Apkārt Latvijai gar robežu 0
Kuplo Gotlaufu ģimeni, kas dzīvo Madonas novada Praulienā, pazīstu jau gadus trīsdesmit. Kopā ar Valdi esam kāpuši kalnos, pievienojoties Antrai, arī teju divus tūkstošus kilometru no Madonas ar divriteņiem norullējuši līdz Vaijei (Vācijā pie Brēmenes). Pēdējoreiz sarunājoties, Antra it kā starp citu izmeta, ka pērnvasar divatā ar auto apbraukuši apkārt Latvijai.
Piedzīvojuma sākums – novadu kartes
“Viss sākās ar to, ka es vīram uzdāvināju “Jāņa sētā” izdotās Latvijas novadu kartes, kur ne tikai lielie, bet arī paši mazākie ceļi, grāvji un lauku mājas atzīmētas, un Valdim radās doma šos materiālus likt lietā,” stāsta viesu mājas “Apiņu kalte” saimniece Antra. “Apbraukt apkārt Latvijai pa perimetru sākām Neretā un septiņās dienās veicām vairāk nekā divus tūkstošus kilometru, jo Zemgalē nācās mest līkumu līdz Bauskai, lai šķērsotu Mūsu un Mēmeli, pār kurām pierobežā tiltu nebija. Vienuviet izbraucām pat nelielu gabaliņu pa Lietuvu, kur tilts sanāca tuvāk. Cik vien iespējams, turējāmies tuvu robežai, izmantojot valsts mežu ceļus. Pārsvarā nakšņojām teltī, tikai vienu nakti palikām pie draugiem Salacgrīvā un vienu – kempingā. Vakariņas gatavojām paši no līdzpaņemtajiem produktiem, bet pa dienu šad tad iegriezāmies arī kādā krodziņā.
Pārsteidzošā Latgale
Krievijas pierobežā lielas izvēles kaut kur apmesties nebija, jutāmies visai neomulīgi, tādēļ Goliševā vienās mājās palūdzām atļauju uzsliet telti pagalmā. Šis vakars izvērtās ļoti sirsnīgs. Saimnieki stāstīja, kā latvieši draudzīgi dzīvojot kopā ar krieviem, kam mājas tepat aiz robežgrāvja. Viens otram palīdzot, neskatoties uz valsts piederību. Latgale mani patiešām patīkami pārsteidza ar darbīgajiem cilvēkiem un sakoptību. Protams, ir arī kontrasti – pamestas mājas, aizauguši zemes gabali, taču tie, kas darbojas, piedāvā daudz interesantu un sakārtotu vietu, piemēram, tūrisma objektu “Zemes acs”, kas ir pamatīgs kvarca akmens dzintara krāsā. Tā izrādītājs ir liels mūsu zemes patriots, jo pie viņa mājas turpat līdzās Krievijas robežai slēgtajā zonā diendienā plīvo Latvijas karogs.
Riča ezers, pa kuru iet Latvijas robeža ar Baltkrieviju, tiek uzskatīts par tīrāko ezeru Latvijā, jo tuvākajā apkārtnē nav nekādu saimniecisko objektu, izņemot milzīgas teritorijas, kur kāds bagātnieks ierīkojis briežu dārzu. Visur saliktas zīmes “Iebraukt aizliegts”, kuras gan ignorējām, bet neviens ar plinti mums virsū nenāca.”
Citiem Antra iesaka noteikti apmeklēt visus Latvijas galējos punktus, kuros uzstādītas tēlnieka Viļņa Titāna piemiņas zīmes: “Austras koks” (Latgalē, Pasienes pag.), “Baltās naktis” (Vidzemē, Ipiķu pag.), “Zaļais stars” (Kurzemē, Nīcas pag.) un “Saulespuķe” (Zemgalē, Demenes pag). “Mūsu ceļojumā šie bija obligāti apmeklējamie objekti, arī Draudzības kurgāns, kur satiekas Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas teritorija. Diemžēl jāsaka, ka tieši mūsu puse ir visnesakoptākā.
Lai gan izmantojām arī GPS, tomēr braucienā vairāk vadījāmies pēc kartes un sajūtām, kas ļāva sameklēt tādus unikālus apskates objektus kā vītola stumbra žāklē ieaugusi egle. Reiz gan karte mūs samānīja, bet tur pie vainas vietējie iedzīvotāji – pie Mazsalacas un Staiceles pagastu robežas nonācām vietā, kur apmēram kilometru ceļa tālāk vairs nebija. Izskatījās gan, ka tas apzināti izpostīts, šķiet, nelāgas kaimiņu būšanas dēļ, kas mums prasīja liekus sešdesmit kilometrus šīs vietas apbraukšanai. Tā bija vienīgā reize, kad nācās griezties atpakaļ. Tad nu gan bija dusmas par cilvēku tuvredzību un nespēju atrast kopīgu valodu.”
