Horoskopi un mistika
Latvijā

Zilā kalna brīnumi. Kādus noslēpumus joprojām glabā senā tautas svētvieta?11

No tūrisma viedokļa kalns un tā apkārtne līdz 10 kilometriem rādiusā ir neapšaubāmi cienījami. To apliecina kaut vai angļu BBC World un vācu DPA žurnālistu interese ar sekojošām publikācijām. Kopš 19. gadsimta beigām Zilais kalns allaž bijis latviešu rakstnieku un žurnālistu intereses lokā.

Viņš tikai aprakts dus

Mūsdienās Zilā kalna ainu kā dadzis acī plēš dzelzsbetona ugunssardzes tornis, veidolā atgādinot startam gatavu kosmosa raķeti. Apmeklētājiem tajā kāpt uz visstingrāko aizliegts! Interesanti, kāpēc gan tā, ja no tā paveras patiešām brīnišķīga aina! Uz Upurakmens kalna galā mirgo sveču uguntiņas un vīstot smaržo ziedi. Turpat līdzās aiz graviņas uzkalniņš, kas allaž licies kā cilvēku roku darbs. Norāde: Imanta kalniņš…

Roc vecos rakstos, cik gribi, – latvju varoņa (virsaiša) Imantas vārds tur nav salasāms. Tiesa, Indriķa hronikā, aprakstot 1198. gada 24. jūlijā pie Rīgas (Kubes) kalna notikušo kauju starp vāciem un lībjiem, vecais mūks pavēsta: “Sakšu rindas apbruņojās kaujai un ar joni uzbruka pagāniem. Līvi metās bēgt. Bīskaps Bertolds paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim.”

Tomēr šis bīskapa kāvējs Zilajam kalnam, visdrīzāk, nav pielāgojams, jo nācis no Ikšķiles novada – gana tālu Ziemeļvidzemē, lai Imauts nepārtaptu par Imantas vārda nesēju. Vienalga, sirmie ziemeļvidzemnieki nebeidz daudzināt: “Imanta nevaid miris/Viņš tikai aprakts dus/Zem Zilā kalna rimis.” Par to, kā ļaužu mutēs pārveidojas nostāsti, var spriest pēc tā, ka, piemēram, Andreja Pumpura oriģinālteksts skan šādi: “Imanta nevaid miris/Viņš tikai apburts klus/No darbošanām rimis/Zem Zilā kalna dus”… Vai Imanta kā fiziska persona patiešām ir bijis?



Pērkontēvs sargā kalna spēku

Daži pētnieki Zilajā kalnā saskata teiksmainās Beverīnas pils vietu. Bet – diezin vai, jo kalna reljefā nav nekādu pēdu no senlatviešu pilīm raksturīgajiem zemes uzvedumiem. Tomēr svētkalnam ticis gana pārbaudījumu kara negaisos. Piemēram, 18. gadsimta sākumā šeit kaujai pret Krievijas caru Pēteri I gatavojies Zviedrijas valdnieks, kauju karalis Kārlis XII.

Pagājušā gadsimta 30. gados vēstures pētnieks R. Cukurs rakstīja, ka zviedru kareivji te sāka cirst svētos kokus un dedzināt, kā arī norakuši dievu kalnus, lai uz tiem varētu uzvilkt lielgabalus un novietot jātnieku pulkus. Karalis ar savu armiju jau sācis tuvoties kalnam, bet ilgstošas lietus gāzes pārvērtušas purvus un pļavas par tādiem muklājiem, ka viņš nav ticis pāri, tāpēc bijis spiests nogriezties citā virzienā, uz Jūrmalas pusi.

Šis nostāsts šķiet neticams tieši saistībā ar kalnu norakšanu, jo tolaik, kaujām gatavojoties, paugurus nevis noraka, bet gan uzbēra. Par to liecina tā dēvētās Zviedru skanstis Salacgrīvā, arī Salaspilī. Tostarp teiku teicēji papildina vēsturnieku, paužot, ka zviedri, vēloties nostiprināties Zilajā kalnā, sākuši tur rakt vaļņus un cirst kokus. Tas ļoti uztraucis tautu. Tad Pērkona tēvs ar lietus gariem nācis tautai palīgā, un zviedriem postošais darbs bijis jāpārtrauc. Tauta dziedājusi pateicības dziesmas dieviem, kas aizdzinuši nelūgtos zviedrus.

Zilais kalns bijusi tautas svētvieta kopš senlaikiem, jau ilgi pirms kristīgās ticības uzmākšanās mūszemei. Arī tad, kad latviešiem bija piespiedu kārtā jāiet vācu baznīcā, taka uz Zilā kalna svētbirzi nav aizaugusi. Svētavotā mesti ziedojumi, uz Upurakmens kvēpinātas smaržzāles. Avotā mājojis gars, kas no avota apmeklētājiem nekā vairāk neesot paģērējis kā tikai to, lai “kādu lietiņu (ziedu) avotā iemet”.

Dažkārt kalnu dēvē par Mujānu Zilo kalnu. Ne velti – jo Latvijā, izrādās, Zilos kalnus var skaitīt padsmitos. Un tie visi vairāk saistīti ar ezoteriku, mistiku, pārdabiskām parādībām, ne tik daudz ar vēsturiskiem notikumiem. Uz daudziem Zilajiem kalniem (vai tiem līdzās) atrodami senkapi. Daudzi vēsturiski dokumenti, teikas, tautas tradīcijas, arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Mujānu Zilais kalns savu vārdu ieguvis kalna sakrālās nozīmes dēļ.

