Ekrānuzņēmums no balticnews.lv

Viltus ziņa: Audriņi un izglītības reforma 8

Sociālajos tīklos un vairākos Latvijas krievvalodīgajos interneta medijos šogad parādījusies un tiek izplatīta 1965. gadā Rīgas kinostudijā uzņemtā padomju propagandas filma “Приговор обжалованию не подлежит” (“Spriedums nav pārsūdzams”). Tā ir 20 minūšu gara un veidota kā dokumentālā. Filmas scenāristi ir K. Bērziņš, V. Lorencs, režisori Hercs Franks un I. Brils.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Sižets vēsta par tā saukto Rēzeknes policistu prāvu, ko Latvijas PSR Augstākā tiesa 1965. gada 11. – 30. oktobrī noturēja VEF Kultūras pilī. Minētā bija viena no trim 60. gadu sākumā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) organizētajām “skatuves prāvām”, kā tās raksturojis pazīstamais holokausta vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Par līdzdalību Audriņu sādžas iedzīvotāju iznīcināšanā 1942. gada janvārī, ebreju iedzīvotāju slepkavošanā un citos noziegumos pret cilvēcību, tas ir, “par 15 tūkstošu mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanu Latvijas PSR Rēzeknes apriņķī” uz apsūdzēto sola sēdināja Rēzeknes apriņķa policijas priekšnieku Albertu Eiheli, apriņķa policijas 2. iecirkņa priekšnieku Boļeslavu Maikovski, Maltas policijas iecirkņa priekšnieku Haraldu Puntuli (filmā “cilvēku šāvēju komandas komandieris”), kā arī policistus (filmā “cilvēku šāvēju komandas dalībnieki”) Jāzepu Basankoviču, Jāni Krasovski un Rēzeknes cietuma uzraugu (filmā “cietuma priekšnieka palīgs”) Pēteri Vaičuku. Reāli tiesā klāt gan bija tikai pēdējie trīs, jo Eihelis, Maikovskis, Puntulis atradās trimdā Rietumos un tika tiesāti neklātienē. Pieciem apsūdzētajiem piesprieda nāvessodu, vien Vaičukam 15 gadus ieslodzījumā.

Ekrānuzņēmums no balticnews.lv
CITI ŠOBRĪD LASA

Krievu valodā, ar vieglu latvisku akcentu savulaik ieskaņotā filma vispirms izvilkta dienasgaismā 20. janvārī vietnē “YouTube”, tad izplatīta tālāk. Šovinistiski noskaņotie komentētāji sižetu uzskata par “pierādījumu” latviešu “fašistu dabai” un tamlīdzīgi. Padomju propagandas filmā redzamo pat mēģina sasaistīt ar šobrīd plānoto pakāpenisko pāreju uz latviešu valodu vispārējās izglītības iestādēs. Piemēram, portālā “baltnews.lv” pavadošais teksts zem virsraksta “Bendes dzīvo ilgi” (attēlā pa kreisi) vēsta: “Kauna un cilvēcības – lūk kā, šķiet, šodien asi pietrūkst Latvijā. Tas skar gan neglītu vēstures lappušu notīrīšanu, gan cīņu pret bērnu izglītošanu krievu valodā”.

ATMASKOJUMS

Neapšaubāmi, Audriņi bija traģiska un detaļās diemžēl joprojām neskaidra epizode Latvijas vēsturē, taču filmā “Spriedums nav pārsūdzams” redzamais liecina par padomju propagandas un VDK darba metodēm, nevis mēģinājumiem noskaidrot īstenību un sodīt vaininiekus. Filmā minētais upuru skaits atbilstoši absurdajiem padomju priekšstatiem, ka traģēdija ir traģēdija tikai tad, ja patieso noslepkavoto skaitu pareizina ar kādu ciparu, arī palielināts vairākkārt (Ančupānu kalnos vācu okupācijas laikā nošāva aapmēram 2000 cilvēku, bet filmā apgalvo, ka 8000). Arī galvenais stāstītājs Basankovičs, kurš it kā piedalījies nošaušanās, darbojas acīmredzami inscenētās ainās un brīžiem pat no lapas lasa to, ko no viņa prasa. Netiek skaidrots, kā nākas, ka viņš uz prāvu bija jāved no Vorkutas raktuvēm, kur it kā tēlojis godīgu padomju pilsoni un “slēpies”.