Novadi viesmīlīgi, bet atšķirīgi
Antra un Valdis atzīst, ka visos novados ceļā sastaptie cilvēki bijuši jauki, atvērti un izpalīdzīgi, piemēram, Bernātos, netālu no Liepājas, kāds saimnieks kurinājis pirti un uzaicinājis arī viņus nopērties. Iznācis no sirds par daudz ko parunāties. Arī par to, ka strādājis ārzemēs, bet sapratis – īstā vieta ir vecmammas īpašumā pie jūras. Zemgalē kādā pussabrukušā muižā atraduši lielāko manteļskursteni, kāds līdz šim redzēts, kas droši vien saglabājies tikai tāpēc, ka postītāji nezina, ko ar to iesākt.
“Lai gan Zemgale tiek uzskatīta par bagātāko novadu, tomēr man likās, ka tur cilvēkiem dzīve ir visskarbākā, jo mājas atrodas milzīgu lauku vidū, kurus lielsaimnieki apar līdz ēkas pakšiem, un vietējiem iedzīvotājiem nepaliek tikpat kā nekādas privātās dzīves telpas. Nu jau vien pēc lielajiem ozoliem var pateikt, ka tur reiz bijušas mājas. Latgalē kā nu kurš ķepurojas ar savu gotiņu, bitēm vai sakņu dārzu, turpretī Zemgalē lauki gan apstrādāti, tomēr izskatās nomācoši klusi. Lietuvas pierobežā atkal vairāk fermu ar govju ganāmpulkiem,” novērojusi Antra.
Savukārt Vidzemē Antrai vislabāk patikusi Alūksnes puse ar savu daudzveidīgo tūrisma piedāvājumu. “Tur, vecajā Kornetu ceļā, kas kartē iezīmēts tīri cienīgi, gaidīja pārsteigumi. Nakts nāca virsū, ceļš kļuva arvien šaurāks, un to aizšķērsoja sagāzušies koki. Lai gan cirvja un zāģa mums nebija, bet kaut kā izkūlāmies. Tomēr gribu uzteikt vietējo pašvaldību, jo pa ceļam bija skaisti ezeriņi ar nosaukumiem, marķēts veloceliņš un daudz informācijas. Uzkāpām arī Baltijā stāvākajā Drusku pilskalnā, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz Hānjas augstieni, kur skaidrā laikā iespējams saskatīt igauņu augstāko kalnu Munameģi.”
Pierobežas zonā vajadzīgas atļaujas
“Ceļojums apkārt Latvijai gar robežu bija fantastisks piedzīvojums, arī laiks augusta otrajā pusē mūs lutināja. Lai gan vēl bija vasaras beigas, Ukru gāršā, apmetušies pie mednieku namiņa, dabūjām dzirdēt iespaidīgu briežu bauri, tik skaļu, ka gandrīz nevarējām aizmigt. Mednieki stāstīja – te esot liels šo dzīvnieku blīvums un lietuvieši atklājuši jaunu biznesu: braucot uz šejieni lasīt briežu nomestos ragus.
Visiem, kas gatavojas sekot mūsu piemēram, iesaku laikus parūpēties par iebraukšanas atļauju pierobežas joslā. Nevarēju iedomāties, ka tas ir tik nopietni,” atklāj Antra.
Nepieciešamos dokumentus var nokārtot Valsts robežapsardzes iestādēs, tostarp Madonā, kur atrodas Viļakas pārvaldes nodaļa. “Pierobežas josla sākas apmēram divdesmit kilometrus no pašas robežas, bet robežzona – apmēram divus kilometrus, kurā iekļūt drīkst tikai ar atļauju. Ja valsts nozīmes ceļš ved cauri robežzonai un nav paredzēts no tā novirzīties, tad var iztikt bez tās, taču drošāk, ja atļauja ir kabatā. Tajā jābūt norādītiem visiem pierobežas pagastiem, kuros paredzēts viesoties,” skaidro Praulienas pagastvecis Valdis.
Brauciena izmaksas viņiem bijušas diezgan niecīgas – tikai degvielas izdevumi un pāris ēstuvju apmeklējums nacionālā kolorīta iegūšanai. Mobilais telefons tikai drošības labad, jo ceļojums ir jābauda, nevis jārisina dažādas problēmas. “Esam pieticīgi, ja vajag, varam iztikt ar mazumiņu. Galvenais, lai būtu kur gulēt, nomazgāties un mazliet ko uzkost,” atzīst precētais pāris, kas izaudzinājis piecus bērnus. Arī naktsmītņu vietu plānošanu un rezervēšanu viņi neveicot un rīkojoties pēc principa – kā būs, tā būs, lai sevi nesasaistītu un nezaudētu izvēles brīvību. “Ja tu ļaujies ceļojumam, parasti viss nokārtojas pat labāk, nekā cerēts. Rau, Papes dabas parkā, kolīdz piebraucām, tā pavadonis mums iznāca pretī kā uz pasūtījuma, un stundas vietā nesteidzīgi kopā pavadījām veselas trīs stundas. Bet, ja kaut kas noiet greizi, tad uztveram to vienā mierā kā joku. Brīnos, kā mēs ar Valdi līdz šim ne par ko vēl neesam sastrīdējušies,” smaidot piezīmē Antra.
Cilvēki, dzenoties uz tālām zemēm, nevar iedomāties, cik daudz skaista un neparasta ir tepat Latvijā, tādēļ pēc šī ceļojuma Gotlaufiem dzimusi jauna ideja – ik vasaru rūpīgāk iepazīt katru Latvijas novadu atsevišķi.
