Armands Puče: Siera ritulis, ēnu ekonomika un darbs
0
Pagājušajā nedēļā tika publiskots kārtējais ziņojums par ēnām mūsu eknomikā. Nekas ārkārtējs – varēja paņemt tās pašas tēzes, kas rakstītas pirms desmit gadiem un apmierināties. Tomēr, tas nenotika. Jo Latvijā ēnu ekonomika tiek meklēta kā papardes zieds. Proti – neviens to nav redzējis, neviens arī nemeklē. Bet apdzied no sirds.
Turklāt ielāgojiet – par ēnu ekonomiku visskaļāk runā tie, kas pie tautsaimniecības ir piezīdušies kā pārdalītāji. Ne viņi kādreiz ir strādājuši algotu darbu uzņēmējdarbības vidē, ne uztraukušies par saviem ienākumiem, ko garantē nodokļu maksātāji.
Ja to visu apkopo, apzina un saliek uz papīra, tad
valsts pelēkās zonas ir jāmeklē nevis ekonomikā vai tās tuvumā, nevis kaut kādos karteļos vai aploksnēs, bet gan tur, kur nauda apgrozās publiski. Publiskajā sektorā, ko uztur no uzņēmēju nodokļiem, bet sadala politiskā elite.
Tā ir nauda, ko neviens neskaita, jo tā tiek iedalīta nesamērīgos daudzumos, tādējādi uzpotējot patiesā labuma guvēju siles standartus. Tie, kas tiek pie šīm barotavām savas vietas vai posteņus nepamet, vai sliktākajā gadījumā – atrod tādu pašu jaunu robu, kurā var gāzēt uz nebēdu.
Vai tās nebija tās slavenās ēnas, kas ķērās klāt sabiedriskā medija zīmolvedībai, praktiski neiespringstot par to, kas sanāks galā vai rezultātā? Kaut ko vervelē par mārketingu un auditorijām, par uzticamību, kas šim kantorim esot jānodrošina. Tajā pašā laikā, ja sanāk, pašķirstiet televīzijas programmu, kas laikam nodrošina informatīvo vai izglītojošo valsts pasūtījumu.
Vienā brīdī mums no katras otrās vai trešās iepirktās mākslas filmas bāza virsū gejus un lesbietes, tad satura grožus laikam pārņēma kāds nenoticis maniaks, kas sapirkās kaudzēm seriālus par vardarbībām un slepkavībām.
Un nelegālos bēgļus, ko sarunvalodā sauc par organizētās noziedzības klasiku – mums būs pieņemt un bučot… Ja klausām sabiedriskā medija trubām. Protams, nekas jau nav vieglāk kā paņemt televizora pulti un pārslēgt programmas, tikai pārslēdzot, kaut kā no atmiņas neizkrīt valsts noteiktā ikgadējā dotācija šiem publiskā satura dārzniekiem ar āžu maskām.
Viņdien klausos interviju ar Andri Kulbergu, kam kolēģis no garantēto izpletņlēcēju kluba sāk vaicāt par dāvanu, ko valstvīrs saņēmis, kāda siera rituļa izskatā. Protams, premjeram acis lielas, kad viņš uzzina, ka šo sieru ražojis kāds uzņēmējs, kas izkrāpis Eiropas fondus. Saruna paliek neveikla, jo žurnālists no sabiedriskās plašsaziņas mums parasti izskatās kā tiesnesis, prokurors, izmeklētājs un bende vienā personā. Sak, vai tad tā drīkst – pieņemt dāvanas no kaitniekiem, kas notiesāti, kam atņemti valsts apbalvojumi… Tiktāl it kā viss būtu loģiski, jo krāpties nav smuki. Premjers vēl piesarcis, sakās – skaidrošot, kas tur par štellēm.
Jā, šo vajag ne tikai skaidrot, bet arī paskaidrot. Jo minētais uzņēmējs Zemgales pusē ir liels zemnieks, ar vairāk kā tūkstoti liellopu galvām un tūkstošiem hektāru zemes platību, kas tiek apstrādātas. Tiek galā ne tikai ar lopiem, bet arī ar ģimeni – viens bērns izaudzināts un izskolots par jaunsaimnieku, jau pārņēmis dzimtas rūpalu, otrs aizgājis aktieros – ko laikam nevar saukt par pašpietiekamu arodu. Bet – ja cilvēkam patīk? Un kamēr daudzsološais mākslinieks pa Nacionālā teātra skatuvi, tikmēr tēvs ar māti mēģina paskaidrot prokuroriem – kāpēc viņi gribējuši paplašināt savu savu saimniecību, slēpjot no Eiropas fondu turētājiem, ka konkurss par kūts celtniecību faktiski bijis formāls.
Tā ir, ka labus celtniekus Latvijā nevar dabūt uz ielas stūra, bet līdzfinansējuma nolikums prasa obligātu sacensību. Šis konkrētais piemērs nav unikāls – mums pilna Latvija ar tādiem gadījumiem, kur darba cilvēki meklē risinājumus un iespējas. Lai attīstītos.
