“500 bērni vieni bez mammas un tēta!” Aiz skaitļiem par bērnunamiem slēpjas trauma, birokrātija un atbalsta trūkums
0
Sociālajos tīklos plašu diskusiju raisījis ieraksts par bērniem, kuri Latvijā joprojām aug bērnu aprūpes iestādēs. Ieraksta autore norāda, ka bērnunamos joprojām ir ap 500 bērnu, bet pēdējā laikā satrauc arī audžuģimeņu skaita samazināšanās.
“Eksperti saka – lielākais šķērslis nav nauda, bet bailes, sabiedrības attieksme un emocionāls izdegšanas risks. Kas ir lielākais bieds – mīti par “sliktu ģenētiku”, smagais darbs ar bērna traumām vai birokrātija? Varbūt par šo tēmu sabiedrībā vienkārši runā par maz?” vaicā ieraksta autore.
Oficiālie dati rāda, ka problēma tiešām nav tikai emocionāls priekšstats. 2025. gada beigās ārpusģimenes aprūpē Latvijā kopumā bija 5160 bērni. No tiem 2363 bērni atradās audžuģimenēs, 2419 – aizbildnībā, bet ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijās – 378 bērni pēc šī konkrētā rādītāja.
Oficiālās statistikas portāls vienlaikus skaidro, ka bērniem primāri jānodrošina aprūpe ģimeniskā vidē – pie aizbildņa vai audžuģimenē, un tikai tad, ja tas nav iespējams, institūcijā.
Tomēr, runājot ikdienas valodā par “bērnunamiem”, statistika var atšķirties atkarībā no tā, kuru datu avotu un definīciju izmanto. Labklājības ministrija 2026. gada budžeta kontekstā norādījusi, ka gandrīz 600 bērni Latvijā atrodas bērnu aprūpes iestādēs un uzņemošo ģimeņu skaits nav pietiekams. Savukārt Oficiālās statistikas portālā pieejamajā sociālās iekļaušanās sadaļā norādīts, ka pēc Labklājības ministrijas datiem 2025. gadā ilgstošās sociālās aprūpes iestādēs bija 535 bērni, gadu iepriekš – 533.
Arī adopcijas dati rāda sarežģītu ainu. Oficiālās statistikas portāls norāda, ka pēc ilgstoša krituma adoptēto bērnu skaits no ārpusģimenes aprūpes 2025. gadā pieaudzis – no 46 bērniem 2024. gadā līdz 69 bērniem 2025. gadā.
Taču sociālo tīklu komentāros redzams – sabiedrībā par šo tēmu ir daudz sāpju, pārmetumu un ļoti atšķirīgu skatījumu.
Kāda komentētāja uzsver, ka bērnu audzināšana joprojām tiek pārāk bieži uztverta kā pašsaprotams, bezmaksas pienākums, īpaši sievietēm. Viņasprāt, bērni ir darbs, un sabiedrībai jābeidz romantizēt bērnu audzināšanu kā “dabisku pienākumu”, aiz kura pazūd reālas rūpes, laiks un izdevumi.
Cita komentētāja iebilst, vaicājot, kāpēc bērnu audzināšana tiek piesaistīta tikai sievietēm, norādot, ka arī vīrieši var un viņiem vajadzētu pilnvērtīgi iesaistīties bērnu aprūpē.
Vairāki komentētāji uzsver tieši praktisko pusi – ja cilvēka ienākumi ir nepietiekami, bērna uzņemšana ģimenē nozīmē ne tikai emocionālu, bet arī finansiālu risku. Kāds komentētājs raksta, ka, “loģiski domājot”, cilvēks izvēlas dzīvi bez bērniem, ja papildu atbildība nozīmē lielākus izdevumus, bet ienākumi nepalielinās.
Tomēr citi norāda, ka problēma nav tikai naudā. Vienā no komentāriem teikts, ka lielākais bieds joprojām ir atbalsta trūkums. Ģimenēm sākumā daudz sola, bet brīdī, kad bērns jau ienācis ģimenē un parādās problēmas, ģimene nereti jūtas vainota un palikusi viena.
“Visi sagaida, ka nonākšana ģimenē bērnu salabos, un neņem vērā, ka rehabilitācija labākajā gadījumā ir bērnības garumā,” raksta komentētāja.
Šis komentārs ļoti precīzi ieskicē vienu no galvenajām problēmām: bērni, kas nonāk adopcijā, aizbildnībā vai audžuģimenē, bieži nāk ar pieredzi, kuru nevar “izārstēt” ar labiem nodomiem vien.
Bērnam var būt trauma, pieķeršanās grūtības, uzvedības problēmas, veselības sarežģījumi vai ilgstošas nedrošības sekas. Tas nenozīmē, ka šādu bērnu nav iespējams mīlēt un audzināt, bet tas nozīmē, ka ģimenei vajag ilgstošu, profesionālu un praktiski pieejamu atbalstu.