Vēstures pētnieks Aivars Jakovičs spriež tā: “Nosaukums saistīts ne tik daudz ar īpašības vārdu zils, kā ar lietvārdu sakni zil vai sil, kas būtiski saistīta ar vārdu zīlēt vai krievu valodā lietojamo vārdu sila – spēks. Arī priežu meža apzīmējums – sils – sniedz paskaidrojošu informāciju. Jau sen ievērota priežu meža veselīgā, spēcinošā iedarbība. Tāpēc arī itin izplatītais apzīmējums Sila kalns var būt lietots ar tādu pašu nozīmi kā Zilais kalns. Vairāk vai mazāk Zilajiem kalniem piedēvēts spēks, kaut gan nav noliedzams, ka daļai no tiem nosaukums radies no īpašības vārda zils, tāpat arī daudziem Sila kalniem nosaukums norāda uz to atrašanās vietu – mežā.”



Līgo Zilais kalns, zeļ Latvija

Plaša Zilā kalna un teiksmainā tautas varoņa Imantas kā atmodas un brīvības simbola daudzināšana aizsākās ar 19. gadsimtu. Jau agrāk par pirmo Atmodu – 1802. gadā – latviešu draugs Garlībs Merķelis publicēja sacerējumu “Vanems Imanta”, ko apakšvirsrakstā nodēvēja par latviešu teiku. Tā nu gluži nebija taisnība. Lai gan vācu mājskolotāja darbā ieskanas latviešu tautas daiļrades motīvi, būtībā sižets ir autora fantāzijas auglis.

Merķelis, aprakstot Līgodienas svinēšanu Zilā kalna augstajā virsotnē, piemin, ka tostarp katrs nācējs tuvojās ar dāvanām, kas nebija reti metāli vai ārzemju mākslu dārgie izstrādājumi, jo “latvji prata labāk kalpot līksmes dievam”. Vīri nesuši ādas maisus ar putojošu miestu, sievas ilgi krātās pieliekamo telpu mantas, bet meitenes savos tērpos slēpušas smaržīgus vainagus, lai paklusām tos uzliktu saviem mīļajiem galvā. Pat bērni nav nākuši tukšām rokām: viņi “elsoja zem smaržīgo zāļu nastām, ko nesa, lai sirmgalvjiem būtu mīksti sēdēt”. Līdzīgi motīvi izskan arī Andreja Pumpura “Lāčplēsī”, un salīdzinot var redzēt, ka latvju dzejnieks ievērojami iespaidojies no vācu humānista pirms septiņiem gadu desmitiem rakstītās “latviešu teikas”.

Bet 20. gadu simteņa otrajā pusē svētkalna vārdu visbiežāk pieminēja saistībā ar zintnieci un dziednieci Zilākalna Martu. Viņa patiešām lielu mūža daļu pavadīja kalna tuvumā, veica brīnuma darbus, kas tautas mutē izvērtās par leģendām, taču nav nekādu pārliecinošu ziņu, ka Martas Rācenes spējām bijis kāds tiešs Zilā kalna iespaids. Varbūt bija gana vien ar kalna klātbūtni?

Patiešām, jau senos rakstos (1637. gada raganu prāvu protokolos) minēts, ka Zilais kalns esot nešķīsto garu pulcēšanās vieta. Tiesa, latviešu raganas krietni vien atšķiras no rietumnieku, piemēram, brāļu Grimmu tēlotajām cilvēkēdājām un riebeklēm. Mūsu teikās un leģendās par raganām dēvētas gan mītiskas veļu valsts parādības, gan arī gluži reālas viedās sievas, dziedinātājas, ļaunas acs atbūrējas, dzīves drauga pieteicējas, nākotnes zīlētājas. Zilākalna Marta visnotaļ atbilst šādam vispārinātam tēlam.

Zilais kalns – svētvieta!

Protams, visas varas, kas vien mums kaklā kāpušas, allaž centušās nomākt latvisko garu, nīcināt un nicināt svētvietas. Tas sākās ar krustnešu iebrukumu 13. gadsimtā, turpinājās ar lielinieku varu 20. gadsimtā un tāpat nebeidzas mūsdienās. Katrā ziņā migrantu – kūdras racēju – ciematiņš kalna pakājē joprojām zaimojoši gozējas ar Zilā kalna vārdu. Savā ziņā zaimojošs ir arī jau pieminētais ugunssardzes tornis.

Saistītie raksti

Bet Zilais kalns nav aizmirsts, nav iespēts to pilnībā nopulgot. Arī visdrūmākajos gados Upurakmenim slepus nesti ziedojumi, kalnā svinēti Līgo svētki. Arī šodien uz akmens gulst svaigi ziedi, iemirdzas sveces. Katrs nācējs varbūt nemaz nezina visu kalna vēsturi un tā leģendas, toties jūt nepieciešamību atnest kādu ziedu. Ne tikai izejamās un svētku dienās.

Arheoloģisku pētījumu kalnā nav bijis daudz, un tie nebija plaši. 1874. gadā (kad Pumpurs rakstīja dzeju par Imantu) izrakumus veica K. Grēnviga vadībā, bet 1973. gadā tos izrīkoja I. Cimmermane. Pēdējos pētījumos atsedzot tikai 28 kvadrātmetru platību, atrasti 28 apbedījumi, attiecināmi uz 16. un 17. gadsimtu – ar bronzas rotām, monētām, dzelzs nažiem, sudraba gredzeniem. Tikmēr Latvijas rīkstnieku–zintnieku brālība apsekojusi kalnu un secinājusi: Zilā kalna virsotnē atrodams sarežģīts enerģētisko strāvojumu tīkls, kas, pareizi izmantots, var dot cilvēkiem pozitīvu emociju un enerģijas lādiņus…

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.