Uzņēmējs, ja vien viņš savu biznesu nav pieslēdzis oikiem vai mistiskajai zaļajai enerģijai, vai neiet politikā – kuļas, acis pārgriezis. Tā tie siera rituļi nonāk līdz plauktiem…
Naudu no Eiropas nevar nocirst kā to vienu eglīti Latvijas valsts mežos – reizi gadā. Šo procesu pieskata, uzrauga, caurlūko – pilnas ministrijas ir ar departamentiem, kas patiesībā ir ēnu valstības. Redzot, ka izmeklētāji iet pa punktiem, kas viņam de iure nav labvēlīgi, šis konkrētais zemnieks nolēma, ka necīnīsies. Ka atzīs savu vainu un samaksās lielu sodu, lai nebūtu jātiesājas. Jo Latvijā tiesāšanās ir mūža garumā – par veselības cenu.
Šis zemnieks to varēja atļauties, jo viņš daudz strādā, daudz maksā nodokļos, nodarbina savos laukos krietnus cilvēkus, maksā viņiem labas algas. Viņš samaksāja sodu, lai varētu turpināt darīt to, kas viņam patīk un vislabāk sanāk. Un ne jau par ordeni viņš domāja, kad viņam to piešķīra, un vēl mazāk tas bija svarīgi, kad kā notiesātam krāpniekam, viņam to atzinības zīmi ņēma nost. Atņēma publiski, skaļi, jo bija izkrāpis Eiropas fondus savas “saimniecības interesēs”. Ko atņēma tiem, kas viņam apkārt bija iekārtojušies? Neko, jo zemnieks uzskatīja, ka pats par visu atbildēs. Tāpat kā nekas nebija tiem, kas viņa papīrus caurskatīja un nosūtīja uz Briseli… Tiem, kas sēž klusi tajās lielajās ēnās Lauku atbalsta dienestos vai ministrijās.
Bet atgriežamies pie minētās intervijas, kurā premjers teicās – esot tagad sapratis, iedziļinājies un izglītojies. Tiešām? Eiropas naudas izķeselētājs sūta sieru Latvijas premjeram… Un, ja tieši šo sieru nosūtīja kāds cits? Neko ļaunu nedomādams. Varbūt Kulbergam derētu aizbraukt uz šo “izķekselētāja” saimniecību un apskatīties, kas tie ir par noziedzniekiem, kas Latvijā veido uzņēmējdarbības vidi tādā manierē?
Tad viņš ieraudzītu nevis sabiedriskā medija ēnu spēles vai departamentu liekēžus, bet reālus darba cilvēkus, kas tādiem kā Kulbergs un līdzīgajiem apmaksā ne tikai algas, bet arī viņu atvaļinājumus.
Mājupceļā no šīs vizītes Latvijas premjers pie viena varētu iebraukt arī pie kāda bijušā prezidenta – viņa lauku sētā, kas tapusi par Eiropas fondu naudu.
Ar interesi pavaicātu, kā viņam izdevās savai lauku “lielsaimniecībai” dabūt līdzfinansējumu, nekrāpojoties? Lai parāda, kur glabā savus ordeņus, ko nopelnījis ar darba sviedriem.
Tie, kas atrodas īstajās ēnās, tie šajās dienās stāsta, ka nedrīkst atteikties no konkursa, ja tiek meklēts Valsts kancelejas direktors.
Redziet, kā ir: iepriekšējo varēja ielikt šajā amatā bez konkursa, pārcelšanas kārtībā, bet jaunajam tādu mērlenti nedrīkst izmantot. Kāpēc? Vai tas izriet no partijas piederības? Tas esot ļoti svarīgs postenis, kas prasot rūpīgas pielaides noslēpumiem. Kā būs ar tiem Valsts kancelejas direktoriem, kas mierīgi pēc dienesta iekārtojas pie čekistu galdiem? Ar visiem noslēpumiem. Kā ar tiem, kas pēkšņi kā bijušie Latvijas valsts ierēdņi ir tik turīgi, ka var izpirkt simtiem miljonu lielu enerģētikas sektora biznesu no Krievijas valsts uzņēmumiem? Bet zemnieks nemācēja noformēt papīrus, lai uzceltu kūti…
Ēnu ekonomika Latvijā sākas un beidzas valsts pārvaldē, publiskajā sektorā. Pie tiem, kas skaļās balsīs visiem stāsta, ka ēnu ekonomika vai pelēkā zona ir jāapkaro. Pie tiem, kam esot valsts maizē un iztikšanā, paliek tik daudz pāri, ka viņi sāk iegādāties valsts segtus vērtspapīrus…
Bet siera ritulis, ko dāvanā saņēma premjers – tas ir par darbu, nevis krāpšanu.
