Vieda Skultāne vada projektu par dzīvesstāstiem Latvijā un māca studentus Stradiņa universitātē, un atbalsta Vītolu fonda stipendiātus. “Es Latvijas labā daru, cik varu un protu,” saka Vieda.
Vieda Skultāne vada projektu par dzīvesstāstiem Latvijā un māca studentus Stradiņa universitātē, un atbalsta Vītolu fonda stipendiātus. “Es Latvijas labā daru, cik varu un protu,” saka Vieda.
Foto no RSU arhīva

Latvijā ir apsēstība ar identitāti. Saruna ar latviešu antropoloģi Viedu Skultāni 20

“Latvieši, stāstot savus dzīvesstāstus, personiski pieredzēto ieliek lielākos vēsturiskos rāmjos, uzsverot: “Es jau nebiju vienīgais, tāds liktenis bija daudziem,” secinājusi Vieda Skultāne. Viņa ir pasaulē visvairāk pazīstamā latviešu izcelsmes antropoloģe, kura šeit pierakstītos dzīvesstāstus izdevusi grāmatā Anglijā. V. Skultāne ir Bristoles universitātes emeritētā profesore, vairāku zinātnisko monogrāfiju, kā arī daudzu starptautiski citētu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā un citās jomās. V. Skultāne ir Rīgas Stradiņa universitātes Goda doktore, lasa lekcijas studentiem, ir dāvinājusi RSU bibliotēkai vairākus simtus zinātnisku grāmatu. Tieši viņas ietekmē savulaik antropoloģijai pievērsies Roberts Ķīlis, un profesore ir atbalstījusi arī citus Latvijas jaunos sociālantropologus studijās Apvienotajā Karalistē.

Reklāma
Reklāma
13 pazīmes, kas liecina – tavs partneris ir “toksisks” un zog tavu laimi 2
Krimināls
Jūrmalā pazudusi māte ar mazuli. Policija lūdz palīdzību 1
10 produkti, kas “svilina taukus” un paātrina vielmaiņu
Lasīt citas ziņas

Kad lūdzu tikšanos, Vieda aicināja ciemos uz dzīvokli Āgenskalnā namā, ko cēlis vectēvs un kurā savulaik uzaugusi viņas mamma. Antropoloģe, stāstot par savu dzimtu, piemin vectēvu, kurš Pirmā pasaules kara laikā, tāpat kā daudzi latvieši, aizbrauca uz Sibīriju un Tomskas apgabalā kļuva pārzinis lielam zemes īpašniekam: “Tad, kad viņi brauca atpakaļ uz Rīgu, ģimenē bija divi bērni – puisītis Uldis, kas bija dzimis kā otrais bērns un kam tobrīd bija divi gadi, un mana mamma, kurai bija seši mēneši. Ģimene joprojām pārdzīvoja, ka vēl pirmdzimtais bērns aukles nevērības dēļ bija nosalis, tāpēc vectēvs lielā gādībā bija licis izoderēt ģimenei paņemto vagonu ar zvēr­ādām, lai mazajiem nesalst. Taču mazais Uldis dabūja infekcijas slimību, nomira, un vectēvam vajadzēja apbedīt jau otro dēliņu un to darīt dzelzceļa malā no Latvijas tālā vietā.”

Viedas mammai bija pusgadiņš, kad ģimene no Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām atgriezās Latvijā. Bet daudzus gadus vēlāk tikpat agrīni – kā sešus mēnešus vecam bērnam – bija tālu jāceļo arī Viedai. Tas notika jau Otrā pasaules kara laikā, kad 1944. gadā ģimene kā bēgļi ieradās Vācijā. Savu leģionā kritušo tēvu viņa nav pat ne reizi redzējusi.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Mūsu ģimenes vēsturi pilnīgi samezgloja bēgšana no Latvijas,” saka Vieda. “Pirmsdeportāciju laiks bija maģiska pasaule ārpus laika, un šo pasauli es labi iepazinu, lai gan tas man nebija lemts tiešā pieredzē. Nedaudz mainoties, tā bija kā mēraukla, ar kuru tika salīdzināta visa mana turpmākā dzīve.”

– Kāpēc izvēlējāties studijām tieši antropoloģiju?

V. Skultāne: – Uzaugdama Anglijā, ļoti izjutu starpību starp mūsu ģimeni un pārējiem – daudzos, bet svarīgos sīkumos. Manos meitenes gados Londonā apkārtējo paziņu vidū neviens neko nezināja par latviešiem. Apzinājos, ka es esmu citāda, un līdz ar to mani interesēja “citādība” un kultūras daudzveidība. Mācījos Londonas universitātē, pirmo diplomu ieguvu filosofijā, un pasniedzējs Pīters Vincs ieinteresēja par Vitgenšteina rakstiem, kas ir ļoti antropoloģiski, kur autors runā par dzīvesveidu.

Doktora darbu rakstīju par Velsas spirituālistiem, uz kuru sanāksmēm tāpēc gāju vairākas reizes nedēļā. Secināju, ka viņi cits citu bija labi iepazinuši un otram varēja dot labus nomierinošus padomus, it kā to izsaukto garu vārdā. Tāda terapijas grupa.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.