Labklājības ministrija šogad arī paziņojusi, ka aizbildņu un adoptētāju ģimenēm kļūst pieejams plašāks atbalsts – ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri turpmāk nodrošina ne tikai psihologa un sociālā darbinieka konsultācijas un atbalsta grupas, bet arī citus speciālistu pakalpojumus, kas līdz šim vairāk bijuši pieejami audžuģimenēm.
Vienlaikus ministrija 2026. gadā plānojusi palielināt vairākus atbalsta maksājumus ģimenēm ar bērniem, tostarp ārpusģimenes aprūpē esošajiem un adoptētajiem bērniem. Piemēram, adopcijas pabalstu paredzēts palielināt līdz Civillikumā noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēram – 195 eiro mēnesī par bērnu līdz sešu gadu vecumam un 234 eiro par bērnu no septiņu līdz 17 gadu vecumam.
Taču sociālo tīklu diskusijā redzams, ka ar naudu vien uzticēšanās sistēmai neveidojas. Kāda komentētāja norāda – valsts un pašvaldība nereti domā, ka nauda atrisinās visas problēmas, bet ģimenes, kas uzņemas bērnu, ļoti asi izjūt pakalpojumu trūkumu. Īpaši sāpīga, viņasprāt, ir izglītības joma.
Tas nozīmē, ka cilvēku bailes no adopcijas vai bērna uzņemšanas ģimenē varētu būt saistītas ar vairākiem slāņiem vienlaikus.
Pirmkārt, tās ir bailes netikt galā. Daudzi cilvēki saprot, ka bērns no ārpusģimenes aprūpes nav “tukša lapa”, bet cilvēks ar savu pieredzi. Ja sabiedrībā par bērna traumām runā maz, cilvēkiem var rasties vai nu idealizēts priekšstats, vai tieši pretēji – pārspīlētas bailes.
Otrkārt, tās ir bailes palikt vieniem pēc lēmuma pieņemšanas. Uzņemt bērnu ģimenē ir liels solis, bet tikpat svarīgi ir zināt, ka pēc tam būs pieejams psihologs, terapeits, pedagogs, atbalsta grupa, saprotoša skola un pašvaldība, kas nevis meklē vainīgo, bet palīdz risināt problēmu.
Treškārt, pastāv sabiedrības aizspriedumi. Diskusijā pieminētie mīti par “sliktu ģenētiku” joprojām var būt viens no bremzējošiem faktoriem. Cilvēki baidās no nezināmā, no bērna bioloģiskās ģimenes vēstures, no veselības riskiem vai uzvedības grūtībām. Daļa šo baiļu var būt balstīta pieredzē, bet daļa – stereotipos un nezināšanā.
Ceturtkārt, ir birokrātija un neuzticēšanās sistēmai. Adopcijas un ārpusģimenes aprūpes process ir nopietns, jo runa ir par bērna drošību, taču cilvēkiem no malas tas var šķist smagnējs, auksts un biedējošs. Ja potenciālā ģimene nesaprot, kas viņu sagaida, tā var nemaz nespert pirmo soli.
Piektkārt, ir naudas un dzīves stabilitātes jautājums. Pat ja eksperti saka, ka lielākais šķērslis nav nauda, komentāri rāda – cilvēki tomēr rēķina. Bērns nozīmē laiku, telpu, izdevumus, emocionālu pieejamību un nereti arī darba režīma pārkārtošanu. Ja cilvēks jau tā dzīvo nedrošībā, adopcija vai bērna uzņemšana var šķist pārāk liels risks.
Un vēl ir viens iemesls, par kuru sabiedrībā runā retāk – bailes no nosodījuma, ja nesanāks. Ģimene var baidīties, ka, saskaroties ar grūtībām, tā tiks uzskatīta par neveiksminiekiem vai “sliktiem cilvēkiem”, nevis par cilvēkiem, kuriem vajadzīgs atbalsts.
Labklājības ministrijas konferencē par ārpusģimenes aprūpes kvalitāti eksperti uzsvēruši, ka katra bērna pieņemšana vai noraidījums atstāj dziļas pēdas un ārpusģimenes aprūpe nav tikai iestāžu, bet visas sabiedrības kopīga atbildība.
Tāpēc jautājums nav tikai par to, kāpēc cilvēki neadoptē. Jautājums ir arī par to, vai sabiedrība, valsts un pašvaldības ir gatavas ģimeni atbalstīt brīdī, kad sākas grūtākā daļa – nevis dokumentu kārtošana, bet bērna ikdienas dzīve ģimenē.
Sociālo tīklu diskusija parāda, ka par šo tēmu runāt vajag vairāk. Ne tikai ar skaistiem saukļiem par ģimeniskumu, bet arī godīgi – par traumām, izdegšanu, naudu, atbalsta trūkumu, stereotipiem un to, ka bērna ienākšana ģimenē nav labdarības žests. Tā ir ilgtermiņa atbildība, kurā ģimenei nevajadzētu palikt vienai.
