“Viņš bija vienīgais, kurš mēdza pavērt kabineta durvis…” Aidis Tomsons iezīmē problēmu savā darbavietā 0
Pēdējo nedēļu daudz ticis runāts par LSM zīmola maiņu, kas daudziem sabiedriskā medija darbiniekiem radīja neizpratni – kāpēc jāmaina kaut ko, kas gadiem ilgi ir tik labi strādājis.
Līgo rītā savas pārdomas par darbu sabiedriskajā medijā publiskojis iemīļotais žurnālists Aidis Tomsons. Viņš norāda, ka Latvijas Radio ir novērojama kāda problēma, kas gan ir aktuāla arī daudzos citos uzņēmumos un iestādēs.
Izrādīt patiesu interesi un sarunāties? Aidis nesaprot, kāpēc tik daudziem tā ir kā neiespējamā misija. Strādājot žurnālistikā, viņš atkal un atkal esot pamanījis, cik šī prasme ir svarīga cilvēkiem vadošos amatos.
Teju visi, kurus sabiedrībā novērtē un ciena, gribot un varot atrast laiku atvērtām sarunām. Tiesa gan, tas neesot ideāla vadītāja garants, taču viens no veidiem, kā izvairīties no daudzām kļūdām.
“Ja es būtu priekšnieks (kas nav mans aicinājums), es apņemtos savā noteikti blīvajā darba grafikā katru dienu vienu pusstundu veltīt, lai ieietu kādā vai kādos savas iestādes kabinetos un aprunātos ar darbiniekiem – kā viņi jūtas, ko varu, ko nevaru palīdzēt, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek utt.? Protams, priekšniekam ir jādomā par stratēģiju, par naudas lietām, sadarbības līgumiem utt. Bet
nograužot pusstundu no sava aizņemtā laika grafika, man liekas, varētu izvairīties no tik daudz kļūdām un varbūt spēt pieņemt lēmumus, par kuriem pat neienāk prātā!?” uzskata Aidis.
Par šo tēmu žurnālists esot aizdomājies reizi no reizes, vērojot savā darbā notiekošo. Viņa tiešā priekšniece to darot regulāri, iespējams, tāpēc Latvijas Radio 1 kolektīvā gaisotne esot laba.
Taču tā noteikti esot problēma sabiedriskā medija valdes līmenī, jo tur neviens neko tādu nedarot. Taču viens izņēmums gan esot bijis: “Vienīgais, kurš manos 35 darba stāža gados mēdza pavērt darba kabineta durvis, bija Dzintris Kolāts. Tas gan bija jau pirms pārdesmit gadiem. Es, piemēram, strādāju tādā vietā, kur mēdz notikt ārkārtas situācijas. Man patīk būt ēterā ārkārtas izlaidumos – vai tās ir vēlēšanu naktis, vai prezidenta vēlēšanas, vai tik briesmīgs notikums kā kara sākšanās Ukrainā. Kāpēc gan kāds no vadības nevarētu nokāpt stāvu zemāk, ienākt studijā, pajautāt, kā klājas, vai nevajag kādu atbalstu, varbūt vienkārši izrādīt cilvēcisku uzmundrinājumu? Atceros, Dzintris pat mēdza ienest kādu bulciņu, lai ir sajūta, ka priekšnieku interesē notiekošais ēterā. Kopš tā laika tas vairs nav noticis.”
Aidis norāda, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc šobrīd ar zīmola maiņu noticis tā, kā ir noticis.
Un šo apgalvojumu viņš attiecina arī uz citām sfērām iestādēs: “Cik daudz veiksmīgāki būtu lēmumi, ja mēs sevi piespiestu būt atvērtiem sarunām. Jo ilgāk mēs nerunājam, jo sarunāties paliek grūtāk un varbūt pat neiespējamāk, tāpēc ka pārpratumu un problēmu kalns izaug pārāk liels, lai to noraktu un atbrīvotu ceļu vienam pie otra.”
Vai piekrīti Aida viedoklim?
