VIDEO. Pirms 105 gadiem latviešu ciemus Palangu un Būtiņģi pārņēma Lietuva. Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim par Palangas un Klaipēdas vēsturi
0
Mūsu tuvākā brāļu tauta ir lietuvieši un draudzīgākā valsts – Lietuva. 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs – proti, tūlīt pēc Latvijas valsts izveidošanās un Lietuvas valsts atjaunošanas, attiecības tik gludas nebija. Problēmas bija saistītas ar robežām. Latvijas un Lietuvas robežas ne vienmēr bijušas tādas kā šodien. Lietuviešiem pret latviešiem un latviešiem pret lietuviešiem bija teritoriālas pretenzijas.
Lietuva, 1918. gadā pasludinot Lietuvas republiku, pretendēja uz tūkstošgadīgās Lietuvas statusu. Lietuvas vārds tiešām bija zināms jau tūkstots gadus atpakaļ, Lietuvas valsts – Lietuvas lielkņaziste jeb dižkunigaitija – bija plētusies no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Tiesa, lietuviešu procents un valsts valoda šajā valstī (senkrievu) – tas jau ir cits stāsts.
Teritoriālās pretenzijas starp abām valstīm bija visas robežas garumā, tomēr pats nozīmīgākais robežstrīds bija par Palangas apgabalu. Tā ir 20 kilometru gara un 7 kilometru plata strēle ap Palangas un Sventājas miestiem līdz Mazajai Lietuvai jeb Klaipēdas apgabalam, kurš piederēja vāciešiem.
Šī Palangas apgabala teritorija 1813. gadā ar Krievijas cara administrācijas lēmumu bija iekļauta Kurzemes guberņas teritorijā. 1918. gadā šajā teritorijā galvenokārt dzīvoja kursenieki, latviski runājoši kurši, kuri sevi neuzskatīja par latviešiem. Patiesībā iedzīvotāju sastāvs bija jaukts – laukos dzīvoja vairāk latvieši, bet Sventājas un Palangas ciemos – arī lietuvieši, poļi, vācieši un ebreji.
Tātad radās teritoriāls strīds starp topošo Latvijas valsti un atjaunoto Lietuvas valsti – kam šis apgabals piederēs. Ne 1918., ne 1919., ne 1920. gadā pie vienota kopsaucēja latvieši ar lietuviešiem nenonāca. Protams, tas bija juku laiks, kad norisinājās atbrīvošanās karš gan Latvijā, gan Lietuvā – gan pret lielniekiem, gan pret Bermonta armiju. Līdz 1919. gada beigām šajā teritorijā pastāvēja arī vācu militārā administrācija. Paralēli šajā reģionā bija arī latviešu administrācija, bet pašā Palangā – arī lietuviešu administrācija.
Kārļa Ulmaņa valdība pamatoti uzskatīja, ka Latvijas un Lietuvas robežas ies pa bijušās Kurzemes guberņas robežām, un pēc šīs pazīmes gan Roņu sala, gan Palanga ar Sventājas un Būtiņģes miestiem pienācās Latvijai, un par to protestēja lietuvieši.
Abas puses savu viedokli pamatoja gan ar etnogrāfijas, gan sociāliem, gan saimnieciskiem argumentiem. Visu 1919. gadu noritēja jauktās robežkomisijas sanāksmes. No Latvijas puses šo komisiju vadīja toreizējais Liepājas pilsētas galva (politiķis, žurnālists, baņķieris) Andrejs Bērziņš, bet no Lietuvas puses – nākamais Lietuvas prezidents Antanas Smetona. Nekādu kompromisu rast neizdevās. Vienīgais – par ko izdevās vienoties, ka 1920. gada aprīlī Palangas apgabalā nenotiks Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas.
Bermontiādes laikā Latvija un Lietuva visai labi sadarbojās militārā jomā. Pēc Bermonitādes beigām Palangas apgabalā iegāja Latvijas armija – 6. Rīgas kājnieku pulks un 10. Aizputes kājnieku pulks, un tika nodibināta Latvijas militārā administrācija.
1920. gada septembrī Latvija un Lietuva vienojās par starptautiskās šķīrējtiesas piesaisti un izveidošanu. Šo starptautisko šķīrējtiesu apstiprināja Parīzes Miera konference, iecēla arī šķīrējtiesas priekšsēdi – Edinburgas profesoru Džeimsu Jangu Simpsonu, kurš vadīja ne tikai Palangas strīdu, bet arī visas Latvijas un Lietuvas robežas izveidi.
Problēmjautājumu bija daudz. Latvieši pamatoti izskatīja, ka Žagare un Mažeiķi (tolaik Muravjova) ir latviešu apdzīvotas teritorijas un pienākas Latvijai. Sarežģīti bija arī ar Subates un Aknīstes apgabaliem, kur bija ļoti jaukts iedzīvotāju, bet drīzāk lietuvisks iedzīvotāju sastāvs. Lietuvas armija atradās pašreizējā Latvijas teritorijā, tieši pie Subates. Savukārt Latvijas armija atradās Mažeiķos.
Simpsona komisija 2021. gada 28. martā iznesa savu verdiktu, tanī mirklī konkrēti par Palangu. Lietuvieši prasīja sev teritoriju līdz Šventojas upes ietekai. Lietuvieši prasīja sev pieeju pie jūras, tai skaitā pamatojoties uz saimnieciskiem apsvērumiem, jo Klaipēda (tolaik – Mēmele) tolaik nebija Lietuvas sastāvdaļa. Simpsona komisija Lietuvei piešķieba klāt vēl nepilnus desmit kilometrus, kurā būtiskākais bija Būtiņģes ciems.
