“Neesam tādā badā, lai gaidītu žēlastības dāvanas!” Skolotāja atklāti pasaka, ko domā par dārgajām dāvanām mācību gada noslēgumā 11
Mācību gada beigas daudzās ģimenēs nozīmē ne tikai satraukumu par pārbaudījumiem, izlaidumiem un svētku tērpiem, bet arī vēl kādu jautājumu, kas ik gadu iztaisa diskusijas vecāku čatos – ko dāvināt skolotājiem un skolai, mācību gadam noslēdzoties.
Par šo tēmu savu viedokli paudusi arī populārā un sabiedriski aktīvā skolotāja Māra Ozola, atzīstot, ka tieši dāvanu jautājums nereti kļūst par īstu strīdu iemeslu starp vecākiem.
Viņa norāda, ka mācību gada noslēgums daudzās klasēs un bērnudārza grupās nes līdzi ne tikai svinīgu noskaņu, bet arī pamatīgus izdevumus ģimenēm. Tieši tāpēc sarunas par dāvanām mēdz kļūt īpaši emocionālas.
Skolotāja uzskata, ka šādās situācijās audzinātājiem bieži vien nākas ieņemt sarežģītu lomu – rast līdzsvaru starp vecāku dažādajām iespējām un vēlmēm.
“Manuprāt, audzinātāja pienākums ir ievirzīt šādas sarunas veselā saprāta gultnē, jo šādās reizēs bieži uz āru izlien daža laba tēva vai mātes vēlēšanās “paspīdēt”, izmantojot savu labo materiālo stāvokli,” norāda Māra.
Viņa atzīst, ka sarežģītākā situācijā bieži nonāk ģimenes, kurām finansiālās iespējas ir ierobežotākas. Nereti šie vecāki izvēlas klusēt, nevis atklāti pateikt, ka kāds piedāvājums viņiem rada papildu slogu.
Skolotāja atzīst, ka viņai nav iebildumu pret simboliskām dāvanām skolai, ja vien tās ir pārdomātas un pieņemamas visiem. Viņasprāt, tās var būt pavisam vienkāršas lietas, piemēram, skaists augs skolas teritorijai vai kāds noderīgs papildinājums ikdienas darbam.
Taču daudz stingrāks viedoklis viņai ir par dāvanām pašiem pedagogiem.
“Bet par dāvanām skolotājiem… Varbūt daļa no mums ir trūcīgi un ar pūlēm sitas cauri dzīvei, bet neesam tādā badā, lai gaidītu žēlastības dāvanas.”
Māra Ozola uzsver, ka skolotāja darbā ieguldīto laiku, nervus un sirds darbu nav iespējams izmērīt naudā vai kompensēt ar dārgu dāvanu.
Viņa atzīst, ka patīkami ir saņemt nelielu uzmanības apliecinājumu – kādu simbolisku piemiņas lietu vai pārdomātu dāvanu, tomēr daudz svarīgāks esot pats žests un attieksme.
“Sirdi silda, ja redzam, ka nelielā dāvana ir speciāli pielāgota mūsu vajadzībām,” norāda Māra.
Skolotāja piebilst, ka viņu pilnībā iepriecinātu arī vienkāršāks variants: “Bet es nudien neraudātu, saņemot tikai ziedus (arī pļavā plūktos) un laipnus vārdus.”
Noslēgumā viņa aicina gan vecākus, gan skolotājus neļauties sacensībai par iespaidīgākajām dāvanām.
“Audzinātājiem un arī vecākiem pašiem ir jāsaņem dūša un jāturas pretī modē nākušajām plātīšanās un naudas šķērdēšanas vilnim.”