Audriņu traģēdija padomju okupācijas laikā tika attēlota pēc pieņemtā šablona, daudz ko noklusējot (vairāk par to Ulda Neiburgs grāmatā “”Dievs, tava zeme deg!” Latvijas Otrā pasaules kara stāsti”). Vēsturnieki U. Neiburgs un Andrievs Ezergailis, tāpat bijušais čekists un PSRS un ASV izlūkdienestu aģents, pārbēdzējs Imants Lešinskis savos darbos atgādina, ka šādu 60. gadu sākumā organizēto “kara noziedznieku” prāvu uzdevums nemaz nebija patiesības noskaidrošana. Lešinskis jau 1985. gadā trimdas presē uzsvēra, ka galvenais mērķis bija tie, kuri tiesas zālē nemaz neatradās – trimdā dzīvojošie latviešu sabiedrības aktīvisti. Šajā gadījumā Eihelis, Puntulis un īpaši Maikovskis, kurš bija Amerikas latviešu apvienības vicepriekšsēdētājs un aktīvs trimdas latviešu katoļu baznīcas dzīvē. “Atmaskojamās personas allaž izvēlējās VDK izlūkošanas daļa, kuras norādījumus redakcijai nodeva tās uzraudzīšanai piekomandētais virsnieks. Parasti uzbrukumi vērsās pret cilvēkiem, kas aktīvi darbojās trimdas pretpadomju organizācijās vai presē. (..) Taču jau no pirmā brīža bija skaidrs, ka VDK nav ieinteresēta noskaidrot patiesību. Pietika ar to, ka zināmais cilvēks attiecīgajā laikā atradies attiecīgajā vietā un ieņēmis kādu administratīvu, militāru vai policijas amatu, lai apsūdzētu viņu visatbaidošākajos noziegumos pret cilvēcību,” raksta Lešinskis. Galvenais bija parādīt, ka trimdas latviešu organizācijas vada “kara noziedznieki”, sēt aizdomas, nošķelt trimdinieku veco paaudzi no jaunās un galu galā raisīt aizdomas arī trimdinieku mītnes valstu tiesībsargājošajos orgānos. Vairākos gadījumos VDK tas starp citu izdevās. Lai mestu ēnu uz trimdiniekiem, šādās paraugprāvās burtiski tika upurēti Latvijā dzīvojošie agrākie policijas bataljonu dalībnieki – cilvēkus, kas jau bija izgājuši nometnes, 60. gadu sākumā par tiem pašiem pārkāpumiem atkal arestēja un tiesāja otrreiz, šoreiz piespriežot nāvi. Lešinskis liecībās ASV Tieslietu departamentam jau pēc pārbēgšanas 1982. gadā uzsvēra, ka, piemēram, 1961. gada paraugprāvā pret 18. bataljona policistiem liecinieki runājuši lietas, kuras viņi notikumu brīdī nemaz nevarēja zināt, un acīmredzami atradās zem VDK spiediena. Lešinskis tāpat neizslēdza, ka VDK apsūdzības uzturēšanai pret konkrētām personām izmantoja viltotus dokumentus. Jāpiezīmē, ka Maikovski, Puntuli un Eiheli padomju pūliņu ietekmē arī Rietumos sauca pie tiesas, Maikovski pat atkārtoti – vispirms ASV un tad Vācijā, taču demokrātijas apstākļos šo personu vaina slepkavībās netika pierādīta, jo visas liecības balstījās tikai pieņēmumos.

Reklāma
Reklāma

“Diemžēl jāsecina, ka Rēzeknes apriņķa Audriņu iedzīvotāju iznīcināšanu PSRS pagātnē un Krievija tagadnē izmanto klajai propagandai pret latviešiem. Saistīt Latvijas valstī paredzēto izglītības reformu ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīma laikā izdarītu noziegumu bez noilguma ir tipiska Krievijas izvērstā informatīvā kara izpausme. Tādas pastiprināti būs novērojamas visā šajā Saeimas vēlēšanu gadā. PSRS un LPSR propaganda latviešu saistību ar nacistiskās okupācijas režīma laikā reāli izdarītiem noziegumiem savija ar klajiem izdomājumiem. Galvenokārt tas tika darīts, lai nomelnotu latviešu trimdu rietumvalstīs. Latviešu trimdas organizācijas aktīvi iestājās pret Latvijas okupāciju, tā iespaidojot mītnes zemju sabiedrisko domu un politiķu lēmumus. Tādēļ padomju propaganda centās gan Latvijā, gan ārvalstīs parādīt gandrīz katru trimdā dzīvojošu latvieti kā nacistu līdzskrējēju,” krievvalodīgajos medijos izplatīto 1965. gadā filmu komentē vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA).