Pērkontēvs sargā kalna spēku 11
Daži pētnieki Zilajā kalnā saskata teiksmainās Beverīnas pils vietu. Bet – diezin vai, jo kalna reljefā nav nekādu pēdu no senlatviešu pilīm raksturīgajiem zemes uzvedumiem. Tomēr svētkalnam ticis gana pārbaudījumu kara negaisos. Piemēram, 18. gadsimta sākumā šeit kaujai pret Krievijas caru Pēteri I gatavojies Zviedrijas valdnieks, kauju karalis Kārlis XII.
Pagājušā gadsimta 30. gados vēstures pētnieks R. Cukurs rakstīja, ka zviedru kareivji te sāka cirst svētos kokus un dedzināt, kā arī norakuši dievu kalnus, lai uz tiem varētu uzvilkt lielgabalus un novietot jātnieku pulkus. Karalis ar savu armiju jau sācis tuvoties kalnam, bet ilgstošas lietus gāzes pārvērtušas purvus un pļavas par tādiem muklājiem, ka viņš nav ticis pāri, tāpēc bijis spiests nogriezties citā virzienā, uz Jūrmalas pusi.
Šis nostāsts šķiet neticams tieši saistībā ar kalnu norakšanu, jo tolaik, kaujām gatavojoties, paugurus nevis noraka, bet gan uzbēra. Par to liecina tā dēvētās Zviedru skanstis Salacgrīvā, arī Salaspilī. Tostarp teiku teicēji papildina vēsturnieku, paužot, ka zviedri, vēloties nostiprināties Zilajā kalnā, sākuši tur rakt vaļņus un cirst kokus. Tas ļoti uztraucis tautu. Tad Pērkona tēvs ar lietus gariem nācis tautai palīgā, un zviedriem postošais darbs bijis jāpārtrauc. Tauta dziedājusi pateicības dziesmas dieviem, kas aizdzinuši nelūgtos zviedrus.
Zilais kalns bijusi tautas svētvieta kopš senlaikiem, jau ilgi pirms kristīgās ticības uzmākšanās mūszemei. Arī tad, kad latviešiem bija piespiedu kārtā jāiet vācu baznīcā, taka uz Zilā kalna svētbirzi nav aizaugusi. Svētavotā mesti ziedojumi, uz Upurakmens kvēpinātas smaržzāles. Avotā mājojis gars, kas no avota apmeklētājiem nekā vairāk neesot paģērējis kā tikai to, lai “kādu lietiņu (ziedu) avotā iemet”.
Dažkārt kalnu dēvē par Mujānu Zilo kalnu. Ne velti – jo Latvijā, izrādās, Zilos kalnus var skaitīt padsmitos. Un tie visi vairāk saistīti ar ezoteriku, mistiku, pārdabiskām parādībām, ne tik daudz ar vēsturiskiem notikumiem. Uz daudziem Zilajiem kalniem (vai tiem līdzās) atrodami senkapi. Daudzi vēsturiski dokumenti, teikas, tautas tradīcijas, arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Mujānu Zilais kalns savu vārdu ieguvis kalna sakrālās nozīmes dēļ.
Vēstures pētnieks Aivars Jakovičs spriež tā: “Nosaukums saistīts ne tik daudz ar īpašības vārdu zils, kā ar lietvārdu sakni zil vai sil, kas būtiski saistīta ar vārdu zīlēt vai krievu valodā lietojamo vārdu sila – spēks. Arī priežu meža apzīmējums – sils – sniedz paskaidrojošu informāciju. Jau sen ievērota priežu meža veselīgā, spēcinošā iedarbība. Tāpēc arī itin izplatītais apzīmējums Sila kalns var būt lietots ar tādu pašu nozīmi kā Zilais kalns. Vairāk vai mazāk Zilajiem kalniem piedēvēts spēks, kaut gan nav noliedzams, ka daļai no tiem nosaukums radies no īpašības vārda zils, tāpat arī daudziem Sila kalniem nosaukums norāda uz to atrašanās vietu – mežā.”
