Viņš baidījās runāt… No nežēlīgas vardarbības cietušā zēna tēvs velta skarbus vārdus dēla mātei 0
LA.LV aizvadītajā nedēļā ziņoja par traģiskajiem notikumiem Liepājā, kur nežēlīgi pret 13 gadus vecu zēnu izturējusies viņa māte un patēvs. Kā vēsta portāls “liepajniekiem.lv“, zēns savam tēvam nekad nav stāstījis, ka ģimenē pret viņu izturas vardarbīgi.
Vīrietis pieļauj, ka bērns, iespējams, baidījies to kādam atklāt. Vienlaikus viņš atzīst, ka cieša kontakta ar dēlu viņam nav bijis – zēna māte Svetlana vienmēr tam likusi šķēršļus.
Lietojusi narkotikas, zagusi, vīriešus mainījusi kā zeķes – par bijušo dzīvesbiedri saka Māris, 13 gadus vecā zēna tēvs. Zēnam jau bijuši vairāki patēvi, viens no viņiem neēdis gaļu un aizliedzis to uzturā lietot arī Svetlanai un dēlam.
Tomēr sieviete pati esot, kā saka Māris, “ragana”, un viņas pašreizējais vīrietis, kurš tagad ir apcietinājumā, esot “zem viņas tupeles”.
“Kad ar viņu [dēla māti] sāku tikties, mums abiem bija ap 20 gadu. Tolaik Svetlana bija prātīga, simpātiska meitene, narkotikas nelietoja,” vīrietis stāsta.
Kad dēls bijis aptuveni trīs gadus vecs, abi kopdzīvi pārtraukuši. Māris devies strādāt uz ārzemēm, bet vienmēr, kad atbraucis mājās, vēlējies satikt dēlu, lai kopā pavadītu laiku, aizbrauktu, piemēram, uz Lietuvu. “Viņa teica – nekur viņš ar tevi bez manis nebrauks. Viss gāja caur viņu – “naudu man iedod, bet mazo nedabūsi!”
Dēls viņu vienmēr klausa, man nav bijusi iespēja ar viņu normāli komunicēt. Kad uz ielas “Laumas” rajonā zēnu satieku, iedodu kādu divdesmitnieku, bet viņš ir sevī noslēdzies. Var just, ka viņam pietrūkusi uzmanība, jo Svetlanai jau tikai rūp vīrieši.
Varbūt mamma viņam piedraudējusi, ja pateiksi, tad… Neko tādu viņš man nav teicis. Tagad saprotu, ka viņa [Svetlana] man neļāva tikties ar dēlu, jo baidījās, ka viņš man var pastāstīt, kas notiek mājās.”
Kad zēnam izdevies no mājām aizbēgt, viņš devies pie savas omītes – mammas mātes, taču viņa mazdēlu pie sevis neesot ielaidusi. “Viņš nezināja, kur dzīvo mani vecāki, kuri ir pieklājīgi un mīļi. Viņi būtu priecīgi paņemt zēnu pie sevis. Svetlana jau neļāva dēlam tikties arī ar maniem vecākiem.”
Par notikušo viņš uzzinājis no bāriņtiesas. Vēlējies dēlu apciemot slimnīcā, taču viņam pateikts, ka zēns jau izrakstīts.
Cik nopietni bērns cietis, vīrietis nezina, jo ar dēlu vēl nav ticies.
Zēna krustmāte, pie kuras viņš šobrīd dzīvo, teikusi, ka pagaidām tas nav vēlams, jo zēns vēl nav atguvies pēc notikušā. “Es ļoti gribu viņu satikt un aprunāties.”
Zēna krustmāti Māris arī ilgu laiku nav saticis. Vīrietis bažījas, ka viņai par viņu sastāstītas briesmu lietas, tāpēc krustmāte ir tik piesardzīga par tēva un dēla komunikāciju.
Vīrietis neslēpj, ka savulaik jaunībā bijis, tā teikt, huligāns. Bijis arī tiesāts, taču esot no tā visa izaudzis un mainījies – strādā, viņam ir jauna ģimene, kurā aug bērniņš, ir trīsistabu dzīvoklis. “Es labprāt dēlu ņemtu pie sevis, un sieva nebūtu pret,” viņš norāda medijam.
Liepājas iedzīvotāji par zēna māti un patēvu
Kā vēsta “liepajniekiem.lv”, cilvēki pauduši neizpratni – kā atbildīgās iestādes varēja to nepamanīt un nepievērst ģimenei pastiprinātu uzmanību?
Viena no iedzīvotājām, kura sazinājās ar portālu, apliecināja iepriekš izskanējušo informāciju, ka zēna māte Svetlana apreibinošas vielas lietojusi jau gadiem ilgi. Viņas trešais bērniņš esot nācis pasaulē ar atkarību no narkotikām, tāpēc pēc piedzimšanas mātei uzreiz neesot atdots.
Viņa lietojot ne tikai narkotikas, bet arī alkoholu, bieži uz ielas redzēta ar bērnu ratiņiem arī naktīs – “vienā rokā stiprais alkohola kokteilis, otrā cigarete,” klāsta “Laumas” rajona iedzīvotāja.