Latvijas armija un amatpersonas Palangu un Sventāju pameta 1921. gada 30. un 31. martā, bet lietuvieši teritorijas pārņēma 2021. gada aprīļa sākumā. Lietuvā bija nacionālie svētki – lietuvieši bija panākuši vienu no savām galvenajām prasībām. Jāteic, ka attiecībā uz nacionālo sastāvu abas puses manipulēja ar pilnīgi atšķirīgiem cipariem. Šodien bieži vien pēc vārdiem un uzvārdiem nevar saprast – kas šis cilvēks bijis – latvietis vai lietuvietis. Bez tam Rietumlietuvā daudzi lietuvieši bija luterticīgi, tādēļ arī pēc ticības bija grūti noteikt nacionalitāti. Tomēr pēc sarakstiem un pētījumiem ir skaidrs, ka vairums Palangas un Sventājas vadībā un amatos bija latviski runājošu cilvēku. Šobrīd – pēc dažādiem pētījumiem ir skaidrs, ka Sventājas un Palangas miesti bija vairāk lietuviski, bet visa apkārtne – viensētas un mazie miesti – latviski.
Latvijas puse īpaši neprotestēja pret šķīrējtiesas lēmumu un pieņēma, ka Palanga un Sventāja turpmāk būs Lietuvas sastāvā. Tiesa, daži Latvijas diplomāti, piemēram, Jānis Seskis savās atmiņās raksta, ka tas Latvijai bijis liels zaudējums. Jau tolaik Latvijai bija plāni izmantot Sventāju un Palangu kā ostas un kā kūrortus.
Lietuviešiem Palanga bija emocionāli svarīga dēļ teikas par Lietuvas dižkunigaiša Ģedemina vecākā dēla – Trāķu hercoga Ķēstuša sievu Birutu, kas bijusi Palangas vaidelote, bet vēlāk – galvenā Lietuvas varoņa Vītauta māte.
Problēma bija, ka mēs zaudējām divas skaistas kūrortpilsētas, bet zaudējām arī tiešo robežu ar Vāciju, proti – ar Mēmeles apgabalu.
Kopš laika gala Mēmeles (Klaipēdas) apgabals bija jūtami atšķirīgs no pārējās Lietuvas. Lietuvieši to sauc par Mazo Lietuvu. Šajā novadā bija liels vācu iedzīvotāju īpatsvars, bet lietuvieši bija galvenokārt luterāņi. Paradokss ir tas, ka mazā Lietuva deva ļoti daudz lietuviešu izcilības – gan Atmodas aktīvistus, gan lietuviešu politiskos darbiniekus, gan māksliniekus, gan dzejniekus un rakstniekus. Pie kam šie valsts un politiskie darbinieki galvenokārt bija studējuši Rīgā, jo kultūras vide viņiem bija pazīstamāka. Lietuva galvenokārt bija katoļticīga, bet tieši katoļticība ierobežoja lietuviešu politikas veidošanos, jo katoļticīgos Krievijas impērijā ne vienmēr un ne visur ņēma pretī. Līdz 1904. gadam Lietuvā (Viļņas un Kauņas guberņās) pastāvēja drukas aizliegums. Savukārt Mazajā Lietuvā tika drukātas grāmatas, avīzes un žurnāli lietuviešu valodā, un šo drukas materiālu pēc tam nelegāli veda pāri robežai.
Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gadā jaunizveidotā Tautu savienība un Parīzes Miera konference nolēma, ka Mēmeles apgabals ir atdalāms no Vācijas valsts un pārvaldāms kā starptautisks protektorāts. Teritoriju atdeva frančiem – Francijas valdībai pārvaldīšanai. Lietuvieši par to ķēra kreņķi, jo lietuviešiem ar valsts veidošanos lāga neveicās – valsts neveidojās tajā teritorijā, ko viņi bija plānojuši. Lielākā sāpe bija Viļņa, ko ieņēma poļi, pasludināja par savu teritoriju, un lietuviešiem nebija nekādas iespējas dabūt Viļņu atpakaļ. Poļiem, iespējams, arī bija ļoti liela interese par Klaipēdas apgabalu un Palangas apgabalu; vēl vienu pļauku no poļiem lietuvieši nepaciestu.
Klaipēdas protektorāts frančiem bija tā – bijis-nebijis, drīzāk slogs. Teritorijā franču karaspēka bija maz, un viņi nodarbojās ar policejiskām funkcijām. 1923. gadā Mazās Lietuvas teritorijā parādījās bruņotas vienības formas tērpos bez atšķirības zīmēm, kas 1923. gada rudenī ieņēma visas svarīgākās iestādes Klaipēdas apgabalā. Pēc tam viņi paziņoja, ka ļoti grib pievienoties Lietuvai, un 1924. gada martā pasaule to arī akceptēja – Nācīju līga paziņoja, ka akceptē Lietuvas kontroles tiesības pār Klaipēdu (tajā laikā – joprojām Mēmeli).
1938. gadā Hitlers paziņoja, ka viņam pienākas visas iepriekš vāciskās zemes, kā vienu no pirmajām (līdz ar Austrijas anšlusu) ar militāru spēku paņēma atpakaļ Mēmeli, īpaši neprasot lietuviešiem – ko viņi par to domā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Lietuvā neizveidojās leģions kā Latvijā vai Igaunijā – lietuviešu sabiedrība un politiķi bija ļoti kreņķīga uz Ādolfu Hitleru par to, ka viņš tā izdarījās ar Klaipēdu.
