada Eiropas čempionātā spēlē par bronzas medaļām es traumas dēļ diemžēl nevarēju spēlēt. Īpašas atmiņas par uzvaru Francijas čempionātā, kas ir ļoti spēcīgs, izbraukumā uzvarējām izšķirošajā spēlē.

 

Es 12 gadu vecumā sapņoju par spēlēšanu NBA. Par ko tu sapņoji pusaudzes vecumā? Domājams, ka tev liela daļa no sapņiem piepildījās.

To, ka būšu profesionāla basketboliste, sapratu tikai pēdējā vai pirmspēdējā studiju gadā. Līdz tam – vienkārši spēlēju basketbolu, patika un sanāca – kādreiz labāk, citreiz mazāk labi. Bet tad sāku domāt, ka tas varētu būt mans darbs, spēlēt labās līgās un komandās. Man vienmēr sanācis spēlēt skaistās vietās, kaut ko uzvarēt.

Lielākais, ko iegūstam, ir satiktie cilvēki – tieši viņi paliks sirdī. WNBA? Ja būtu iespēja, mēģinātu, bet man šīs iespējas nebija.

Nebija tā, ka es par to šausmīgi degu. Droši vien neko nebūtu mainījusi savā dzīvē, jo tieši tā mani atvedusi līdz šejienei un esmu tas, kas esmu – ar pieredzi, pareizi, nepareizi pieņemtiem lēmumiem.

 

Kādu tu esi ieraudzījusi basketbolu no otras puses – kā funkcionāre?

Teikšu tā – spēlēt basketbolu ir ļoti viegli, tas ir mans pirmais novērojums. Spēlētājām jāspēlē basketbols, mēs gādājam par visu, lai viņas varētu būt līmenī, apģērbtas, apautas, samīļotas. Lai viss kārtībā. Kamēr spēlē, par to nedomā. Tagad sanāk aizdomāties, rēķināties ar likstām un lietām, par kurām kā spēlētājs neaizdomājies. Noteikti ir citādi, bet basketbols ir forša spēle, kas jāmīl un jāspēlē, kamēr var. Pēc tam vairs nebūs tik viegli.

 

Šis pavasaris “TTT Rīgas” klubam nebija viegls, bija izveidojušies parādi spēlētājām. Cik stipri to pārdzīvoji, jo droši vien nebija viegli distancēties?

Doma ir – kas bijis, bijis, mēģinām iet uz priekšu, sakārtot tā, lai no šīm problēmām tiktu vaļā. Tas nav tik ātrs process, bet virzāmies, lai tiktu galā, lai būtu pozitīvāki. Protams, nav patīkami.

 

Kā sadzīvo ar to, ka ar daļu no spēlētājām vēl nesen spēlēji kopā, bet tagad esi viņām priekšniece?

Nav ne vainas. Tas atkarīgs no katra cilvēka, kā viņas uz to skatās. Basketbolu kādreiz ir jābeidz spēlēt, dzīvē tā iegrozījies, ka esmu tur, kur esmu. Galvenais – mūs joprojām vieno basketbols.

 

Treneri saka, ka tu esi aizvadījusi tik ilgu karjeru tāpēc, ka biji liela profesionāle.

Patīkams novērtējums. Starpsezonā svarīgi uzturēt sevi formā, trenējos, gribēju būt formā, spēlēt labā klubā un būt labā līmenī. Šie gadi man deva to profesionalitāti un iespēju pabūt visur Eiropā. Arī sezonā jāmāk sabalansēt – nevari visu laiku sēdēt sporta zālē, ķermenim jāatpūšas. Kādreiz vajag arī patrakot. Mani varbūt kāds eņģelis sargājis no lielām traumām.

 

Jāatzīst, ka esmu ne reizi vien redzējis tevi skrienam krosu Pārdaugavas ielās. Šķiet, ka lielākā daļa profesionāļu izvēlas sterilāku treniņu vidi, trenažieru zāli.

Manuprāt, katram starpsezonā jāatrod tas, kas patīk, varbūt visi nemaz nevar paskriet pa asfaltu, jo sāp ceļi. Cits iet dejot, nodarbojas ar bodibildingu, peld. Man patīk skriet. Pēc dzemdībām nevarēju nociesties, kad atkal varēšu skriet. Aizgāju pie ārsta – varu? Vari. Pirmajā reizē bija tik grūti, bet tajā pašā laikā – tik labi.

 

Vai tavā kontā ir pusmaratoni, maratoni?

Nav, bet ļoti ceru, ka noskriešu vismaz pusmaratonu. Tas ir mans mazais mērķis, lielajam vairāk jāpatrenējas.

 

Kā ir būt mammai?

Ļoti forši! Protams, ir izaicinājumi. Gribas nogulēt nakti, bet – gan jau vēlāk. Tā ir liela pieredze redzēt, ka bērns ir smaidīgs, ēd, guļ, runājas. Matildei ir deviņi mēneši, jātver mirklis!

 

Olimpiskā mēneša pasākumu programmā iesaistījies arī tu, vēršoties pie jaunajām māmiņām. Kāds bija tavs vēstījums viņām?

Noteikti – mēģināt kustēties! Ir jāiet ārā un nevis apsēsties parkā uz soliņa, skatīties telefonā, bet staigāt. Lielākajai daļai, arī man, liekais svars nāk klāt, un sēžot tas nepazudīs. Ir daudz veidu, kā jaunās māmiņas var kustēties – ar un bez mazuļiem, ar ratiņiem un bez. Bērns savā ziņā ir kā dzīva hantele. Internetā var atrast vingrojumus ar mazuli.

 

Bet – gribas taču pa dienu arī to miega stundu.

Nezinu, kā mammas pa dienu guļ. Man nesanāk. Matilde laikus iet gulēt, un nu jau miedziņš ir daudz labāks, pa nakti pāris reizes jāpieceļas. Bet, protams, kādā brīdī jāmēģina atpūsties.

 

Vizītkarte. Gunta Baško

Dzimusi 1980. gada 27. aprīlī

Bijusī basketboliste, šobrīd Latvijas izlases ģenerālmenedžere un “TTT Rīga” valdes priekšsēdētāja

Karjeras laikā pārstāvējusi klubus Latvijā, ASV, Izraēlā, Francijā, Spānijā, Itālijā, Polijā, Krievijā

Saistītie raksti

FIBA Eiropas kausa ieguvēja ar Krievijas komandu Kurskas “Dinamo” (2012). Polijas, Francijas, Latvijas čempione (6x)

Latvijas izlasē spēlējusi no 1996. līdz 2019. gadam, aizvadot 195 spēles. Piedalījusies septiņos Eiropas čempionātos, 2008. gada olimpiskajās spēlēs Pekinā, 2018. gada Pasaules kausa izcīņā Spānijā. Bijusi izlases kapteine

Absolvējusi Sjēnas universitāti ASV

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.