Svetlanu viņa raksturo kā ļoti agresīvu, īpaši reibumā. Iespējams, tas arī esot iemesls tam, kāpēc kaimiņi, kuri vairākkārt dzirdējuši bērna raudas un kliedzienus, par notiekošo nevienam dienestam nav ziņojuši, proti, viņi no šīs ģimenes baidījušies.
Šādu ģimeņu, kas regulāri apreibinās, “Laumas” rajonā esot daudz, un iedzīvotāja policiju par tām esot informējusi, nosaucot gan zēna mātes un patēva, gan citu cilvēku vārdus.
Policijā atbildēts, ka nav pamata rakstīt iesniegumu, jo nav ne foto, ne video, bet izteikts solījums pieskatīt situāciju.
Vasarā pusaudzis tiešām esot nopietni cietis no fiziskas vardarbības, pauda kāda cita – ģimenei pietuvināta – sieviete.
Kad slimnīcā zēns izģērbts, uzreiz izsaukta policija. Pirms tam puika neesot sists, taču bijis ļoti tievs. Gan Sociālais dienests, gan skola, kurā zēns mācās, “visu esot zinājuši”, spriež sieviete.
Liepājas Sociālā dienesta redzeslokā iepriekš šī ģimene nav bijusi, pagājušonedēļ sacīja tā pārstāve Gunta Jākobsone.
Arī Dzintara vidusskolas direktors Pāvels Jurs teica, ka skolas rīcībā “absolūti nebija nekādas informācijas”, ka zēns cieš no vardarbības.
Vairāki liepājnieki portālam pauda pārliecību, ka zēna māte un patēvs ir tie paši cilvēki, kas augusta beigās pie iebraucamā ceļa uz Dienvidu kapiem narkotiku reibumā aizmiguši automašīnā, bet vīrietim klēpī bija raudošs zīdainis.
Policija šo apgalvojumu noraida. “Tās ir pavisam citas personas,” saka Valsts policijas (VP) pārstāve Madara Šeršņova.
Viens no smagākajiem gadījumiem, kad no vardarbības cieš pusaudzis
Liepājas bāriņtiesas priekšsēdētāja Taiga Ziemele portālam pauda: “Pašās augusta beigās bāriņtiesa saņēma ziņu no Valsts policijas un slimnīcas. Bāriņtiesa, balstoties uz šo informāciju, pieņēma vienpersonisku lēmumu nekavējoties bērnu šķirt no ģimenes – proti, pārtraukt vecākiem aizgādības tiesības.
Koleģiālais lēmums seko 15 dienu laikā. Tad ievākts vēl vairāk informācijas, vērtējam, vai bērns var atgriezties vecāku aizgādībā. Šajā gadījumā bērns neatgriezās pie vecākiem, viņam iecēla aizbildni. Bāriņtiesas ieskatā bija apdraudējums bērna veselībai un dzīvībai, bērns nevarēja atgriezties pie vecākiem.
Bāriņtiesa šādās situācijās ņem vērā arī paša bērna viedokli, ja vien to ir iespējams noskaidrot. Šajā gadījumā mēs to varējām (jo zēnam ir 13 gadi, viņš spējīgs paust savu viedokli – L. K.).
Visi lietas materiāli tiek vērtēti kopsakarā, un tad tiek pieņemts bērna interesēm atbilstošākais lēmums. Vēl gan nezinām, vai vecāki ir vai nav pārsūdzējuši mūsu lēmumu.
Bāriņtiesa gādā par to, lai bērns būtu drošos apstākļos. No prakses varu teikt, reti ir gadījumi, ka tiek pieņemts vienpersonisks lēmums, bet pēc tam izrādās, ka tas ir vienreizējs negadījums, pārpratums un bērns pēc šīm 15 dienām atgriežas pie vecākiem. Tie tiešām ir reti gadījumi. Tiesību ierobežošana ir galējais līdzeklis.
Protams, bērnam ir jādzīvo ģimenē, bet gādīgā, mīlošā, kur viņš saņem rūpes un ir drošībā – tās ir viņa tiesības.
Būtiski šādos gadījumos, ka bērns pēc tam nonāk ģimeniskā vidē, kā tas ir arī šī pusaudža gadījumā. Puisis saņem arī psiholoģisku atbalstu, kas ir svarīgi, lai varētu dzīvot tālāk. (..)
Šis gadījums, kurā cietis pusaudzis, varētu teikt, ir viens no pēdējiem smagākajiem.
Par to nevienu ziņojumu nebijām saņēmuši. Pirms pāris gadiem arī bija cietis pusaudzis, taču viņš pats vērsās pie mums, viņam to ieteica ģimenes ārsts, kurš sazinājās ar mums.
Parasti bērns ierodas ar kādu pieaugušo, kas parāda ceļu, ka var nākt un izstāstīt. Taču esam saskārušies ar situācijām, ka bērns ir vērsies pie sev tuvajiem, bet pieaugušais ir atrunājis kaut kur meklēt palīdzību.
Tas ir moments, kas liek bērniem vilties dubultā: viņš nesaņem atbalstu, iznāk, ka pieaugušais nostājas pāridarītāju pusē. Vai arī saka – ja ziņosi, būs vēl sliktāk, nonāksi bērnunamā – tiek uzburtas sliktās ainas. Ar laiku bērns normalizē vardarbību pret sevi un pacieš to.”
